Kā atpazīt mentorus kaut vai pēc 20 gadiem. Lai mācītos no tiem vēl šodien.

Attēls no unsplash.com (Mari Helin Tuominen)

Attēls no unsplash.com (Mari Helin Tuominen)

Bijušais narkomāns Edijs no filmas “Caur adatu” vairs nelieto. Tas ir, viņš vairs nešpricē heroīnu. Edijs tika tam pāri. Ja man jautātu, kādēļ, tad man ir pavisam skaidra atbilde. Tādēļ, ka līdzīgai situācijai, kā stāstīts filmā, cauri gājis viņš bija vēl agrīnos tīņa gados.
Edijs, tajā laikā daudzsološs jaunais sportists, kādās no kārtējām vieglatlētikas garo distanču skriešanas sacensībām bijis pēdējais vēl aptuveni 500 m pirms finiša. Tajā brīdī viņā kaut kas noklikšķējis. Edijs uzdeva tempu. Tempu palielināja tik tālu, ka sāka apdzīt priekšā skrienošos vienu pēc otra. Līdz apdzīti bija visi. Edijs finišēja pirmais. Viņš uzvarēja. Un visi gavilēja. Tāpēc, ka cilvēkiem patīk gadījumi, kad kāds no apakšas paceļas uz pašu augšu.
Un šis tad arī ir tas atslēgas moments.
Manā uztverē – pats, pats svarīgākais.

Pastāstīšu par līdzīgu atziņu, tikai drusku citā kontekstā.
Nesen sāku domāt par pagātnes notikumiem un cilvēkiem, kuri lielā mērā noteikuši manu šobrīd uzsākto ceļu. Sāku ritināt to kamolīti un uzskaitīju cilvēkus, kurus uzskatu par saviem mentoriem. Lai arī tolaik pagātnē es par tādiem viņus neuzskatīju, atskatoties atpakaļ, tie noteikti ir bijuši izšķiroši.  Īpaši svarīgi tas ir arī nākotnes vārdā.

 

Basketbola treneris Jānis Puzāks

Pirmajās 3 klasēs ir viegli pelnīt labas atzīmes. Šķiet, tikai deviantu bērni nevarēja saņemt vismaz 3niekus vai 4niekus. Man bija 4 un 5. Tad sākās 4. klase. Jau nopietnāka pieeja. Vairs nav tikai viena skolotāja visos priekšmetos, parādījusies ir botānika, ģeogrāfija, vēsture, algebra un ģeometrija, latviešu valoda un literatūra…
Es mācījos Ogres vidusskolā.

4.klasē sākas arī klašu dalīšana pēc tematiskās ievirzes. Matemātikas klase, latviešu valodas (kuru es nezin kādēļ izvēlējos) klase utml. Pārgāju uz citu klasi. Tur satiku čomus, kuri trenējās basketbolā. Nu, un es arī sāku.
Soli pa solim, manas atzīmes pateicoties visiem šiem jaunumiem lēni sāka iet uz leju. 4.klasē vēl daudz maz, bet jau 5. un 6.klasē liecībā bija daži 4nieki un pārējie trijnieki. Līdz visbeidzot 7. klases liecībā man bija 8(!) trijnieki. Vienīgie četrinieki bija darbmācībā un matemātikā, un 5nieks fizkultūrā.
Paldies Dievam, līdz divniekiem nekad neesmu nonācis.

Paralēli trenējos basketbolā. Es biju viens no īsākajiem basketbolistiem basketbola vēsturē. Trenējos, ātri skrēju, labi spēlēju futbolu, bet ne basketbolu. Es regulāri “deldēju soliņu”, kad bija mači. Vecāki uz manām spēlēm arī nenāca. Un iespējams labi vien ir, jo skatīties, kā dēls sēž uz soliņa, nav jēgas.

Treniņos kopā ar pārējiem puikām mēs kopīgi darījām visu ko. Piemēram, šmaucāmies, kad bija jāskrien krosiņš. Teiksim, 5 km. Mēs ieskrienam mežā. Apsēžamies kaut kur, nogaidām tik, cik ilgi būtu jāskrien, un skrienam atpakaļ. Ja jālec ar lecamauklām 500x, tad, trenerim neskatoties, neviens nelec, bet izskaita it kā lektu. Un tādā garā. Nav arī brīnums, ka mēs arī Latvijas jaunatnes basketbola līmenī nekur augstu netikām…

Tā visa mana dzīve sāka izskatīties pēc nenormālas viduvējības. Es, protams, tolaik tādās kategorijās nedomāju. Man parastam mazpadsmit gadīgam puikam nebija ne jausmas, kas ir būt viduvējam vai izcilam.
Taču kaut kur starp apzināto un neapzināto manī parādījās spīts. Nezinu, kad, kur un kāpēc tā notika, bet kaut kā nebiju mierā ar to basketbola treniņu šmaukšanos un līdz galam neatstrādāšanu. Iespējams, mani reāli besīja netikt laukumā un sēdēt uz soliņa. Sāku drusku rūpīgāk trenēties. Un par dažiem procentiem mazāk šmaukties.

Nezinu, vai treneris Puzāks to ievēroja (laikam tas bija pamanāms kopumā, ka visi pavirši pieiet treniņiem), taču kādu dienu pēc treniņa viņš  pienāk pie manis un saka: “Vendelīt, es ar tevi rēķinos”.

Acīmredzot, viņš redzēja, ka viens otrs komandas līderis jau par cigaretēm un diskotēkām sācis domāt, pārējie arī nezin ko…
Pie tam, es īsti nemaz nezinu, vai tāda vienkārši nebija viņa taktika. Un ļoti iespējams to pašu viņš teica vēl kādam vai pat visiem. Taču uz mani tas atstāja iespaidu. Nezin’ kādēļ es sajutu sevī spējas. Man likās, ka ir vērts censties. Man likās, ka pūles un vēlmes atmaksājas. Kopš tām dienām ar mani visu laiku ceļo frāze: “Ja grib, tad visu var…”

Jau 8.klases pirmajā semestrī man trijnieki bija vien latviešu valodā un literatūrā. Tur nebija iespējams dabūt 4. Taču, kā izrādījās, tomēr bija iespējams. Otrajā semestrī un visa gada beigās man uz liecības nebija neviena trijnieka.
9.klasi jau es iesāku Rīgā. Es iestājos Ziemeļvalstu ģimnāzijā, kas bija jau straujš lēciens uz augšu. Un domāju, ka tas viena teikuma dēļ – es ar tevi rēķinos, Vendelīt!

 

Dorothee un visa Gysin ģimene no Šveices, Bāzeles

1998. gads, Šveice, Ascona, Ticino

1998. gads, Šveice, Ascona, Ticino

Kopš manas dzīves neoficiālais moto ir – “ja grib, tad visu var”, man kaut kā izdodas sagribēt lietas un tad tās dabūt. Es nezinu, vai ticu šai frāzei un tādēļ man izdodas to īstenot, vai tieši otrādi – man izdodas to īstenot, un tādēļ ticu šim teicienam.
Taču Ziemeļvalstu ģimnāzija (ZVĢ) man iedeva nākamo iespēju, kas ir noteikusi visu manu tālāko gaitu.
Iestājoties ZVĢ, es nonācu valodu centrā. Piepeši man bez standarta angļu valodas bija jāmācās dāņu un arī vācu valoda. Taču tieši vācu valoda, kuras vērtību saskatīju kā viszemāko, man deva vislielākās iespējas.

Savulaik pirms epastiem un interneta bija populāri t.s. vēstuļu draugi. ZVĢ bija tikko sadraudzējusies ar vienu skolu Bāzelē. Un šādā veidā atradu vienu vēstuļu draudzeni. Jo viņai patika techno mūzika, un man arī.
Mēs tur kaut ko sarakstījāmies. Nekas īpašs.

Visas vidusskolas laikā samērā daudzi skolēni braukāja uz pusgadu vai gadu uz kādu no ziemeļvalstīm. Un man parādījās interese, ka varbūt arī es gribētu kaut kad pamācīties ārzemēs. Šī doma mani nepameta. Mani vecāki gan nebija tik turīgi, lai atļautos mani kaut kur aizsūtīt.
Tā pēc vidusskolas beigšanas nolēmu, ka tagad būtu īstais laiks. Es uzrakstīju savai vēstuļu draudzenei, ka gribētu aizbraukt uz Bāzeles skolu pamācīties, un vai es varētu pie viņas un vecākiem padzīvot. Un pēc tam tad es sarunātu pašu skolu.
Viņa man atbildēja, ka skola jau ir sarunāta, bet pie viņas ģimenes dzīvot nevarēšot gan. Un nu man skola sāka meklēt ģimeni. Līdz beidzot tā tika atrasta.

Nonācu kādā 4 bērnu ģimenē, kur vecākie bērni jau bija gana pieauguši. Taču jaunākais dēls bija 7 gadus vecs. Un mani tajā paņēma, lai es būtu viņam kā vecākais brālis.

No kotlešu-un-baltās-mērces-ar-kartupeļiem ģimenes piepeši nonācu vietā, kur mājās regulāri spēlē flīģeli un čellu, kur ēdiens katru dienu ir citādāks, katru dienu lapu salāti un glāze vīna. Kur papīrs nonāk citā miskastē, nekā plastmasa. Kur bildes tiek līmētas foto albumos (ar baltajām plānajām starplapām), kur ģimenes galva ir dakteris, kurš daudz lasa un meditē. Kur regulāri uz pusdienām uzņem viesus. Mājās rīko koncertus un interešu vakarus. Kur pagalmā ir nevis baseins peldēšanai, bet dekoratīvs ūdensrožu dīķs.

Būt tādā kompānijā man nozīmēja apgūt to, ko Latvijā vien retais spēj.
Kopš tā laika manā dzīvē ir ienākuši ar līmi līmēti foto albumi, spēja atšķirt Bahu no Mocarta un Bēthovena. Patika braukt uz kalniem nevis ziemā, bet vasarā. Ēst gatavošana un baudīšana.

Atceros vēl tagad, kad pēc 3 gadu prombūtnes atbraucu atpakaļ uz Latviju, mani pārņēma neliela depresija, jo tad Rīgā salātu lapas un balzametiķis bija grūti nopērkami, un saspiežot plastmasas PET pudeles visi uz mani skatījās kā uz citplanētieti. Es šeit runāju par 2001./2002.gadu.
Gysin ģimene ir mani mentori, jo tas, ko iemācījos un pieredzēju pie viņiem, ir padarījis mani par daudzpusīgu, dzīves dažādībā ļoti ieinteresētu cilvēku. Vēl šobaltdien!

 

Vladis Goldbergs

Attēls no google images

Attēls no google images

Uzreiz pēc Šveices biju nolēmis, ka vēlos strādāt reklāmas aģentūrā. Nezinu, kādēļ. Varbūt tādēļ, ka viena liela daļa manu draugu strādāja reklāmas jomā.
Izsūtīju vēstules uz kādām 5 vai 6 aģentūrām. Atsaucās tikai viena. Delta Marketings. Tās vadītājs Vladis Goldbergs. Jaunā paaudze nezina, bet tieši Vladis ir uzskatāms par reklāmas tēvu Latvijā.

Viens no pirmajiem reklāmas industrijas darboņiem.
Satikos ar Vladi. Viņš laikam manī saskatīja apņēmīgu čali, tādēļ uzreiz piedāvāja man sākt strādāt, par minimālo algu. Es momentā piekritu un sajutos uzvarētājs, jo biju gatavs sākt bez maksas.
Tolaik 2003./2004. gadā bija sakritis, ka liela daļa Delta Marketings klientu bija 1994.gadā dibinātie uzņēmumi, tādēļ mēs rindā visiem pēc kārtas organizējām 10 gadu jubilejas pasākumus. DHL, Latvia Tours, Ford, IBM utt.

Lielākajā daļā šo pasākumu iesaistījos arī es. Es jau biju piena puika, tādēļ darīju melno darbu. Taču biju/ esmu drusku kreatīvs tips, tādēļ varēju piedalīties arī ar idejām. Te parādījās ieguvums. Kādā pēcpusdienā, dienu pirms ideju iesniegšanas klientam (IBM), piedāvājums vēl nebjia gatavs. Mēs tajā pēcpusdienā visi sanācām sapulču zālē uz brainstorm’u. Sarakstījām pārdesmit ideju. Pēc tam Vladis pie manis pienāca, iespieda rokās kasešu diktofonu un sacīja: apceri tikko sadomātās idejas, appušķo, izrotā. To visu diktofonā. No rīta sekretāre visu atšifrēs un piedāvājum būs gatavs.” Tā arī darīju.

Es iemācījos darba ētiku, gatavību ne tikai strādāt par minimālo algu, bet arī naktīs. Un iemācījos tēlaini domāt, un konceptuālu un idejisku pieeju. Kopš tās dienas man nekad nav bijis grūti apstāstīt un raksturot, iepakot ideju.

Taču īpaši izšķiroši manai personībai kārtējo reizi bija 2 teikumi, ko Vladis man pēc tam pateica – “neviens nekad tā to nebija darījis. Tu to izdarīji izcili!”

Lieki piebilst, ka toreiz IBM pasākums bija labākais pasākums kāda rīkošanā ne tikai esmu piedalījies, bet kādu vispār esmu redzējis kā uzņēmuma pasākumu. Ja kāds no lasītājiem ir bijis, tad zina, par ko ir runa – IBM pilsētiņa, ar noslēgtu Jaunielu, Kinogalerija, Pūt vējiņi, Kuģniecības muzejs un tolaik nolaistās telpas, kurās tagad ir viesnīca “Neiburgs”.

Vēl 2 lietas, kuras iemācījos no Vlada. Nepūdēt projektus. Ja lielāka projekta ietvaros esi viens no uzdevuma, atsevišķa posma veicējiem, tad svarīgi izdarīt visu, lai projekts tiek prom no tevis. Un sliktākajā gadījumā pūst pie kāda cita.
Lieki piebilst, ka tieši ar to es arī nodarbojos. Es regulāri pūdēju projektus. Taču tieši apzīmējums ‘pūdēt’ uz mani iedarbojies spēcīgi.
Tomēr vēl skarbāk bija apjaust, ka pūdēšana manā pusē notika, jo es diezgan nepārprotami saņēmu novērtējumu kā paviršs cilvēks. Nu, ne tāds, kam nošļukušas drēbes. Bet gan tāds, kurš egoistiski un nevīžīgi izturas pret parējiem, pret termiņiem utml. Īpaši sāpīgi to bija dzirdēt tādēļ, ka Vladim bija taisnība. Pat vēl joprojām tā ir. Un tieši tādēļ par vienu no vērtīgākajiem Vlada kā mana mentora ieguldījumiem uzskatu tieši šo iespēju apzināties savas vājās puses.

 

Christoph Heidt, ex-CMO ‘vomFASS’, tagad COO ‘Berlin-Liebeskind’

cheidt-min

2008.gads. Foto Māris Ločmelis pie manis vomFASS veikalā Sky&More

Kad pateicoties gan vācu valodas zināšanām, gan arī darbam reklāmas nozarē nonācu pats sava uzņēmuma vadīšanā, kas cita starpā ir daļa no vidēji liela franšīzes uzņēmuma vomFASS,  nonācu arī regulārā apritē ar vāciešiem. Viens no vomFASS starptautiskās ekspansijas vadītājiem bija Christoph Heidt.

Pat nenojautu, ka līdz ar garšīgām eļļām un balzametiķiem kļūšu par maratonistu, par veselīgas dzīves PRINCIPU meklētāju. Sāku izprast, ka veselība ir temats, kurš ne vien ir interesants un pārdodams (tādā ilgtspējīgā nozīmē), bet ka, iespējams, tas ir pats svarīgākais temats, ap kuru ir vērts organizēt savu dzīvi. Tajā atrodas vieta gan sportam, gan sociālajām saitēm. Ka pateicoties Christoph, sākšu ne tikai meistarīgi gatavot ēst, bet arī mācīt citus.

Kaut kādā mērā domāju, ka tas, ar ko šobrīd nodarbojos, daru to pateicoties Christoph. Īpaši izšķiroši tas bija 2009.gadā, kad bija smagi krīzes dēļ.

Viņš bija pirmais, kurš man norādīja uz to, ko tagad skandinu apkārt visur un vienmēr. Problēma nav problēma, bet problēma ir tas, kā tu domā par problēmu. Viņš manī ielika to, kas šobrīd man ļauj nestresot, vai stresot krietni vien mazāk. Jo pati problēma sevī ietver iespēju risinājumam. Bez problēmas nav risinājuma. Un risinājums ir kustība.

Ja daudziem intuitīvi liekas, kad problēmu gadījumā sastingstam, tad šajā gadījumā viss ir pilnīgi pretēji. Problēma kaut kādā ziņā atbrīvo. Gandrīz vai kā tajā pretstatu apzīmējumā – pretstats laimei ir garlaicība nevis nelaime. Tāpat arī problēmas pretstats ir būt iesprūdušam. Diemžēl daudzi izvēlas būt iesprūduši nevis pakļaut sevi situācijām, kurās nevar iztikt bez sevis pakļaušanas iespējamām problēmām.

 

Kindle un Podcast

KindleNoslēgumā par to, ko es šobrīd uzskatu par saviem mentoriem. Un tas saskan ar laiku, kādā mēs dzīvojam. Tehnoloģiju iesākuma periodā. Tādēļ šobrīd vislielākos mentorēšanas labumus es gūstu izmantojot aparātus. Tie man šobrīd ir divi. Amazon ražots Kindle jeb e-grāmatu lasītājs.

Lai arī ir daudz argumentu, ka fiziskā grāmatā ir kaut kas foršs un ka grāmatu plaukts pilns ar grāmatām ir forši, tomēr daudz svarīgāk par ārējo ir tas, cik viegli ir kaut ko darīt. Zināms, ka katrs sev  traucēkļi esam paši, tādēļ ir svarīgi atrast visvienkāršākos un nesāpīgākos veidus, kā iedzīvināt vēlamos paradumus. Kindle man ir devis lielisku iespēju nesāpīgi un vienkārši tikt klāt jebkuram mentoram un jebkuram cilvēkam, kuros ir vērts ieklausīties. Tādēļ lasu es tagad gana daudz.
Otrs rīks ir mans iPhone, kurā iebūvēta aplikācija – podcast. Tas savukārt ir visātrākais veids, ka dzirdēt kļūdas un panākumus. Trikus un neefektīvus rīkus. Gudrības un muļķības.

Gan Kindle, gan podkāsti  ir mani nemitīgi sabiedrotie. Tie ir burtiski simtiem vai pat tūkstošiem mentoru vienā vietā.

 

Vienmēr ir augstāks līmenis, kurā uzkāpt. Iemesls kustībai un nākamajam līmenim bieži vien ir tieši cilvēkos, kuri tikai retrospektīvi ir izrādījušies vissvarīgākie un pat mentori. Ir  svarīgi tos atpazīt pat pēc daudziem gadiem, lai nākotnē  mentoru atrašana jau vairs nebūtu nejauša, bet gan pilnīgi apzināta rīcība!

Posted in Blogs, Uzlabo sevi.