Mans notievēšanas stāsts – arī tiem, kas nav pārāk resni

esmu_resns-min

2013.gadā vēl ar smukiem apaļumiem

Nebija jau tā, ka negribējās nodzīt to riepu uz vēdera…  Varētu pat teikt, ka gribējās būt drusku tievākam. Taču par to galvu sevišķi nelauzīju.

Ik pa laikam gan pieķēru sevi, ka, piemēram, skrienot domāju, ka vajadzētu sevi tā vairāk pamocīt, lai kāds kilogramiņš pazūd.

 

Esmu pārliecināts, ka visi tie ar drusku lieko svaru 100% grib notievēt, viņi visi pilnīgi noteikti par to ir domājuši. Bez izņēmumiem. Nekad nenoticētu mazliet apalītim, ka viņš negribētu būt tievs. Ne jau tādēļ, lai izskatītos labi kails, bet vienkārši tādēļ, ka tā cilvēkam dabiski ir jābūt un jājūtas!

 

Pirmā reize

Pirmo reizi par to, ka man ir kaut kas no liekā svara, no nevēlama tauku slānīša, iedomājos, kad man bija 19. Tad vēl sēžot un mācoties, kā jau ikvienam tas mēdz būt, domās aizklīstot prom no grāmatas, sāku skatīties uz savu vēdera riepu. Īpaši sēžot tā riepa pārkārās pāri bikšu jostas vietai.  Bieži vien izskatās briesmīgāk nekā ir patiesībā.
Tā es sēdēju un domāju – kā tas var būt, ka man ir tik daudz tauku uz vēdera? Kā tas varbūt, ka tik daudz sportojot, man ir liels vēders? Es taču ap divdesmit gadu vecumu sportoju katru dienu. Ne profesionāli. Bet katru dienu. Basketbols 3 reizes nedēļā, 1 reizi hokejs (tad tieši iesāku spēlēt), 1 reizi futbols, un vienu reizi kāds no izvēles sportiem. Toreiz mācījos Bāzelē, Šveicē. Un tur izvēles sporti bija daudz un dažādi. Vesela bieza grāmatiņa/katalogs.
Katru dienu braucu ar riteni 7 km vienā virzienā. Vidēji nedēļā nobraucu 140 km.
Tolaik vēl es nedomāju par svara kontroli, un vēdera riepa mani uztrauca visai nosacīti. Taču tā bija pirmā zīme, ka sportojot svaru nodzīt un notievēt nav iespējams.

 

Maratonista laiks

Rīgas Maratons. Foto: Druvis Haritonovs

Mans maratona rekords: 3:29:17

Kad aptuveni 30 gadu vecumā uzsāku savas skrējēja-maratonista gaitas, biju savā visresnākajā stadijā. Es svēru 83 kg. Mans augums ir 174 cm. Ideālā variantā man būtu jāsver ap 74 kg (starp citu, tagad mans svars ir 72 kg).

Kad biju pieteicies savam pirmajam maratonam 2009.gada septembrī, visu 2009. gadu līdz tam trenējos kā traks. Es tolaik skrēju katru dienu. Mans parastais
aplītis bija ap 8 km. Tas ir, neskaitot basketbolu un hokeju, kuru es pat pie trenēšanās īpaši neskaitu. Jo to daru jau sen.
Taču, lai kā arī es nebūtu trenējies un skrējis, un gatavojies, mans svars īpaši nemainījās. Kāds biju viegli apaļiem vaigiem, tāds paliku.
Es, protams, par to nestresoju, jo man treniņi un maratons nebija kā līdzeklis tievēšanai. Es skrēju, jo
bērnībā biju sev uzstādījis mērķi kaut kad mūžā noskriet maratonu (lieku reizi atgādinu, tas ir 42,195 km). Tievēšanas doma kaut kur pa galvu maisījās. Taču tā bija sekundāra vai pat ar vēl zemāku nozīmi. Jo sevi par pārāk resnu arī neuzskatīju.
Šo stāstu atceros vairāk tādēļ, ka pilsētā katru dienu redzu cilvēkus, kuri acīmredzami skrien un domā: “Es tagad drusku, drusku tievēju”. Lai arī kā negribētu viņus apbēdināt, taču tas praktiski nav iespējams. Ja trenējies, tad tu vienīgi uztrenē muskuļus zem taukiem.

 

Notievēju virtuvē

bulletproof_kafija

Top kafija ar sviestu

Īstā notievēšana atnāca, pamainot ēšanas principus. Paradoksāli, bet ēšana noteica ne tikai to, cik es varu notievēt, cik labi izskatīties kails, bet pat to, cik labs es varu būt sportā.

Ēst citādāk, starp citu, iesāku ne gluži tādēļ, ka mani uztrauca liekie 10+ kilogrami. Mani aizrāva domāšanas un prāta stāvokļi. Man likās, ka jāpamaina domāšana. Kā teicis Einšteins:  “Ir vājprāts darīt vienu un to pašu atkal un atkal, un ik reizi gaidīt pilnīgi citus rezultātus”.
Tā es uzsāku savu kursu uz citu pieeju meklēšanu. Pa ceļam uzdūros arī dažām ēšanas atziņām. Pati galvenā no tām bija pilnīgā pretrunā ar manis paša līdz tam daudz skandinātajām gudrībām.
Piemēram, ka piesātinātie tauki ir slikti. Par graudiem, ogļhidrātiem un glutēnu.
Kad sāku drusku vairāk iedziļināties tajā, ko uzzināju no jauna, biju spiests atzīt, ka visā tajā ir baigā jēga.
Arvien vairāk un vairāk sāku saklausīt jaunās atziņas no cilvēkiem, kuru zināšanas, pieredze un pieeja dzīvei man šķita simpātiska arī ārpus uztura. Vārdu sakot, bija kļuvis tik uzkrītoši, ka viena milzīga daļa ekspertu un viedokļu līderu gan veselības jomā, gan ārpus tās, runā par low carb high fat (LCHF) ēšanas principu.
Mans nākamais solis jau bija parakties dziļāk un saprast, kāpēc tad šāda pieeja ir svarīga. Tad arī sāku pamēģināt.
Es samērā ātrā laikā no sava uztura izslēdzu jebkādus miltus un graudus. Gan glutēna, gan ogļhidrātu dēļ. Taču ļoti daudz sāku lietot taukus saturošus ēdienus. Standarta uztura spečuku rekomendētā diēta (uztura piramīda) paredz, ka no kopējā daudzuma
– ogļhidrātiem jābūt ap 60%
– olbaltumvielām ap 20%
– taukiem ap 20% (no kuriem mazāk nekā pusei jābūt piesātinātajiem taukiem).
12519631_465355696989341_1546217050_n

Sākot ar 0,5mmol/L skaitās ketoze

Produkti, kurus nu jau ēdu mega daudz bija: sviests, kokosriekstu eļļa, olīveļļa un pārējās vomFASS eļļas, gaļa ar treknumiem, zupas, avokado, rieksti, saldais krējums.

Mana jaunā ēšana paredzēja aptuveni 60-70% tauku, 15-20% olbaltumvielu, un 10-15% ogļhidrātu.
Taču īpaši mani uzrunāja ketogēnais ēšanas stils. Nolēmu, ka ar laiku vēlos nonākt t.s. ketozē. (Kurā vēlāk arī nonācu.) Par ketozi ir daudz informācijas gan internetā, gan arī pats esmu šeit rakstījis, tādēļ tagad ne par to.
Būtiskais, ko vēlos uzsvērt – kopš sāku ēst LCHF, es 2,5-3 mēnešu laikā nometu savus liekos 10 kilogramus. Sāku gan pliks, gan apģērbts izskatīties labāk.

 

Dzīves veida maiņa

Mēdz teikt, ka viena lielāka izmaiņa dzīvē var sev līdzi nest virkni citu uzlabojumu. Tādēļ ierosināt iet ikdienā skriet pats par sevi varbūt tas nekas īpašs nav. Taču sākot skriet, bieži var novērot citas pozitīvas izmaiņas. Tieši tad cilvēki sāk domāt par uzturu, mazāk varbūt ēd mēslus no hesīšiem utml.
fullsizerender-min

Varat arī smieties. Kas ta man? 🙂

Es savā sportošanā neko nemainīju. Dzīves veids gan drusku pamainījās. Varbūt ne tieši dēļ jaunās ēšanas. Drīzāk dēļ tā, ka biju gatavs spert lielāku soli un neaprobežoties tikai ar tauku ēšanu. Līdz ar ēšanas izmaiņām es sāku iet laicīgi gulēt un agri celties. Krietni vien samazināju alkohola lietošanu. Gandrīz pilnībā izslēdzu alu. Jā, protams, tas arī ietekmēja svara samazināšanos. Taču arī iepriekš epizodiski biju pārtraucis dzert gan alu, gan arī pilnībā dzīvot “pa sauso”. Taču toreiz pat 1 kg nenometās.

Lai arī intuitīvi var likties jocīgi, ka tauki spēj palīdzēt cilvēkam notievēt, taču tā tas notiek. Šoreiz arī neskaidrošu mehānismus, kādēļ ogļhidrāti padara mūs resnus (to esmu šeit aprakstījis), bet tauki palīdz notievēt (tas, savukārt, ir šeit).
Kas man patiešām likās īpaši labi, iespējams, pat labāk nekā 10kg nomešana – smadzeņu darbības uzlabojumi. Esmu daudz spējīgāks koncentrēties, smadzenes funkcionē daudz asāk un spēcīgāk. Garastāvoklis daudz labāks un mazāk svārstīgs. Plus man vairs nav pēcpusdienu noguruma un enerģijas lejupslīdes, kāda ir praktiski ikvienam, kurš ēd standarta ēdienu.
Tās, draugi, ir insulīna/ glikozes svārstības, kādas pārsvarā ir pēc paēstas maltītes. Tieši šīs svārstības ir tās kaitīgās veselībai, kas ir iesaistītas visā  2.tipa diabēta, liekā svara un vēl virknē citu veselības problēmu gūzmā.

 

Ēdiet taukus un dzīvojiet ilgi un skaisti!

IMG_0592
Posted in Blogs, Uzlabo sevi and tagged , , .