KĀ SAGLABĀT SAVU BĒRNIŠĶĪGUMU

IEVADAM

childishViens no maniem visu laiku populārākajiem rakstiņiem blogā ir par to, ko vēlos mācīt saviem bērniem, bet ko viņi neiemācīsies skolā. Tas, protams, man saka priekšā, par ko lasītājiem ir visinteresantāk un svarīgāk uzzināt.

Kas nozīmētu, ka mana vajadzētu turpināt rakstīt par šo tematu. Nav tā, ka bērnu izglītības jautājumi mani neinteresē. Pat ļoti interesē, tomēr sava bloga tematus vēlos vairāk fokusēt sevis uzlabošanas virzienā. Iespējams, ka daudziem  ne līdz galam tapa skaidrs, uz ko pa daļai bija vērsts šis raksts. Vai vismaz, uz ko biju licis uzsvaru, bet kas, iespējams, nenolasījās līdz galam.

 

Un tas ir – par to, kā pašam kļūt par labāko iespējamo sevis versiju! Pat ne tik daudz par saviem bērniem.

 

Kā jau esmu rakstījis iepriekš, un to apgalvojuši daudzi vēl pirms manis – efektīvākais veids, kā mācīties pašam, ir mācīt citiem. Tādēļ uzsveru – ja vēlaties kaut ko mācīt saviem bērniem vai vispār jebkuram citam cilvēkam, tad tas viss jāapgūst pašam.

 

==

 

Atgriezties pie bērna uzvedības

childish_EinsteinEs ne tikai vēlos atgriezties pie bērnišķīgas uzvedības, bet saviem bērniem ļaut to izbaudīt pēc iespējas ilgāk.

Mans vecākais dēls, gandrīz 8 gadus vecs, sāk demonstrēt uzvedības izpausmes, kas ir jau diezgan pieaugušas. Domāju, ka man nevajadzētu to sevišķi veicināt. No vienas puses – tas atstāj labu iespaidu, ja vēl tik mazs bērns uzvedas kā pieaugušais. Citi no malas arī to ievēro. Tomēr, manuprāt, labāk būtu pēc iespējas prasmīgāk apgūt bērna lietas, lai pieaugušā vecumā daudz vieglāk atgūtu bērnības garšu.

Piemērs. Vakar man bija interesantas gadījums. Ielas pretējā pusē gāja jaunieši, plaukšķinot plaukstas kādas melodijas ritmā. Esmu apzināti nolēmis, ka pēc iespējas biežāk uzvedīšos bērnišķīgi, tādēļ nolēmu, ka plaukšķināšu pretim. Taču piepeši dēls, man par pārsteigumu, sāk man aizrādīt. Ar tādu kā kautrīgumu, it kā tā nebūtu pieņemts uzvesties. Esmu pamanījis, ka pēdējā laikā viņš pārāk bieži sāk man šādas, tādas „zirgošanās” aizrādīt.

Kas nozīmē, ka būs jāsāk vēl vairāk zirgoties un ākstīties, lai mani bērni redz un atkārto.

Iepazīšanās ar cilvēkiem. Viena no manām pēdējā laika mantrām. Uzskatu, ka pazīšanās un kontaktu veidošana dzīvē ir viena no svarīgākajām lietām. Agrāk nekad nebiju apzināti to darījis, taču tagad gan. {mans 50 dienu challenge ar katru dienu iepazīties ar 1 cilvēku, kura sakarā jau pavisam drīz būs raksts par t.s. networkošanu un attiecību veidošanu}

Esmu pamanījis, ka daudzi, tai skaitā arī es, nesāk jaunus kontaktus, jo neērti pieiet klāt, uzsākt sarunu, nepatīk small talk utt., utjp. Taču bērnišķīgums un vienkāršība, kāda piemīt bērniem, tieši šeit ir tik svarīga.

Pavērojiet, kā pavisam mazs 1-2 gadus vecs bērns un arī lielāki spēlējas smilšu kastē. Viņus pilnīgi neuztrauc, ko otrs padomās, ko teiks. Viņi vienkārši iet klāt, paņem mantu, sāk sarunāties, ja ir ziņkārība, sāk viens otru aptaustīt.

 

IESLĒGT/ IZSLĒGT BĒRNU SEVĪ

Kā jau minēju, trenēties būt bērnam vēl bērnībā ir svarīgi. Lūk, kādēļ: visi nevar visu laiku atļauties būt kā bērni, kaut kad ir jābūt arī par pieaugušajiem. Šķiet būtiski ir tas, cik fleksibli vari mainīt nopietnību pret bērnišķīgumu. Es domāju, ka atslēga ir tajā, cik fiksi spēsi mainīt savas lomas, cik labi būsi uztrenējis šo slēdzi.

 

– nesarežģīt lietas un aprakstīt acīmredzamo. 

Maz apspriests temats – lietu nesarežģīšana un acīmredzamā aprakstīšana.

Mūsu pieaugušo smadzenes tik ļoti fokusējušās uz sarežģītību, ka viss vienkāršais paliek ārpusē. Cik bieži es sev esmu licis šaubīties. Sak, nevar būt, ka tas ir tik vienkārši. Vai arī tas nav iespējams, ka neviens nekad par to nav iedomājies. Tik bieži neviens neko tādu nav uzdrošinājies izdarīt tikai tādēļ, ka tas izklausās pārāk vienkārši un elementāri. Nezin kādēļ mums ir tendence visu sarežģīt.

 

– priecāties par visu

Kļūstot nopietni un pieauguši, mēs sevī attīstām arī cenzēšanas mehānismus. Kaut kādā ziņā tie ir līdzīgi sarežģīšanas mehānismiem. Kad esam apbruņojušies ar cenzēšanu, tad daudz kas šim filtram vairs neiet cauri, un prieks par sīkumiem automātiski atkrīt.

Padomā tā atklāti pie sevis, kas ir mazākā vienība, par ko tev rodas prieks!?!

Kas ir tās ikdienas lietas, kuras rada labsajūtu, smaidu un prieku?

Ja atbilde ir tikai – dārgi ceļojumi, smalkas vakariņas, liela naudas prēmija utml., tad apsveicu – cenzūras aparāts strādā lieliski.

Tomēr, ja prieku rada saulains laiks, bērna smaids, ….

 

– uzdot jautājumus par katru nieku

Par jautājumu uzdošanu esmu runājis ne reizi vien. Nav iespējams par daudz uzsvērt to, cik svarīgi ir jautājumi. Cilvēka izaugsmes, attīstības, tātad mācīšanās pamatā ir jautājumu uzdošana.

[Louis C.K. video par to, kā bērns uzdod jautājumu]

Un, kas tad ir bērna galvenais trumpis, atšķirībā no pieaugušā, un kas ļauj bērnam tik īsā laikā strauji apgūt jaunas zināšanas un jaunas prasmes? Jautājumu uzdošana nebaidoties, ka tas būs stulbs jautājums.

Būtībā – nebaidīties mēģināt [uzdot jautājumus, testēt, mēģināt, pārbaudīt utt]. Bailes no kļūdām ir tas, ar ko mēs atšķiramies no bērniem. Bērnam sākotnēji (līdz pieaugušais viņam uz to norāda) nav neērti kļūdīties, viņam patiesībā ir pilnīgi vienalga, vai viņam izdosies vai nē. Viņu neinteresē, vai tas izskatīsies smieklīgi, neveikli utml. Viņš vienkārši dara. Starp citu, kas ir totāli pretintuitīvi, arī pieaugušie, kuri kaut ko darīs, kur viņi publiski varētu kļūdīties, patiesībā var nopelnīt sev bonusa punktus.

Kā izrādās, salīdzinot divus cilvēkus, kuri dara vienu un to pašu, tas, kurš ir kļūdījies un pat izskatījies neveikli, nopelna daudz vairāk simpātiju. Visticamāk tādēļ, ka mums neapzināti simpatizē cilvēki, kuri ir gatavi mēģināt, neskatoties uz potenciālo apkaunojumu.

* * *

Bērni visur grib iebāzt galvu, visur piedurt pirkstu un visu pamēģināt. Es, kā jau parasts cilvēks un tipisks vecāks, tik bieži nevaru uz to noskatīties un gribu neļaut to visu darīt. Es kā miljoniem vecāku tik bieži gribu iegrožot  bērnus viņu ziņkārībā. Nav brīnums, ka mūsu bērni, tāpat kā mēs paši, izaug ar apcirptiem spārniem, un viss radošums palicis tajos aizrādījumos.

Kāds Einšteina citāts izcili raksturo šo – ja nekārtīgs rakstāmgalds parāda, kas cilvēkam darās prātā, tad ko parāda pilnīgi nokopts un tukšs rakstāmgalds?

 

PĀRBAUDĪT PIEŅĒMUMUS

Monkeys

Attēls no blog.id.com.au

Sēdēju vienu dienu ar savu viengadīgo meitu spēļu laukumiņā un skatījos, kā kāda māte visu laiku šaustīja savu aptuveni 5 gadus veco meitu, kura bija uzkāpusi uz 1 metra augstās mājiņas ar mazām trepītēm un slidkalniņu.

Nekāp, nelec, neliecies, viņa sauca!!

Bāc, tas bērns jau tāpat pārlieku sterilajā laukumiņā neko nevarēja darīt brīvi. Katrs solis bija kontrolēts. Es saprotu, ka smuko, balto kleitiņu pēc tam būtu jāmazgā vai arī jāsadziedē kāds ceļa nobrāzums.

Tomēr, gribās jautāt, kas var izaugt no tāda bērna? Kādu dzīvi aizvadīs tas meitēns, man bail iedomāties. Radīs, visticamāk, darba vietas psihologiem, skaistu priekšmetu veikaliem, un no viņas iznāks paklausīgs pilsonis, kas baidās uzņemties iniciatīvu, neriskē un kura dzīve norit tikai no ārpuses nospraustajos rāmjos.

Tas , ko saku es – ļaujam visu, jo viss ir tests, eksperiments un pārbaudījums.

Man prātā nāk kāds ļoti interesants pētījums, kurā ļoti labi demonstrēts tas, kā mēs dzīvojam pēc pieņēmumiem, pēc normām. Kā mēs eksistējam, ja neko netestējam un nepārbaudām, un paļaujamies uz to, kas mums iestāstīts.

Kādā eksperimenta ietvaros telpā tika ielaisti 5 pērtiķi. Pie telpas griestiem pielikts banānu ķekars, uz kuru ved trepes. Kolīdz pērtiķi sāk kāpt pēc banāniem, uz kāpēju sāk smidzināt ledus aukstu ūdeni. Pērtiķiem tas tik ļoti nepatīk, ka viņi nekāpj augšā.

Visi 5 pērtiķi to zina. Kad vienu no pērtiķiem izlaiž laukā un vietā ieved vienu jaunu, tas protams tūdaļ vēlas kāpt pakaļ banāniem. Pārējie to attur, norādot, ka tas ir bīstami. Lai gan pērtiķis nesaprot, kas tieši, viņš zina, ka to nevajag darīt. Kad telpā pakāpeniski nomaina pilnīgi visus pērtiķus un neviena no sākotnējiem 5 nav, neviens nekāpj pēc banāniem, kaut arī neviens nezina, kas tieši notiek, kāpjot pa trepēm.

 

IETEIKUMI

Daži ieteikumi, kā sevī,  tāpat kā savos bērnos, saglabāt radošumu, vai pat atgriezt to atpakaļ (šos punktus es nozagu no šī rakstiņa, taču tie mani uzrunāja, un es to vienkārši paņēmu):

1. atļaujies būt nekārtīgs. 

Atļauj sev „oficiāli” nesakārtot savas mantas, nenomazgāt traukus.

2. nebaidies eksperimentēt

Eksperimentēšana ir labākais, ko esmu uzsācis. Tagad pilnīgi visu uztveru kā eksperimentu. Tādēļ, ka eksperimentos nevar kļūdīties. Eksperimentos veic testus; kas neizdodas, to atmet, kas izdodas, to pieņem, un iet tālāk.

3. izcelies nevis iejūc pūlī

Godīgi sakot, ļoti viegli izdarāms. Es atceros, kaut kad sen sūtīju savu CV un pieteikuma vēstules uz zilām lapām. Uz interviju tiku 95% gadījumu. Tikai tādēļ, ka balto lapu vidū bija viegli izcelties.

4. spēlējies

Gan hobija līmenī (hokejs, basketbols, medības, makšķerēšana), gan ikdienas līmenī (uzspēlē tetri vai …)

5. atceries, par ko tu gribēji kļūt, kad biji maziņš. Mēģini tas būt.

Konservatīvā dzīves pieeja saka, ka izvēle, par ko gribi kļūt, izdarāma 18-25 gadu vecumā. Bet es saku, ka prātīgākais vecums, kad sākt izvēlēties, ar ko dzīvē nodarboties, ir sākot no 35 gadu vecuma.

6. dalies ar to, ko iemācies. dalies ar savām spējām un prasmēm.

Es rakstu blogu, jo tas man palīdz pašam formulēt domas, meklēt tematus, par tiem apzināti domāt, interesēties.

 

Posted in Blogs, Uzlabo sevi and tagged , , .