KĀ IZVAIRĪTIES NO STRESA UN RELAKSĒTIES

attēls no www.all-free-download.com

attēls no www.all-free-download.com

Es gribu dabūt to skaisto lietiņu, es vēlos iegūt savā īpašumā to foršo mantiņu. Mantas, lietas, priekšmeti nosaka ikdienu. Jo vairāk mantu, jo labāk. Un jo mazāk, jo lielāka ir frustrācija. Nepiepildīti sapņi, neīstenotas vēlēšanās. Cilvēks izvirza mērķus, sasniedz tos, bet gandarījuma kā nav, tā nav. Šādi darbojas pasaule, šādi funkcionējam mēs… Kā izvairīties no šāda stresa un relaksēties?

Kādēļ rodas šāda neremdināma vēlme vairāk un materiālistiskāk uzlūkot pasauli? Viena no atbildēm ir cilvēka smadzenēs izstrādātais laimes hormons – dopamīns (vēl bez dopamīna ir vismaz 3 citi laimes hormoni – oksitocīni, endorfīni, serotonīni; par šo ir viena lieliska grāmata – (Meet Your Happy Chemicals: Dopamine, Endorphin, Oxytocin, Serotonin).

No evolūcijas viedokļa dopamīna nozīme ir skaidra un absolūti nepieciešama. Kad senais homo sapiens regulāra bada vai slāpju dēļ kļuvis novājināts, domas un sapņi par gaidāmo ēdienu vai ūdeni iedarbojas uz smadzeņu centriem, izdalot dopamīnu. Dopamīns tiek dēvēts arī par atalgojuma narkotiku (reward drug). Citiem vārdiem sakot, dopamīns atstāj kopēju iespaidu uz visu ķermeni, ļaujot sakoncentrēt spēkus un uzmanību potenciālajam ēdienam vai dzērienam. Tas iedarbojas kā papildus motivators. Ieraugot barības resursu, neirotransmiteri sāk funkcionēt, izdalot dopamīnu, liekot sajusties labi, bet pats galvenais – tas rada spēju sevī atrast spēkus sasniegt mērķi. Taču ir viens liels mīnus. Kad mērķis tiek sasniegts, dopamīns vairs ilgāk netiek izdalīts, tādējādi cilvēkā radot vēlmi pēc jaunas dopamīna devas. Gluži kā narkotikas. Lūk, tādēļ cilvēks nekad nav īsti laimīgs, sasniedzot vēlamo!

Diemžēl, kopš pasaule kļuvusi kompleksāka, kad ēdiena atrašana vairs nav primārais uzdevums, un mūsu smadzenes (un viss ķermenis) joprojām darbojas tādā pašā režīmā kā pirms pāris miljoniem gadu, tik un tā „ēdiena” meklēšana joprojām notiek. Mierinājums pārsvarā tiek rasts ārēji vieglākajos apmierinājumos. Ir tik viegli iekārot spīdīgas un košas mantas. JO nav nozīmes, kuri ārējie kairinātāji izraisa dopamīna rašanos.  Tīri fizioloģiski cilvēkiem šo apstākli pārmest nedrīkstētu. Tomēr tas patiešām rada pārāk lielas neērtības un pat konfliktus visā pasaulē.

Vēlos iezīmēt šo konfliktu 2 problemātikas:

  • pārāk liela cīņa par ierobežotajiem (mantu) resursiem rada lielus konflikta riskus
  • nespējot sasniegt vēlamo (iegūt mantas sava īpašumā), rada ļoti lielas individuālas problēmas. Summējot daudzu indivīdu problēmas, raisa zināmas sabiedrības problēmas.

Šādam dopamīna radītam mantu, panākumu, statusa un citu ārēju apmierinātāju kultam ir samērā viegls risinājums. UN tas ir pateicība!

Samērā izplatīts koncepts no reliģijas viedokļa. Apskatot praktiski jebkuru reliģiju, tiek daudz runāts par pateicību, galvenokārt Dievam. Iespējams, tieši šī iemesla dēļ pateicības koncepts nav sevišķi iedzīvojies laicīgajā sabiedrībā. Cilvēki pārāk daudz sadzird tajā reliģiozā garīguma raksturu. Tādēļ es vēlos nedaudz atšķetināt šo konceptu un padarīt par pieņemamu un kā spēcinošu jebkuram cilvēkam. Uzskatu, ka pateicības praktizēšanai un reliģijām ir visai nosacīts sakars. Ar to es domāju – pateicība un reliģiozotāte var pastāvēt pilnīgi neatkarīgi viena no otras.
Pats sevi neuzskatu par reliģiozu būtni. Taču pateicības praktizēšana nu jau kļuvusi par manu ikdienu.

attēls no www.all-free-download.com

attēls no www.all-free-download.com

  1. Pateicība par brīvību un citām augstām lietām.

Pateicība, vispirmām kārtām, ir vērsta uz to, lai novērtētu lietas, kuras ikdienā mēs visi pieņemam kā pašsaprotamas. Kaut gan tā ir pilnīga ilūzija. Nekas un nekad nav ar garantiju. Piemēram, fakts, ka dzīvojam valstī, kurā varam brīvi pārvietoties, runāt un rakstīt, ko vēlamies. Vai arī tas, ka varam no rīta pamosties blakus savam mīļotajam cilvēkam vai pabarot savus bērnus. Tas, ka dzīvojam vienā no bagātākajām valstīm pasaulē.

  1. Pateicība par to, kas mums katram ir dabas dots.

Apkārtējo cilvēku dzīvība un veselība ir tik trauslas! Ja arī – paldies Dievam! – tev un tavai ģimenei viss ir kārtība, tad gan ziedot.lv mājas lapā, gan arī papētot presi, redzams, ka tas tā nebūt nav visiem. Un mēs nekad nevaram būt droši ne par sevi, ne par kādu citu. Tādēļ šīs trauslās lietas ir pelnījušas, ka tām izrāda pateicību.

  1. Visbeidzot – fiziski taustāmas lietas.

Ir vērtīgi izrādīt pateicību arī par mantām/ priekšmetiem. Mājās ir TV aparāts, telefons, mikseris, brīvdienās brauciens uz Ēģipti utt., utjp. Es  pats ne gluži esmu baigais mantu krāšanas atbalstītājs. Precīzi tādēļ pateicības izrādīšana var ļaut iziet no vēlmes uzkrāt vēl vairāk mantu. Pateicības izrādīšana par mums jau esošajām mantām un lietām ļaus distancētāk palūkoties uz to, vai mums vajadzīga jauna manta.

==

Dažas tehnikas.

Apstāties un padomāt, paklausīties un novērtēt. Atrodi savā ikdienā tos mirkļus, kad viss pats par sevi apstājas, jo pateicības izrādīšana būtu jāintegrē katram savā ikdienā. Piemēram, ēdienreizes tiek pavadītas salīdzinoši nesteidzīgi (ja arī ēšanas laikā esi skrienošs un stresā, tad tā jau ir daudz dziļāka problēma). Tādēļ manā ģimenē mēs katrs pie vakariņu galda (arī bērni) izsakām vismaz 3 pateicības. Pateicības izteikšana notiek par jebko, kas noticis pa dienu, vai jebko, kas ienāk prātā. Nav nekādu ierobežojumu. Nereti tās ir drusciņ smieklīgas pateicības. Svarīgi ir nevērtēt vienam otra pateicības. Piemēram, bērni bieži izsaka pateicību par sniegu vai, ka vakariņas ir bijušas garšīgas. Svarīgi ir arī, lai pateicības netiktu atkārtotas, bet katrreiz būtu citas. Šādi notiek vēl viena maģiska transformācija. Gan bērni, gan mēs pieaugušie esam sākuši vairāk pievērst uzmanību tam, kas notiek, jo zinām, ka vakarā būs kaut kas jāsaka. Citiem vārdiem sakot, esam kļuvuši apzinātāki.

∗ Pateicības izrādīšana var izpausties arī kā sveicināšanās un paldies teikšana jebkur sabiedriskās vietās: tramvajā, veikalā vai uz ielas. Derētu vairāk novērtēt citu cilvēku ieguldījumu. Piemēram, kad tu pēdējo reizi pateici paldies savam sētniekam par darbu? Jā, viņš saņem par to algu. Nu, un tad. Arī tu darbā saņem algu, bet ir taču tik patīkami, ka tava darba novērtējums nav vis alga bankas kontā. Iespējams, citu cilvēku darba un ieguldījuma vērtējuma trūkums ir iemesls, kādēļ cilvēki savās darba vietās ir tik neapmierināti. Jo jūtas nenovērtēti.

Nesen ar bērniem, apmeklējot dabas muzeju, un tur sasveicinoties ar vienu no uzraugu tantiņām, izrādījās, ka todien bijām vienīgie, kas ar viņu sasveicinājušies. Tā viņa, mums promejot, atzina.

∗ Komplimenti. Komplimenti pēc savas būtības ir novērtējuma veids. Taču tam nav jābūt vērstam uz kādu konkrētu sasniegumu. Komplimentus var izteikt par pavisam elementārām lietām, piemēram par frizūru vai smuko šalles krāsu. Tas ne tikai liks labi justies komplimenta saņēmējam, bet arī ar atgriezenisko saiti radīs gandarījumu tev pašam/-ai.

Lūk, piemērs! Vakar uz ielas redzēju restaurētu vecu Mercedes auto. Pie luksofora es savā mašīnā apstājos tieši blakus tai, atvēru logu un pateicu puikam pie stūres, ka viņam smuks autiņš. Starp citu, kad vēru vaļā logu, čalis mersedesā jautājošu (nedaudz bažīgu) seju gaidīja, ko nu es viņam teikšu. Kad izteicu komplimentu, šoferītis atplauka nenormāli laimīgā smaidā.

∗  ∗  ∗ 

Pateicības izrādīšana, visa esošā novērtēšana, iespējams, ir labākais risinājums, ja jāizvēlas tikai viena lieta, pie kā piestrādāt. Atrodot sevī vien pāris minūtes dienā pateicībai, atstāsi super iespaidu uz savu labsajūtu, un tas noteikti palīdzēs tikt laukā no vāveres riteņa. Tam ir potenciāls uzlabot veselību un imunitāti, tas mazinās stresu un uzlabos attiecības pašam ar sevi un ar citiem cilvēkiem.

 

Posted in Uzlabo sevi and tagged , , .