Par skriešanu un rakstīšanu [ #41 – no sērijas ĪSI]

rakstit_skriet
Kaut ko novest līdz galam. Pabeigt.
Nav viegli. Es pats tik daudz reižu esmu iesācis, pametis, atkal citu ko iesācis un tad atkal nepabeidzis.
It kā jau nav slikti pamest, ja tas tev vairs neliekas saistoši. Taču ne pārāk labi ir tad, ja tu pamet tikai tādēļ, ka kaut kas smukāks un saistošāks parādās ceļā.
Jo sākumā gandrīz viss jaunais var likties labāks. Turklāt ir vēl kas cits. Iesākt ir forši, taču pabeigt kaut ko ir vēl foršāk. Un, ja tu visu laiku iesāc ko jaunu, bet neko nepabeidz, tev ir liegta iespēja sajust mazās uzvaras, par lielajām nemaz nerunājot. Ne velti saka – pārāk daudzi pārāk ātri izstājas.
Kā saprast, kā uztrenēt sevī šo spēju neizstāties? Kā panākt, ka pēc iespējas biežāk un vairāk tu noved kaut ko līdz galam?
Es Sev esmu atradis veidu, kā pie tā “strādāt”. Man tas ir rakstīšana un skriešana. Abi mokoši procesi, bet ar viegli prognozējamu uzvaru. Ar viegli paredzamiem soļiem.
Skriet. Izej laukā. Sper pirmo soli. Tas ir viegli. Otrais un trešais arī. Pēc pārdesmit minūtēm jau paliek grūtāk. Taču kaut kā jānonāk atpakaļ vietā, no kurienes sāki. Var jau, protams, iekāpt trolejbusā un atbraukt, vai atstaigāt. Taču tas kā neveiksme tik ļoti dursies acīs, ka šādu variantu atmetīsi. Tādēļ, ja esi iesācis skriet, ir jānoskrien līdz galam.
Rakstīt. Sāc teikumu. Tad otru. Izveidojas jau rindkopa. Liekas kopā doma. Taču domas pabeigšanai, lai saprotami – jāraksta otra rindkopa. Pats nekas nenotiek. Teksts uz priekšu nekustas. Raksti, raksti. Un tad gatavs. Un tad prieks. Paveikts darbs, novests līdz galam.
Tāds tas treniņš. Kad (kaut kā) pabeigšana ir tavs jaunais NORMĀLI, tad šo pašu var pārsviest arī uz citiem dzīves un ikdienas lauciņiem.
Posted in Īsi rakstiņu sērija and tagged , , .