#23 Ļengana dzīve – no sērijas ĪSI

Neliels stāsts par vidējo latvieti (vai jebkuras tautības “vidējo”). Reiz latvietis aiziet uz darbu, kā jau katru dienu. Pēc kāda laika viņš atzīmē savā darbā nostrādāto 5 gadu jubileju. Ikdienā latvietis ir ļoti apmierināts, jo tiek galā ar darba pienākumiem, katru mēnesi kontā iekrīt alga, ar kuru pietiek gan līzingam un kredītam, gan arī ceļojumiem. Kad latvietis […]

#22 Viena stunda, bet atmiņas uz mūžu – no sērijas ĪSI

Pilns internets ar ‘labāk nožēlo izdarīto, nekā neizdarīto’. Iespējams, ka to saprot tikai mūža nogalē. Lai gan cilvēks, kurš jau reāli atrodas mūža nogalē, visticamāk, nekad tā nejūtas. Tikai loģika un racionālisms var likt domāt par “kaut kādu nogali”. Taču tā kā cilvēks nav loģisks un racionāls, tad tīri sajūtu līmenī viņš diezin vai jebkad jūtas kā nonācis savas […]

#21 Dāvids pret Goliātu – no sērijas ĪSI

Dāvids sakāva Goliātu, un tas nebija nekāds varoņdarbs. Goliāts bija slims, nespēcīgs, gandrīz akls un stipri pārapbruņojies personāžs. Goliātu būtu varējis uzvarēt jebkurš daudz maz veselīgs vīrietis. Šajā stāstā tik un tā ir interesanta mācība. Tādēļ, ka dzīvē cīņa nekad nebūs līdzīga. Goliāta sakāve cilvēku prātos tik dziļi iesēdusies tādēļ, ka ārēji Goliāts bija kā bagātnieks, kas […]

#20 ignorēt, ko domā citi, un… atzīt savas kļūdas – no sērijas ĪSI

2015. gada 25. jūnijā Amerikā norisinājās profesionālā basketbola līgas jauno spēlētāju izvēles ceremonija. Mūsu Kristaps Porzinģis tika pie jaunas komandas Ņujorkā. Vai otrādi – Ņujorka tika pie jauna spēlētāja. Kā jau daudzas lielpilsētas, arī Ņujorka pieder pie tām, kuras iedzīvotāji pelnīti/ nepelnīti ir augstprātīgi, lepni. Ņujorkieši, iespējams, vispār domā, ka ir pasaules centrs. Kad tika paziņots, ka Kristaps […]

#19 uzdot jautājumus

Cilvēkiem nepatīk uzdot jautājumus. Tikko ienāca prātā skaidrojums. Skaidrojums, kāpēc. Ja tu uzdod jautājumu, tad pēc komunikācijas ieražām, jautājums uzdots, lai kāds cits uz to atbildētu. Diemžēl, uzodot jautājumu citam, tu novērs uzmanību no sevis. Tu it kā izslēdz sevi no iespējas runāt. Runāt par sevi. Taču runāt (par sevi) visus interesē vairāk nekā klausīties, […]

#18 10kārt izaugt

Cilvēks ir varas orientēta radība. Katrs grib savu mazo mikro variņu. Katrs grib kaut ko kontrolēt. Katrs darbojas tādā mikro diktatūriņas režīmiņā. Tikai jebkura veida diktatūrai ātri iestājas limiti. Robežas tiek sasniegtas ļoti ātri. Ar visa kontrolēšanu var sasniegt kādus nebūt uzlabojumus. Mazais diktatoriņš var iemācīties labāk un efektīvāk kontrolēt savu laiku, savu maku. Var efektīvāk iemācīties […]

#17 nākotne lielāka nekā pagātne

Iedomājies, tu atrodi monētu. Tā ir viena vesela, ar divām pusēm. Nevis katra pati par sevi, bet kopā. Viena monētas puse ir neizlēmība un otra – nožēlošana. Ja tu esi atradis un pacēlis šo monētu, tad met to laukā. Ja esi nopelnījis, tad iztērē, lai gaiļi pakaļ nedzied. Tas, protams, ar atrunu, ka lielāka nākotne šķiet […]

#16 Divi kāpuri aprunā tauriņu

Stāsts. Vai fabula. Iet (vai rāpo) divi kāpuri un sarunājas par ikdienas lietām. Viens parasts tārps, otrs ļoti konservatīvs. Pār abiem pārlido tauriņš. Abi palūkojas uz pārlidojušo tauriņu. Un tas, ko koservatīvais kāpurs sacīja otram bija tik tipiski. Ja jautāsi, kam tipiski, es atbildēšu – lielākajai daļai cilvēku. Mēs bieži dzirdam vārdu “reformas”. Kaut kādā ziņā […]

#15 – Kas jādara tagad, lai piepildītos rīt

Es sēžu un domāju, ka būtu labi, ja nākotnē es būtu bagāts, veiksmīgs, vesels un respektējams cilvēks. Sēžu un kaļu plānus. Rakstu uz lapiņas, izdaru skaļas un pat publiskas apņemšanās. Un tā gadu no gada. Citreiz vecgada vakarā, citreiz motivācijas uzplūdu brīžos. Taču visā visumā sapņoju. Tikai pavisam nesen man nāca sava veida apskaidrība, kuru […]

#14 – es nevaru…

Mans dēls bieži saka: “Es nevaru”. Es, turpretim, esmu apsēsts ar tādas frāzes nelietošanu. Lai arī cik man pašam nepatiktu teikt – es nevaru, es kā tāds nespējīgais nekādi nevaru iemācīt savam dēlam nelietot šo frāzi. Brīžiem pat rodas sajūta, ka tas nav tikai gribas un audzināšanas jautājums. Ka tas ir kaut kur dziļāk iesprausts. Taču zinu, ka tā nav. […]