KĀ FOKUSĒTIES UN TEIKT NĒ

www_iamthatgirl_com

Attēls no www.iamthatgirl.com

Cilvēki par maz saka nē.

No vienas puses tā ir milzīga problēma tieši man, un, domāju, ka lielākajai daļai cilvēku.

Nupat izlasīju kādu ļoti interesantu rakstiņu par “nē” teikšanu. Par to, kādēļ tik grūti to izdarīt.

Tas saucas FOMO jeb Fear of missing out. Facebook un citi sociālie tīkli arvien vairāk palielina FOMO, jo acu priekšā nemitīgi redzam, kā citi kaut ko dara, ceļo, ballējas un visādi citādi ir tur, kur mūsu nav. Jo vairāk mēs redzam to, kā mums nav, jo vairāk tas mūsos vairo skaudības un nepiepildītu cerību sajūtu. Paššaustīšana par to, kādēļ tu tur neesi un nepiedalies ir reāla. Tādēļ teikt nē nozīmētu sevi automātiski izslēgt no jebkādas iespējas tur būt.

Visam piekrist, izdabāt, būt visur klāt tajā pat laikā var radīt ārkārtīgi lielu stresu. Ja kaut kam saki ‘jā’, tas nozīmē, ka visam pārējam saki ‘nē’. Tādā veidā ikviens šādi attālinās no fokusēšanās uz nozīmīgajām dažām lietām. Pavērojiet sevi un citus. Padomājiet – vai nav tā, ka viena no grūtākajām lietām ir teikt nē?

 

Cik grāmatu var izlasīt?

Attēls no www.izglitiba.jautajums.lv

Attēls no www.izglitiba.jautajums.lv

Nesen man kāds paziņa teica, ka vairāk nelasot grāmatas. Līdz 15 gadu vecumam viņš visu svarīgāko literatūru esot jau izlasījis (par to es viņu noteikti varētu apskaust, īpaši jau tādēļ, ka viņš ir ļoti gudrs!), un, otrkārt, viņš esot izrēķinājis, ka visas dzīves garumā cilvēks var izlasīt ļoti maz grāmatu. Ir samērā prātīgi sev nemelot un atzīt, ka lielāko daļu svarīgo grāmatu nepaspēsi izlasīt. Turklāt tas attiecas ne tikai uz grāmatām. Tas attiecas uz visām dzīves jomām.

Neliela aritmētika – tā tīri matemātiski parēķināsim, ja tāds kā es (man tagad 37 gadi) vēl dzīvotu līdz 85 gadiem (lai gan ceru, ka vismaz līdz 120 gadiem): ja nedēļā es izlasu kādas 150 lappuses, un lasu katru nedēļu, neizlaižot, tad gadā tas iznāk 7800 lpp.  Pie nosacījuma, ka grāmatā vidēji ir 250 lpp, man atlikušajos 48 gados tas veidotu 1497 grāmatas. Vai tas ir maz vai daudz, vērtējiet paši. Taču galvenais, ko vēlējos, veicot šo aprēķinu, ir nodemonstrēt, ka viss dzīvē ir stipri vien limitēts. Ja vien tas netiek sīkāk analizēts, cilvēkam intuitīvi šķiet, ka viss ir mūžīgs un bezgalīgs. Līdz viņš tiek nostādīts fakta priekšā, ka visi resursi ir izsmeļami. Un ir tikai ir viens resurss, kas nav atjaunojams – LAIKS.

Starp citu, veiciet šādu pašu aprēķinu ar savu algu un to, cik daudz mūža laikā nopelnīsi naudu, ja viss ies jau iesākto ritējumu. Domāju, ka viens otrs ieraudzīs diezgan skarbu realitāti.

 

Jāapgūst ātrlasīšana!!

 

Kā redzams pēc piemēra ar grāmatām, par svarīgāko dzīvē varētu kļūt noskaidrot – ko izvēlēties. Jo, izvēloties kaut ko darīt, lasīt grāmatu vai jebko citu, svarīgi ir saprast, ka VISAM pārējam tu saki nē.

 

Lai arī cik banāla būtu frāze – “dzīve ir pārāk īsa, lai to izšķiestu lietām, kuras nerada gandarījumu, kuras tavā prioritāšu sarakstā nav visai augstu” –  tā labi raksturo “jā” un “nē” izvēļu izdarīšanu.

Derek Sivers izveidojis (ne viņš vien) sev sistēmu, lai atšķirtu tās lietas, kurām būtu jātērē savs laiks un kurām nē. Un šis noteikums ir samērā elementārs – unless it’s a hell yeah, it’s a no.

 

Teikt nē sīkumiem un mazām lietām. Mēģināt visur ielīst un visiem izpatikt (nepalīdzēs ne tev, ne kādam citam)

Rakstiņu par šo tematu biju iecerējis jau sen. Taču pavisam nesena situācija ierosināja pabeigt šo rakstiņu tagad, lai es kaut vai pats sev noformulētu šo problēmu.

 

Pēdējā laikā, kad esmu mainījis kursu, daudzas lietas esmu uzsācis pilnībā citādāk. Piemēram, savu dzīvi organizēt, izvēloties prioritātes. Ir ārkārtīgi daudz lietu, ar kurām ne tikai vēlētos nodarboties, bet kuras jau daru.

VĒLREIZ UZSVERU ŠO – ir supersvarīgi apzināties, ka atskaitot to, ko tu konkrētajā brīdī dari, visam pārējam tu esi pateicis nē!!!

Tīri ikdienas praktiskajā dzīvē tas nozīmē, ka saņemot jebkādu piedāvājumu, aicinājumu, lūgumu, iespēju, ir jāsaprot, ka, piekrītot tam, tas notiek tikai uz citu lietu atteikšanas rēķina.

Opportunity cost* – kas brīžiem ir pārāk nenovērtēta lieta. Tās ir slēptās izmaksas, kuras rodas, nedarot kādu konkrētu lietu, jo izvēlējies darīt citu. Piemēram, ja jurists, kurš saņem 200 euro stundā savā darba laikā izvēlas pats iet vārīt kafiju, tad 10 minūtes, kuras tam tiks patērētas, juristam izmaksās 33 euro. Tādēļ ir pilnīgi loģiski, ka viņam to labāk lūgt izdarīt sekretārei (es nezinu, kam tas tagad birojos jādara).

Tāpat arī jebkas cits, ko izvēlies darīt, derētu paturēt prātā šīs slēptās izmaksas, kas nebūt ne vienmēr ir naudas izteiksmē. Daudzkārt biežāk tās ir laika izmaksas, kas starp citu atšķirībā no laika ir atjaunojams resurss!!

 

Iespējams, ka nevarēšana pateikt nē ir saistīta ar cilvēka grūtībām pieņemt lēmumus, kas prasa papildu svēršanu un izvērtēšanu, un tas, savukārt, maksā enerģiju. Vieglāk un neapgrūtinošāk (vismaz īstermiņā) ir pateikt jā. Te nāk vēl kāds aspekts. Tīri intuitīvi cilvēkam var šķist, ka tas apbēdinās kādu, ja viņam/-ai atteiksi. Taču ilgtermiņā tas var izrādīties ieguvums gan pašam, gan arī pārējiem.

 

book-upside-2001Cilvēkus, kuri regulāri visam piekrīt un it kā metas palīgā, mēdz dēvēt par people pleaser jeb izdabātājiem. Lai arī daudziem intuitīvi liekas, ka viņi palīdz, patiesībā viņi demonstrē iztapīgumu un nespēju rādīt savu nostāju. Ir zināms, ka cilvēkam daudz nozīmīgāks jebkas ir tad, ja tas panākts kaut vai ar nelielu ieguldījumu. Dan Ariely pētījumos (grāmata “The Upside of Irrationality: The Unexpected Benefits of Defying Logic”), piemēram, noskaidrots, ka gan cilvēki, gan dzīvnieki dod priekšroku saņemt kādu labumu/ balvu tad, ja pirms tam ir veikts ieguldījums, fizisks darbs, lai to saņemtu.

Tas, ko mēs varam saņemt no people pleaser tipa cilvēkiem ir nevērtīgs tādēļ, ka nekas nav bijis jādara, lai to saņemtu. Tādēļ people pleaser bieži ir ļoti nelaimīgi cilvēki, jo viņi nesaprot, kādēļ regulāri saņem sliktu attieksmi un nesaņem pateicību par savu palīdzību. Kā rezultātā, viņi vēl vairāk sāk “nepamatoti” palīdzēt, par ko vēl vairāk saņem nosodījumu. Un tā tas velna aplis var turpināties līdz, diemžēl, nelaimīgām beigām.

*  *  *

People pleasing ir viena lieta. Otra lieta ir trenēties uzstādīt savus kritērijus, principus un ideālus. Pirms vēl ir pienācis moments, kad esi zaudējis brīvus laika brīžus, pirms tava aizņemtība ir nonākusi tādā strupceļā, ka vairs nesaproti, kā visu dzīvē paspēt. Piemēram, ģimene, darbs, brīvais laiks, hobiji, garīgums, filozofēšana, mācīšanās un citas svarīgas lietas. Tiek runāts par darba-brīvā laika balansu. Es teiktu, ka tāds uzstādījums ir kļūdains saknē. Tas ir industriālā laikmeta uzstādījums. Tāds, protams, var būt aktuāls, ja tev ir darbs no 9 līdz 18. Taču, ja tomēr gribi plānot savu laiku pats, tad šāds laika sadalījums nav piemērots cilvēka bioloģijai. (par to plašāk citreiz).

Jau tagad diezgan grūti atrast visam laiku. Pavisam tuvā nākotnē es pilnīgi noteikti redzu (īpaši palielinoties ienākumiem un, līdz ar to, arī iespējām), ka mana dzīves aizņemtība tikai pieaugs. Tādēļ es uzskatu par superkritisku lietu trenēties teikt lietām nē.

 

Daudziem patīk pieminēt Apple tēvu Stīvu Džobsu. Nu es arī izmantošu šo iespēju, Ir kāda ļoti interesanta frāze no klasiķa par lietām, no kurām svarīgi atteikties. Mēģināšu latviski to uzrakstīt: “Tāpat kā esmu lepns par daudzām lietām, kuras esam uztaisījuši, es esmu arī lepns par tik daudzām lietām, no kurām atteicāmies.” (People think focus means saying yes to the thing you’ve got to focus on. But that’s not what it means at all. It means saying no to the hundred other good ideas that there are. You have to pick carefully. I’m actually as proud of the things we haven’t done as the things I have done. Innovation is saying no to 1,000 things.” – Steve Jobs

Nesen man nāca piedāvājums iesaistīties kādā projektā. Tādā, kurš pa pusei bija pa draugam, pa pusei no profesionālā viedokļa, pa pusei kā iespēja. Mani šī iespēja sevišķi neuzrunāja. Neizraisīja hell yeah, un tādēļ tīri profesionāli arī man tas nelikās diez ko interesanti. Tādēļ es pateicu, ka esmu gatavs to darīt par samērā lielu honorāru.

 

Daži pārdomu punkti šajā sakarā:

– ja izvēloties kaut ko darīt, tu esi gatavs pat piemaksāt, tad lēmuma pieņemšana ir vienkārša;

– ja lieta neuzrunā, piekrist kaut kam un ar sakostiem zobiem darīt, būtu diezgan mokoši visām iesaistītajām pusēm;

– ja tas neuzrunā, tad kā ārējo motivatoru var izvēlēties, piemēram, finansiālu atlīdzību;

– ja tas neuzrunā, bet tu piekrīti tīri izpalīdzot, vai nespējot atteikt, tad īstermiņā iespējams ir ieguvumi, taču  ilgtermiņā paliksi zaudētājs.

 

Ir kāds izcils blogs, kuram sekoju, kura rakstus lasu, jo tie dziļi rezonē ar mani. Es pat šādas tādas idejas no turienes nozogu.

www.taylorpearson.me (ar kuru man nesen bija intervija manā podkāstā) šajā rakstā izveidojis dzīves lēmumu pieņemšanas principus/standartu.

Lūk, 3 principi, kādi arī man būtu aktuāli, kurus viņš apraksta:

  1. Es nesūdzos vai nečīkstu. Es nenolaižu tvaiku, runājot par problēmām; es to daru, izpildot darbu un esot lepns par padarīto. (avots: Sebastian Marshall)
  2. Visu, ko es daru, es daru, jo tas palīdz lielākai vīzijai man pašam un visai pasaulei. Es nelietoju tādus vārdus kā “vajag” vai “ir nepieciešams” vai “derētu”. Es to pamanu tikai tad, kad esmu pagājis garām fizikas likumiem, realitāte ir pilnībā apspriežama. Un es izvēlos radīt realitāti tādu, kādā gribu eksistēt. Everything I do, I do because it serves a bigger vision I have for myself and the world. I don’t use words like “need to” or “have to” or “should.” I recognize that once you get past physics, reality is entirely negotiable. I choose to create reality that I want to exist.    
  3. Es darbojos ar neatliekamības principu. Es saprotu, ka man ir dots ļoti limitēts laiks uz Zemes un katrai sekundei ir slēptās izmaksas (opportunity cost*).

 

Kādēļ par lielām lietām?

Nākamais solis, ko visu laiku paturēt prātā, un arī likt lietā jau iepriekš izstrādātus kritērijus un principus – lielu lietu sasniegšanā – sava laika prātīgs prioritāšu sadalījums.

Taču vispirms vēlreiz, kādēļ es te runāju par lielām lietām, kādēļ tas svarīgi. Seth Godin un big vs small expectations. 

Kā viens no izejas punktiem, kuru nodefinēju, ir cilvēka (arī dabas) duālais raksturs – dzīvot (augt) vai mirt. Piekritīsiet, ka dzīvot (augt) ir daudz pievilcīgāks variants. Turklāt, lai dzīvošana (augšana) notiktu, ir nepieciešamas nemitīgas pārmaiņas un nemitīga kustība. Pat tīri fizioloģiski šūnu un vielmaiņas līmenī kustība notiek līdz pat tam brīdim, kamēr organisms nomirst. Tādēļ dinamika jārada visu laiku. Ne velti ir 2 bīstamākie gadi cilvēka mūžā, kad mirst visvairāk cilvēku. Dzīves 1. gads un gads, kad cilvēks iet pensijā.

Mūsu personības līmenī (esam visnotaļ garīgas būtnes), kustība un augšana notiek tad, kad garīguma aparāti (piemēram, smadzenes) kustās un aug. Tas var notikt tikai un vienīgi tad, ja mēs nemitīgi radām stimulu tam.

Ļoti daudzi izvēlas savu ceļu uz izaugsmi, pilnveidojot sevi fiziski un finansiāli. Tomēr, cenšoties savu personību pilnveidot tikai vienā vai divos aspektos, ir grūti gūt galējo gandarījumu, par kuru sapņo.

Pilns internets par finansiālu veiksmi guvušām personībām, kuri atzīst, ka sirdsmiers un apmierinājums nāk ne tik daudz no apgrozījuma pieauguma, no ietekmes biznesa vai politiskajā vidē, bet gan no spējas īstenot lielas idejas. Jo to pamatā jārisina lielas problēmas.

Tā vien šķiet, ka atrast patieso izaugsmi var daudz vairāk sava laika veltot lielu problēmu risināšanai, kas sniedz vērtību un pozitīvi ietekmē daudz cilvēku.

Vienkāršs veids, protams, ir mecenātisms, līdzekļu ziedošana, finansiāls atbalsts cēliem mērķiem. Nedomāju, ka tie, kas ziedo labdarībai, tikai un vienīgi vēlas atpirkties un iegādāties indulģenci. Es patiesi domāju, ka cilvēki gūst labas sajūtas un izaugsmi tā darot, jo esam sociālas būtnes. Lai arī tas ir vienkāršotākais no veidiem, tomēr labs veids, kā palīdzēt. Es to nebūt nenoniecinu.

Drīzāk es vēlos vairāk uzsvērt, cik svarīgi ir meklēt un atrast aktīvāko veidu – atrast lielākas problēmas risinājumu. Tas būtu tāds mērķis, uz kuru iet.

 

Noslēguma – “Life is too short to…” un Seneca

on_shortness_of_lifeDzīve ir pārāk īsa. Tas, kā izrādās, ir pretrunīgs apgalvojums. Un, protams, ir relatīvs. Es vairāk sliecos apgalvot, ka dzīve ir īsa, lai netrenētos “NĒ” teikšanā!

Vai varam tomēr vienoties, ka diennaktī stundu ir par maz, lai paspētu visur būt un ar visu nodarboties?

Nevar nedz nopelnīt visu pasaules naudu, nedz paspēt satikt visus cilvēkus, nedz visiem būt labs utt.

Atslēga, manuprāt, ir to sev atzīt pēc iespējas ātrāk. Pēc iespējas laicīgāk sākt trenēties fokusēties, kas patiesībā nozīmē teikt visam pārējam nē.

Un, kā izrādās, šāda problēma par pārāk īso laiku, bailēm, falšiem mērķiem un citiem dzīves izaicinājumiem un kārdinājumiem aktuāla bija jau vairāk nekā pirms 2000 gadu. Seneka, viens no stoiķu filozofijas autoritātēm, super meistarīgi jau apskatījis visas 21.gs. problēmas. Lasot Senekas “On the Shortness of Life”, brīžiem šķiet, ka tas ir kāda 2015.gada rakstnieka pārfrāzējums atbilstoši mūsdienām. Tik aktuāli un moderni skan Senekas teiktais.

Noslēgumā daži atsevišķi teikumi no šīs grāmatas, kas, manuprāt, labi iederas šajā rakstiņā.

 

You are living as if destined to live for ever; your own frailty never occurs to you; you don’t notice how much time has already passed, but squander it as though you had a full and overflowing supply — though all the while that very day which you are devoting to somebody or something may be your last. You act like mortals in all that you fear, and like immortals in all that you desire… How late it is to begin really to live just when life must end! How stupid to forget our mortality, and put off sensible plans to our fiftieth and sixtieth years, aiming to begin life from a point at which few have arrived!

Moreover certain tasks are not so much great as prolific in producing many other tasks: we must avoid those which give birth in turn to new and manifold activities, and not approach something from which we cannot easily withdraw.

We must be especially careful in choosing people and deciding whether they are worth devoting a part f our lives to them, whether the sacrifice of our time makes a difference to them.

Putting things off is the biggest waste of life: it snatches away each day as it comes, and denies us the present by promising the future. The greatest obstacle to living is expectancy, which hangs upon tomorrow and loses today.

 

————————–

Opportunity cost* – slēptās izmaksas, kas rodas, ja tu nedari to, kas tev pašam izmaksā vismazāk jeb negūtais labums.

Posted in Blogs, Uzlabo sevi and tagged , , .