#48 – 5 atradumi: pokemoni, šmakovka un KISS koverversija [no 24.jūlija]

1. PODKĀSTS. Podcast par pokemon go. A16z

pokemon-minPokemon jeb pocket monster. Ja nezināji, ka pokemoni tulkojas tieši tā, tad, iespējams, jau ar to vien šis ir atradums.
Taču, kādēļ rakstu un pieminu pokemon go pie atradumiem? Nē, ne tādēļ, ka man tā liekas baigi aizraujošā lieta. Es pat neesmu īsti spēlējis to spēli. Tagad šī atraduma dēļ es aplikāciju telefonā lejupielādēju, noķēru vienu pokemonu, lai saprastu, par ko vispār runāju.
Taču kopumā mani ieinteresēja, kādēļ un kas ir tā pokemonu spēlīte.
Kopš sekoju ProductHunt jaunumiem, man iekrita acīs kāda ziņa. Kā izrādās, Pokemon Go ir ne tikai kā platforma jauniem censoņiem izveidot jaunu biznesu, jaunas aplikācijas utml., bet tā visīsākajā laika periodā kļuvusi par platformu, uz kuras savus produktus sabūvējuši vairāk nekā 100 startapi.
Tieši tādā kontekstā ne es vienīgais ieklausījos šajā fenomenā. Tādēļ pie atradumiem pieskaitu ne pašu spēlīti, bet gan A16Z podkāstu, kurā šis temats tiek skaidrots un apspriests no ekspertu redzējuma. Un eksperti, kas šo apspriež, ir Anu HariharanKyle Russell (abi no Andreesen Horowitz), Ryan Hoover (Y Combinator un  Justin.tv dibinātājs).
Manuprāt, ir vērts ieklausīties un iedziļināties projektos, kuri kalpo par jaunu vidi, jaunu platformu, pateicoties kurām citi sev var iegūt visādus labumus vai sniegt vēl vairāk vērtīga.
Galvenā atziņa, noklausoties šo sarunu no A16Z podkāsta ir – appified game. Kad sociālo tīklu rašanās sākumperiodā daudz tika runāts par to, kā veidot t.s. “gamified apps” jeb aplikācijas, kuras darbojas uz spēles principiem (piem., Foursquare), tad tagad Pokemon Go veic gluži pretējo tendenci – aplikāciācija. Faktiski tas nozīmē, kā reāli esošās lietas padarīt par aplikācijām un iedabūt telefonos iekšā.
Vārdu sakot, ir vērts pastudēt šo fenomenu un apgūt pēc iespējas vairāk atziņu, lai izmantotu to savu platformu izveidē. Lai kas tas arī katram nebūtu.

 

2. PADOMS. Nepievieno savus 2 centus cita idejai – Don’t put your 2 cents

2cents-min

“Now that you’ve all put in your two cents’ worth, I should like to interject my fifty-one per cent controlling interest.” Attēls no www.condenaststore.com

Pieņemt darbā jaunus darbiniekus. Veidot organizāciju, vadīt uzņēmumu. Tas nākotnes perspektīvā ir svarīgi ne tikai man. Pēdējā laikā arī Mastermind grupās arvien vairāk sācis ‘uzpeldēt’ šis temats. Un kaut kad nesen dzirdēju kādu no lielajiem čaļiem sakām – ja vēlies lielas lietas, tad tev jābūt konstantā darbā pieņemšanas režīmā (hiring mode).

Šoreiz Derek Sivers rakstiņš ir ne tik daudz, kā meklēt, atrast un tad pieņemt darbā kādu. Tas ir drīzāk padoms, kā cilvēkus, kurus jau esi pieņēmis darbā (pie kam, tas ar nelielām modifikācijām varētu attiekties arī uz privātām attiecībām, ģimeni un draugiem), motivēt, kā viņiem ļaut sajust savu vērtību un turpināt sarūpēt ļoti radošus rezultātus. Un padoms ir pavisam elementārs. Kā saka – vienkārši, bet ne viegli.
Nepievieno savus 2 centus cita idejai.
2 centi nozīmē – nenozīmīgs uzlabojums.
Ja nelasīsi šo rakstiņu, kas starp citu ir ļoti īss, tad ideja izskaidrota. Ja pie Tevis atnāk darbinieks un prezentē tev savu ideju, lūdzu nepapildini to ar kaut kādiem supernenozīmīgiem uzlabojumiem! Pie kam, tie uzlabojumi, iespējams, pat nav uzlabojumi, bet gan tikai tavs redzējums. Neizsakot šos uzlabojumus, darbinieks sajutīs pilnu pārliecību un sajutīsies šīs idejas pilnvērtīgs īpašnieks. Tas ir ļoti motivējoši. Tādēļ vienīgais, kas tādos gadījumos jāsaka – ļoti labi, malacis! Laba ideja!
Citādi, protams, ir tad, ja ideja patiešām ir ar lielām vajadzībām papildināt utml.

 

3. MŪZIKA. I was made for loving you baby – Maria Mena

kiss-minKurš gan nezina šo dziesmu? “I was made for loving you baby”.
Paralēli ir tāda grupa “KISS”. Kurš gan nezina tādu grupu? Vai vismaz, kā tā izskatās. Taču kā izrādās, tikai retais spēj saslēgt kopā grupu KISS ar dziesmu “I was made for loving you baby”. Un dziesma ir ļoti catchy jeb tāda, kura aizķeras.
Aizvadītajā nedēļā klausoties Latvijas neoficiālo (varbūt oficiālo?) koverversiju radiostaciju Baltcom, dzirdu pazīstamus vārdus. Ieslēdzu Shazam un noskaidroju, ka Maria Mena ir autore daudzkārt seksīgākai KISS dziesmas versijai. Ar ļoti labu basu, ar ļoti erotisku balsi un muzikāli daudz lielāku daudzveidību.
Ļoti skaista dziesma!
Piedevām, papētīju, ko Maria Mena vēl sadarījusi. Man par patīkamu atklājumu – draugi, iesaku paklausīties vēl šo, šo un šo! Īpaši, ja vajadzīga nedaudz romantiska noskaņas mūzika ar samērā lēnu ritmu.

 

4. STARTAPI. CofoundersLab

cofounderslab_mazs-minNezinu, kā tas viss darbojas un kādi labi panākumi ir izmantot CoFoundersLab. Taču virspusēji šķiet ļoti interesanta platforma. Kaut kādā attālā mērā atgādina LinkedIn. Vienīgi tā tiešā veidā ir vērsta uz meklēšanu. Faktiski tas ir kā randiņu portāls, tikai ar pamatmērķi atrast sev vai nu līdzdibinātāju, padomdevēju vai praktikantu tavā uzņēmumā. Pēc lokācijas.
Kad ievadīju Rīgu, biju pārsteigts, ka sistēmā iekšā jau ir samērā daudz cilvēku. Kas man liek domāt, ka cilvēki tajā saskata vērtību.
Katrā ziņā, ja tevi interesē kāds no minētajiem variantiem, meklē cilvēkus, tad kā minimums izmēģināt šo platformu ir vērts. Kaut kādus kontaktus vismaz dabūsi!

 

5. APSKATES VIETAS. Šmakovkas muzejs

smakovkas-muzejs-daugavpils-latvia-travel_5-min

Attēls no www.Latvia.Travel

Ar ģimeni viesojos pie sievas radiem Daugavpilī. Sarunu gaitā viens no radiem ieminējās, ka pilsētā esot atvērts jauns Šmakovkas muzejs.

Un īpaši zīmīgs šajā stāstiņā bija tas, ka muzejs atvērts, iztērējot 300’000€. Tā, protams, kandžas muzejam izklausās patiešām milzīga summa.
Tā nu mēs nolēmām apmeklēt šo dārgo apskates objektu.
Tas atrodas pašā Daugavpils centrā. Tāda kā tautas nama pagrabiņā.
Pats par sevi muzejs tiešām izskatās labi, objekti/eksponāti izveidoti acij tīkami. Pie katra stenda pievienots skārienjutīgs ekrāns. Viss pa pirmo zorti. Diemžēl, uz ekrāna esošā informācija izveidota tik nesimpātiski… , ka negribas īsti tur neko spaidīt. Dīvaini, ka to ekrānu ir tik daudz, bet tajos apskatāmais visos ir viens un tas pats.
Vērtīgākais šajā muzejā bija Aleksandrs Čerņavskis. Gids. Kā Aleksandrs vēlāk paskaidroja, tad sākotnēji esot gribējuši muzeju balstīt uz ekskursijām, kuras vada tie paši ekrāni. Tā teikt, modernās tehnoloģijas, mākslīgais intelekts. Taču realitāte izrādījās cita. Kā jau agrāk esmu teicis, zināšanas pašas par sevi vispār nav nekāda pievienotā vērtība. Tas viss tajos ekrānos ir iekšā. Tas, kas bija patiešām aizraujoši, bija Aleksandrs stāstiņi par to, kā viņš dzēris un garšojis visdažādākās šmakovkas. Kolrītais tēls un dzīva pieredze. Un neradās priekšstats, ka Aleksandrs ir kaut kāds dzērājs. Viņš droši vien ir tāds pats entuziasts, kādi Skotijā ir viskija darītavās. Kuri ne tikai daudz zina, bet arī daudz piedzīvojuši un redzējuši lietas no to nestandarta puses.
Es, piemēram, uzzināju, kādēļ aicinājumu iedzert parādā ar knipi pa kakla sānu. Kādēļ samagonku sauc par samagonku. Un citas dzīvei ne sevišķi vajadzīgas, bet dzīvi izdaiļojošas lietas.
Un Aleksandrs tā arī teica, ka lielais cilvēku pieplūdums muzejam ir sācies tieši tādēļ, ka ekskursijas tagad vada cilvēki. Viņi paši.
Nu, un nobeigumā gribot negribot parādījās jautājums – kā tad tie 300K iztērēti. Diezin vai tajos ekrānos aizgājusi tāda nauda…
Aleksandrs pastāstīja, ka puse naudas vien aizgājusi kādā no telpām izvietotajā milzīgajā kandžas aparātā. Kurš izskatās pēc ļoti nopietnas ražošanas iekārtas. Pat elegants un glīts. Jā, tas vien esot maksājis virs 100K.
Posted in 5 lietas and tagged , , , .