#211 – 5 atradumi: hotdogu ēšanas sacensības, augstāk par bāzes līmeni un cilvēka pašatjaunošanās cikls

1. Optimization beyond baseline jeb kā uzlabot sevi augstāk par bāzes līmeni.

Attēlu rezultāti vaicājumam “Optimization”Tik precīzi laikā manā redzeslokā ienāca šāds lielisks apzīmējums! Apzīmējums, kāda savā ziņā visu laiku trūka. Īpaši – kad runāju publiski, sevišķi auditorijai, kura ir vairāk ieinteresēta sevi uzlabošanā, biohakingā, optimizēšanā. Tiem, kuri ir dziļi ieinteresēti tehnoloģiju izmantošanā, visādos saplementos – tajā, ko latviski sauc par uztura bagātinātājiem. Tiem, kuri varbūt pat ir gatavi sev viskautko injicēt, lai tikai sevi uztjūnētu.
Protams, dzirdu cilvēkus runājam par produktivitāti, par efektivitāti, par ātruma uzlabošanu, par fokusu un supersniegumu.
Tā pati uztura bagātinātāju industrija ir tik tālu attīstījusies, ka nevar vairs saprast, kādus tik līdzekļus izmantot.
Arī manā projektā ‘veselība kā process’ top jauns mītaps, kurā tieši par uztura bagātinātājiem arī runāsim. Vairāk par šo mītapu drusku vēlāk.
Esam pieraduši 2-3 stundās nokļūt jebkur Eiropā. Pieraduši, ka ar vienu tableti varam dabūt lejā augstu asinsspiedienu, ka ar kapsulas palīdzību varam  nejust vēdersāpes. Tieši tāpat mums liekas, ka arī labu smadzeņu darbību, spēku un izturību varam dabūt pavisam vienkārši.
Redukcionistiski, jeb risinot tikai vienu šauru problēmu, mēs tik tiešām to varam atrisināt viegli. Vienīgi tas pārsvarā ir uz citu bioloģisko funkciju rēķina. Piemēram, aderol, ļoti populārs Silīcija ielejas t.s. ‘smart drug’ – ķīmisks līdzeklis smadzeņu darbības uzlabošanai. Tik tiešām palīdz fokusam un koncentrēšanās spējām. Piemēram, ja esi programmētājs, un tev jākoncentrējas uz vienu vienīgo uzdevumu, tad varbūt, ka tas nav nekas liels. Taču ir zināms, ka aderol darbojas, samazinot uzdevumu pārslēgšanās spējas, ilgtermiņa atmiņu un vēl šo to. Tātad tiešā veidā uzlabojot kaut ko vienu, bieži tas notiek uz kaut kā cita rēķina.
Tā arī biohakings kopumā – ja sāc darboties ar kaut kādiem palīglīdzekļiem, tad tie jau ir tikai kā kruķi.
Apzīmējums, par kuru es tagad tik ļoti priecājos ir – uzlabot sevi uzreiz pēc pamatlietām.
Pamatideja ir tāda – ja tavs bāzes līmenis nestrādā, ja esošās sistēmas, kurām optimāli jāstrādā, nedarbojas savā labākajā līmenī – tad ar palīglīdzekļiem tālu tikt nevar. Tā pati kafija. Ja naktī slikti gulēji, no rīta pamosties noguris, neizgulējies, tad kafija tikai vēl vairāk pastiprinās suboptimālo līmeni. Tā iedarbosies uz taviem kortizola un dopamīna centriem un aplaupīs resursus vēl vairāk. Pašregulācijas mehānisms sāk kļūt ārkārtīgi atkarīgs no tā, kā darbosies ārējie stimulatori. Kā rezultātā iekšējās regulējošās sistēmas, kas atbildīgas par harmoniju un vienmērīgu darbību ķermenī, tiks vēl vairāk novājinātas.
Kafija ir populārākais pasaules stimulants. Tas ir efektīvs. Tāpat kā daudzi citi stimulanti un daži pat smagu atkarību izraisoši preparāti. Taču jebkuri no tiem daudz efektīvāki darbosies, ja tiks pielietoti, lai stimulētu jau tā labi funkcionējošo sistēmu.
Pie šī visa man ir viena no galvenajām atziņām, ar kuru šajā sakarā vēlos dalīties. Visiem sevi pilnveidot gribētājiem, biohakeriem, sportistiem un jebkuram, kurš darbojas augstākajā līmenī, jāsaprot viena pati būtiskākā lieta. Optimizēt sevi no kaut kāda viena aspekta visticamāk maksās kaut ko citu. Uzlabot kaut ko no malas, būtu kā iejaukties slēgtā, jau tā ļoti optimālā sistēmā.
Mērķim būtu jābūt – optimizēt nevis funkciju, bet gan sistēmas pašregulēšanās spējas. Panākt, ka dabīgi notiekošie procesi sāk paši sevi optimālāk uzlabot. Tātad – nevis tīrā veidā iedot kaut kādu hormonu, kas šaurā veidā ietekmē kaut ko, ko mēs gribam (jo ne vienmēr saprotam, ko sliktu tas dara), bet iedot atbalstu esošajai sistēmai. Tā, lai pati sistēma sevi optimālāk regulētu.

2. Cilvēks no dzīvnieka atšķiras – mēs lietas spējam uztvert abstrakti. Naža asums.

Attēlu rezultāti vaicājumam “chimpanzee with knife”Ja esi lasījis/-usi Yuval Harrari grāmatu ‘Sapiens’ jeb latvisko tulkojumu ‘Sapiensi’, tad noteikti jau zini par hipotēzi, ka cilvēks kļuvis par dominējošo sugu pār neandertāliešiem un citiem cilvēkveidīgajiem pērtiķiem, pateicoties spējai stāstīt stāstus. Proti, ticēt abstraktām lietām, kādas dabā neeksistē.
Kad es šo aspektu uzķēru, man pašam pārliecībai pietika ar to, kā stāstu stāstīšana strādā savstarpējās attiecībās. To izmantoju, cik nu vien prasmes un zināšanas pieļauj, savās publiskajās runās, šajos rakstos, e-pastos. Pilnīgi visā komunikācijā ar savu auditoriju. Tātad – ar jums.
Patiesi, esmu kā piemēru minējis kafejnīcas nelielo eksperimentu. Atgādinājumam tas ir tā. Apsēdies ar draugu kādā ne pārāk skaļā krodziņā pie galda, kur netālu pie cita galdiņa sēž citi cilvēki. Svarīgi, ka attālums un fona troksnis nedrīkst traucēt sadzirdēt sarunas pie blakus esošā galdiņa, ja labi ieklausās.
Kad šādi apstākļi nodrošināti, tad ar savu draugu sāc sarunu, kas no tavas puses līdzinās kādam stāstam, interesantam atgadījumam. Varbūt pat stāsti anekdoti. Tās parasti arī strādā.
Kad sāc šo stāstīt, runā pietiekami skaļi, lai pie blakus galda sēdošie dzirdētu, ja vēlētos klausīties. Ar vienu aci pavēro, kāda ir kaimiņu galdiņa reakcija. Stāstu turpini un vēro. Redzēsi, ka jau pēc dažiem teikumiem viņi pamanāmi pārtrauks sarunas savā starpā un it kā neuzkrītoši pievērsīsies tavam stāstam. Viņi to darīs nevis tāpēc, ka viņus interesē tavs stāstāmais, bet tāpēc, ka mūsos ir iekodēts klausīties stāstos.
Jau tagad, aprakstot šo mini piemēru par kafejnīcu, tu nevarēji atrauties, neizlasīdams līdz galam. Atsūti man e-pastu, ja tev šis tā nostrādāja.
Nupat kā pārskrēju pāri jaunākajām Subject:Creativity video lekcijām. Jāsaka, ka visnebaudāmākās uzstāšanās bija tās, kurās bija lietu, faktu, ideju izklāsts. Baudāmākās bija tās, kurās bija stāstiņi no bērnības, pieredzes, no atgadījumiem. Savīt kopā ideju ar kādu reālu notikumu, kurš izstāstīts kā stāsts – panākumi garantēti. Pat tad, ja neesi nekāds izcilais orators.
Atgriezīšos pie stāstiem no evolūcijas viedokļa. Kā Yuval Harrari stāsta, tad izšķirošā homo sapiens priekšrocība pār citiem homo-veidīgajiem bija spēja komunicēt abstrakcijas. Pēc t.s. Dunbar cipara, mēs labi jūtamies baros, kas nav lielāki par 100-150 indivīdiem. Tā nu ciltis spēja cīnīties pret citām ciltīm aptuveni šādos skaitos.
Taču tagad iedomājies, ka parādās tādas abstrakcijas, kā vienota ideja, dievs, nauda (ir izcili abstraktas idejas piemērs), kas pēkšņi ļauj pulcēties kopā baros, kas stipri pārsniedz 150 vienības. Ja homo sapiens spēj pulcēties piemēram 500 indivīdu lielā skaitā, tad nevienam ar 150 kareivjiem nav izredžu. Tā arī šī dominance sāka izpausties.
Ja tā padomā, tad šajā stāstā par homo sapiens abstrakciju izprašanu jeb stāstu stāstīšanu iztrūkst kāds posms. Šis posms šķiet ir atrasts. Manās zināšanās par vēsturi tas ir atrasts. Vienkārši nebiju to nekur dzirdējis. Proti, pirms sākt izvirzīt stāstus par dieviem vai naudu, ir kāds cits svarīgs abstrakcijas piemērs.
Tā ir ieroču, darba rīku izmantošana kā abstrakcija.
Nav tā, ka cilvēks ir vienīgais, kas spēj izmantot darba rīkus vai ieročus. Mēs zinām, ka pat vārnas spēj izmantot palīglīdzekļus savu mērķu sasniegšanai. Šimpanzes izmanto akmeņus un kokus, utml. Tomēr mums piemīt kas tāds, kas nepiemīt nevienam citam.
Šimpanze, piemēram, ņem akmeni, lai kaut ko paveiktu. Ja šimpanzei iedotu asāku akmeni, tad tā pieņemtu to un uztvertu, ka šis akmens ir labāks. Ja tu iedotu tai nazi, tad tā noteikti atpazītu, ka nazis ir vēl labāks. Tik tālu šimpanze demonstrē intelektu. Taču tas, kas traucē šimpanzei kļūt par sapiens, ir nespēja atpazīt, ka kaut kas starp visiem trim rīkiem ir kopīgs un ka atšķirība ir tikai vienā dimensijā. Asums. Asums ir tā abstrakcija, kuru izprotot, sevišķi to pakāpeniskumu, ka asumam var būt dažādas pakāpes, traucē šimpanzei apzināti radīt labākus ieročus.
Un ja mēs runājam par stāstiem un abstrakcijām, tad tieši šī ir tā abstrakcija, kas spēja homo sapiens padarīt par alfa predatoriem/ medniekiem.

3. Viss ir pašatjaunošanās cikls.

Attēlu rezultāti vaicājumam “cycle in the nature”Uzbūvēšu nākamo soli. Par cilvēka straujo dominanci. Par tik ārkārtīgi svarīgu lietu – kā mums visiem turpināt dzīvot un izdzīvot. Un ne tikai izdzīvot, bet kā atrast jaunu veidu, kā zelt.
Kad cilvēks sāka dominēt, sākās problēmas. Daudz labu lietu notika, bet daudz arī sliktu. Tās sliktās kļūst sliktākas un sliktākas. Tāpēc, ka mēs esam kļuvuši eksponenciāli jaudīgāki un attiecīgi arī graujoši.
Vēlos sākt ar vienkāršu dzīvnieku pasaules modeli. Pieņemsim uz mirkli, ka dzīvnieku pasaulē ir tikai divi dzīvnieki – zaķis un lapsa.
Zaķis bēg no lapsas, lapsa ķer zaķi. Viens otru nogalina, tādēļ viens otru atbalsta. Lēnākās lapsas nespēj noķert zaķus un nomirst badā. Lēnākie zaķi nomirst, jo lapsas tos noķer. Tātad – ātrākie zaķi izdzīvo, vairojas un turpina evolucionēt. Tas pats ar lapsām – ātrākās izdzīvo un vairojas. Tā šīs abas sugas viena otru dzen evolūcijas ceļā uz priekšu.
Kas notiktu, ja pēkšņi lapsas kļūtu 100 reizes ātrākas par zaķiem? Sākumā izmirtu visi zaķi. Pēc tam izmirtu visas lapsas, jo nebūtu vairs zaķu, ko ēst. Kā redzam, lai arī abi cīnās savā starpā, tas notiek vienam otru atbalstot. Viena liela simbioze notiek dabā. Šī cilpa ir noslēgta. Evolūcijas procesā ilgā laikā viss dabā pielāgojas un atjauno iepriekšējo kārtību. Skaties jebkur dabā – kur nav cilvēka, tur viss notiek pa apli. Šis aplis ir noslēgts. Viss dabā faktiski sastāv no vienādām molekulām. Tāpēc arī cikls var darboties. Tas ir pēc Nassim Taleb vārdiem – antifragile jeb antitrausls. Tas nozīmē – vājais iznīkst, atjaunojas tikai stiprais. Rūdīšanās, piemēram, ir antitrausluma trenēšana. Kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus.
Ciklu nedrīkst lauzt, jo tad tas kļūst trausls.
Ņemam mūsu organismu kā nākamo. Mūsu organisms darbojas kā noslēgta cilpa. Nieres ar aknām necīnās savā starpā, lai iegūtu pēc iespējas vairāk enerģijas. Dažkārt kāds orgāns upurē to otra labā, ja tam gadījusies kāda liksta. Tā ir tā homeostāze, par kuru tik bieži esmu rakstījis. Ja piepeši organismā iekļūst kāds toksīns, tad tiek aktivizēti papildu spēki, lai tiktu galā ar šo toksīnu. Paceļas ķermeņa temperatūra, kas nozīmē, ka imūnsistēma, limfātiskā sistēma uz mirkli pieprasa vairāk enerģijas, uz citu funkciju rēķina. Šī sistēma ir antitrausla. Tāpēc mēs zinām, ka slimības laikā negribas ēst, ķermenis noslēdz gremošanas hormonu leptīna un grelīna izdalīšanos. Tie tagad necik netērē enerģiju, jo tā vajadzīga imunitātei. Tas pats arī ar dzimumhormoniem. Kuram gan gribās nodarboties ar seksu, kad tev ir 39’C temperatūra. Tā lūk, visa sistēma ir optimizēta uz to, lai atjaunotos iepriekšējais homeostāzes, tātad veselības, stāvoklis. Ak jā, tas ir dabīgs lietu stāvoklis, ja mēs sistēmai nestāvam ceļā paši.
Bet tagad iedomājies, ja kāda šūna mūsu organismā sadomātu, ka viņa ir 100 reizes svarīgāka par citām un sāktu zagt enerģiju uz citu šūnu rēķina, tad sāktos ziepes. Tieši tas arī ir tas, kas notiek, kad cilvēkam ir audzējs. Audzējs ir paša organisma šūnas, kuras nepareizi uztver savas funkcijas un sāk egoistiski cīnīties par savu eksistenci. Tas notiek tik ilgi, kamēr ķermenis nespēj kopumā veikt savas funkcijas un aiziet bojā. Kāpēc tas notiek, tas šobrīd nav šī raksta mērķis.
Svarīgi ir saprast, ka cilvēks ir daļa no lielas bioloģiskas sistēmas. Mēs nevarētu ne minūti bez skābekļa, mēs bez augiem, sēnēm un dzīvniekiem neko nevarētu šai pasaulē. Un tomēr esam kļuvuši tūkstošiem reižu jaudīgāki. Tik jaudīgi, ka dabas evolūcijas procesi nespēj pielāgoties jaunajai lietu kārtībai. Ja agrāk ar šķēpu visu dienu medījot zivis, cilvēks varēja nogalināt varbūt dažus desmitus zivju, tad tagad cilvēks ar traleri iebrauc jūrā ar kilometriem garu tīklu un izzvejo tonnām zivju. Cilpa ir pārrauta.
Ir ļoti maz laika palicis, lai mēs atjaunotu dabā ieprogrammēto pašsaglabājošo sistēmas mehānismu. Ir jāizdomā, kā noslēgt cilpu. Jo ja mēs sistēmai, kura domāta pašatjaunoties, visu laiku neļaujam to darīt, tad tāpat kā ar vēža šūnām – būs bojā eja.
Ja tev ir noberzts papēdi no kurpēm, bet tu turpini nēsāt tās pašas kurpes, neļaujot sadzīt, tad pēc kāda laika tajā vietā būs ne tikai noberzums. Tajā vietā iekaisīs, strutos un viss kļūs tik slikti, ka par veselību runāt nevarēs. Jādod atelpa. Jāļauj sistēmai pašai noregulēties. Un tas notiks, ja iedos laiku.
Šobrīd fundamentālā problēma, lai cilvēks noslēgtu evolucionējošos cilpu, ir nepareizie stimuli. Proti, mums šobrīd visa vērtība ir par lietām, kas beigtas. Lūk, kādi greizie stimuli rada lielas problēmas pasaulē:
– valis beigts uz kuģa klāja ir vērtīgāks nekā dzīvs valis okeānā;
– nozāģēts koks ir vērtīgāks nekā koks mežā;
– cilvēka veselība nav tik vērtīga kā drusku slima cilvēka, jo tas pērk zāles un izmanto dārgas procedūras;
– militāri konflikti ir ienesīgāki nekā miers kādā arābu valstī.
Un joprojām lielākā oficiālā vērtība, kāda pasaulē ir, kādu var izmērīt un kāda ir objektīvi sasniedzama, ir finanses. Tik ilgi, kamēr tas būs vienīgais, tik ilgi notiks vērtību izraušana no slēgtās dabas sistēmas un tas būs galvenais stimuls, tik ilgi viss paliks sliktāk, drusku aizbildinoties, ka viss paliek labāk, jo mums taču ir tehnoloģijas, mums ir siltums mājās, ēdiens visu laiku pieejams utml.
Nav tā, ka es kaut kādu melnu ainu iezīmēju. Es vienīgi redzu, ka jebkurā līmenī skatoties uz dabas procesiem, sākot no šūnu vai pat molekulu līmenī, tiek veidota homeostatiski procesi. Kuri mikro līmenī varbūt ir kaut kādā cīņā par savu vietu, taču makro līmenī mērķis ir saglabāt nemitīgu līdzsvaru. Tas pats dzīvnieku pasaulē. Un cilvēkam, kā daļai no visa, ir jāatrod veids, kā nemainot līdz šim sasniegto, ar daudz augstākas apziņas līmeni, meklētu mehānismus, kas šo evolucionāro procesu atbalstītu.
Sākot no tā, ka sev nestāvam ceļā. Salabojam savu homeostāzi, savu veselību. Izdarot izvēles, kas nebojā mūsu ģimenes un sociālā loka homeostāzi. Tas ir – izprotot, ka nevis mēs tiksim augstāk, viens otram kaut ko atņemot, bet sadarbībā.
Visbeidzot, veidojot tās pašas decentralizētās tehnoloģijas, kas nedod eksponenciālu asimetrisku varu kāda cita rokās.
Jo asimetriskai varai (spēkam un iespējām) ir milzu destruktīvas iespējas. Trauslums izpaužas tieši tādā ziņā, ka viens cilvēks var izmainīt un sagraut visu.
Ja viena lapsa kļūtu 10 vai 100 reizes ātrāka, tad tā nodarītu asimetrisku kaitējumi tikai dažiem zaķiem. Bet ja cilvēks ar atombumbu vai lielu tehnoloģijas brīnumu (lasi Facebook) dara kaut ko kaitējošu, tad tas sagraut var visu.
Šis ir pirmais raksts no šīs sērijas. Tikai lai ilustrētu un vērstu uzmanību.

4. Pietiekams vs. nepieciešams. Sevišķi veselībā.

Attēlu rezultāti vaicājumam “necessary vs sufficient”Vairāki piemēri. Skaties, kur gribi. Dzīvē dabīgie procesi ir kompleksi. Daudz kas ir komplicēts. To mēs saprotam, bet vēl vairāk ir to lietu, kas ir kompleksas. To mēs nu nekādi nevaram saprast, lai kā arī gribētu.
Tā kā mans temats ir veselība (īstenībā jebkuram un ikvienam vajadzētu šo tematu kā primāro), tad minēšu veselību.
Mūsdienu medicīna ir ļoti stipra akūtu problēmu risināšanā – visā, kas ir vērsts uz samērā skaidru problēmu.
Ja kāds saindējas vai kāds salauž roku, tad viss ir skaidrs. Ja tev caurums vai brūce, tad viss skaidrs. Ja varam reducēt likstas uz vienu vai dažiem mainīgajiem, tad viss ir skaidrs. Tad mums bieži vien ir risinājumi. Diezin vai ar salauztu atslēgas kaulu brauksi pie naturopāta. Ķirurgs palīdzēs labāk. Taču cilvēki ar depresiju, ar autoimūnām saslimšanām vai arī it kā nu jau pierasto  vēzi – mūsu medicīna nevar iedot atbildes. Jo atbildes nevar reducēt tikai uz vienu vienīgu lietu. Tieši tādēļ ārstēšana nepadodas tik viegli. Vēl jo vairāk – arī pētījumi šādām lietām nevar tikt viegli veikti.
Depresija, piemēram. Tādēļ jau arī ir tik izplatīta versija, ka depresija ir kā bioķīmisks disbalanss. Tieši tādēļ antidepresanti ir tik populāri, jo adresē serotonīna receptorus. Tas ir nepieciešams, bet nav pietiekams. Šis arī ir atradums – šāds nodalījums.
Ļoti bieži atbildes uz problēmjautājumiem tiek jauktas. Šajos kompleksajos gadījumos risinājumi tiek pasniegti kā pietiekami. Tieši tādēļ, ka tie ir patiesībā nepieciešami, bet nav pietiekami, cilvēki netiek pie veselības. Diemžēl šis aspekts ir jāsaprot.
Kad kādam ir liekais svars, tad labākajā gadījumā speciālisti iesaka sākt ar kustīgāku dzīves veidu kā risinājumu. Sliktākajā gadījumā izraksta grelīnu nomācošus preparātus, lai neko negribētos ēst.
Cilvēks tad saņemas un pamēģina kustīgumu, un saprot, ka svaru tas lejā nedzen. Tāpēc, ka klāt nāk vēl uzturs, kas pats par sevi jau ir superkomplekss temats. Miegs, stresa pārvaldīšana, imunitātes stiprināšana, sociālā iesaiste un pat dzīves jēgas noskaidrošana. Neviena no šīm jomām nav pietiekama, bet visas nepieciešamas tik triviālā lietā, kā cilvēkam samazināt lieko svaru.
Dzīve ir kompleksa. Tas ir fakts. Tāpēc, lai sakārtotu ikvienu no dzīves svarīgajiem aspektiem, jāsaprot, ka šis ir komplekss jautājums. Cilvēks nebūs veiksmīgs, vesels un labklājībā, ja adresēs tikai kādu no dažiem aspektiem.

5. Pieeja kā ēst ātrāk hotdogus. Par saviem limitiem.

Attēlu rezultāti vaicājumam “takeru kobayashi hot dog”Hotdogu ēšanas čempionāts. Katru gadu Ņujorkā, ASV 4. jūlijā.
Ilgus gadus rekords bija 25 apēsti hotdogi 12 minūtēs.
Kopš tajā sāka piedalīties Takeru Kobayashi, viņš ar pirmo piegājienu sasniedza jaunu rekordu. Pie tam, nevis uzlabojot to nedaudz, bet dubultojot.
Nevienā sportā nekad nekas tāds nav noticis. Atnāk jauns dalībnieks un uzreiz dubulto iepriekšējo rekordu.
Liekas, ka šis viss ir smieklīgi un nenopietni, taču noderīgi katram no mums. Lai mēs sāktu uzdot pareizos jautājumus, lai tiktu laukā no katrs saviem iestrēgumiem. Redz, kad izlem kaut ko darīt, tu paskaties uz to, ko kāds cits jau izdarījis. Un ja tev ir milzīgas ambīcijas, tad tev ienāk prātā pārspēt līdzšinējo un padarīt kaut ko labāk. Tu skaties uz to un ej uz pārspēšanu.
Arī pašiem savus sasniegumus mums ir tendence pārspēt ar nelieliem uzlabojumiem. Ja tu vari piepumpēties 10 reizes, bet vēlies šo uzlabot, tad pieeja – vairāk tādu pašu treniņu – var nestrādāt. Vai arī uzlabojumi būs lēni un mokoši. Ja vispār.
Takeru šim hotdogu jautājumam piegāja pavisam citādāk. Ja visi pirms tam uzdeva sev jautājumu, kā es varētu apēst pēc iespējas vairāk hotdogu, tad Kobe vaicāja citādāk. Viņš vaicāja – kā viņš varētu pēc iespējas labāk un vieglāk apēst vienu hotdogu. Tātad nevis fokusēties uz 25 hotdogu ēšanas pārspēšanu, bet gan optimizēt viena hotdoga ēšanu.
Kā rezultātā viņš to izdarīja tik optimāli, ka finālā savās 12 minūtēs par sevis apēsto hotdogu skaitu viņš uzzināja tikai, kad bija beidzis ēst.
Pašam par pārsteigumu izrādījās – jaunais rekords ir 50!
Tālāk paša KOBAYASHI komentārs: “Man, godīgi sakot, liekas, ka cilvēki hotdogus ēd kā parastā ēdiena paveidu, tādējādi fokusējoties, kā viņi varētu pēc iespējas vairāk un ātrāk apēst, bet kā parastu ēdienu. Vēl vienu hotdogu un tad vēl vienu..
Bet es nodomāju, ka šīs nav ēšanas sacensības, bet gan fiziska hotdoga nogādāšana iekšā vēderā. Tieši tādēļ tas pārorientēja manu uzmanību uz šo jautājumu kā zinātnisku eksperimentu. Un palūkot, cik tālu es šādi varu nonākt.
Problēma ir tā, ka cilvēki paši sev uzliek limitus, kas ir viņu potenciāls. Tie nolemj, ka ir tā vai citādi, jo tā esmu redzējis, tā man ir mācīts, tā tiek uzskatīts. To pieņem par aksiomu. Ja cilvēki šādas domas atmestu un izmantot eksperimentēšanas domāšanu, ignorējot iepriekš pieņemtos limitus – tad īstais potenciāls ir daudz lielāks, nekā pieņemts uzskatīt.
Limiti eksistē tikai prātā.”
Noslēgumā jāatklāj, kā tad Takeru apēd tik daudz. Dalībnieki drīkst izmantot ūdeni vai jebkādu šķidrumu dzeršanai. Takeru izdomāja, ka efektīvāk ir nevis uzdzert, bet hotdoga maizīti samērcēt ūdenī un norīt jau kā šķidru maizi. Tas arī viss.
Bet neviens līdz šim to nebija iedomājies.
Tev nav jāpiedalās hotdogu ēšanas čempionātā, bet eksperimentēšana un iepriekš uzstādīto limitu atmešana noderētu arī tev.
Posted in 5 lietas, Uzlabo sevi.