#210 – 5 atradumi: mērķi pret stresu, gavēšanai atdzimšana un citādāk nekā citi

1.Mērķis un patterni

Neizplūstot niansēs un dziļi neanalizējot, cilvēki ir lielā stresā, trauksmaini un pat depresīvi tādēļ, ka saskaras ar pārlieku lielu haosu.
Kā viena no preitindēm šim nevienam ne tik vēlamajam stāvoklim ir samērā vienkārša lieta. Proti, tas ir mērķis, vīzija. Citiem vārdiem sakot, tikt vaļā no haosa palīdzētu skaidrība par to, ko gribi, kas esi, kur ej.
Šī skaistā analoģija, kā darbojas cilvēka pilnīgs haoss, kādas negatīvas sekas tas sev līdz nes, ir ar digitālu fotogrāfiju.
No intervijas ar leģendāro filozofu Dan Dennet.
Digitālās fotogrāfijas, kas tev glabājas datorā uz cietā diska ir dažāda izmēra. Kāda no tām ir 3Mb, citas tikai 2Mb. Lai arī tas būtu fotgrafētas vienā laikā ar vienādiem fotoaparāta uzstādījumiem, tas vienalga izmērā atšķirtos. Tas tāpēc, ka dažās bildē paterni jeb musturi ir vairāk, dažās mazāk. Piemēram, digitālajā pasaulē notik optimizācija. Ja tu bildēsi mežu ar ezeru, tad viss tumši zaļais un debesu zilais tiks salikts pa paterniem, pa lielākiem gabaliņiem. Tādējādi tērējot pēc iespējas mazāk atmiņas kapacitāti. Jo vairāk šādu paternu un kopīgu komplektējamu pazīmju bildē, jo tā aizņems mazāk vietas. Kas pretēji arī nozīmē, jo mazāk paternu, jo lielāka bilde. Un kas tad ir paternu neesamība? Tas ir haoss. Tad tagad iedomājies bildi, kur ir pilnigi nekāda paterna. Tāda bilde atspoguļotu pilnīgu haosu. Paternu trūkums attēla gadījumā nozīmētu vienīgi to, ka katrs mazākais pikselītis, kas bildē ir jāsaglabā, nevarētu tikt sagrupēts vēl ar kādu citu pikselīti. Tātad jāattēlo pilnīgi katrs punktiņš atsevišķi. Tas jau prasītu lielu megabaitu resursu. Bezgalīgs haoss prasītu bezgalīgus resursus. Tāds attēls, kurā būtu perfekts haoss, kur bildes visi 1080 x 1920 pikseļi būtu katrs par sevi – perfekti individuāli, tad šāda bilde būtu nenormāli liela. Tas tavā datorā prasītu tik daudz atmiņas cietajā un operatīvajā diskā, ka dators jau vairs nevarētu pildīt savu funkciju. Var pat gadities, ka tāda bilde būtu stipri par lielu, lai dators vispār ņemtu pretim.
Tieši tāpat arī mēs. Mēs cilvēki. Mēs pat tiekam saukti vienā otrā vietā kā stāstu stāstīšanas un paternu meklējošas mašīnas. Tikai un vienīgi tādēļ, ka tik kompleksajā pasāulē, kādā mēs dzīvojam, citādi nevar. Mēs pat neesam haosā. Ikdienā pat īsti ne kompleksā pasaulē. Mēs vienkārši esam ļoti komplicētā pasaulē. Kurā ir daudz haosa, daudz kompleksu lietu. Tieši tādēļ mums ir iedota zemapziņa un autonomie procesi, kuri mūsos notiek paši. Ja tev vēl vajadzētu pašam domāt par to, lai nieres darbojas nevainojami, ja tev kaut vai tikai par elpošanu vajadzētu ar prātu atcerēties, lai nenosmaktu, tad iedomājies, kāda būtu homo sapiens dzive. Tātad tas labi, ka daba dažas lietas nav atstājusi lemšanai, bet pati organizē.
Taču tad mums ikdiena aiziet ar ļoti daudz automatizētām lietām, kā piemēram, pie stūres šoferis brauc samērā automatiski. Spēj sarunāties līdzbraucējiem. Tas izdodas daudz grūtāk, ja tas pats šoferis atrodas pirmo reizi nezināmā pilsētā. Jau strādā smadzenes pastiprināti. Ka viss cits tiek aizbīdīts prom no operatīvā prāta.
Tā, kā mūsu sev uzliktie pienākumi, pieņēmumi, normas, šķēršļi, traucēkļi, apkārtējā vide – tas viss mazāk nepaliek. Tikai vairojas. Mūsu uzmanība ir superlimitēta, enerģijas samērā maz, laika resurss nav atjaunojams, bet mūsu vizieni un ejamie ceļi, mūsu iespējas ir teju bezgalīgas. Šādi pretnostatot bezgalīgas iespējas, bet limitētos resursus – nav brīnums, ka cilvēks sasalst.
Pamēģini zīdainim nolikt priekšā visus tos 20 rapulīšus, lai izvēlās, ko vilkt. Iedod viņam izvēlēties 10 dažādus biezenīšus, ko ēst. Viņš atslēgsies. Viņam vēl ir aizsargmehānisms, lai viņam šādi lēmumi nav jāpieņem. Pameģini to pašu mazulīti nenolikt gulēt tajā pašā laikā kā visus divus mēnešus līdz šim dendusu gulēt. Ātri pamanīsi, kādā stresā iekrīt tavs luteklītis. Un tu pats/-i.
Te arī parādās tā doma par to, ka disciplīna ir brīvība. Mazulim 10 biezenīši ir haoss. Tas abstulbst.
Kādēļ lai tu šāda līdzīga haosa apstākļos neabstulbtu? Kādēļ mēs domājam, ka dažas iespējas ir labi, bet vēl vairāk iespēju ir vēl labāk?
Ja tev ir izvēles būt miljoniem citās vietās, tad kādēļ tu esi tieši te, kur tagad esi? Bieži vien tie ir sevis ierobežojoši noteikumi, kas ļauj brīvāk dzīvot. Noteikums – pirmdienā iet uz darbu ir samērā labs noteikums, jo tas nerada haosu. Tu zini, kas tev jadara un miers.
Daudziem patīk tādēļ ļoti paredzamas darba vietas, komforts, stabila alga, jo uzņēmējdarbība piemēram ir neciešams haoss. Kā uzņēmējs tu nezini, vai bizness tev izdosies, vai tev ienāks naudiņa kontā vai ne. Tas paralizē.
Ar algotu darba vietu, protams, problēma ir dziļāka, ja tā paskaties. Tur prinicipi ir tie paši, kas uzņēmējam, vienīgi tā ir pastarpināta. Arī tur tu nezini neko, bet tas noslēpts no acīm, jo par to (un arī par tevi) atbildību uzņēmušies citi.
Tātad, mūsdienu pasaule ir izveidojusies samērā haotiska. Sekot vadītājam, sekot normām, likumiem, reliģijām ir likumsakarīgi, lai kaut nedaudz samazinātu to haosa stresu. Jo tāpat kā ar fotogrāfijām, pasaules haotiskums prasa no mums tā jau tik ierobežotos resursus.
Lai pašam uzņemtos atbildību par savu dzīvi, lai maksimāli plūktu laurus neatkarīgi no citiem, jāveido sava dzīve cik vien var samazinot haosu. Un tas ir samērā vienkārši – tev jāizvirza kāds mērķis. Tev ir jānosprauž tava polārā zvaigzne. Viens izvēlētais ceļš. Jo kad zini, pa kuru ceļu tev jāiet, tad visi citi pārējie miljoni ceļu tev kļūst neaktuāli. Tie nenovērš tavu uzmanību, nerada stresu. Tā ir skaidrība, kuru jau minēju augstāk. Tieši tādēļ mēs varam būt gandarīti un priecīgi par savu dzīvi, kad mēs zinām, kur mēs ejam.
Manā līdzšinējā praksē, sastopoties RESTARTĀ un arī daudzos uzņēmumos, kuros lasu lekcijas, visgrūtāk iet tiem, kuriem nav zināms, kas ir viņu aicinājums, kas ir viņu ceļš. Tāpēc prioritāte numur viens ikvienam dzīvē, sākot jau no skolas vecuma, būtu jāiemācās sev definēt mērķi. Tos var mainīt, taču jābūt prasmēm un tehniskai pieejai, kā definēt sev mērķi, lai panāktu dzīvē skaidrību.
Par to, kā tas darāms, par to citreiz…

2. Michael J. Mauboussin – jāizvēlas citādāk nekā citi.

Šis jau nav nekāds jaunums. Taču būtiski atgādināt. Sevišķi tādēļ, ka mūsu dabiskās tieksmes ir visur un vienmēr meklēt saderību ar grupu, ar lielāku sabiedrību. Sabiedrību tādā homo sapiens veidā. Visplašākajā nozīmē.
par to jau cik daudz rakstīts, cik daudz atgādināts, ka mūsu bioloģija nav paredzēta būt laimīgam, nav paredzēta būt apmierinātam ar dzīvi. Mūsu bioloģija paredzēta tam, lai nenomirtu/ lai izdzīvotu. Nekāda sakara ar labsajūtu. Gēniem jātiek nodotiem tālāk. To veiksmģāk var izdarīt, ja esi dzīvs. Ne obligāti, ja esi laimīgs, piepildīts.
Tas par bioloģiju. Kas mūsos pa fragmentam var tikt attīta atpakaļ līdz pat pirmajām dzīvības formām uz Zemes.
Tomēr jaunākās mūsu bioloģijas daļas šo visu izdzīvošanas ainiņu ir pamainījušas. Mums ir nākusi klāt apziņa, prāts, domāšana. Kas ne vienmēr iet sinhroni roku rokā ar to, ko vēlas mūsu fizioloģijas vecākās daļas. Prāts mūs nereti virza labsajūtas meklēšanā. Pateicoties tam, mēs varam būt un kļūstam par mērķtiecīgām būtnēm. Viss tas, ko pirmajā atradumā aprakstīju.
Dažkārt mērķi kļūst par iegribām. Un arī tās mēs kaut kur pa vidu starp fizioloģisko tieksmi un prāta diktēto konstrukciju iekārojam. Vai tā būtu skaista māja ezera krastā, ārzemju ceļojums, vai automašīna.
Lai ko mēs arī neiekārotu kā savu vīziju, ir jāsaprot tas mērķis un ceļš, pa kuru tu līdz tam nonāksi.
Kāpēc šo jāatgādina sev? Tādēļ, ka mēs instinktīvi kā sociālas būtnes cenšamies pielāgoties grupai. Mūsu nervu sistēma izslēgšanu no grupas tulko kā nāves draudus. Tāpēc pielāgoties un darīt visu, kā ir akceptēts katrā konrētajā grupā, ir mūsu teju instinkts.
Vēl pat pirms droši vien 200 gadiem tas tā varēja būt. Cilvēks viens nevarēja pastāvēt/ izdzīvot.
Arī tagad, ja domā, ka dzīvē visu vari sasniegt viens pats, tad tu dziļi maldies. Tomēr mūsdienās sevišķi pilsētnieku dzīvība vairs nav atkarīga no piederības kāda grupai. Tomēr nervu sistēma joprojām šo uztver kā milzīgu draudu.
Atkāpei jāmin, ka patiešām vientulības epidēmija ir ļoti aktuāla problēma. CIlvēka psihiskais stāvoklis burtiski ir atkarīgs no tā, cik konektēts, cik tuvās attiecības tas ir ra citiem. Taču tas pilnīgi noteikti vairs nav fiziskas izdzīvošanas jautājums.
Nu tad, lūk, šī piederība grupai mums uzliek par noklusētu tieksmi klausīties, ko gudrākie bara vadoņi saka, ko dara un saka citi cilvēki. To arī mēs. Dažos gadījumos tas var notikt tik spēcīgi, ka masu/ bara instinkti padara ļoti daudzus par tādiem kā robotiem. Kas izpilda visu, ko tiem saka. Raugi, masu nekārtības, fanu uzvedība sporta spēlēs, vai pat veseli politiskie režīmi kā nacisms utml.
Tā arī, kad notiek kaut kādas ekonomiskās izaugsmes vai krīzes. Atradums ir no Michael Mauboussin, kurš kā mentālo modeli piedāvā pieiet visam pretēji tam, kā to dara vairums. Michael min akciju tirgus. Tas ir perfekts cilvēku uzvedības spēļu laukums. Viss tur notiek brīvi un demonstrē cilvēku psiholoģiju. Vienalga, vai tas būtu par bitcoin vai citu noguldījumu pirkšanu-pārdošanu. Ko mēs redzam biržā.
Ja visi pērk, tad cena iet augšā. Un citi to redzēdami arī grib to pirkt. Tieši tas pats uz otru pusi. Ja visi pārdod, cena iet lejā, un visi vēl vairāk grib pārdot. Tā arī rodas, kad visi vienādi kļūst bagāti un vienādi izput.
Tad parādās citi bļāvēji, kas sāk parmest tiem, kas abos gadījumos nopelna. Centrālais jautājums – kāpēc viņiem izdodas nopelnīt gan uz cenas pieaugumu, kad visi kļūst mazliet bagātāki? Kā arī visiem bankrotējot, tie paši cilvēki nopelna?
Atbilde ir pavisam vienkārša – šie cilvēki zina, ka viņi var izvilkt laimīgo lozi tikai tad, ja viņi dara pretēji vairumam cilvēku. Tas ir pēc definīcijas – ja vēlies kaut ko citu nekā visi – tev jādara citādāk nekā visi.
Noslēgumā padoms, kas varētu iedrošināt. Dzīvē patiesībā daudz vairāk ir iespēju uzvarēt visiem nekā šķiet. Angliski teiciens ‘zero-sum-game’ (nulles summas spēle) ir tas, kādēļ cilvēkiem liekas, ka viņi grib būt pirmie pie tās siles. To redzam, ka aptaujās 80% cilvēku uzskata, ka viņi ir labāki šoferi par vidējo. Tas statistiski nav iespējams. Tāpat arī, ja visi skries pie siles ar domu – būt pirmajiem, tas statistiski nav iespējams. Kāds būs pēdējais ar 100% garantiju.
Tāpēc pieejai – citādāk kā citi – automatiski nozīmēs, ka tu būsi pirmajā vietā tajā savā ‘citādāk’. Tu būsi unikāls, vienīgais. Pirmais.
Tev nebūs konkurences, jo tu būsi monopolists.
Tā, ja visi ietu uz savu, uz ‘citādāk’, tad visi būtu uzvarētāji. Izvēlies iet savu ceļu. Jo citi ceļi jau ir aizņemti. Pārfrāzējot Oskara Vailda citātu: “esi tu pats, jo visi pārējie ir jau aizņemti.”

3.Dabas muzejā satikts nejaušs students.

Bijām ar bērniem dabas muzejā. Pamanijām, ka notiek jauna izstāde – svešie Latvijas dabā. Tas ir par to, kādi ir ievazāti nepiederīgi dabas pārstāvji Latvijā, kuru izcelsme ir citur pasaulē. Taču tas būtiskākais ir par to – ka šie izjauc Latvijas dabiskos biotopus.
Šī konkrētā  izstāde neatstāja nekādus ļoti spilgtus iespaidus. Lai gan bija interesanti uzzināt par vienu otru sugu, un kā tās traucē Latvijas dabīgajai videi.
Tas, kas man drīzāk bija ļoti interesants atradums, kuru diemžēl replicēt būs teju neiespējami. Lai gan ir metodes. Proti, vienā no stāviem, kurā ekspozīcija bija par ģeoloģiju, nejauši saklausīju kāda jaunieša stāstu savai draudzenei.
Pēc skata visai jauns puisis, maksimums 20 gadi, savai draudzenei stāstīja par ledāju kušanu virs Latvijas teritorijas.
Pirmkārt, kat kas šādā pieejā, kad puisis atved uz randiņu savu meiteni uz muzeju. Apskates laikā viņai ļoti interesanti un zinoši (bez lielīšanās) stāsta un skaidro, kā veidojies Latvijas reljefs no ledus laikmeta.
Uz aptuveni 10 minūtēm ar muti vaļā stāvēju blakus un klausījos. Uzzināju daudz jauna. Interesantas lietas.
Piemēram, vai zinājāt, ka ledājs nekur nepārvietojas šļūcot, kā pavirši varētu šķist. Ja tā padomā, tad tiešām, kādēļ tad ledājam būtu kaut kur jāšļūc. Lai gan visi mēs zinām, ka ledus laikmetā tie milzigie ledaji ir pārvietojušies, aiz sevis atstājot alnu grēdas, ezerus, upes utml.
Paliek atklāts jautājums – kā tad šie ledāji pārvietojas. Atbildi nezināju, tagad zinu. Ja vien puisis stāstīja precīzi.
Izrādās lielais ledus klucis tuvāk ledus malām mēz lieliem gabaliem nolūzt. Plīsuma vietās satek no pārējā ledus gabala izkusušais ūdens. Liels daudzums. Tas ūdens tur uzkrājas. Un tā kā temperatūra tur ir samērā zema, tad tas ūdens sasalst. Tādējādi pagarinot ledus malu par nelielu gabalu uz priekšu. Tā nu sanāk, ka lielie ledus blāķi pārvietojas tādā saraustītā veidā, it kā pulsējot.
Vēl students pastāstīja, kā veidojas nelieli paguri.
Ledū apakšā veidojas izkususšā ledus ūdens strauti. Tādi kā iegareni ūdens ceļi. Kad lielais un smagais ledājs iet pāri zemei, tas iespiežas zemē. Bet tajās strautu vietās ledus neiegrimst tik dziļi, tā veidojas pauguri.
Nu, lūk, tādā garā puisis meitenei stāstīja dabas muzejā. To, ko viņi runāja citās ekspozīcijas zālēs, par to atliek vien minēt.
Šis bija viens no labākajiem gidiem. Taču ļoti negribējās izjaukt randiņu.
Man atziņa ļoti spilgta – parasti neviens nevēlas tērēt naudu papildu gidam, jo tas taču varetu būt izšķērdīgi. Taču laikam jau drīzāk iet uz muzeju un nepiemaksāt gidam ir izšķērdīgi.

4. Nunchi – spēja lasīt telpu jeb tulkojumā kā ‘acu mērs’

Ļoti interesants koncepts, kur varētu apzīmēt kā kaut ko starp IQ un EQ jeb prāta/mentālo un emocionālo inteliģenci.
Kā nesen dzirdētā James Altucher intervija ar Euny Hong koreiešu grāmatas ar tādu pašu nosaukumu autore.
Noderīga ideja, kuru iespējams daudz vienkāršāk apgūt, vienkāršāk pielietot ikdienā.
Sākšu ar aprakstu, kā viss notiek, kur cilvēks vismaz var sākt apzināties, ka viņam ir problēma.
Iedomājies kādu sanāksmi, sevišķi tikšanos ar klientiem, augstāka ranga un statusa cilvēkiem. Dažiem intuitīvi ir dabā iedevusies nunchi spējas. Tie sāk šo dzīves situācijas spēli ar lieliem trumpjiem rokās. Lielākā daļa uzreiz sev izdala mazākās kārtis.
Te vietā atcerēties teicienu, kas tiek piedēvēts Marka Tvenam – “Better to Remain Silent and Be Thought a Fool than to Speak and Remove All Doubt” jeb latviski “Labāk ir turēt muti ciet un ļaut cilvēkiem domāt, ka tu esi muļķis, nevis atvērt muti un šīs aizdomas apstiprināt….”
Tā šādā klientu mītiņā ļoti daudziem (es atzīšos, ka man arī piemīt šāda pat tendence, kuru vēlos izskaust) liekas, ka viņi atstās labu iespaidu, ja uzsāks kaut kādu sarunu, izmetīs kādu jociņu, papļāpās utml.
Taču tas ir tas pats, kas uzreiz pateikt, kas tu esi. Jo viss, ko tu teiksi, var tikt un tiks izmantots pret tevi pašu. Gan labais, gan netīšām izspļautais sliktais. Tu palielini risku sabojāt par sevi priekšstatu.
Vēl darbojoties ar savu vomFASS veikalu, ļoti bieži instruēju pardevējus nepieļaut vienu pārdošanas nāves grēku. Un tas ir – nepardot, kad jau ir pārdots. Tā ir arī milzīga kļūda. Attiecināma uz to pašu Nunchi principu. Klusē, kad tev nejautā, klusē, ja tev nav ko teikt ar īpašu nolūku.
Ieklausoties pasaules līmeņa intervētājos, viena no atziņām, kādu varam gūt – ļauj pauzei darīt savu darbu. Iedomājies, ja spēlē zoli.
Tev iespēja izvēlēties – iet pirmajam vai pēdējam. Kuru opciju izvēlēsies?
Ja tev pārrunās par cenu pirmajam jāsaka savu cenas versiju vai pēdējam. Kuru opciju izvēlēsies?
Skaidrs, ka priekšrocības ir tam, kurš saka pēc tam. Tas nenozīmē, ka dzīvē nav situācijas, kad pirmajam gājienam nebūtu lielākās priekšrocības.
Tomēr komunikācijā ar citiem cilvēkiem ērtāk ir, ja pirmo gājienu ļausi izdarīt citam.
Nunchi ir noverošanas prasme. Tā ir prasme lasīt telpu, lasīt telpā notiekošo mijiedarbību starp cilvēkiem. Nesteigties.
Tieši tādēļ tas ir kaut kas pa vidu starp IQ un EQ, jo paredz prātīgumu, mieru un arī spēju saskatīt lietas emocionālā līmenī.
Piemēram, kad ienāc telpā, kurā jau ir 5 cilvēki, pirmais, ko darīsi tīri intuitīvi – novērtēsi, kādā noskaņojumā, kādā enerģijas līmenī ir telpā esošie cilvēki. Tu nesteigsies. Ir svarīgi saprast, vai cilvēki strīdas, smejas, bēdājas. Vai tā ir diskusija vai tās ir debates.
Būtībā Nunchi ir kā sev uzdot jautājumu – kā es tagad jūtos, tikai adresēt to uz telpu un citiem cilvēkiem, ja atrodies sociālajā vidē.
Tieši tāpat, kā trenēties saklausīt sevī sajūtas, tev ir jātrenējas saklausīt telpa. Tas nav iedzimti, tas ir uztrenējami.

5. Gavēšana. Ieplāno, ieliec kalendārā, pieej cikliski.

Šajā atradumā būtu muļķīgi tagad minēt, ka esmu atradis jaunumu – gavēšana. Tādēļ, ka gavēt emu sācis jau sen. Tomēr tagad ir pienācis tāds atdzimšanas brīdis, kad ļoti daudzus tas interesē, ļoti daudzi arī ir gatavi pamēģināt. Un daudzi jau arī kopā to dara.
Šis atradums ir ar tādu kā aktualizēšanas nolūku.
Vēl pirms kādiem 5-6 gadiem, kad tikko kā viens no pirmajiem Latvijā biju uzgājis biohacking tematu, komplektā ar to keto un mazogļhidrātu-daudz-tauku (LCHF) ēšanu, tad tas bija totāli neierasti. Es daudz minēju, daudz runāju par kafiju ar sviestu. Tā saucamo bulletproof kafiju. Tagad jau par to zina daudzi. Vēl vairāk. Toreiz bija tikko kā parādījusies uztura speciāliste, uzlecošā zvaigzne Ksenija Adrijanova un viņas kompānija. Vēl joprojām mani raksti blogā, kuri bija kontekstā ar šo, ir starp lasītākajiem.
Tie arī savu aktualitāti nav zaudējuši. Ja nu vienīgi tie uzrakstīti drusku mazāk skaisti nekā esmu apguvis rakstītprasmi tagad.
Toreiz uztura speciālistu attieksme pret taukiem bija visai noraidoša. Labākais veselības uzturs ir diēta ar zemu tauku saturu.
Nupat mans dēls atnāca mājās un padalījās, ka patiesībā vēl pat tagad skolās uztura mācībā stāsta par uztura piramīdu ar graudiem pašā pamatnē. Un ka tauki padara resnu.
Pavisam nesen novembrī man savā ziņā ļoti iepriecināja Lolitas Neimanes personiskais aicinājums uzstāties LDUS (uzturnieku asociācija) ar stāstu par taukiem. Priecēja tādēļ, ka savas pozīcijas LDUS drusku pamainījis. Jo pirms 6 gadiem tur biju gandrīz vai ‘persona non grata’.
Tātad viņi ir gatavi mainīties. Un mainās.
Nu ir pagājis laiciņš, vairs neesmu tik kvēls keto ēdiena piekopējs, drīzāk vidējs LCHF ēdājs. Toties esmu absolūts gavēšanas fans.
Esmu jau kādu laiku draugos ar gavēšanu. varētu pat teikt, ka visā pasaulē, jebkurā kontinentā, jebkurā tautā vienīgā ar uzturu saistītā lieta, kas visiem ir kopīga – ir gavēšana. Gavē visi un visur. Jo evolucionāri tā bijis, ka cilvēks regulāri ir bijis spiests pavadīt laiku bez ēdiena. Tā arī fizioloģija ir evolucionējusi, ka šad un tad, kaut arī ēdiens konstanti pieejams, ir vērts atslābināt organismu no ēdiena.
Gavēšanas veidi, paveidi ir tik dažādi. Taču, kas ir ļoti izteikti, ka pētījumi kļūst ļoti daudz, ar tik izteiktu tendenci, ka šis iespējams ir veselības efektīvākais rīks.
Atkarībā no tā, kādi ir katram mērķi, gavēšana spēj sniegt tik ļoti daudz. Tik ļoti efektīvi, ka gandrīz vai ir šmaukšanās. Smaidu. Taču drusku iekšēji tā jūtos. Tas, protams, nebūt nenozīmē, ka gavēt ir viegli. Tomēr izsalkuma sajūta ir samērā nepatīkama. Loģiski, ka tableti apēst ir vienkāršāk nekā piemēram 3 dienas gavēt. Tomēr efekti un kopumā iespējas tikt pāri izsalkuma sajūtām ir padarāms darbiņš.
Ļoti daudziem mērķis ir notievēt. To ar gavēšanu var panākt diezgan efektīvi. Vienīgi mērķis notievēt ir kā iemācīties lasīt, bet ignorējot jautājumu – ko tad tu gribi izlasīt.
Tādēļ vienmēr runājot ar citiem par gavēšanu, aicinu izvirzīt lielākus un augstākus mērķus. Kaut vai lielo mērķi – gribu būt vesels, gribu justies labi. Gribu lai esmu pilns ar enerģiju. Ja gavēšanu uzsāksi uz šiem mērķiem, tad vieglāk būs gan izsalkumu pārvarēt, gan arī svaru samzināsi. Beigās arī būsi vesels.
Nākamais – mēs esam cikliskas būtnes. Mēs guļam un mēs esam nomodā. Mēs ēdam un neēdam. Un tādā garā. Tā arī ar gavēšanu. Tai nav jānotiek stihiski, kad vien ienāk prātā. Ir vērts saplānot pat kalendārā uz priekšu visas reizes kad un kā gavēsi.
Mans kalendārs, piemēram, ir tāds.
  • katru dienu 18:6 gavēnis (18 stundas neēd, 6 stundas ēšanas logs)
  • katru nedēļu 24h
  • ik pēc 2 mēnešiem 3 dienas
  • ik 6 mēnešiem 5 dienas
  • reizi gadā 7 dienas (nupat beidzu 7 dienu gavēni, jutos fantastiski).
Tātad šis atradums ir kā temata aktualizācija kontekstā ar to, ka šis interesē tik daudzus.
22.janvārī es piedalīšos LR1 radījumā “Kā labāk dzīvot”, kur par šo runāsim.
3.februārī būs arī Gavēšanas meetup, plkst 18:00, kas notiks Rīgas Binzesa Skolā.
Tiekamies!
Posted in 5 lietas, Blogs.