PAGĀTNĒ PAVEIKTAIS, LAI ATRASTU SEVĪ SPĒKU ŠEIT UN TAGAD

ApnemibaEs neko neprotu… Kur tik skaties, visi par mani ir gudrāki, aktīvāki, turīgāki, jaukāki un foršāki.

Šādas paškritikas, šķiet netrūkst nevienam. Tā arī es nebūdams nekāds izņēmums, bieži mokos ar šādām depresīvām, sevis noniecinošām domām.

Lai šādam stāvoklim tiktu pāri, jāatrod kaut kādas spēcinošas un iedvesmojošas lietas. Viens no tādiem resursiem, kas mēdz tikt izmantots pārāk reti – ir mūsu pašu pagātnē paveiktais.

Ikdienas plūdumā dzīvojot, mēs, šķiet, pārāk maz aizdomājamies par to, ko esam paši paveikuši. Varbūt arī tādēļ, ka to augstu nevērtējam.

Tomēr rosinu ikvienam padomāt par savas dzīves gājumu, atskatīties atpakaļ uz atsevišķām epizodēm, kurās esat paveikuši kaut ko būtisku. Nevis citiem, bet pašam savai izaugsmei. Var izrādīties, ka šis resurss ir svarīgāks nekā jebkas cits.

Vēlos padalīties ar dažām epizodēm, no kurām es pats varu izvilkt kādu pamācību un piešķiru vērtību šeit un tagad.

 

Epizode #1 – (ne)Sekmes skolā

Pirmajās klasēs mācījos samērā labi, bet vēlāk švaki. Palaidos. Tad saņēmos (apņēmos). Lai pirmajās pamatskolas klasēs pelnītu sliktas atzīmes, jābūt ļoti nelabvēlīgai ģimenei vai prātam. Vai arī pilnīgi kreizī skolai…

Pēc inerces arī 4. (un tad pārlecot vienu ciparu no 4. Uzreiz uz 6., šķiet 1989.gadā tas bija) un 6. klasēs sekmes man bija samērā labas.

Taču tad kaut kā prasības un sarežģītība pieauga. Lai gan arī ārpusklases dzīve tāpat. Rezultātā atzīmes 7.klasē strauji nokritās uz leju. Uz liecības man bija vien 9 trijnieki. Līdz divniekiem gan es nenolaidos). Tik stulbs es neesmu.

Lai arī zinu, ka neesmu nekāds supergudrs čalis, es sapratu, ka atzīmes man ir ne pārāk labas. Lai arī es, protams, vainoju sliktos skolotājus, iekšēji sajutu lūzera sajūtas.

Nekas cits man neienāca prātā kā vien piespiesties. To laikam var dēvēt arī par apņēmību. Piedevām man svaigā atmiņā vēl bija saglabājušās labās sekmes mazajās klasēs.

Šķiet, ka pat nevajadzēja pārāk daudz iespringt. Pietika vien ar apņēmību, kad 8.klasē uz liecības man vairs nebija neviena trijnieka. Īpašu gandarījumu man sniedza nopelnītais četrinieks latviešu valodā. Šai priekšmetā šķita, ka ir nereāli saņemt lielāku atzīmi.

 

Secinājums: diemžēl manas spējas mācīties labāk nekādā veidā neveicināja skola vai skolotāji. Šobrīd situācija ir tāda pati.

Būt paklausīgam, neuzdot liekus jautājumus un neapdraudēt skolotāja autoritāti. Joprojām sekmes un apņēmība paliek skolēna paša ziņā. Un jūsu, kā vecāku ziņā.

 

Epizode #2 – treneris

Pateicoties bariņam klases biedru, kopš 4.klases sāku nodarboties ar basketbolu. Es, kā jau neliela auguma čalītis, treniņos biju labākajā gadījumā viduvējs basketbolists.

Tāds es biju ilgi. Lai gan atsevišķās disciplīnās – futbolā un garās distances skriešanā – man bija tīri labi panākumi.

Apzinoties, ka neesmu nekāds nespējīgais, un manu sportiskumu kopumā, sāku nopietnāk piestrādāt treniņos. Kā arī man ļoti nepatika sēdēt uz soliņa spēļu laikā. Apņemties sporta komandā aktīvāk trenēties nemaz nav tik viegli. Īpaši, ja jāsaskaras vaigu vaigā ar talantīgākiem cilvēkiem.

Piemēram, treniņu fizisko vingrinājumu pildīšanas laikā mums visiem puikām bija tipiski mazliet šmaukties. Ja jālec ar lecamauklu 300 lēcienu, tad patiesībā mēs puikas lēcām tikai labi ja 50 reizes.

Intuitīvi man tas nelikās pareizi. Bara instinkta dēļ arī es nošmaucu, taču mēģināju nešmaukt pārāk daudz. Tomēr man bija apņemšanās. Lai uzlabotu savu sniegumu pret „talantīgākajiem”, citu variantu nav.

Jāsaka, ka tikai nesen par šo domājot, es sapratu, ka tas nepalika neievērots. Mans basketbola treneris Jānis Puzāks ir viens no tiem cilvēkiem, kuru es mūžam atminēšos, kā vienu no krutākajiem manas personības izaugsmes veicinātājiem. Viņš pamanīja manu centību.

Kādu dienu viņš ar mani aprunājās. Man par lielu pārsteigumu viņš teica, ka liekot uz mani cerības komandas nākotnē. Tagad es zinu, ka tas bija bulšits. Es nekādi nevarēju kļūt par komandas vilcēju. Taču viņš nostrādāja taktiski ļoti pareizi, atbalstot manu apņēmību.

 

Secinājums: cilvēki var sniegt ļoti lielu ieguldījumu, iedrošinot turpināt, izaudzinot par cīnītāju. Tā bija trenera stratēģija. Dabūt maksimumu laukā ne tikai komandai, bet no cilvēka vispār.

 

Epizode #3.1 – mācīties ārzemēs

Līdz 8. Klasei mācījos Ogres vidusskolā. Iestājoties Ziemeļvalstu ģimnāzijā, pavērās jauni apvāršņi, kādi Ogres skolā pat sapņos nerādījās. Galu galā tas bija deviņdesmito gadu sākums. Skolotāji -ārzemnieki, braukāšana uz ārzemēm (mēs ar klasi bijām Dānijā) utml.

Man radās ļoti pozitīvs redzējums par ārzemēm. Parādījās vēlme izbaudīt to dziļāk. Tur dzīvot un mācīties. Tā es vienā jaukā dienā nolēmu, ka darīšu visu, lai tur tiktu.

Nobeidzot vidusskolu sāku organizēt savu misiju. Un kā izrādījās, tas bija viegli. Izvēlējos skolu Bāzelē, Šveicē, ar kuru ZVĢ bija partnerattiecībās. Ar dažu vēstuļu un pāris telefona sarunām, sarunāju sev ģimeni, kurā dzīvot, gan skolu, kurā mācīties.

Secinājums: sagribēt un palaist to sniega piku ripināties, var izrādīties, ka nav nemaz tik sarežģīti.

 

Epizode #3.2 – mācīties Bāzeles universitātē

Pēc nodzīvotā gada Šveicē es nolēmu, ka varētu arī turpināt mācīties augstskolā. Vidusskolu jau biju beidzis ZVĢ, tomēr Bāzelē mācījos vidusskolas pēdējā klasē. Man tobrīd kaut kā nemaz nebija nekāda tālejoša mērķa studēt. Vienkārši aizbraukt, pamācīties un padzīvot ārzemēs.

Taču kādā brīdī uz apvāršņa parādījās doma par tālāk studēšanu Bāzes universitātē. Tobrīd Latvijas vidusskolas atestāts netika oficiāli atzīts (nezinu kā ir tagad), biju spiests likt vidusskolas gala eksāmenus, lai saņemtu pielaidi studēt universitātē jeb kā viņi sauc – Uni.

Veltīju šim eksāmenam pusgadu, apgūstot vācu valodu un atkārtojot matemātiku, bioloģiju, vēsturi, fiziku (vāciski, protams), lai šādus nokārtotu eksāmenus.

 

Secinājums: nekad nevar zināt, ko sagribēsies tālāk. Lai kas tas arī nebūtu – tas būs iespējams.

 

Epizode #4 – Darbs reklāmas aģentūrā

Universitāti Bāzelē nepabeidzu. Pēc tur pavadītajiem 2 gadiem biju saskumis pēc Latvijas un atgriezos mājās. Mani pārņēma kaut kāds kolektīvisma konformisma gars un es nolēmu strādāt reklāmā tāpat kā tolaik gandrīz visi mani draugi.

Nez kādēļ man likās, ka tā būtu īstā vieta, kur es sevi realizēt. Izsūtīju savu CV uz kādām 10 tolaik zināmākajām aģentūrām, un arī uz Vlada Goldberga (Latvijas reklāmas tēvs) Delta Marketings.

Vladis bija vienīgais, kas atsaucās. Aizgāju uz interviju.

Esmu daudz dzirdējis, par to, kā tagadējos laikos jaunieši stāsta, ko sagaida no darba devējiem, tikko uzsākot savas karjeras. Viņi jau nodefinējuši sev algas izmērus un vēl nezin kādus bonusus.

It kā darba devējiem pret viņiem būtu kaut kādi pienākumi. Taču viena no galvenajām frāzēm, ko toreiz Vladim teicu – esmu gatavs par minimālo algu strādāt.

Domāju, ka būtu piekritis sākt strādāt arī par velti. Tāda bija mana apņēmība.

 

Secinājums: ļoti bieži pārāk augstas prasības vai iedomātās grūtības viegli var pārvarēt, tikai kļūstot mazliet pieticīgākam.

 

Epizode #5 – Vom Fass

Kļūt par noteicēju pašam sev un saistīt savu nodarbošanos ar dzīves stila biznesu – varētu būt ļoti daudzu cilvēku sapnis. Es piederu pie tiem pašiem, kam šāda dzīve izskatās rožaināka.

Komandējuma laikā uz Vāciju, kādā pilsētā pamanīju smuku veikaliņu, kurā no skaistām muciņām un māla podiem tirgo balzamiko etiķus un garšīgas riekstu eļļas. Virzburgā (Wűrzburg) es atklāju Vom Fass. Man tik ļoti iepatikās un iegaršojās koncepts, ka nolēmu pats atvērt šo veikalu Rīgā.

Šāda veikala finansēšanai nepieciešami lieli līdzekļi. Tolaik nesen biju iegādājies dzīvokli stipri zem tirgus vērtības. Pārkreditējos un atvēru veikalu.

 

Secinājums: pat ļoti lielas apņemšanās, kam nepieciešami būtiski resursi, var izrādīties paveicami, ja vien tas tiek uztverts ar iedvesmu.

 

Epizode#6 – Dubaija

Vēl, dzīvojot Bāzelē, viena no smagākajām un grūtākajām lietām man izrādījās vientulība un ilgas pēc mājām. Lai arī esmu sociāls un draugi netrūka. Pēc visiem kritērijiem un standartiem es it kā neskaitījos vientuļš. Tomēr jutu vientulību.

Diezgan skaidri atceros to brīdi, kad nolēmu kārtējo lietu – noteikti vēlreiz atgriezties un padzīvot kaut kur ārzemēs, bet nu jau ar savu paša ģimeni. Toreiz Šveicē nolemtais kaut kur visu laiku man pa galvu bija malies. Līdz kādā jaukā dienā, šāda iespēja parādījās.

Vom Fass kā starptautisku franšīzes tīkla uzņēmumā šādas iespējas šķiet tikai loģiskas. Atlika vien par to atklāti padalīties ar svarīgajām personām, lai agrāk vai vēlāk šāda iespēja pavērtos.

Nāca piedāvājums pastrādāt kādā citā valstī. Šoreiz tā gadījās Dubaija (par kuru esmu aprakstījis šeit). Kamēr bērni mazi, nolēmām ar sievu doties pieredzes braucienā padzīvot svešā vietā.

Interesanti, ka (viens no) sākotnēji nospraustais mērķis labi nopelnīt, pamainījās. Šis ceļojums nepilnu divu gadu garumā pārvērtās par ģimenes pieaugumu.

 

Secinājums: dažkārt sapņi piepildās tikai no tā vien, ka tos kādam izstāsta.

 

Epizode#7 –  lielas lietas uz priekšdienām..

Esmu apņēmies un nolēmis, ka vēlos domāt un darīt lielas lietas. Gaidu, kad tas piepildīsies.

*  *  *

Laikam jau izkristalizējas viens būtisks secinājums: Ja grib tad visu var. Tomēr ārkārtīgi būtiski ir verbalizēt to darīt zināmu sev, un, ja var, tad arī vēl kādam citam. Laikam jau pat nav tik svarīgi, vai apņēmība ir vai nav kaut kāds gēns, cik ideju un sapņu pārpilnība. Ja tie ir, tad gan jau kāds gēns izspļaus laukā apņēmības spēku!

Aizdomāties, jo – pagātnē paveiktais, lai atrastu sevī spēku šeit un tagad – tāds būtu aicinājums!

 

p.s. Jau pārlasot šo rakstiņu pirms publicēšanas pamanīju, ka lielākoties visi šie notikumi bijuši līdz 21 gada vecumam, par kuru man stāstīja Guntis Belēvičs podcāstā.

Posted in Blogs, Uzlabo sevi and tagged .