Kā runāt ar bērniem, lai tev būtu ar ko runāt, kad tu būsi vecs

Bērni kā platforma dzīvošanai līdz 120

Attēls: https://unsplash.com/@scoutthecity

Attēls: https://unsplash.com/@scoutthecity

Daļa no mana projekta, kā nodzīvot līdz 120, ir bērnu audzināšana. No vienas puses, bērnu audzināšana, rūpēšanās par tiem ir tīri instinktīva un mūsu gēnu dziļumos ielikta. Taču no otras puses, kā jau viss, ko mēs katrs darām, ir dziļi egoistisks. Un, starp citu, tādam tam arī vajadzētu būt. Gala mērķim ir jābūt darīt jebko, kas palīdz tev pašam. Bet, palīdzot sev pašam (un, tā kā cilvēks ir sociāla būtne), automātiski būs palīdzēts pārējiem un citiem.

Vispār šis temats droši vien ir pelnījis atsevišķu uzmanību. Tādēļ, ka daudzi ne sevišķi saredz tajā ētiskumu. Atceramies frāzi no “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, kur Ēriks savam dēlam testamenta lasīšanas brīdī publiski pārmet, kāds tas esot materiālists. Patiesību sakot, dēls vienīgais bija atklāts, kamēr pārējie spēlēja savas viltīgās spēlītes. Tieši tāpat arī mums ir jāsaka skaidra valoda – visu, ko darām, mēs darām SAVAM LABUMAM!
Nu, lūk! Tagad pie temata par bērniem, un kā tie palīdzēs sasniegt manus egoistiskos mērķus.
==

Kad izaugsi, tad parunāsim

Lai nodrošinātu sava mūža nogali ar aizraujošu dzīvi, ar cilvēkiem, ar kuriem iespējamas sarunas, lai nodrošinātos pret garlaicību un bezdarbību, par to jādomā jau tagad.

Attēls: https://unsplash.com/@dsmacinnes

Attēls: https://unsplash.com/@dsmacinnes

Šis raksts ir par to, kā bērni var kalpot par līdzekli šādām vecumdienām. Un, kā jau viss labais un vērtīgais dzīvē arī šāds projekts ne tikai prasa laiku. Tas var tikt arī nokavēts. Tādēļ, ka bērnība ir ļoti īss laiks. Nepaspētais tajā, var netikt atgūts. Atšķirībā no koku stādīšanas, kā tajā teicienā – pats labākais laiks stādīt koku bija pirms 20 gadiem, otrs labākais laiks ir tagad.

Ar bērniem tas var līdz galam nestrādāt.

Es, piemēram, varu teikt, ka manā bērnībā mans tēvs (un domājams, ka ļoti daudzi tēvi) vadījās pēc principa – auklēties ar mazajiem, puņķainajiem bļauriem, kuriem jāmaina piečurātās bikses, nav vīru nodarbe. Kad tie bērneļi paaugsies, tad iesim skatīties hokeju un futbolu. Vārdu sakot, iesaistīsimies tikai tad, kad tas būs īzī.

Ir tikai viena problēma, sasniedzot vecumu, kad nav vairs bļaušanas un biksēs čurāšanas. Tēvs it kā būtu gatavs kaut ko kopā iesākt, taču bērns tad paskatās uz tēvu ar samērā lielu jautājumu sejā – kāpēc tu domā, ka mani tas interesē?

Visam centrā ir KOMUNIKĀCIJA

Šādu samērā komplicētu pieeju, kad bērnu audzināšanu tu uztver kā investīciju savā nākotnē, viena sabiedrības daļa vēl varētu uztvert. Jo ne velti ir vecāki, kuri gatavi tik daudz upurēties bērnu labā gan finansiāli, gan arī laika resursus ziņā. Vadājot uz treniņiem, nodarbībām, pulciņiem utt. Man viegli redzēt šo primāro interesi, jo pats esmu dziļi iesaistīts savu bērnu ārpusskolas nodarbību menedžmentā.

Skaidrs, ka vecāki grib redzēt savus bērnus sasniedzam lielas un labas lietas. Viņi grib redzēt panākumus.

Taču ir vēl kāda kompleksāka pieeja, kuru man palaimējies saskatīt un piestrādāt šai virzienā. Starp citu, tieši tādēļ es savulaik uzrakstīju 22 lietu sarakstu, ko gribu iemācīt bērniem pats. {Kas starp citu ir ar atstatumu lasītākais (ap 20’000 skatījumu) raksts manā lapā. }
[ir vērts palasīt, lai saprastu, ko un kā gribu un jau daru savu bērnu audzināšanā].
Kompleksā pieeja ir – izveidot attiecības ar bērniem, kuru pamatā ir KOMUNIKĀCIJA!!!
Par šādu pieeju esmu pateicīgs kādam augstākam spēkam, jo nekur šādu neesmu izlasījis, bet gan izdomāju pats!
Princips ir ārkārtīgi vienkāršs. Proti, veidot attiecības ar saviem bērniem tā, lai tev VIENMĒR būtu ar tiem, ko runāt.
Attēls: https://unsplash.com/@scoutthecity

Attēls: https://unsplash.com/@scoutthecity

Gan analizējot manas attiecības ar saviem vecākiem, gan redzot un vērojot, kādas tās ir citiem cilvēkiem, es saprotu, ka bieži vien vēcāku-bērnu attiecības ir balstītas uz tīro faktu, ka tie ir vecāki un bērni. Liela daļa pienākuma sajūtas un liela daļa mīlestības. Taču ilgtspējīgu cilvēcisko attiecību pamatā nedrīkst izpalikt arī “gluda” komunikācijas dinamika. Tas ir līdzīgi kā draugu starpā – jābūt arī interesantuma aspektam, jābūt mijiedarbībai, kad viens otram var sniegt arī kādas citas vērtības. Intelektuāli, emocionāli, garīgi un pat fiziski.

Piemēram, šobrīd man ar mammu ir ļoti labas un mīļas attiecības. Viss notiek labi. Domāju, ka daudziem pat tuvu nav tik labi sakārtotas attiecības ar vecākiem. Tomēr tai pat laikā ir lietas, kuras man nekad neienāktu prātā sākt pārrunāt ar vecākiem.

Es vēlētos uztvert šo savu pieredzi kā mācību sev. Uz šī fona es redzu, kas būtu darāms, lai nākotnē maksimāli izvairītos no vientulības. Tas nozīmē, radīt maksimāli daudz un labvēlīgus apstākļus, lai bērni ar tevi gribētu komunicēt. Nevis pienākuma vai vecāku-bērnu mīlestības dēļ. Bet gan tādēļ, ka viņiem pašiem no tā atlektu kāds labums.

Kā es to daru?

Pirmkārt, pilnīgai skaidrībai, lai iezīmētu apstākļus – es uz bērniem šad un tad bļauju. Es uz tiem uzcepjos. Viņi mani spēj nokaitināt.
Ļoti bieži es viņus ignorēju. Uztveru kā apgrūtinājumu. Citreiz man viņi liekas kā kaut kādi mīkstčauļi. Man dažkārt gribas, lai viņiem būtu tādas īpašības, kādas ir citiem.
Tātad ir skaidrs, ka nedz es kā tēvs, nedz viņi kā bērni nav perfekti. To es zinu 100%.
Tāpat kā katru rītu iet aukstā dušā (lai gan to daru jau vairākus gadus), katru reizi negribas, tā arī ar bērniem. Lai arī es zinu, ka vajag un pat zinu, ka labais efekts iestājas samērā ātri, vienalga bieži vien negribas neko ar viņiem darīt. Nedz kopā spēlēties, nedz tur diži sarunāties. Īpaši par to sarunāšanos. Nav jau nemaz tik interesanti. Ko tad viņi tādu var pateikt? Un ko tu viņiem vari pateikt, lai tas būtu ok tev un viņiem?..
Mana ikdiena sākas ļoti agri no rīta, kad veltu laiku sev. Rakstu, vingroju, meditēju, mazgājos, sēžu uz p…a. Vēlāk pieceļas mani bērni, un es viņus vedu uz skolu/dārziņu.
Iekāpjam visi mašīnā, un es sevi burtiski piespiežu runāt ar viņiem.
Iemesls, kādēļ pieaugušajiem ne pārāk labi izdodas atrast laiku saviem bērniem, lai kopā spēlētos, – jo tas prasa intelektuālu piepūli. Tas ir burtiski smagi. Tādēļ TV, datori un telefoni labi aizstāj gan vecākiem auklēšanas un audzinšanas funkciju, gan arī pašiem bērniem sarunas ar vecākiem. Tas visu laiku bez lielas piepūles sniedz dopamīna centram smadzenēs stimulu un burtiski rada labas sajūtas.
Tādēļ no rīta, kad mans mentālais resurss vēl ir svaigs, es cenšos atrast, ko viņiem pajautāt, drusku pazirgoties, pasmieties, parunāt, pakacināt. Piemēram, man patīk dēlam savas aukstās rokas likt aiz skausta. Vai meitai ar diviem pirkstiem virs celīša paspiest. Jo zinu, ka tas visiem rada labu garastāvokli, smieklus un atbrīvo sarunām.

Taču svarīgi ir runāt. Kaut vai tukšu gvelzt. Svarīgi, lai pierastu ar viņiem runāties. Tāpat kā ar jebko, kas grūti nāk, tas jāpadara par jauno normāli. Kad viņi būs izauguši, būs viegli turpināt uzturēt sarunu. Nepārtrauktības efekts.

Jo kad mēs būsim veci, nebūs ar ko parunāt, un bērniem tas neliksies interesanti, jo kādēļ lai pēkšņi viņi runātu par lietām tikai tādēļ, ka mums vecajiem ir kļuvis garlaicīgi?
Tadēļ visu laiku vajag uzturēt sarunu. Un es kā vienmēr ticu tikai tādiem paņēmieniem, kas viegli padodas. Kur nav jābūvē gaismas pilis. Pavisam vienkārši, izveido noteikumus, kas tevi atbalsta nesāpīgi un viegli piepildīt lielāku vīziju.

Nobeigumā 4 lietas, ko es daru

Manā gadījumā es daru šādas 4 lietas. Ir jau droši vien vēl, taču fokusējos šobrīd uz šādām 4 lietām:
  1. spiežu sevi runāties ar bērniem, vedot viņus uz/no skolas. Par šo jau aprakstīju augstāk.
  2. vakariņu laikā mēs katrs izsakām vismaz 3 pateicības. Par to drusku vairāk var palasīt te.
  3. dēlam (2.klase) uzdodu kaut ko lasīt, un lasīto lieku man atstāstīt. Šis, manuprāt, dara vairākas lietas: publiski uzstāties un mācēt stāstīt stāstus. Vispār, stāstu stāstīšana ir viena no vērtīgākajām spējām, kas ir kā tāds virstemats daudzām citām. Mācēšana stāstīt stāstus atvieglotu gan spēju rakstīt, fantazēt, uzstāties, pārdot, argumentēt un gūt skaidrību. Cilvēki dziļākajā dabas būtībā ir saprogrammēti klausīties un uztvert stāstus. Tie, kuri apguvuši stāstu stāstīšanas mākslu, būs priekšā pārējiem 95% cilvēku.
  4. stāstītbērniem, ka ārpus noteikumiem arī ir dzīve. Citādāka. Nekomforta zona. Es regulāri mazliet dodu savu redzējumu par to, kādēļ tas, kas būs sastopams skolā un dzīvē, ir tā, jo tā ir pieņemts, bet ka tā tam nav jābūt. Tikko par šo tematu uzrakstīju: Šķērsot ielu pie sarakanā
    Kā nevis spēlēt pēc  noteikumiem, bet kā radīt pašam savus!
Posted in Blogs, Uzlabo sevi and tagged , , , .