Kādēļ es vēlos iesaistīties interesantā projektā

vaks-min

 

Daļēji pa jokam, daļēji nopietni es vēlos nodzīvot līdz 120.

Ir virkne argumentu un pārdomu par to, kādi dažādi instrumenti un metodes var palīdzēt uzlabot veselību utml. (tās esmu apskatījis te). Tomēr mazāk esmu stāstījis par konceptuālajiem uzstādījumiem šai sakarā.
Pētot tā saucamās zilās zonas, kurās veseliem ciematiem cilvēki dzīvo 100+ gadu, var atvasināt dažas atziņas, kuras ņemt vērā. Ir 4 ārkārtīgi svarīgas jomas, kuras vislielākajā mērā sakrīt šo ciematu iedzīvotājiem. Ēdiens, kustīgums, ģimene un ārpus ģimeniskās s‌ociālās saites. Šīs lietas es redzu kā platformas, kurām pateicoties, iespējams itin viss.

 

 
 
 

Ēdiens

ediens-min
Esmu bijis saistīts ar ēdienu jau turpat desmit gadu. Kopš atvēru veikalu Vom Fass, esmu diezgan daudz interesējies un rūpējies gan par savu, gan savas ģimenes veselību ar ēdiena palīdzību. Pat esmu diezgan daudz vadījis labas garšas seminārus. Un kā saka, nav labāka veida kā mācīties par mācīšanu citiem.
Šobrīd liela daļa mana ikdienas laika es pavadu gatavojot ēst. Pēc principa – maksimāli daudz izmantoju sastāvdaļas, kurām nav etiķešu jeb ir viena ingredienta produkti.
Otrs princips – pēc iespējas mazāk ogļhidrātu un vairāk tauku.
Mans uzstādījums ēdiena sakarā ir tāds: viens no veselīgākajiem ēdieniem ir paša pagatavots. Pats veselīgākais ir pašu audzēts. 25 gadu perspektīvā es uz to arī eju.

 

 
 
 

Kustīgums

kusteties-minZilajās zonās cilvēki daudz staigā kājām, rokas pa saviem dārziņiem, ja vajag, cilā arī smagumus. Taču pats galvenais, ir nemitīgā kustībā. Tā kā laika sadalījuma kā klasiskā darba vietā no 9 līdz 18, un lielas atšķirības starp brīvdienām un darba dienām nav, tad cilvēki neapstājas.
Pilsētvidē daudzas laukos dabiskās lietas nākas aizstāt ar nedaudz mākslīgākiem līdzekļiem. Mans kustīgums ir gan staigāt kājām, gan sportot, gan arī kustēties, pildot vingrinājumus.
Kā man reiz teica viens fizioterapeits – fiziska kustēšanās jeb vingrošana katru dienu ir kā mūža līgums ar savu ķermeni. Ja to pārkāpsi, būs jāmaksā soda procenti. Bez iespējas apstrīdēt vai pārsūdzēt.

 

 

 
 
 

Ģimene

gimene-minPar daudz bērniem esmu domājis jau pasen. Iespējams, tas nāk no tā, ka pats esmu no 3 bērnu ģimenes. Šobrīd arī audzinu 3 bērnus. Varbūt būs vēl kāds.
Daudz domāju par to, ko un kā darīt, lai veidotu šavu ģimeni tā, lai ne tikai palaistu bērnus krietnus un gudrus plašajā pasaulē. Es domāju par to egoistiski. Kā padarīt savu ģimeni par platformu, kurai pateicoties man vecumdienās (nu teiksim ap 100 gadu vecumu) būtu sava ģimenes republika, kuras goda pilsonis būtu es. Šai sakarā esmu rakstījis par runāšanu ar bērniem, par to, ko gribu viņiem iemācīt, (šie abi ir vislasītākie rakstiņi manā blogā).

 

 
 
 

Sociālās saites

sociali-minPārāk daudz cilvēku paļaujās uz attiecību veidošanu ar apkārtējiem pēc nejaušības principa. Ar ko sasēžās kopā pirmajā klasē vienā solā, ar to kļūst draugi uz mūžu. Pārāk daudz vietas atvēlēts laimīgam iznākumam. Var paveikties un var nepaveikties. Tādēļ arī ir tik daudz it kā normālu cilvēku, kas nezin’ kādēļ aizgājuši pa nelabvēlīgo ceļu.
Man ar draugiem ir paveicies. Gadu gaitā izveidojies labs un stingrs kodols. Tomēr vēlos paplašināt savu sociālo tīklu. Un par sociālajām saitēm ārpus ģimenes un draugiem, par labvēlīgas vides radīšanu jāsāk domāt jau tagad (neatkarīgi no tā, cik Tev šobrīd gadu). Lai izveidotu tādu sociālo tīklu, kurš būtu ilgtspējīgs un pašpietiekams, tam ir jākļūst par tādu, kurā ikviens vēlētos atgriezties. Nevis kā vidusskola vai kāda cita kopiena, kuru absolvē un tad aiziet. Vēlos radīt platformu, kurai pateicoties ikviens tās dalībnieks var kļūt labāks, izaugt, pilnveidoties un “gāzt kalnus”.
Piemēram, šobrīd manis rīkotās Mastermind grupas ir daļa no šī ilgtermiņa plāna.
==
Rūpējoties par augstāk minētajām jomām, daudz ir nācies domāt par to, ko un kā labāk darīt. Īpaši tādēļ, ka spīdīgo/ spožo objektu sindroms man piemīt tieši tāpat, kā lielākajai daļai cilvēku. Iesākt jaunas lietas, viss ir tik interesants, tik saistošs. Gribas to un vēl to. Šis izklausās interesanti un tas otrs vēl labāks. Kad visapkārt pieejams tik daudz fizisko stimulu, kas novērš uzmanību, ir nenormāli svarīgi sākt meklēt metodes, kuras palīdzētu, kā bībelē rakstīts, neieiet kārdinājumā, bet atpestīt no ļauna.
Un pat metožu, rīku un pieeju, kā to darīt, ir tik daudz, ka visa mūža mācīšanās, galvenokārt, ir eksperimentēt un saprast, kas labs un kas ne.

 

 
 
 

Metodes – minimāli efektīvais un optimizēšana

optimizet-minIr virkne resursu – gan grāmatu formā, gan aplikācijas telefonos, gan blogi un pat apmācības programmas, kurās runāts par produktivitātes uzlabošanu. Ir vērts par to interesēties, apgūt dažādas teorijas un arī katra paša psiholoģiju. Kas strādā vienam, citam var izrādīties mazāk efektīgs.
Testējot dažādas pieejas, esmu nonācis pie atziņām, pie procesiem un sistemātiskuma, kas darbojas manā ikdienā. Turklāt daudz kas tiek uzlabots un procesā mainīts.
Galvenā atziņa, kādu esmu guvis un kurai praktiski viss ir pakārtots – gribasspēks un motivācija ir superierobežots resurss, uz kuru balstīt savas ieceres, plānus, labos nodomus un visu dzīvi. Tā pat ir milzīga kļūda. Kad eksperti un speciālisti stāsta, ka sabiedrība ir tāda un šitāda (nepilnvērtīga), jo nedara to un to, tad šādā ziņojumā iekļautā doma ir, ka sabiedrība ir slinka un nevarīga ar ļoti mazu gribasspēku. Piemēram, cilvēku aptaukošanās esot tadēļ, ka viņi nespēj apstāties un daudz ēd, maz kustas.
Tieši šī iemesla dēļ esmu meklējumos, kā jebko, kam ir nozīme un kam ir rezultāts, darīt ar mazāko iespējamo ieguldījumu.
Piemēram, vingrošana. Daru to tikai maksimums 4 minūtes vai tikai 1 vingrinājumu dienā. Maz, tas ir samērā viegli. Svarīgi, ka to dara katru dienu. Un, ja to dara 2 gadus (kā man tas tagad ir iznācis), tad t.s. compound effect ir acīmredzams.
Laicīga gulēt iešana un agra celšanās, TV neskatīšanās, tas viss atbrīvo daudz laika darbībām vērtīgākajā dienas laikā  no rītiem. Piemēram, ja es ceļos 5:30 vai 6:00, tad līdz plkst. 13-14 esmu jau nostrādājis veselu darba dienu. Tālāk viss atlikušais laiks var tikt veltīts jebkam citam.
Vēl ir kāda metode, kas palīdz visu optimizēt arī nedēļas griezumā. To saucu par batching jeb darbu kārtošanu pēc tematiem. Katru dienu es daru tikai konkrētās lietas, kas saistītas tikai ar vienu projektu. Šķiet, Tim Ferriss ir pārfrāzējis Bila Geitsa frāzi, ka mēs pārvērtējam, ko var izdarīt 1 nedēļas laikā, bet par zemu novērtējam gada laikā izadārāmo. Tādēļ kārdinājums katru dienu darīt visu kaut ko, drusku pakustināt visus projektus, šķiet intuitīvi pareizāks. Tomēr, ņemot vērā darāmo darbu pārslēgšanās ‘izmaksas’ (task switching costs), tā vispār es nesajūtu progresu.

 

 
 
 

Kāds interesants projekts

projekts-minŠādi esmu piestrādājis pie produktivitātes un optimizējis daudz ko. Esmu atbrīvojis daudz laika. Ne gluži tā, ka ikdienā sēžu dīkā. Tomēr redzu resursus, lai varētu iesaistīties kādā projektā, kurš man sniegtu iespēju gan dot savas zināšanas un izmantot prasmes. Taču arī tā, lai tas man ļautu iepazīties ar jauniem cilvēkiem, gūt ieskatu arī citu profesionāļu pieejās un zināšanās. Iespēja mācīties un apgūt jaunas jomas ir viens no prioritāriem nosacījumiem.
Diezin vai atraktīvi tas man liktos tad, ja projekts prasītu konstanti atrasties kaut kur birojā uz konkrētu laiku.
Jo man joprojām būs vajadzīgs laiks mastermind grupām, bērnu audzināšanai un ēst gatavošanai.
Pēdējā gada laikā minimāli esmu pamēģinājis iesaistīties kā brīvprātīgais, lai redzētu, vai mani vispār interesē ielēkt kādā projektā. Tā drusku palīdzēju savam labam paziņai Jurim Šleieram ar Silicon Valley Comes 2 Baltics un vēl mazāk ar Reputation Time.
Somijā mani tīri tematiski ieinteresēja “Biohacker’s Summit“, tādēļ palīdzēju to organizēt.
Tā, nu šāda pieeja man liekas interesanta un labprāt kaut ko tādu darītu.

 

 
 
 

Gribu kļūt bagāts

Esmu izrēķinājis, cik naudas man vajadzētu ik mēnesi šobrīd, lai šādā veidā es mierīgi nodzīvotu līdz 120 gadiem. Un šis skaitlis nav liels. Šis skaitlis varētu pat samazināties, un samazināsies, jo arvien vairāk es vēlos iet minimālisma virzienā. Nepirkt tik daudz mantu. Un arī ceļošana var mierīgi nebūt tik daudz, kā vismaz šobrīd gribās.
Tomēr es vēlos kļūt bagāts. Es gribu to tāpēc, ka tas ir iespējams. Pēc stoiķu filozofijas – tev ir izvēle nebraukt ar tramvaju tikai tad, ja vari atļauties nopirkt biļeti. Un man ir mērķis būt situācijā un eksperimentēt ar “tramvaja” neizmantošanu. Viens no šādiem eksperimentiem būtu runāt par lietām, par kurām neviens nevarētu pārmest, ka nezinu, par ko runāju. Jo pārāk daudzi runā par to, ko viņi nav pārbaudījuši uz sevis. “Laime nav naudiskā bagātībā, bet gan dvēseliskumā” – tas ir nabagu teiciens. Un pat ja šajā teicienā ir patiesība, apgalvot to nepamēģinot būt bagātam, ir nepilnīgi un nav ticami.
Es pats to neuzdrošinos apgalvot. Turklāt es sliecos vairāk par labu versijai, ka bagāts esi nevis tad, kad tev viss ir, bet kad tev neko nevajag.
Tādēļ paralēli vēlmei kļūt naudiski bagātam, vēlos dzīvot minimālistisku dzīves veidu. Eksperimentēt ar nekā nevajadzēšanas principu.
Jo pat, ja man neizdotos kļūt bagātam finansiāli, es varētu kļūt bagāts, jo man neko īsti nevajadzēs.
Jo viss man būs: veselība, ģimene un forši cilvēki visapkārt!

 

 
 
 

Posted in Blogs, Uzlabo sevi.