KĀDĒĻ ES VĒLOS OPTIMIZĒT DARBA LAIKU

priorities

Attēls no www.intrumpet.com

Prioritāšu jautājums.

Vai darbs ir svarīgāks par būšanu kopā ar bērniem un ģimeni?

Vai darbs ir svarīgāks par veselīgu paēšanu?

Vai darbs ir svarīgāks par kustīgu un veselīgu dzīves veidu?

Vai darbs ir svarīgāks par labiem draugiem?

Pieļauju, ka daudzi uz šiem jautājumiem atbildētu, ka par darbu svarīgākas ir visas citas minētās lietas. Un tomēr mēs dzīvojam un uzvedamies tā, it kā darbs būtu pats galvenais. Iedziļinoties, protams, sāktu rasties dažādas racionalizācijas, uz kādām cilvēks ir meistars. Kredīts, tāpat tas ēdiens jāpērk, bērniem un pašam kaut kas jāvelk mugurā, un to visu var iegādāties tikai par darbā nopelnītu naudu.

 

Izvirzu divas tēzes.
I
Cilvēkam nemaz tik daudz nevajag, cik viņš domā, ka vajag.

Lūk, piemērs par to, kā materiālais ir iejaucies nodomu īstenošanā, kur galvenais tomēr ir cilvēku saskarsme – braucam pie radiem vai kāda ciemos, un allaž ir tāda problēma par to, ko dāvināt. Tik bieži pieļāvuma formā tiek runāts, ka varbūt nebraukt, jo nav dāvanas. Es neatminos, kad tomēr nebūtu aizbraukts, kaut kā tomēr to dāvanu sadabon.

II
Nemaz tik daudz laika nav jāvelta, lai darbs uz priekšu ietu un varētu nopelnīt tik daudz naudu, lai normāli dzīvotu.

 

Pasīvo ienākumu mīts

Ir populāri runāt par pasīvajiem ienākumiem. Arī Latvijā par to daudzi runā. Man gan ir nedaudz šaubas par šādu lietu. Pasīvi ienākumi tiek ļoti idealizēti, jo sociālajos tīklos redzam t.s. veiksmes stāstus, kā izveidot, piemēram, telefona aplikāciju, kas pēc tam tiktu lejuplādēta miljons reižu, un tādējādi radītu pasīvos ienākumus.

Es domāju, daudzi pārprot domu par pasīvajiem ienākumiem, jo domā, ka tā ir nauda, kas ik mēnesi iekrīt kontā par NEKĀ nedarīšanu. Lai arī, iespējams, šādi stāsti pastāv, tā tomēr tas nestrādā.

To svarīgi saprast, lai netērētu laiku ilūzijām un nemānītu, nešaustītu sevi par to, ka neizdodas atrast šādus pasīvos ienākumus. Jo ikviens santīms ir jāpelna daudz un dikti strādājot. Nekas tāpat un viegli nav. No šāda rakursa skatoties, nav tādu pasīvo ienākumu!
Es teiktu – domājot par pasīvajiem ienākumiem – drīzāk vajadzētu funktierēt par to, kā prioritizēt un optimizēt jebkuru jau esošu veicamo darbu tā, lai tu nebūtu piesiets konkrētai ģeogrāfiskai lokācijai un/ vai laikam.
Kas būtībā būtu tikšana vaļā no darba vietas un darba laika. Tāds, manuprāt, būtu ceļš uz pasīvajiem ienākumiem.

 

Saprast, kas ir tas one thing tūlīt jeb Pareto likums – 20/80

Princips_80_20Ceļā uz augstāk aprakstītajiem pasīvajiem ienākumiem svarīgi atmest visu lieko. Atslēgt visu troksni, kas ir apkārt. Patiešām koncentrēties tikai un vienīgi uz būtisko. Šajā sakarā ir viena izcili brīnišķīga grāmata – “The ONE Thing (The Surprisingly Simple Truth Behind Extraordinary Results)”. Galvenā doma ir uzdot sev šādu jautājumu – kas ir tā viena lieta, kuru izdarot, viss pārējais kļūst daudz vieglāks vai nevajadzīgs. Ja pastāv patiesa vēlme nopelnīt sev laiku, radīt sev īstu neatkarību no sīkām, nevajadzīgām lietām, darbiem utml., tad šis jautājums ir jāuzdod par visu un vienmēr.
Gan par ilgtermiņa mērķiem – ko es patiesi vēlos, kas ir tā viena lieta, kuru 10-15 gadu laikā (vai pat dzīves laikā) sasniedzot, viss pārējais ir nebūtisks. Pie kam, tādu jautājumu var uzdot par visdažādākajām dzīves jomām – biznesu, attiecībām, veselību, ģimeni utt., utjp.
Turpinot saīsināt lielo ilgtermiņa mērķi, varam saskaldīt laiku līdz vidējam termiņam, uzdodot jautājumu tieši tāpat – kas ir tā viena lieta, kuru paveicot/ izdarot, viss pārējais nav nepieciešams.

Un visbeidzot, īstermiņa mērķu sakarā – viena lieta, ko darīt konkrēti tūlīt vai šodien, vai šonedēļ vai šomēnes, lai es būtiski pietuvotos vidējā termiņa mērķim, lai pietuvotos ilgtermiņa lielajam mērķim?

Es iedomājos, ka grūtības varētu būt saprast, kas ir tā viena lieta. Mēs varam talkā ņemt jau agrāk manis pieminēto Pareto likumu jeb 20/80 noteikumu.

Kā piemēru izmantošu biznesu. Analizējot jebkura biznesa klientus, varēs pamanīt, ka ~20% klientu veido 80% ienākumu. Atlikušos 20% ienākumu veido 80% atlikušo klientu. Tomēr tā kā 80% klientu ir noteikti liels absolūts skaitlis, tad tam arī jāvelta diezgan daudz laika. Ja vēlies optimizēt savu darbību, būtu svarīgi daudz vairāk koncentrēt savu uzmanību uz šiem 20% klientu. Tas būtu piemērs prioritāšu uzstādīšanai.
Līdzīgi būtu arī ar ikdienas darbiem. Iedziļinoties savā katras dienas darbu plānošanā, manīsi, ka ļoti daudz darbību un laika tiek patērēts darbiem un uzdevumiem, kuri sniedz relatīvi mazu efektu. Turpretim ievērosi, ka ir viena otra lieta, kuru padarot, efekts ir ļoti liels.

Iespējams, sākotnēji tas prasītu salīdzinoši ilgāku laiku, lai saprastu, kas ir tās dažas vai pat viena lieta. Taču, kolīdz to varētu integrēt ikdienā kā pilnīgi neatņemamu darba veikšanas procedūru, varu garantēt, ka gandarījums dienas beigās būtu neizbēgams. Turklāt tu saprastu, ka jau ap plkst. 13 -14 ir sajūta, ka esi pastrādājis vairāk nekā veselas nedēļas garumā. Šādi var optimizēt visu darba dienu un kļūt āprātīgi produktīvs. Taču man simpātiskāk liekas šādu produktivitātes uzlabojumu izmantot, lai iegūtu sev laiku citām lietām.

 

Mani plāni

time_to_actLai arī šo “VIENAS LIETAS” konceptu aprakstīju ar vieglu garu, it kā to sasniegt būtu tīrais nieks, patiesībā tas nemaz nav tik viegli. Tas prasa, kā minimums, laika investīciju. Tas prasa arī prāta stāvokļa maiņu. Jebkurš ieradums (un lai jebkas veiksmīgi iekļautos dzīvē un ikdienā, tam jākļūst par ieradumu) kļūst par ieradumu 21 līdz 60 (un pat ilgāk) dienu laikā (kā kurš literatūras avots to min).
Grūtības ir nenovērsties, jo stimulu apkārt netrūkst. Facebook, meilu refresh, twitter, ielūkoties telefonā, tad pēkšņi ienāk kāda ideja prātā, vēl kaut kas. Kāds piezvana vai atsūta sms. Šādu uzmanības novērsēju ir pārpārēm. Tādēļ šobrīd esmu ceļā uz nemitīgu atgādināšanu sev pašam, ka tas viss ir jāignorē. Nav viegli. Es feiloju visu laiku. Taču brīžos un dienās, kad patiesi izdodas izdarīt to vienu lietu, sajūtas ir tā vērtas.

Šobrīd esmu spiests un nedaudz arī pats gribu šādu spēju izkopt, jo es pieskatu savu 1,5 gadus veco meitu. Tīri fiziski, ja vēlos nodarboties ar lietām, ar kurām vēlos (par kurām zemāk aprakstu), tad man atvēlētais laiks ir līdz kādiem plkst 13 -14. Tajā rīta daļā viņa samērā daudz guļ, tādēļ tas ir laiks, kas vien man ir atvēlēts. Tādējādi esmu spiests trenēties šāda darba veikšanu.

Otrs, ko vēlos, līdz nākamā gada vasarai – izstrādāt savu dienas kārtību un darba pieeju tā, lai es mierīgi varētu visas vasaras garumā atrasties laukos vai kūrortā, vai jebkur, un vienalga visi iesāktie procesi neapstātos. Ar šādu vīziju organizēt savu ikdienu, sāk iezīmēties nākamās “vienas lietas”, kuras darīt. Taču rezultāts un bildīte, kādu redzu, ir tik atraktīva, lai es pie tā darbotos.

 

Kā gribu organizēt savu dzīvi:

Attēls no www.freedomlovin.com

Attēls no www.freedomlovin.com

Neņemot vērā nākamvasaras lokācijas neatkarību, ir virkne lietu, kuras sev esmu uzskaitījis, ko iespējams darīt, ja šādi procesi darbosies. Tā teikt, mans redzējums, ko var panākt, ja esi nodrošinājis sev pasīvos ienākumus:

lokācijas neatkarīgs bizness. Ienākumu nodrošināšana praktiski ir būtiskākais, kas ļauj baudīt visus jaukos dzīves labumus. Lai arī, protams, daudz kas izdarāms bez ienākumiem, tomēr jāatzīst, ka viena no centrālajām lietām tomēr ir nauda.

gribu darīt lietas, kas nav obligāti komerciālas. Nodarboties ar nekomerciālām lietām, lietām, kas vērstas uz labuma sniegšanu citiem, strādāt pie kāda radoša projekta (filmas, gleznas, bloga utml.) ir ārkārtīgi būtiski, lai pašrealizētos. Pieļauju, ka tieši sevis realizēšana kādā radošā izpausmē ir tas, kā daudziem tik ļoti trūkst, bet kam neatliek laika, jo to visu atņem darbs.

gribu būt auklis. Jau pirms kāda laika biju sev nospraudis mērķi, ka, tāpat kā daudzas bērna kopšanas atvaļinājumā aizgājušās sievietes, vēlos audzināt savu bērnu. Atrast tam laiku varu, ja ļoti fokusējos uz vienu lietu dienā (dažās stundās), lai atlikušo dienas daļu varētu veltīt bērniem, ģimenei.

mācīties un macīt/ izglītot bērnus pats. Vienā no mana bloga populārākajiem rakstiņiem par to, ko vēlos mācīt saviem bērniem pats, aprakstīju, ka pilnībā neuzticos skolai kā institūcijai, ka tā spēs dot tās zināšanas, kādas ir būtiskas ikvienam cilvēkam, īpaši 21. gadsimtā. Un ja patiešām vēlos darīt visu to, ko minēju šajā sarakstā, nevis tikai aprakstīt to, tad man patiesi tam jāatrod laiks. Kur lai to ņem, ja vēl notiek tas un tas, un vēl tas? Plus vēl pašam visu laiku ir jāmācās, jāizglītojās un jāattīstās.

sportot. Sports man ir kā ēst. Spēlēt hokeju, basketbolu vai skriet. Jebkuru spēli spēlēt es varu tikai uz kā cita rēķina. Ir tikai 24h diennaktī. Un ja veltītu 8 stundas darbam, 7-8 miegam (par kura svarīgumu es nešaubos), tad visam pārējam atliek vēl kādas 8. Maz, baigi maz. Ja vien darba laiku, un jebkam veltīto laiku nesaīsina uz efektivitātes rēķina. Vienīgi nav iespējams tā pa īstam efektīvāk gulēt.

taisīt un audzēt ēst. Es absolūti un no sirds ticu, ka veselīgi dzīvot (ēst) nozīmē pašam gatavot ēdienu. Augstākā pilotāža būtu pašam audzēt ēst. Šobrīd es pats gatavoju mājās un veltu tam daudz laika (klausoties audio grāmatas, tādējādi efektivizējot tam veltīto laiku, un pie tam man tas arī ļoti patīk). Tomēr ilgākā termiņā redzu sevi dzīvojam laukos, arī audzējot pašam savu ēdienu. Mani diezgan labi iedvesmo pozitīvais Ilzes Lipskas stāsts. Kā arī citi ārzemēs dzīvojošu cilvēku stāsti, ka pat superaugsta līmeņa cilvēki, kuri nodarbojas ar fascinējošām lietām, izrādās, paralēli tam ir arī zemnieki (Dave Asprey, Ben Greefield, Ben Hewitt).
Un vēl man liekas – Latvija ir tīra valsts, ar bagātīgu augsni, un būtu superpiemērota bioloģiskajai lauksaimniecībai valstiskā līmenī.

uzstāties un gatavoties uzstāties. Vēlos apgūt prasmi uzstāties. Kaut ko šajā lauciņā jau esmu darījis, bet šobrīd plānoju arī mācīšanos pie kāda trenera (iespējams  Toastmasters club, vai kāds no konkrētiem speciālistiem, Ilze Dobele, iespējams, Toms Kreicbergs utml.).

iet pie dabas un/ vai ceļot. Kam nepatīk ceļot? Viens no vislabākajiem veidiem mācīties, kāpt no komforta zonas un paplašināt savu redzējumu.

tikties ar cilvēkiem par tēmu un ne par tēmu. Šobrīd esmu sācis Mastermind grupu projektu un neizslēdzu, ka ilgtermiņā tas varētu uzņemt apgriezienus un būt kaut kas vairāk. Turklāt vēl viena lieta, kura maz tiek apsriesta – iepazīties ar cilvēkiem arī ir viens no efektīvakajiem veidiem kā mācīties uz attīstīties. Šī brīnišķīgā frāze – ja tu tikai runā, tad atkārto to, ko jau zini. Ja klausies, tad tev ir iespēja uzzināt ko jaunu.

 

Noslēgumā atkal jācitē Seneka (tie, kas nesaprot angļu valodu, tad ir arī google translate):

We are in the habit of saying that it was not in our power to choose the parents who were allotted to us, that they were given to us by chance. But we can choose whose children we would like to be. There are households of the noblest intellects: choose the one into which you wish to be adopted, and you will inherit not only their name but their property too. Nor will this property need to be guarded meanly or grudgingly: the more it is shared out, the greater it will become. These will offer you a path to immortality and raise you to a point from which no one is cast down. This is the only way to prolong mortality — even to convert it to immortality.

Posted in Blogs, Uzlabo sevi.