KUR ATRAST SPĒKU UN KĀDĒĻ MĒRĶUS VAJAG AUGSTĀKUS

in motion

Foto: Druvis Haritonovs

Viss beidzies… Nu jau dažas dienas kā maratons noskriets, mērķis sasniegts, nekā vairs nav. Burtiski. Ir tikai domas par to, ka ir tukšums. Tas ir tas zaudējums, kad mērķi sasniegti, gaidīšanas svētki beigušies. Čempionāts uzvarēts. Šī man ir/būs viena no lielākajām mācībām, kā pozitīvs notikums (pat sasniegums) nospēlējis kaut kādā ziņā man par sliktu.
Varbūt es nedaudz sabiezinu krāsas, taču vēlos padalīties ar kādu ļoti spilgtu sajūtu.

 

Uzstādījums

Jau pirms maratona noskriešanas rakstīju, kā maratons var palīdzēt lielu, pat nereālu mērķu sasniegšanā. Tagad redzu, ka var arī traucēt, ja izrādījies, ka mērķis tomēr nemaz nav bijis tik nereāls. Turklāt, ja mērķis ir bijis kā vientuļa sala bez tālāka plāna.
Viss sākās ar vēlmi noskriet maratonu katrā pilsētā, kurā esmu dzīvojis (Rīga, Ogre, Bāzele un Dubaija).

Lai gan biju līdz šim noskrējis 3 maratonus (Bordeaux, Valmiera, Berlīne), Rīgā biju skrējis tikai pusīti. Tātad mana apņemšanās sākās ar vēlmi noskriet Rīgā.

Taču jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas. Nolēmu, varbūt pie viena mēģināt sasniegt kaut kādu ātruma rekordu. Līdz šim mans labākais laiks bija Berlīnē 3h54min. Bez lielas ceremonijas izvēlējos samērā augsto laiku, iekļauties 3 stundās un 30 minūtēs. Jāņem vērā, ka visu ziemu necik neskrēju, būtībā sāku trenēties tikai kaut kad marta beigās. Nevarētu teikt, ka es netrenējos vispār, bet skriešanas treniņi, piemēram, basketbola un hokeja treniņiem, vai pat maniem rīta rituāla treniņiem, nestāv blakus. Tieši tādēļ mans mērķis šķita ļoti pārgalvīgs.

 

Treniņi

Kad pastiprināti sāku trenēties skriet, izvēlējos high intensity* treniņus, par kuriem pēdējā laikā biju daudz lasījis un dzirdējis. Parasti šāda veida treniņi vairāk ir populāri ne tik daudz izturības sportos (tādos kā garās distances skriešana utml.), bet gan sportos, kur nepieciešams ātrums uz īsām distancēm.
Par high intensity treniņiem daudz sākuši runāt arī endurance sportisti (Abel James ļoti labs raksts), un nolēmu, ka šis man varētu būt labs eksperiments.
Mans treniņu plāns sastāvēja no kādiem 4-5 skrējieniem pa 8-10km, taču visu laiku ievērojot augstu ātrumu. Konkrēti skrēju kilometra ātrumā robežās starp 4:25 un 4:50.

  • Tad kādas 4 reizes skrēju 15km,
  • divas reizes 20km,
  • vienu reizi 30km (nedēļu pirms maratona) + 10 km divas dienas pirms
  • un tad 17.maijā pilnā distance 42,195km.

Visas šīs distances skrienot es mēģināju skriet uz laiku, lai maratonu noskrietu aptuveni uz 3h 15min. Šāds ātrums ir teju uz diskomforta robežas.
Atklāti sakot, šī vēlme saīsināt skriešanas apjomus bija saistīta gan ar iespējām, gan ar slinkumu. Tagad to moderni var nosaukt par productivity hack**

Uz trases

Lattelecom Maratona skrējienā mana taktika bija turēties tuvu 3:15 tempa turētājiem. Līdz pat ~27-28. kilometram man arī izdevās viņus vismaz tālumā redzēt. Otrs svarīgais, kam pievērsu uzmanību – nepielaist pārāk tuvu 3:30 tempa turētājus, jo tad man rezerves vairs nebūtu vispār. Turklāt, es nezinu viņu starta laiku. Un ja gadījumā viņi ir vēlāk sākuši skriet nekā es un vēl mani noķēruši, tad izpildīt savu normatīvu es nevarētu.
Šāda taktika izrādījās ļoti laba, jo līdz kādam 31.km man bija uzkrātas kādas 5-6 minūtes rezervē. (Vienu brīdi man pat sāka šķist, vai tik man netēmēt uz tiem 3:15). Taču pēdējie 10 km bija straujš tempa samazinājums, un manas minūtes sāka ātri dilt.

Nonācis līdz 39.km sāku jau rēķināt, ka lai tomēr finišētu laikā, jāsāk pielikt atkal klāt. Kamēr šo kalkulēju, jau bija 40.km. Un tad mans temps jau bija, visticamāk, pieaudzis līdz 4:30/km (minējums). Taču kaut kur pie Brīvības pieminekļa (ļoti tuvu finišam) es sāku sajust krampjus kaut kur Ahileja cīpslas rajonā. Mani pārņēma šausmas, jo dažus simtus metru no finiša ļoti negribējās zaudēt. Es, protams, būtu ar kājām nogājis līdz galam un finišējis, taču mērķis būtu izgāzies. Tādēļ nolēmu, ka mazliet tomēr piebremzēšu un tik ļoti nevālēšu.

 

Vajag lielākus uzstādījumus

Izskrēju cauri Vecrīgai pilnīgi nodūris acis savā pulkstenī, sekojot katrai sekundei. Ieskrēju finišā. Tātad rezervē man bija palikušas nieka 43 sekundes. Tāda precizitāte kā olimpiādē!

Viss jauki, visi priecīgi, kopējā 330.vieta un 193. vieta vecuma grupā. Sieva, bērni un atbalstītāji priecājas, nipeļi noberzti, var svinēt.
Tomēr kāda beigu atziņa. Kārtējo reizi varu pārliecināties, ka to mērķi, kuru būsi izvirzījis, to arī sasniegsi. Pēc sajūtām visas trases laikā ir pilnīgi skaidrs, ka, ja būtu orientējies uz 3:15, būtu to paveicis.

==

P.S. Es šeit absolūti neaizskāru ēšanas tematu, lai gan tam ir liela nozīme. Pirmkārt, es nebiju svēris tik maz kā uzsākot gatavošanos treniņam. Pirmos trīs maratonus skrienot mans svars allaž bijis ap vai nedaudz virs 80kg. Tagad tas ir ap 73-74kg.

Otrkārt, mans ķermeņa tauku % nekad nav bijis tik zemu. Vienmēr tas bijis stipri virs 20%, tagad pēc maratona noskriešanas tas ir pirmo reizi kopš nezinu cik ilga laika nokrities stipri zem 20%.

Treškārt, maz ogļhidrātu un daudz tauku – tāda ir bijusi un joprojām ir mans ēšanas stils. Tie, kas pirms skriešanas tik to vien dara, kā ēd auzu pārslas un citus ogļhidrātus, patestējiet tauku ēšanu!

 

————————————–

* high intensity – lielas intenstitātes treniņi.
** productivity hack – īpaši jau vārds HACK aizgūts no datoristu terminoloģijas, kas apzīmē, kā uzlauzt sistēmu un mēģināt izmantot dažādas gudrības un trikus, lai pie risinājuma nonāktu ātrāk un pa īsāku ceļu.

Posted in Blogs, Uzlabo sevi and tagged , , , , .