RĪTA ŽURNĀLS/ DIENASGRĀMATA [#1; Ievads rakstu sērijā par ķermeni, prātu, garu un emocijām]

Attēls no www.nlptrader.net

Attēls no www.nlptrader.net

Man bija diezgan nožēlojama ikdiena. Pat mazāk kā pirms gada.

Es vēlu gāju gulēt. Katru dienu izdzēru 1-2 aliņus, pēc tam, skatoties seriālus, līdz 1 naktī dzēru kokčus (rumu vai šņabi ar garšīgo Dubaijas apelsīnu sulu).

Kad no rīta bija jāceļas uz darbu, tad gulēju gultā līdz pēdējai minūtei, lai kaut nedaudz izgulētos. Taču patiesībā atliku celšanos, jo tik ļoti mani besīja darbs, kas man bija jādara.

Tagad tā visa vairāk nav. Esmu mainījis ļoti daudz ko. No šodienas skatu punkta liekas, ka tas noticis strauji un radikāli. Lai gan patiesībā transformācija notikusi vispirmām kārtām neizbēgami un pakāpeniski.

Sākumā parādījās izsalkums pēc kaut kā cita. Pēc tam sekoja meklējumi, lai izsalkumu remdinātu. Grāmatas, grāmatas, grāmatas. Tas, šķiet, ir labākais risinājums, kāds jebkad izgudrots, un, šķiet, diezin vai kaut kas spēs izkonkurēt to.

Esmu jau rakstījis par grāmatu nozīmi, lai es savā dzīvē uzsāktu ceļu, pa kuru šobrīd eju.

(tiks papildināts ar grāmatu sarakstu, ar kurām man iznāca sākt savu kārpīšanos laukā.)
Otra lieta, kura man sākotnēji kā palīginstruments noderēja, bija radio Dubai Eye (kas pamatā ir tikai sarunu radio), īpaši raidījums “Eye on careers with Shane”. Pateicoties tam uzķēru ideju par podkāstiem, par kuriem arī esmu jau rakstījis.

Kad informācija, pie kam kvalitatīva un man tai laikā pilnīgi inovatīva, plūstin plūda, es burtiski apstulbu, ko ar to visu iesākt. Vērtīgi padomi, noderīgas ziņas un ļoti pārdomāti ideju modeļi kļuva par manu galveno ēdienu.

Pēc kāda laika nācās sākt šķirot un atlasīt tās lietas, kuras intuitīvi ieviest arī savā dzīvē. Tās bija tās acīmredzamās lietas, kuras lielākā daļa “manu kumīru” izmantoja paši. Tā teikt, uzkrītoši varēja manīt, ka, lai arī cik dažādi būtu cilvēki, kuru viedokļos ir vērts ieklausīties, viņus vienoja dažas kopīgas lietas.

*  *  *

Fokuss uz sevis uzlabošanu. Sevis uzlabošanu konkrēti fiziski, emocionāli, garīgi un mentāli. Cita starpā konkrētas aktivitātes ir – meditācija, žurnāla rakstīšana, darbošanās mastermind grupās, fiziskie treniņi.

Un, kas ārkārtīgi būtiski – esmu ievērojis, ka neatkarīgi no veidiem kā uztrenēt jebkuru no šiem 4 elementiem, grūti nošķirt, kuru tieši iznāk trenēt un/ vai uzlabot.

Tagad vēlos veltīt uzmanību ikrīta žurnālam jeb dienasgrāmatai. Nupat gribēju minēt, ka tas būtu garīguma treniņš, taču tad sapratu, ka tajā saplūst arī emociju un prāta elementi.

*  *  *

MoleskineAprakstot rīta rituālus, kas mainīs dzīvi, jau pārskrēju pāri šai nelielajai (max. 10 min.) nodarbei. Nu vēlos detalizētāk aprakstīt, kas man šajā rituālā ietverts.

Šis ir nesāpīgs, lēts veids, kā radīt sev atgriezenisko saiti jeb feedback. Aprakstos par journaling jeb kā to īsteno citi, atradīsiet dažādas pieejas. Sākot no pateicību izteikšanas, beidzot ar ambiciozu mērķu uzskaitīšanu utml. Daži aktīvisti pat izveidojuši speciālas šim paredzētas dienasgrāmatas, kur jau nodrukāti jautājumi, uz kuriem jāatbild.

Nav noslēpums, ka lielākajai daļai cilvēku jāuzraksta priekšā maksimāli daudz un detalizēti, lai tiktu izveidoti un ievēroti jauni paradumi. Un tas ir ok, ka tik tas strādā!

Man šis princips ir samērā miksēts un mainās no dienas uz dienu.

Skaudības un zemā pašnovērtējuma ievērošana

Viena no kaitīgākajām cilvēka dabas izpausmēm ir skaudība. Esmu arī to starpā, kas ar skaudību cīnās. Visapkārt ir lietas, kuras tu gribi, bet tev nav, cilvēku īpašības un sasniegumi, kuri nav tavi. Nemitīga neapmierinātība un jautājuma – kāpēc citiem ir, bet tev nav – uzdošana. Tās ir dēmoniskas sajūtas. Es tās nevaru ciest, bet tās man piemetas tik bieži.

Kā sasniegumu uztveru šo sajūtu atpazīšanu. Kolīdz sajūtu sevī ļauno skaudību, tā tūlīt ar sevi runāju un mēģinu pārliecināt, ka šīs sajūtas ir dabiskas un ka nevajadzētu tām pievērst tik lielu uzmanību.

Otrs svarīgais princips – es par to arī godīgi uzrakstu savā dienasgrāmatā, it kā ar vēsu prātu analizējot, “objektīvi” izliekot to uz papīra, lai tas būtu nofiksēts. Tādējādi es pats sev atklāti varu atzīt skaudības faktu, novērtēt to un dzīvot tālāk, sev neko nepārmetot.

Pretējā gadījumā var aiziet domu līkločos, kur balstiņa tev visu laiku saka, ka esi ļauns, jocīgs, ne tāds kā vajadzētu utt., utjp.

miitoTieši no šī arī dzimst zemā pašvērtējuma sajūtas. Domāju, arī tās nav svešas nevienam.

Domas, protams, var dalīties, taču man šķiet, ka zems pašvērtējums ir neapzinātas skaudības rezultāts.

Piemērs. Nesen kā ieraudzīju to latviešu foršo veikumu miito ūdens vārīšanas ierīci.

Un, tā vietā, lai priecātos par to, pirmās sajūtas bija skaudība, kādēļ es to neesmu izdomājis, pēc tam sāku sevi šaustīt, ka esmu stulbs un nespējīgs kaut ko izgudrot, nemaz nerunājot, radīt. Taču šo visu laicīgi atpazinu, spēju saņemties un ļoti nopriecājos par viņu veikumu.

Pārvērtu šīs sajūtas iedvesmā, pašam kaut ko labu un interesantu paveikt.

Ja tev līdzīgi, droši padalies ar to komentāros zemāk!

 

Svinēt mazās uzvaras

Viens pretlīdzeklis skaudības novēršanai un pašnovērtējuma pacelšanai, neapšaubāmi, ir svinēt mazās uzvaras.

Daļa no dzīves apmierinātības slēpjas spējā novērtēt un būt pateicīgam par to, kas dots. Gan mana, gan citu neapmierinātība pārāk bieži slēpjas kaut kamā, kas vēl tikai priekšā, kas vēl tikai jāsasniedz. Pārspīlētas ambīcijas, tiekšanās pēc lietām, kuras (ja rūpīgāk paanalizē) nemaz nevajag. Skriešana pēc kaut kā vairāk un labāk var radīt vienīgi stresu un nepiepildījuma sajūtas.

Priecāties par kaut vai nelieliem panākumiem, būt gandarītam par mazu sasniegumu ir izcils rīks 2 iemeslu dēļ.

Pirmkārt, tas ļauj nofiksēt padarītu darbu, lai varētu spert nākamo soli. Pēc minimal effective dose principa. Tas kultivē iekšēju ticību, ka lietas ir un var tikt pabeigtas.

Otrkārt, jebkurš iemesls priecāties ir jāizmanto!

Kā Josh Waitzkin saka, vislabāk iemācīties šaha spēli ir, sākot apgūt kombinācijas, kad uz galda ir tikai 2 figūras – karalis un bandinieks.

 

Izteikt pateicību

Lai arī mēs visa ģimene katru vakaru, kad vakariņojam kopā, izsakām katrs 3 jaunas pateicības par aizvadīto dienu, man vēl ir savas papildu pateicības, kuras vēlos ar sevi pārrunāt. Daudzas pateicības gluži vai pārklājas ar mazo uzvaru svinēšanu, tomēr ir mazliet kas cits.

Piemērs pateicībai, kādu esmu nesen rakstījis savā dienasgrāmatā būtu – esmu pateicīgs, ka biju pietiekami spēcīgs vakardien un saņēmos piezvanīt un uzrunāt vienu konkrētu cilvēku.

 

Nemānoties uzradīt vājās vietas

Bez skaudības ir arī citas sliktās īpašības un vājās vietas. Ņemot vērā, ka mēs neviens neesam perfekti, tad svarīgi atzīt, ka ir tādas vai citas personības šķautnes, ar kurām neesam apmierināti. Tās nosaucot, pirmkārt, esam godīgi pret sevi, un otrkārt, kas svarīgāk – tādā veidā iespējams šīs sliktās īpašas akceptēt/ ar tām sadzīvot un pat uzlabot.

Viens no maniem galvenajiem uzdevumiem šogad ir apgūt klausīšanās prasmi. Dienasgrāmatā regulāri uzrādot tos brīžus, kad man nav izdevies  klausīties tik daudz, cik būtu gribējies.

Es atzīmēju, ka atkal sarunā esmu par daudz runājis. Taču līdzvērtīgi arī atzīmēju, kad esmu bijis ieguvējs, balstot sarunu uz klausīšanos. Un šāds ir viens no dienasgrāmatas uzdevumiem – paslavēt sevi.

 

Paslavēt sevi

Cilvēks ir tā būvēts, ka (pārsvarā neapzināti) tendēts izvairīties no sliktā, nevis meklēt labo. Tādēļ tik bieži mēs šaustām sevi, nenovērtējam sevī labās īpašības, kaut kādus sasniegumus un nereti nepaslavējam, kad to vajadzētu.

Kurš nav sevi noniecinājis ar vārdiem kā “nu, ko tad es tur”, “man jau nekā nav”, “ko es varu dot?”. Tieši tādēļ daļa no treniņa ir arī sev godīgi atzīt, ka tā vai cita īpašība vai veikums ir nopelnīts godīgi. Paslavēt sevi, pat jau kautrējaties to darīt publiski, sev dienasgrāmatā ir svarīgi.

Tas pilnīgi noteikti cels pašapziņu. Veselīgam pašnovērtējumam arkārtīgi būtisks aspekts.

 

Definēt nedefinējamos uzdevumus

Ne pārāk uz mērķiem, cik uz apņemšanos vērsti,  tādā kā psiholoģiski-mentāli-garīgā līmenī es nereti apspriežu ar sevi vēlamos uzlabojumus. Tādas lietas, kuras varbūt tik viegli nepadodas izmērīšanai un ir vairāk netveramas, varbūt pat grūti definējamas.

Šķiet, šāds uzdevums varētu būt būtisks īpašie tiem cilvēkiem, kuri ikdienā ir pārāk racionāli domājoši un apšauba jebko, ko nevar pamatot ar cipariem, argumentiem un konkrētiem skaidrojumiem.

Lai gan ir pilnīgi skaidrs, ka tik maz kas šajā pasaulē ir skaidrs, un fokusējoties tikai uz zinātnē pierādīto, atņemam sev iespēju izbaudīt arī dzīves neizskaidrotās lietas.

 

Sociālā akceptance

Šad un tad savu dienasgrāmatu izmantoju kā vietu, kur pasūdzēties. Līdzīgi kā bērns parkā pienāk pie mammas pasūdzēties, ka Pēterītis neļauj spēlēties vienā smilškastē,  tā arī es izsaku savus pārdzīvojumus un bažas par to, ka kāds cilvēks vai grupa mani ir atgrūdusi. Visticamāk, tas pat neatbilst patiesībai.

Katram no mums liekas, ka citi par mums domā to un citu (sliktu), bet īstenībā neviens neko nedomā, jo visi ir pārāk aizņemti ar domām paši par sevi.

Neskatoties uz to, šādas sajūtas rodas, un gluži vai neiespējami tās pārvarēt. Tādēļ savā dienasgrāmatā es mēdzu tās izteikt, it kā sevī reflektēt un nomierināties.

===

Visi augstāk minētie punkti, kādēļ ir vērts rakstīt dienasgrāmatu kādam, iespējams, šķitīs pārāk racionāli pamatoti un skaidroti, lai gan diezgan izteikti attiecas uz garīgumu un emocionālo pasauli. Patiesībā, man reāli tas izskatās kā uz vienas lapas (2 lpp.) rakstīšana par to, kas ienāk prātā.

Šie punkti ir vairāk kā izvilkums no tā, ko es tur rakstu. Katru dienu tas atšķiras, katru reizi ir kas cits. Tīra pateicība mijās ar sevis kritizēšanu, vai citkārt pievēršos tīri apņēmībai kaut ko darīt vairāk vai mazāk.

 

Vai tu raksti dienasgrāmatu? Un vai komentāros vari padalīties, kādu iespaidu tas atstājis uz tevi un visu apkārtējo?

Posted in Blogs, Uzlabo sevi and tagged , , , , .