Par Mani


Kā nodzīvot līdz 120 gadiem? Sevi mainot.
Tādēļ pienācis laiks mainīt arī aprakstu par sevi.
Daru to vairāku iemeslu dēļ.
1. Viss plūst un mainās. Pat ja es neesmu cilvēks, kurš spēj mainīt savas domas, uzstādījumus un pieejas, es noteikti gribētu tāds būt.
2. Sākot rakstīt šo aktuālāko aprakstu, ceru uzzināt par sevi jaunu. Šādu nodarbi iesaku visiem un ikvienam.
3. Ar aprakstu par sevi patiesībā vēlos ne tik daudz informēt par to, kas es esmu un ko es daru. Mans mērķis ir parādīt, ka esmu parasts cilvēks, kurš uzsācis neparastu ceļu. Kuru, starp citu, var izvēlēties ikviens!!
4. Pat mana mamma (un arī citi) man šad tad vaicā – ar ko es nodarbojos. Te tad arī būs atbilde.

 

Kāds tad ir masterplāns dzīvei līdz 120 jeb think big

Pat nemēģināšu plaši argumentēt savu plānu, ka līdz 120 gadiem dzīvot būtu forši un jēdzīgi. Lai gan, godīgi sakot, man nav skaidrs, kādēļ gan lai cilvēks negribētu dzīvot līdz 500 vai pat 1000 gadiem. Tikai tādēļ, ka tas tagad un varbūt vispār nav iespējams?
Ikvienam varētu noderēt lielu domu domāšana. Pirmkārt, tas nav viegli. Otrkārt, tas prasa ārpus komforta zonas pieeju. Ko es ar to domāju? Piemēram, uzlabot sevi, savu sniegumu, rezultātus par 5%-10% var samērā vienkārši. Drusku vairāk ieguldot savus resursus: laiku, naudu un enerģiju. Uzlabot par 10% jebko var ar tiem pašiem līdzekļiem, vien drusku vairāk pie tā piestrādājot.
Taču, lai sasniegtu kaut ko vairāk, nepietiek ilgāk vakarā palikt nomodā vai iemācīties lasīt drusku ātrāk. Ir pilnībā jāmaina pieeja. Pārsvarā tas ir nezināmais, tātad risks izdarīt kaut ko nepareizi. Bet kurš tad grib būt iesācējs, kurš grib kaut ko salaist dēlī?
Nu un tādēļ labāk komfortablais – think small.
Mans think big jeb 120 gadu dzīvošanas plāns sastāv no 4 komponentēm. Kuras līdz šim brīdim savā dzīvē esmu iemācījies saskatīt kā svarīgas, un kā tādas, kuras nedrīkst atstāt novārtā.
Ar šīm komponentēm, kā izrādās, ir skaidrojams, kādēļ tā saucamajās zilajās zonās jeb vairākos mazos ciematiņos cilvēki kolektīvi dzīvo 100+ gadus. Mēs praktiski nekad nezināsim cēloņsakarību, kādēļ tas tā notiek. Tomēr korelācija pastāv. Arī ja nepastāv, tad neredzu neko tādu, kādēļ, pievēršot uzmanību šīm 4 komponentēm, varētu salaist kaut ko grīstē.
Šīs 4 lietas, kurām piešķiru un arī turpmāk visās savās darbībās piešķiršu ārkārtīgi lielu nozīmi: ģimene, kustības, ēdiens un sociālās saites ar citiem.

 

Ēdiens

Ja vajadzētu izvēlēties vienu vienīgo veselības ietekmētāju, tas noteikti būtu ēdiens. Lai arī manā sarakstā iekļautas arī fiziskās aktivitātes, to nozīme veselīgas dzīves nodrošināšanā ir pārvērtēta. Kas, protams, nenozīmē, ka tās jānovērtē par zemu.
Ko es ar to domāju? Nekas tik ļoti neietekmē kopējo labsajūtu, ilgtermiņa veselību un pat katras dienas noskaņojumu kā ēdiens.
Ja redzi dusmīgus cilvēkus, tādus, kas ar automašīnu brauc agresīvi, sportā par katru cenu (arī uz traumatisma robežas) grib uzvarēt, tad zini – tas, visticamāk, var būt tādēļ, ka cilvēks ēd ēdienus, kas ķīmisku procesu rezultātā tā liek justies.

 

Dzīvoju es Šveicē pirms 15 gadiem. Tur pavadīju 3 gadus. Dzīvoju ģimenē.
Nesen biju pie viņiem ciemos. Jo abi ir smagi slimi. Tēvam plaušu vēzis ar metastāzēm, mātei samērā strauji progresējis Alcheimers.
Cita starpā arī manis paša mamma ir samērā smagi slima ar viskautko. Piedevām viņai ir liekais svars, 2.tipa diabēts.
Skarbi, taču vienlaikus iedrošinoši. Jo visas tikko minēto tuvo cilvēku slimības ir ēdiena jeb metabolisma slimības. Tieši tādēļ tas ir iedrošinoši. Ka jau savlaicīgi jāpieiet ēdienam ne tikai kā baudas avotam, bet arī kā centrālajam ilgdzīvošanas nosacījumam.

 

Gan sava ķermeņa svara kontrolēšana, garastāvokļa stabilitāte, gan arī enerģijas daudzums katru dienu vislielākajā mērā ir atkarīgs no uztura, kādu uzņem.

 

Šis ir samērā centrāls punkts, un tādam tam jāpaliek manā dzīvē. Tev varbūt šķiet, ka tā ir laika izšķiešana? Ka gatavošana var aizņemt  stundu vai pat divas, bet viss tiek apēsts 15 minūtēs? Tā tiešām var šķist. Taču, kad paskatos uz Alcheimera slimnieku, redzu, kas ir visīstākā laika šķiešana.

 

 Savā dzīvē ēst gatavošanu esmu integrējis pilnībā. Nekādā gadījumā neuztveru to par laika šķiešanu. Tā nav pretrunā ar produktivitāti vai naudas pelnīšanu. Tas ir tāpat kā gulēšana. Tas ir augsta snieguma pamats. Diezvai atradīsies kāds, kas to apšaubīs.

 

Fiziskās aktivitātes

Fiziskās aktivitātes ir pārvērtētas.
Kā nomināls veselības noteicējs.

 

Kad saku, ka kustības, sports, fiziskas aktivitātes kopumā ir pārvērtētas, ar to domāju pārlieku lielo ārstu un uztura speciālistu mantru –  veselības problēmu pamatā ir mazkustīgs dzīvesveids. Es tam absolūti nepiekrītu. Jā, sēdošs un visādi citādi mazkustīgs dzīvesveids varētu būt liela problēma. Tomēr milzīgajam aptaukojušos cilvēku skaitam ir totāli greiza izpratne par veselīgu uzturu.
Par sportošanu un fiziskām aktivitātēm drīzāk jārunā kā par psiholoģisku un garīgu aktivitāti. Kā tas bieži mēdz būt, viena lieta rada labvēlīgus apstākļus citām. Tie, kas kaut kādu iemeslu dēļ uzsāk sportiskas gaitas, arī sāk pievērsties veselīgākam uzturam. Ne vienmēr tas atbilst patiešām veselīgam, taču tādi vismaz ir nolūki.

 

Vēl ir kāda svarīga lieta, pat bez ieguvumiem, kādus vispārējam tonusam un labsajūtai dod regulāra locekļu izkustināšana. Īpaši tuvojoties vecumdienām – notiek visa veida muskuļu atrofēšanās. Tieši tādēļ, lai kompensētu muskuļu masas samazināšanos, spēka vingrinājumi kombinācijā ar vieglas pulsa paaugstināšanas aktivitātēm (piemēram, pastaigas ātrā solī, kāpšana pa trepēm utml.) ir ideāli.

 

Kad dzirdam pārmetumus par ļoti mazkustīgo dzīves veidu, tad, visticamāk, tā arī ir. Cilvēkiem tiešām būtu jākustas drusku vairāk. Tas nav zināšanu trūkums vai infrastruktūras nepieejamība. Atslēga kustīgai dzīvei ir kustību dabīga iekļaušana savā ikdienā. Nevis kampaņveidīga pieeja, par kuru atceries tikai tad, kad sāp mugura. Nevis Jaunā gada janvārī, bet visu cauru gadu, līdz pēdējai dienai.
Kā man reiz teica kāds fizioterapeits – vingrošana un kustības ir līgums ar tavu ķermeni uz visu mūžu. Nevar uztrenēties un beigt!

 

Sociālās saites

Jau no bērnības man ir ļoti labi draugi. Tiešām. Liktenis un nejaušība šajā ziņā bijuši mani sabiedrotie. Daudziem tā ir.
Taču laiks iet.
Kādam sāk interesēt viena lieta, citam pārstāj interesēt otra. Ceļi bieži vien vairs neiet kopā. Nē, tie nešķiras.
Lai gan ļoti daudziem vajadzētu uzdrošināties un atteikties no cilvēkiem sev apkārt. Sākt meklēt tādus cilvēkus, ar kuriem kopā vari būvēt savas vērtības.

 

Cilvēks ir sociāla būtne. Mums ir svarīgi būt novērtētiem, būt saskaņā ja ne ar visu sabiedrību, tad vismaz kaut kādu tās fragmentu. Tas notiek fizioloģiski ķimiskā līmenī. Mūsos izdalās serotonīns, oksitocīns un citi hormoni, kas liek mums justies labi citu cilvēku sabiedrībā.
Šo ķīmisko procesu klātbūtne arī nosaka labklājību, vismaz īstermiņā. Lai arī ilgtermiņā notiktu tāpat, šiem cilvēkiem apkārt Tevi ir jāattīsta.

 

Man pašam ir divi veidi, kā to ikdienā daru. Rīkoju Masterminds grupas uzņēmējiem un rīkoju vakariņas ģimenes sociālajai dzīvei.

 

Ģimene

No vienas puses – visvieglāk ietekmējamais lauciņš. No otras – visgrūtāk. Abos gadījumos tas ir tādēļ, ka lielā mērā ģimeni īsti neizvēlas. Nu labi, vīrs sievu un sieva vīru izvēlas. Tas arī viss. Viss pārējais nāk komplektā.
Šajā sakarā kā svarīgus redzu 2 aspektus, kas sniegs vērtību visai dzīvei.

 

Pagaidām, kamēr bērni mazi, galvenais projekts ir audzināt sevi. Jo bērni skatīsies un darīs,
kā tu. Tādēļ viņiem vienkārši vajadzīga bilde, uz kuru skatīties. Ja gribi, lai Tavi bērni izaug par tādiem, kādus iedomājies, Tev par tādu jākļūst pašam.

 

Un otra lieta – lai atrastu laiku ģimenei, bērniem un sevis audzināšanai viņu labā – ir vajadzīga citādāka pieeja. Neko diži augstu nevērtēju aizņemtības kultu. Strādā, strādā, strādā, aizņemts, aizņemts, aizņemts. Tās visas ir atrunas. Domāju, ka laiku var atrast. Varbūt ne gluži īstermiņā. Ne uzreiz. Taču, ja Tev ir uzstādījums – sakārtot savu dzīvi un lietas, lai laiks atrastos – tad viss ir iespējams.
Brīnišķīgā lieta, ka iemācoties atrast laiku ģimenei, bērniem, tās būs prasmes, kas noderēs arī pēc bērnu izaugšanas.