#93 – 5 atradumi: jaunumi veselībā, elpošanai aplikācija un stāsti [no 4.jūnija]

1. PRODUKTIVITĀTE. Kā labāk rakt un kas ir mērķis?

Neliels turpinājums no pagājušās reizes par to, kas ekonomikā ir produktivitāte un kādēļ vieni un tie paši cilvēki var saņemt lielāku algu darot vienu un to pašu darbu, bet atšķirīgas produktivitātes valstīs. Šis stāsts ir no Berkshire Hathaway akcionāru lielā pasākuma, kas notika nupat maijā.
Temats – par darba vietām; kā Bufftet un Munger skatās uz to, ka mākslīgais intelekts un roboti vispār atņems darbu cilvēkiem utml. It kā jau loģiski, ka cilvēki par to satraucas. Lai gan es teiktu – ja tevi tas satrauc, tad labāk sāc domāt, kā atrast cilvēkiem un pasaulei noderīgas prasmes. Tas, ka vesela virkne zemas produktivtātes un viegli automatizējamu darba vietu tiks zaudētas pavisam drīz, ir fakts. Un Bafeta minētais stāsts ir izcils, kas ilustrē, kādēļ par to nevajdzētu uztraukties, bet gan proaktīvi meklēt veidus, kā pielietot sevi kā cilvēku.
20 cilvēki strādā ar lāpstām. Rok zemi. Viņiem ir brigadieris.
Kādu dienu saimnieks uz vietu, kur šie 20 strādnieki rok, atbrauc ar ekskavatoru. Traktors ielaiž savu kausu zemē un 15 minūtēs izdara visu darbu.
Pie saimnieka pienāk brigadieris un jautā, priekš kam viņš ir atvedis un vispār par dārgu naudu nopircis šo traktoru. Šādi visiem šiem 20 cilvēkiem vairs nebūs ko darīt. Uz ko saimnieks atbild: “Ja mērķis ir nodarbināt pēc iespējas vairāk cilvēku, tad varbūt izdali viņiem visiem tējkarotes, lai rok!”

 

2. VESELĪBA. Oglekļa atoma bāzes molekula.

Šis ir pilnīgi jauns koncepts. Man varētu rasties grūtības to izskaidrot. Taču tas ir kas revolucionārs, un tajā pat laikā loģisks.
Sāksim ar pašu ideju.
Mūsos iekšā ir triljons šūnu. Šūnās iekšā ir vairāki desmiti triljonu baktēriju. Kopējais mitohondriju skaits pārsniedz vairākus simtus triljonu. Kas nozīmē, ka jo dziļāk ejam iekšā, jo kompleksāka kļūst sistēma. Mēs to nesaprotam, un domājams, ka vēl ilgu laiku nesapratīsim.
Skaidrs ir tas, ka mums mūsu organismos viss ir dots. Lai mēs būtu veseli un stipri. Kad mēs kādu kaiti sākam ārstēt, tad, patiesību sakot, mēs nedarām neko citu, kā vienīgi ielaižam savā organismā vielas, kas tikai pastiprinātu jau tāpat notiekošos procesus. Bieži mēs tikai traucējam.
Mūsu spēja ārstēties, vai vēl svarīgāk nesaslimt, ir saistīta ar šūnu (un pat vēl sīkākā līmenī) spēju komunicēt savā starpā. Piemēram, cilvēks sasit kāju. Izveidojas neliels asisns izplūdums, tiek bojātas muskuļu audu šūnas, vēl kaut kas.  Lai savainotā vieta  atlabtu, notiek vesele virkne kompleksu darbību, kas var notikt tikai un vienīgi pateicoties šūnu spējai lokāli vai globāli komunicēt savā starpā. Tieši šī iemesla dēļ rietumu medicīna arī ir švaka, jo redz visu tikai mikro līmenī. It kā kāda problēma būtu jāuzlūko izolēti no visa pārējā.
Tas, ko vēlos šeit aprakstīt, ir kaut kas vairāk.
Izmantosim paša Zach Bush analoģiju ar mobilajiem telefoniem un antenām. Ja man un vēl kādam ir foršs viedtālrunis, taču nav nevienas mobilo sakaru antenas, tad es savu telefonu īsti nevaru izmantot. Izņemot kalkulatora vai pulksteņa funkcijai. Tieši tāpat arī ar šūnām. Mūsdienu veselības problēmas rodas galvenokārt no ļoti ierobežotās iespējas šūnām savā starpā komunicēt.
It kā daudz tiek runāts par baktēriju lielo nozīmi vēderā, un vispār baktēriju kopums ir izšķirošais. Tā tas ir, tikai arī tām visu laiku jābūt sinhronā komunikācijā visā ķermenī.
Tad, lūk! Šī ierobežotā komunicēšanas spēja tik izteikta ir tādēļ, ka mūsdienu augsnē ir pilns ar visādām ķimikālijām, kas sagrauj šīs spējas komunicēt.
Agrāk virkne šobrīd izplatītu slimību neeksistēja vai eksistēja ļoti reti. Tā pati glutēna nepanesamība -agrāk (piemēram, 80. gados) tās nebija gandrīz vispār. Ne jau glutēns ir izmainījies, bet gan spēja ar to tikt galā. Tas pats par audzējiem, diabētu, jebkurām sistēmiskajām dzīvesveida slimībām.
Zach Bush izstrādājis formulu kā uztura bagātinātāju. Tas ir, viņš ir atradis to formu, kā samērā efektīvi salabot šo neefektīvo, daudziem pat neeksistējošo šūnu komunikācijas formulu.
No dziļiem fosīlās augsnes slāņiem viņš ņem oglekļa bāzes juras laikmeta baktēriju izveidotas molekulas (carbon-based redox molecules). Kuras pašas par sevi neko nedara. Tās ir tās molekulas, kuras palīdz jau minētajai komunikācijai. Bush piedevām stāsta, ka parastie uztura bagātinātāji palīdz lokāli un specifisku lietu uzturēšanai. Šis nepalīdz nekam citam, kā vienīgi komunikācijai starp šūnām, mitohondrijiem, baktērijām utml.
Šis mani patiešām uzrunāja. Neviens cits uztura bagātinātājs arī no mana iemīļotā Ben Greenfield podkāsta nav tik ļoti uzrunājis.
Šobrīd meklēju iespējas to pasūtīt. Diemžēl šeit ir nopērkams, bet viņi nesūta uz Latviju. Gan jau kaut kā es to dabūšu un vēlāk padalīšos. Vai pēc šī “RESTORE” dzeršanas varēšu atsākt ēst ar glifosātu apsmidzināto glutēnu.

 

3. RĪKS. Elpošanai

Jau rakstīju par Box Breathing tehniku. Ja vismaz vienu elpošanas tehniku būtu vērts zināt katram, tad tā noteikti ir box jeb kastes elpošanas tehnika.
Atradu ļoti labu, super vienkāršu aplikāciju telefonā, kas palīdz vismaz sākumā patrenēt šo elpošanu.
Viss elementāri – tiek teikts, kas jādara, cik ilgi. Bez liekām fīčām un ekstrām. Noderēs visiem uztraukuma un stresa brīžos.

 

 

4. STĀSTI. Tā dzimst stāsti

Quora. Regulāri lasu. Bieži pats patērēju quora kā tāds dopamīna atkarīgais un lasu par hakiem un trikiem. Citreiz kādu interesantu atbildi, piemēram, par to, kas ir tas, ko zina miljardieri, bet pārējie nē. Un tādā garā.
Neliela atkāpe.
Kaut kad jau esmu teicis, ka viena no svarīgākajām un lielākajām prasmēm, kas katram būtu jāattīsta (iesākumā jāapzinās, ka tas ir svarīgi), ir musturu/ iezīmju atpazīšana jeb angliski tas saucas – pattern recognition.
Sarežģītākais šajā kontekstā ir tas, ka šādu prasmju apgūšanu nav iespējams kaut kā saīsināt. Gandrīz var teikt, ka šādas spējas un prasmes jebkurā jomā izkopt musturu/ iezīmju atpazīšanu prasa laiku, pacietību un apzinātību. Interesanti, ka sākumā jebkas, ko redzi, neveido nekādas kopīgas iezīmes. Nav nekādas loģikas un secīguma. Tu pat nezini, ko tu redzi, dzirdi, sajūti. Tikai vēlāk tu sāc saskatīt kaut ko kopīgu. Kad pārāk bieži redzi kaut kādu iezīmju kopumu, kas sāk atkārtoties, tikai tad tu sāc saprast, ka kaut ko saproti.
Un tas ir pēc velna grūti. Demotivējoši. Tādēļ to grūti apzināti mācīt skolā vai kā citādi metodiski.
Tad nu atpakaļ pie stāstiem.
Kad izlasīju atbildi uz quora jautājumu – kas ir viena no gudrākajām apkrāpšanām, kādu izdevies pieredzēt – man nāca atziņa kā zibens no skaidrām debesīm. Atziņa, ka uz dzīvi jāskatās no stāstu meklēšanas perspektīvas. Tikai tad kļūst interesanti dzīvot.
Droši vien jāpaskaidro, kā es to domāju.
Pirmkārt, ikvienam būtu jāsāk rakstīt. Blogs, dienasgrāmata, vēstules vai jebkas cits. Sākot rakstīt ātri saprot, ka nav jau ko rakstīt. Tas ir pirmais apzinātības brīdis, kad saproti, ka kaut kam ir jānotiek, lai to būtu vērts rakstīt. Vēl jo vairāk, rakstīt arī citu lasīšanai.
Turklāt rakstot tu eksternalizē savas domas, sajūtas, kas ļauj tās apzināties vairāk.
Otrkārt, sāksi novērtēt līdz šim neizdevušās dzīves situācijas kā izdevušās. Jo slikts iznākums padara stāstu interesantāku. Kā kaut kur dzirdēju kādu rakstnieku sakām – jo vairāk stāstā ir BET, jo labāks stāsts. Piemēram, no visiem laivu braucieniem es atceros to vienu, kurā visas trīs dienas lija lietus.
Padomā, kā izklausās jebkurš stāsts, kurā visu laiku ir UN, nevis BET.
“Bijām izbraucienā. Viss bija labi un mēs būvējām teltis. Sēdējām ap ugunskuru un dziedājām dziesmas. Jānis tik skaisti dziedāja un viņam labi piebalsoja Ilona, tuklāt viņai līdzi bija ģitāra.”
Tagad otra versija.
“Bijām izbraucienā. Viss bija labi, bet nevienam līdzi nebija telts. Sēdējām ap ugunskuru, bet visi iekšēji zinājām, ka ja līs lietus, tad bez teltīm visiem būs diezgan čābīgi.
Jānis tik skaisti dziedāja, bet viņa balsī labi varēja sadzirdēt grūtsirdību, jo viņa sieva Ilona savu ģitāru bija aizmirsusi stacijas kafejnīcā.”
Novērtē, kurš ir labāks scenārijs?!
Treškārt, katram būtu jāgrib rakstīt grāmatu. Kā dzirdēts no tiem, kas reāli sarakstījuši kaut vienu grāmatu, pati rakstīšana ir pēdējais punkts uz ‘I’. Viss galvenais process ir materiālu vākšana. Viss sagatavošanās darbs. Stāstu kolekcionēšana.
Pat, ja ne visiem reāli beigās arī ir jāsaraksta tā grāmata, dzīve ir jādzīvo tā, it kā grāmatas sarakstīšana būtu dzīves noslēdzošais eksāmens.
Tagad izlasi quora atbildi un pasaki, vai tas nav lielisks dzīves stāsts. Ar visām tām mazajām detaļām. Ar to, kas izrādās, ir pats atbildes sniedzējs…

 

5. 1-MINŪTES-TRIKS. Nesaki “es domāju” vai “man šķiet”

Ja tu kaut ko saki, tad tas jau pēc noklusējuma ir kaut kas, ko tu domā un kas tev šķiet. Šo vārdu pateikšana pretintuitīvi, tomēr atņems tev kredibilitāti. Jebkurš acīmredzamais vārdiskais pastiprinājums atņem svaru pateiktajam. Tādēļ gan režisori, gan rakstnieki saka, ka amatieri pārāk uzstājīgi grib pateikt to, kas jau tāpat ir skaidrs.
Kopš šim uzdūros, cik vien varu, uztveru kā 1-minūtes-triku.
Man šķiet, ne vienmēr izdodas…
🙂

 

===
Netika atradumos:
Cik attīstīta ir valsts, var redzēt pēc tā, cik daudz vegānu ir valstī
Posted in 5 lietas and tagged , , , .