IZKĀPT NO KOMFORTA ZONAS

behind barsDabā nav harmonijas. Cilvēkam varbūt ir mānīga vēlme sasniegt harmoniju, līdzsvaru un drošību, taču realitātē viss tas neeksistē. Augt vai mirt, uzlaboties vai pasliktināties. Dabā visam ir duāls raksturs, gluži kā binārajā digitālajā pasaulē: 0 un 1. Īpaši būtiski tas, manuprāt, ir runājot par mūsu pašu augšanu un attīstīšanos jeb manis šur tur pieminēto komforta zonu. Viens no tik ļoti daudz un dikti aprakstītajiem tematiem arī citur gan internetā, gan grāmatās. Īpaši par to, ka lielas lietas notiek ārpus komforta zonas.

Lai arī jāatzīst, ka šis ir samērā klišejisks temats, tomēr joprojām ļoti aktuāls. Pats bieži esmu atlicis svarīgu sarunu uz rītdienu, jo kaut kā liekas, ka tad būs vieglāk. Plānu, mērķu, uzdevumu, atbildību uzņemšanās šķiet vieglāka būs rītdien. Diemžēl rītdiena, kad tā iestāsies, būs tāda pati šodiena kā šodien. Kā tai teicienā, ka ir tikai divas dienas gadā, kad kaut ko nevar paveikt. Un tās ir vakar un rīt.

Kas ir komforta zona?

Laikam jau vikipēdija varētu piedāvāt tipa oficiālu definīciju, kas apzīmētu komforta zonu kā konceptu.

The comfort zone is a psychological state in which a person feels familiar, at ease, in control, and experiences low anxiety jeb latviski tas skanētu aptuveni šādi: komforta zona ir psiholoģisks stāvoklis, ar kuru persona jūtas pazīstams, viegli, kontrolē un sajūt ļoti zemu stresa līmeni.

Pirmkārt, mani interesē aplūkot komforta zonu no evolūcijas jeb mūsu akmens laikmeta senču viedokļa. te jāmin ir tāds fenomens kā cilvēka kognitīvais aizspriedums jeb cognitive bias. Pēc Daniel Kahnemann, kurš ir Nobela prēmijas laureāts uzvedības psiholoģijā pētījis cilvēka iziešanu uz risku (risk aversion). Pētījumos noskaidrots, ka cilvēks daudz labprātāk izvēlas nezaudēt nekā vinnēt. Mūsu prātos risks/zaudējums joprojām atbilst mūsu akmens laikmeta tēviem – risks un dzīvības draudi vai pat iespējams bojāeja. Protams, atskaitot situācijas, kad varbūt tiešām draud dzīvībai briesmas, ikdienas situācijās domāšanas pieeja joporjām balstīta uz fikciju par briesmām. Tā, lūk, ir komforta zona – aizsargmehānisms.

Tātad tās ir bailes no stiprākiem dzīvniekiem, kuri var apdraudēt mūsu dzīvību. šādi mēs joprojām esam prātā saslēgti (angliski man patīk vārds – wired). Vienmēr nezināmais (ārpus komforta zonas) neapzināti tiek prognozēts kā dzīvību apdraudošs notikums. Par laimi šis sliktais scenārijs realitātē praktiski nekad nav tik dramatisks kā prognozēts.
Piemēram, ja cilvēks baidās uzstāties publiski. Iekšējā balss lūdz: nedari to, būs traki, bīstami, tu nomirsi! Amerikā pat vairāk cilvēku baidās uzstāties publiski nekā nomirt. Taču kas pat vissliktākajos murgos varētu reāli notikt? Jā, pareizi, precīzi nekas. Tik un tā, kamēr tu uzstāsies, visi par spīti tavām bailēm turpinās domāt par sevi, nevis par tevi.

Dažas sekundes pēc tikšanas prom no lāča nagiem ir komforta zona – laime un veiksme, ka izdzīvoju. Iet medībās noteikti jāuztver kā ļoti dzīvībai riskants pasākums, taču absolūti nepieciešams, jo ciltij jāgādā ēdiens. Tādēļ akmens laikmeta cilvēkam būšana nemitīgā īslaicīgā stresā un ārpus komforta zonas ir izdzīvošanas jautājums. Interesanti, ja pavēro dzīvnieku pasauli, tad dzīvnieki, kas pakļauti nāves briesmām, dažas minūtes pēc izmukšanas no krokodila zobiem vairs nestreso un mierīgi turpina savu gaitu. Atkal mierīgi paguļ un atpūšas.

Cilvēkiem mūsdienās “plēsēji” vairs neuzglūn ik uz stūra, bet fiktīvas briesmas rada nemitīgu stresu. Man tāpat kā ikvienam citam ir tieksme ielīst tur, kur var atlaisties drošībā. Diemžēl tas ir kaitīgi izaugsmei, un tāda lieta kā drošība ir pilnīga ilūzija.

Kādēļ svarīgi no tās izkāpt?

Izturība. Pēc teorijas no grāmatas “Antifragile” (Nassim Taleb – viens no superintersantajiem cilvēkiem, kas aizraujas ar pasaules skaidrošanu, izvirzot teorījas, kuru pamatā apskata un analizē ekonomiku un finanses. Un otrādi. Antifragile – īsumā ir ideja par trauslumu un anti-trauslumu (fragile vs. antifragile) un to, kā var stiprināt sevi – ir rūdīties. Viss, kas tevi nenogalina, padara sevi par stiprāku. Piemēram, mazgāšanās aukstā ūdenī, staigāšana basām kājām, kā arī “biezas ādas” audzēšana jeb noturību pret dzīves kārdinājumiem un grūtībām. Kā var nojaust, pat absolūtu grūtību un briesmu rezultātā iespējami ir tikai ieguvi. Nemaz nerunājot par to, ka visparastākās dzīves ainas mēs kļūdaini interpretējam kā baigos draudus, tādēļ izvēlamies labprātāk palikt komforta zonā. Bet augšana un attīstība notiek ārpus tās.

Tīri instinktīvi ikviens no mums vēlas augt un attīstīties. Ja šī vēlme pāriet, tad faktiski cilvēks ir padevies, un sekas ir vai nu nāve vai labākajā(?) gadījumā vienkārši kļūsti par bomzi.

abeceMācīšanās. Palūkosim, kas tad ir augšana un attīstīšanās. Es to redzu vienīgi kā mācīšanos. Visu laiku paliekot vietā, kur nekas nemainās, kur ir droši,- tur nav nekā jauna. Savukārt, ja nekā jauna nav, tad mācīšanās automātiski tiek izslēgta. Šobrīd vienkārši kā mācīšanās elementu (jo mācīšanās jeb pat meta-mācīšanās ir fascinējošs lauciņš, par kuru noteikti būs no manas puses kāds rakstiņš) aprobežošos ar vienkāršas grāmatas lasīšanu. Uzreiz nākamajos mirkļos, kad acis pārslīd pār pirmajiem burtiem, saproti, ka smadzenēs sāk risināties pilnīgi nebijuši procesi. Slinkums un neizlēmība tiek izgriezti uzreiz. Ja piedomātu par grāmatas satura kvalitāti, mācīšanās ātrums paātrināsies.

Es tāpat kā ikviens no mums esmu slinks, cenšoties iet tuvāko ceļu un griezt stūrus. Kā tik kaut ko neizdarīt vai atlikt uz vēlāku. Mēs vienkārši esam tā būvēti. Diemžēl tā tas turpina notikt arī pēc tam, kad redzams, ka rezultāti nav diezin ko apmierinoši.

Reiz kaut kur dzirdēju frāzi angļu valodā, kas faktiski ir viena no manām galvenajām motivatorēm manām šī brīža aktivitātēm. Perfekti atbilst tematam par komforta zonu! Saņemt to, ko vienmēr esi saņēmis, ja darīsi to, ko vienmēr esi darījis*. Esmu pārliecināts, ka ikviens no mums kaut reizi dzirdējis slaveno Raiņa citātu, ka pastāvēs, kas pārvērtīsies. Neapšaubāmi viņš to ir domājis par izkāpšanu no komforta zonas. Dzīve sākas tur, kur beidzas komforta zona.

Socializēšanās. Agrāk, kad nepagāja ne piektdienas, kad nebūtu iets uz bāriem un deju klubiem, tā arī to saucām – iziet dzīvē. Nesludinu dzīvesveidu ar klubiem un alkohola plūdiem, taču viena lieta, kas tur patiešām notiek un veicina kāpšanu no komforta zonas – socializēšanās. Sociālā dinamika, kas notiek klubos un bāros ir ļoti būtiska. Viena no personiskās izaugsmes skolām Losandželosā “THE Art of Charm” (kura podkāstu es regulāri klausos) ārkārtīgi lielu daļu treniņu velta sociālo prasmju attīstībai un noslīpēšanai. Kā kaujas lauka eksperimentus viņi rīko bāros, trenējoties iepazīties ar pretējā dzimuma pārstāvjiem vai spēju sarūpēt sev bezmaksas dzērienus no bārmeņiem utml. Sociāli akceptētam, cienītam un mīlētam (ko mēs ikviens tik ļoti tīkojam) ir vēl viens iemesls, kādēļ derētu piedomāt par ceļu ārpus komforta zonas.

Pārdzīvojumi. Nu jau vairs visticamāk nav neviena, kas nebūtu dzirdējuši stāstu par to, ko cilvēki nožēlo atrodoties uz nāves gultas. Faktiski, tas kas bagātina cilvēka dzīvi ir pieredze un piedzīvojumi. Un dažkārt parakstoties uz it kā prognozējami nekomfortabliem apstākļiem, mēs tiecamies pēc piedzīvojumiem. No visām reizēm, cik esmu bijis laivu braucienos, es atceros tieši to vienu, kurā visas trīs dienas lija. Tādēļ nav brīnums, kādēļ ir tik daudzi, kas vēlās kāpt Himalajos un citos kalnos, doties uz Antarktīdu utml. Ne jau tādēļ, ka viņiem patiktu grūtības kā tādas. Bet tādēļ, ka tas bagātina piedzīvojuma un pārdzīvojuma sajūtas.

Samazināt nevis vairot. Ne vienmēr kaut kas ir jāpapildina, dažkārt, lai sasniegtu rezultātus, kaut kas jāsvītro laukā. Es, piemēram, esmu liels runātājs. Pat pārāk liels. Tas kaut kādā mērā robežojas ar to, ka šķiet daudzi cilvēki mani uzskata par nepatīkamu sarunas biedru. Es ļoti labi to apzinos, kā tā tas ir. Tādēļ viens no maniem pēdējā laika uzstādījumiem ir – vairāk klausīties un neļurināt visu laiku. Nav viegli. Tādēļ, ka mana komforta zona šai konkrētajā lietā ir varēt brīvi runāt.

Kā izkāpt?

Es neapgalvoju, ka būtu kaut kāds speciālists, kam tagad jāmāca citus, kā kāpt no Komforta zonas. Taču esmu motivēts un pārņemts ar dažām idejām. Dalos ar to, lai tas palīdzētu man pašam īstenot ieceres, gan arī varbūt arī mazliet kā atskaites punkts. Sak, bīšos no tā, ka kāds mani pieķers nepildot savus uzstādījumus.
Daži praktiski padomi, kurus esmu pildījis, un/vai mēģinu šobrīd.

– būt kautrīguma zonā.

Kā esmu minējis esmu iepriekš – izkāpt vajag pa druskai, lai tas nav šoks. Ar Minimāli efektīvo devu Tāpat kā var pierast fonā skanošas mūzikas, pie garšām, var arī sajusties būt drošībā un komfortā ar nebūšanu komforta zonā. Tā teikt – galvenais ir atpazīt un neklausīt to iekšējo balsi, kas mēģina mūs pasargāt no lāča uzbrukuma.
Viens no veidiem, ko es ik pa brīdim daru ir – sveicināties ar nepazīstamiem cilvēkiem uz ielas. Nezināmiem cilvēkiem izteikt komplimentus. Redzēsi, ka tas ne tikai ļauj sajusties neapdraudētam, bet pat rada spēcīgu pozitīvu atgriezenisko saiti.

– darīt kaut ko neparastu.

Vēl šo varētu nosaukt par sevī bērna atdzīvināšanu. Varbūt var pasmieties par šo, tomēr ikviens no mums vēlētos jūrmalā paspert pie mūsu sedziņas atripojošo volejbola bumbu. Tādēļ, ka mēs esam lieli bērni. Mazliet pazirgoties, pamēdīties, ar kāju paspārdīt čiekuru, vai jebko, kam nav nekādas nozīmes. Pazirgoties un skaļi, visiem dzirdot, padziedāt. Nu un tad, ja daži padomās, ka esi traks, varbūt daudzi skaudīgi nolūkosies un nodomās, ka arī viņi gribētu sajusties tik pat brīvi.

– iepazīties ar jauniem cilvēkiem.

Iepazīties ar jauniem cilvēkiem, uzrakstīt e-pastu kādam personiski nepazīstamam. Jau pieminēju socializēšanos bāros. Taču nav nekur jāiet. Var arī mājās vai birojā uzrakstīt e-pastu vai FB ziņu kādam cilvēkam, kuru apbrīno vai vienkārši gribi pateikt komplimentu vai paldies par iedvesmu, ko tā persona sniedz. Esmu tā darījis, un jāsaka, ka šobrīd tieši šo metodi arī intensīvi piekopju. Esmu to sācis samērā nesen, un jau ir pirmie labie rezultāti. Var teikt, ka esmu iepazinies ar cilvēkiem, ar kuriem citādi diezin vai jebkad nonāktu saskarsmē.

– mācīties (kā skolā).

Tagad Youtube ir kā superrīks. Tur var atrast jebko par jebko. Apgūt jaunas lietas. Mazliet esmu pamēģinājis aplūkot mājas lapu programmēšanas kodus (programmētāji – nesmejieties, ok smejieties!), esmu pats nomainījis savam aifonam ekrānu, maketēt, kā arī fiziskos vingrinājumus pildījis. Nav svarīgi, ko. Viens no maniem draugiem man nesen pastāstīja, ka esot sācis mācīties ģitārspēli. Fantastiski! Galvenais – sastādi sarakstu ar lietām, kuras vienmēr jau (no bērnības) esi vēlējies apgūt un sāc kaut ar youtube video noskatīšanos.

– ceļot.

Kā mana mamma saka – ceļot ģikarjom. Tas ir – neko iepriekš neplānojot (mamma pārsvarā brauc ceļojumā ar tūroperatoru pēc izstrādāta maršruta). Brauc kaut kur, bez mērķa kaut ko konkrēti aplūkot. Vienkārši būt citur.

– biežāk būt kopā ar nedaudz trakiem cilvēkiem.

Šis varētu būt pagrūti, tādēļ, ka ja būšana komforta zonā tev ir bijusi pārāk ilga, tad visticamāk, ka tev arī apkārt ir samērā netraki cilvēki. Ja tā, tad padomā, kurš no attālām paziņām vai varbūt bijušajiem klases biedriem ir palikuši atmiņā kā trakie (pozitīvā nozīmē, protams), sazinies ar viņiem, uzaicini uz kafiju. Varbūt pēkšņi parādās jaunas iespējas.

– pamēģini jaunus ēdienus.

Un visbeidzot – ēdiens ir viens no labākajiem veidiem, kā sākt ceļojumu ārpus komforta zonas. Labu apetīti un laipni aicināti tur, kur ir cits līmenis!

 

————–

* if you always do what you have done you will always get what you have gotten.

 

Posted in Uzlabo sevi and tagged , .