Resursi

 

 

Katrā no mums iekšā atrodas cilvēciņš, aparātiņš vai kaut kāda mistiska radībiņa, kuru Seth Godin sauc par ķirzakas smadzenēm, bet grāmatas autors Steven Pressfield sauc par Resistance.

Ja kādam šķiet, ka tas iekšējais dialogs, kas nemitīgi tev stāsta, kā kaut ko nedarīt, ir kaut kas unikāls tikai tev, tad tu dziļi maldies.

Šo grāmatu uzsāku lasīt tieši pēc Seth Godin ieteikuma. ABi divi runā par to, kā sadzīvot ar šo ‘pretestību’. Bieži tiek manīti padomi par to, kā tikt ar to galā, kā pārvarēt vai pat pievarēt šīs ķirzakas smadzenes.

Taču daudz loģiskāk būtu nevis pievarēt, bet atpazīt šo pretestību, uzklausīt, bet pēc tam ignorēt un sadzīvot ar to. Kā kaut kur esoša frāze bija – drosme ir nevis baiļu trūkums, bet gan rīkoties par spīti tām.

War of Art ir kā atgādinājums, ka pretestība ir visiem, tā nekur nepalikss. Ka īstā māksla ir rikoties par spīti pretestībai.

 

Pretēji manai stereotipiskai uztverei, un iespējams arī kāda cita, grāmatas nosaukuma ‘E’ ir nevis par elektronisko vidi, bet par ‘Entrepreneurial’ jeb uzņēmīguma/ uzņēmēja.

Kad cilvēki kļūst par uzņēmējiem, tie bieži vien ir spiesti darboties kā cilvēks orķestris. Darīt visu. Vienlaicīgi būt par šoferi, mārketinga vadītāju, kasieri, krāvēju, grāmatvedi utml. Nespēja to visu vienā jaukā brīdī savilkt vienotā sistēmā, galvenokārt liedz daudziem augt un attīstīties. Ne tik daudz biznesa ideja ir slikta vai priekšnosacījumi tās īstenošanai. Vienkārši uzņēmējs iekrīt tajā slazdā. Viņš viens visu dara. Nav laika padomāt par sistēmas izveidošanu, kā rezultātā nav laika īsti neko deleģēt citiem. Tas savukārt liedz palielināt ienākumus. Tādēļ loģiski, ka ir sācies riņķa dancis – nav laika, nav naudas, tādēļ nav laika un nav naudas. Jautājums ir tāds – vai tu strādā savā uzņēmumā vai pār savu uzņēmumu?

Grāmatas galvenais aicinājums – veidot uzņēmumu jau no pirmās dienas tā, it kā grasītos pārdot vai padarīt par franšīzi. Visam jābūt tik skaidri nodefinētam, lai ikvienam, kurš iegādātos šo uzņēmumu, viss būtu skaidrs pēc uzrakstītajiem norādījumiem.

Īsumā: ja esi mazs uzņēmējs, un redzi, ka pārāk lēni attīsties un jūti, ka tev nav laika, jo visu dari viens pats, tad obligāti izlasīt šo grāmatu.

 

Samērā elementārs koncepts – kamēr citi gaida, kad viņus izvelēsies būt par priekšniekiem, par vadītājiem, par spēlētājiem, par balvu saņēmējiem, par apbrīnotajiem utt utjp, tikmēr tev vajadzētu neko negaidīt un sākt darīt. Tas ir bailīgi, tas ir nedroši, taču tas ir vienīgais, kā nepaļauties uz gadījumu, uz veiksmi un laimi. Aktīvi, neko negaidot, sāc rušināties, darīt visu, ko gribās. Un tad tu pats sevi izvēlēsies. Kas nozīmē, ka arī citiem būs iemesls tevi izvēlēties.

Kādā citā vietā dzirdēju Seth Godin stāstu no Indijas brauciena taksī. Taksists bija ātrs un pat nedaudz agresīvs braucējs. Viņš sāka apdzīt vienu, tad otru, tad trešo braucēju. Tik to vien darīja, kā visus gribēja un beigās arī apdzina. Kad izbraucis ārpus pilsētas, nomaļā vietā, kur vairāk nebija neviena, kuru apdzīt, šoferis samazināja tempu. Kā izrādās, kad priekšā neviena nav, nez kāpēc visa bravūra pazūd…?

Pēc tam, kad biju dzirdējis daudzus pieminam šo grāmatu, nolēmu tai pieķerties.

Pirmkārt, izcils storytellings jeb stāsta stāstīšana. Ievelk un nelaiž laukā.
Otrkārt, man palīdzēja novērtēt, kā mums ir paveicies, ka nav jācieš nekas tāds, ko daži labi ir piedzīvojuši koncentrācijas nometnēs. Par to esmu pateicīgs. Grāmata ļauj uztrenēt pateicīgumu.
Treškārt, grūtībās atrast labo, patīkamo un cerības staru. Faktiski šobrīd vienu no galvenajām, visam pāri stāvošajām tēmām manā dzīvē šī grāmata iedvesmoja – grūtības un smagumus uztvert kā iespēju. Īpaši tad, ja nav citu izvēļu, kā tikai grūtības un ciešanas. Tad nekas cits īsti neatliek – uztvert visu kā iespēju.
Piemērs – priekšā stāv kāda nepatīkama saruna (tas nekādā veidā nav pielīdzināms koncentrācijas nometnes ciešanām). Iespēja tā ir tiktāl, cik būsi ieguvis pieredzi un mazliet norūdījis savu toleranci pret nepatīkamiem brīžiem.

Viktors Frankls uzskata, ka cilvēks ne tik daudz patiesi vēlas sasniegt laimi dzīvē, kaut arī tas tā tiek forumlēts. Drīzāk tā ir jēgas un nozīmes atrašana 3 veidos: (1) veicot kādu darbu vai labdarības aktu; (2) pieredzot kaut ko vai satiekot kādu cilvēku; (3) izvēloties, kā attiekties pret neizbēgamām ciešanām. Grāmatā vairākkārt uzpeld Nīčes citāts: “Tas, kurš zina, KĀPĒC dzīvot, vienmēr zinās KĀ.”