#209 – 5 atradumi: beznožēlu stratēģija, vīziju planšetes veidošana un divas mērķu struktūras

1. Beznožēlu stratēģija. No regrets method/ strategy.

Jau krustu šķērsu apmuļļāts temats. Droši vien šis nav pareizākais apzīmējums – apmuļļāts. Šo vārdu izvēlējos iespējams tādēļ, ka pārlieku bieža jebkādu, turklāt visiem zināmu lietu pieminēšana, jau riskē kļūt nedaudz banāla.
Taču temats turpina būt aktuāls. Varētu pat teikt, ka tas savu aktualitāti īsti nezaudē nekad.
Proti, tas, ko cilvēki dzīves izskaņā nožēlo. Pārsvarā jau to, ko nav darījuši. Gan jau netrūkst cilvēku, kas nožēlo izdarīto. Pie kam nav runa tikai par noziegumu darīšanu -nedarīšanu. Gan jau kāds nožēlo sasistos šķīvjus, salauztos ziedus un tamlīdzīgas lietas. Tomēr daudz vairāk cilvēku nožēlo kaut ko, ko varējuši, bet nav darījuši.
Nupat man bija iespēja runāt ar nelielu bagātas organizācijas cilvēku grupiņu.
Uzstājos ar improvizētu lekciju par veselību. Auditorija sastāvēja no uzņēmuma 7 augsta līmeņa departamentu vadītājiem. Tikai viens no viņiem bija tāds, kurš par savu veselību, par savu labklājību (visplašākajā nozīmē, ne tikai finansiāli) domā nopietni. Pārējie manu stāstu klausījās ar lielu skepsi, drusku tā kā no augšas. Tādēļ ka savos amatos viņi sevi uztver kā panākumiem bagātus cilvēkus.
Man uz viņiem no malas raugoties skaidri bija redzams, cik ļoti viņi sev paši traucē būt veseli.
Mana lekcija bija daļēji vienbalsīgs stāstījums par rūdīšanos, par elpošanu, par kustībām, par uzturu. Daļēji šī lekcija mijās ar diskusiju, ar nelielu sarunu.
Kad pasākumā nonācām līdz gala rezumē, līdz apkopojumam, bija jāuzskaita, kas tad viss ir jādara, lai veselībā un dzīvē vispār viss būtu labi. Tas arī ir – kustības, miegs, elpa stresa mazināšanai, rūdīšanās.
Bet tad viens vīrs ierunājās par kaut kādu amerikāņu zelta veselības septiņnieku, kas katram jādara. Tas ir: jāseko līdzi asinsspiedienam, holesterīnam, cukura līmenim, pulsam utml. Pārējās 3 lietas nenosauca.
Loģiski, ārsti tik to vien grib, kā iedot zāles asinsspiediena un holesterīna pazemināšanai. Parastie klasisikie aizdomās turamie – nodomāju. Nākamajā dienā papētīju, kas tad ir atlikušās. Tās izrādās ir kustības, pareiza ēšana, atmest smēķēšanu.
Kad pasākums beidzās, no notikuma vietas ārpus pilsētas man vajadzēja tikt atpakaļ. No šiem augstajiem direktoriem viens nepalika viesu namā uz pasākuma turpinājumu. Viņš mani aizveda atpakaļ uz pilsētu. Un pa ceļam papļāpājām. Kā izrādījās, tas bija tieši tas pats kungs, kurš ieminējās par to top7, kas katram būtu jādara.
Turklāt atklājās vēl kas būtisks. Šis vīrs pirms 6 mēnešiem bija pārdzīvojis miokarda infarktu.
Kad mašīnā pa ceļam runājām par šo viņa dzīves notikumu, viņš padalījās ar saviem vēl dziļākiem pārdzīvojumiem.
Tas, ka cilvēks gandrīz nomirst, ir tikai daļa bēdas. Ja viņš tajā dienā būtu aizgājis, tad nožēla būtu tikai tuviniekiem. Taču, paliekot dzīvam, cilvēkam nekas cits neatliek, kā sākt pārdomāt savu līdzšinējo dzīvi, kas viņu līdz miokarda infarktam ir novedis. Tās ir vērtības, prioritātes. Kuras jāsāk pārvērtēt. Kā ar dūri pa aci vai zibeni skaidrās debesīs, cilvēkam nāk apjausma, kas viss vērtīgais līdz šim viņam bija gulējis novārtā. Tās ik dienas darbā pavadītās 11-12 stundas. Bez brīvdienām vai ar minimāliem kārtīgas atelpas brīžiem. 8 -10 kafijas krūzītes dienā. Pārliecība, ka vienīgais visu vislabāk var izdarīt pats. Paciņa vai pusotra cigarešu dienā. Lai atslābinātos no lielā stresa, ik pa laikam dzērieni, ielāpu lāpīšana ar ātrām uzkodām un regulāriem ‘enerģijas’ avotiem saldumu formā. Tas viss noveda līdz nožēlai, ka ģimene veidojusies, bērni auguši bez tēva.
Kad cilvēks slims, neko nespēj vai spēj maz, kad tam vajadzīga aprūpe par ‘investēto’ laiku un veselību, tevi nav kas aprūpē. Jo neviens nejūt lielu piederību un tuvību. Mīļums un sirsnība kļūst par deficīta preci.
Šis ir stāsts, ar kuru sastopas daudzi. Es ceru, ka tu, lasītāj (klausītāj), pats neesi šādā situācijā. Tādēļ jau arī šis atradums ir par vienu modeli, kas var ļaut samazināt nožēlošanu nākotnē. Turklāt arī uzlabot tavu veslību.
Jau šodien, tagad. Atkarībā no tā, cik tev gadu, kur tu dzīvē atrodies – paskaties 10, 20 vai varbūt pat 50 gadus uz priekšu. Nožēlosi? Paspekulē ar to, kas varētu potenciāli būt tas, ko tu nožēlotu, ja to tagad vai jebkad neizdarītu.
Ja ir kaut nelielas grūtības ko tādu iztēloties, pamēģini jau tagad padomāt, kas ir tas, ko savā ziņā nožēlo par jau līdz šim aizvadīto dzīvi. Ko būtu gribējis darīt, bet nedarīji. Tam vajadzētu būt kā palīgam, lai sasjustu šo nožēlas garšu. Un tad pagātnes nožēlas sajūtu paprojicē uz nākotni.
Kad atrodi savas nākotnes potenciālās nožēlas, tad faktiski sev uzzīmē tuvākās nākotnes mērķu sarakstu, darbības plānu. Tas arī viss.

2. Laika vai tomēr uzmanības menedžēšana.

Kurš gan negribētu būt produktīvāks, izdarīt, sasniegt, piedzīvot vairāk?
Iespējams, ka dažādu iemeslu dēļ ir cilvēki, kuri ir ļoti piezemēti savās ambīcijās un mērķtiecībā. Tomēr cilvēka dabā ir gribēt progresēt.
Tādēļ pēdējā laika atslēgas vārds – produktivitāte – ir man prātā.
Kad sāk šķetināt, kas tad ir pamatā augstākai sniegtspējai, efektīvākai darbībai faktiski jebkurā jomā, tad diezgan ātri nonākam pie jautājuma, kā mēs apejamies ar laiku. Jo, lai nomērītu produktivitāti, laika mainīgā mērvienība patiesībā arī ir galvenā mēraukla, cik daudz tad ir padarīts. Jo tieši laiks ir tas, kas uzliek ierobežojumus sniegumā.
Izrakt bedri pats par sevi nav produktivitātes rādītājs. Tas, cik ilgā laikā spējam to izdarīt, tas reprezentē tavu produktivitāti.
Te arī sāk parādīties galvenās problēmas, uzlabojot savu produktiviāti. Intuitīvi tā vien liekas, ka laika menedžēšana – plānošana un strukturēšana – ir visa pamatā. Tādējādi jautājums – kā uzlabot laika menedžēšanu – kļūst par vienu no centrālajiem. Laika menedžēšanas prasmes tiek iedalītas sīkākās sastāvdaļās.
Piemēram: pašorganizēšanās prasmes. Lai saglabājas skaidrība par to, kas jādara. Prioritāšu, mērķu definēšana. Plānošana, deleģēšana, stresa menedžments. Šādas prasmes kļūst pieprasītas. Joprojām HR departamentiem nav viegli atlasīt darbiniekus, jo ir grūti novērtēt. Taču šādi ir definēts, kas tad ir labs uzņēmuma menedžmenta darbinieks.
Tagad šo rakstu it kā tikai šauri – par darbu, par profesionālo vidi. Šāda produktivitātes pieeja raksturīga saimnieciskās darbības veikšanai. Mājsaimniecībā, bērnu audzināšanā. Kādam varbūt pat radošajās izpausmēs. Pat ceļojumos.
Taču ar šādu laika menedžēšanu ir viena fundamentāla problēma. Tieši šī problēma arī ir diezgan liels indikators tam, kāpēc daudzi grib būt produktīvi, bet daudziem tas ne tik labi izdodas. Turklāt vēl rada lielu stresu un pat trauksmainību, jo tā vien šķiet, ka visu, ko tu dzīve gribi, kam piešķir vērtību, tu nemaz nevari pagūt.
Esmu jau rakstījis par 5 enerģijas tērēšanas kategorijām, kas ļautu visu pagūt, būt laimīgam. Un pat sasniegt stāvokli, kad citi tevi slavē, apbrīno par tavu dzīvi. Tas ir enerģijas modelis, par kuru vairāk vari lasīt šeit!
Šajā reizē kāds koncepts no Adam Grant. Viņš ir organizāciju psihologs, viens no zināmākajiem, kas strādājis ar vairākām top kompānijām, sarakstījis lielisku grāmatu “Give or take”. Intervijas ar viņu dažādos podkāstos ir vērts paklausīties. Top performeris. Ne tikai profesionāli, bet arī no šī temata – produktivitāte – skatu punkta.
Adam Grant nodala 2 lietas – laika menedžēšanu un uzmanības menedžēšanu.
Laika menedžments jeb menedžēt savu laiku nozīmē, ka tu mērīsi, cik tērē laiku. Laiku nozīmējot par galveno, kas ierobežo vai atbrīvo. Laiks ir galvenais šajā pieejā, un to tu centies pavairot. Vienā laika vienībā iebāžot maksimālo daudzumu ar lietām, ko vēlies paveikt. Laiks ir fiksēts resurss. Tas ir nemainīgs. Atkarībā no tā, kādā fiziskā, garīgā, emocionālā vai psiholoģiskā stāvoklī esi, tavs potenciāls iespraust vienā laika vienībā daudz darāmā var mainīties. Ja esi mazāk atpūties, tad loģiski, ka tu varēsi mazāk izdarīt vienā stundā. Ar prātu vari to gribēt, bet fiziski nespēsi. Piemēram, to pašu bedri izrakt. Tu vari gribēt izrakt bedri vienā stundā. Bet vari nepaspēt. Ja tu nepaspēj, tu pārdzīvo. Jo citreiz tu paspēji pat divas bedres izrakt, šoreiz tu knapi vienu izraki. Tā ir problēma, kas var sadragāt tavu pārliecību. Tu vari sākt sevi par zemu vērtēt, uzskatīt, ka vairs neesi spējīgs paveikt to, ko reiz varēji. Apšaubīt gan savas fiziskās spējas, gan laika plānošanas-menedžēšanas spējas.
Otra versija, kā šai problēmai pieiet atbilstoši Adam Grant idejai ir – uzmanības menedžments jeb menedžēt savu uzmanību. Neliels brīdinājums iepriekš. Sevišķi attiecas uz cilvēkiem, kas šobrīd ir algoti darbinieki, kuriem ir iesākti procesi, un kuriem nav tik vienkārši mainīt visu, vismaz īstermiņā.
Kas mums ir vērtīgāks resurss, kam mēs piešķiram lielāku subjektīvo vērtību, ap ko viss dzīvē rotē – laiks vai mūsu uzmanība? Ko mēs bieži vien sakām, kad tu par maz laika esi pavadījis kopā ar ģimeni, par maz fiziski kustējies? Mēs sakām, kaut mums būtu vairāk laika, lai pievērstu uzmanību tam un citam.
Tātad laiks mums ir tikai līdzeklis resursam, kurš mums patiešām ir dārgs. Savā ziņā mēs pat varam teikt – ka laiks ir neitrāls fenomens. Uzmanība ir dziļi personiska. Tādēļ dzīves piepildījumam, tas, ko mēs patiešām augstu vērtējam, ir tas, cik daudz uzmanības mēs varam atļauties tērēt tam, kas mums ļauj tā justies.
Tagad atpakaļ pie bedres rakšanas. Ja tas tev ir projekts, kuru tu baudi, tad tev ir svarīgi, cik ilgi tu to dari? Vai tu skaties filmu tādēļ, lai būtu to noskatījies, vai tu to tomēr dari tādēļ, ka vēlies baudīt filmas skatīšanos.
Ja tev bedre ir jārok, bet tevi tas absolūti neinteresē, tad ir diezgan likumsakarīgi, ka tu skatīsies pulkstenī un ļoti pragmatiski domāsi, cik ilgi bedre jārok, ko vēl var padarīt tās stundas laikā. Ka pēc bedres rakšanas tu vēl pusstundiņu raksi ciet citu bedri. Un kad tas beigsies, tad tu iesi mājā, kas aizņems tev 35 minūtes. 10 minūtes ēdīsi, spēlēsies ar bērniem 5 minūtes. Parunāsies ar savu sievu/vīru 15 minūtes. Un tā tev aizies 24 stundas. Tāpāt kā vēl 99%  cilvēku. Un ja tu būsi disciplinēts, tad tev visu izdosies iebāzt vienās 24 stundās. Kad tas tev izdosies ļoti labi, tad tev sāks likties, ka tu vari vēl kaut ko paspēt tajā laikā ielikt. Vai arī neizdosies, ja tu parāk daudz laika pavadīsi instagramā.
Bet iedomājies, ja tu menedžē savu uzmanību, ja tu aizsargā sevi no šķēršļiem, kas atņem tev uzmanību. Tas pats instagrams, citi kolēģi, kuri tikai pļāpāt grib, vai arī sapulces, kurās neko prātīgu nevar paveikt. Ja tu un tavi kolēģi sāktu pievērst vērību uzmanības menedžēšanai, tad tava darba vieta patīkami pārvērstos līdz nepazīšanai. Atkristu ļoti daudz kas. Varbūt tās būtu sapulces. Varbūt atskaites, varbūt nevajadzīgi epasti. Tad ikviens daudz vairāk baudītu savas 24 stundas diennaktī. Tas, protams, automātiski un maģiski nebūtu tā, ka laikam kā mērvienībai atkristu nozīme. Vienkārši lielā mērā atkristu slodze un spiediens uz konkrētu lietu pagūšanu konkrētā laikā. Katra stunda, kuru tu pavadītu, tiktu piepildīta ar darbībām, kas piesaista tavu uzmanību.
Ir viena papildu problēma, kura traucētu jau no rītdienas uzsākt uzmanības menedžmentu. Taču kura būtu ikvienam kaut kad jāatrod – savas unikālās spējas, savi talanti un stiprās puses. Jo tikai tad, kad tu zini, kur mīt tavs superspēks, tikai tad vari veltīt savu uzmanību tam. Pārējam nebūs nekādas izšķirošās lomas.

3. Uzdevums no Tara Warth – kā plānot nākotnes panākumus un vīziju planšetes.

Vēl vecā gada pēdējās dienas agrā rītā mēs, aptuveni 25 cilvēki, pulcēsimies vienam kopīgam pasākumam. Ko esmu nosaucis par 2020 Vision board pasākumu.
Te jums visiem būs viena vērtīga ideja, ko darīt, kā sagaidīt Jauno gadu. Tā ir universāla lieta, super ideja.
Tajā ir radošums, socializēšanās, apstāšanās, apzinātība un nāktones vīziju radīšana. Tas ir uzdevums ikvienam ģimenes loceklim. Turklāt, kas svarīgi, tas samazinās laiku ne tik jēdzīgām sarunām, rosolu ēšanai un alkoholisko dzērienu dzeršanai. Tātad – tikai labais!
Tā ir vīziju planšetes veidošana.
Sagatavo drusku biezāka kartona loksnes. Kaut kādas planšetes utml. Vēlams ne baltas. Lai interesantāk un skaistāk izskatās. Jo šīs planšetes tev būs jāliek redzamā vietā. Tādēļ būtu svarīgi, lai tas labi izskatītos un nebojātu interjeru.
Sagatavo skaistas, no veciem krāsainiem žurnāliem izgrieztas bildes. Vari arī interenetā sameklēt, krāsaini izdrukāt. Vārdu sakot visu, ko iekāro. Vizuālas lietas vai kaut ko, kas simbolizē arī ne tikai fiziskus materiālus un priekšmetus.
Piemēram, ja būvē vīziju par attiecībām ar saviem vecākiem vai draugiem, tad attēls ar cilvēkiem, kas kaut ko dara kopā.
Ja plāno ceļot, tad liec iekšā karti no vietas, uz kurieni vēlies ceļot. Jebko. Ko vēlies redzēt, sasniegt, īstenot. Ne tikai 2020. gadā. Jo vīzijas planšetes veidošana var attiekties uz 5 – 10 – 20 gadiem. Kā vēlies.
Rekomendēju neaizrauties ar tekstiem, jo acis un smadzenes tos mazāk skaidri uztver. Ciparus var. Sevišķi, ja tā ir kāda konkrēta summa, kuru gribi nopelnīt.
Šī, kā var noprast, ir rokdarbošanās. Radošums. To var darīt kopā ar bērniem. Kopā ar draugiem. Kopā ar vecākiem.
Visiem šis būs iedvesmojoši un pacilājoši. Un es varu garantēt, ka ja šo darīsi pasākumā, tad apēdīsi tajā dienā mazāk, izdzersi mazāk. Jo kad cilvēks domā par nākotni, par labāku nākotni, tad viņam ir daudz vieglāk atturēties no visa tā, kas dara sliktu.
Man šad un tad lekcijās vaicā – kā noturēties darīt visu to, ko zini, ka ir veselīgi. Mana atbilde sastāv no divām daļām.
1) Katram ir jāatbild uz jautājumu, kāpēc tu gribi to darīt. Un tas ir – kaut kāda lielāka vīzija, mērķis, jēga. Un bieži vien šīs jēgas trūkums ir skaidrojams ar to, ka cilvēks nav pieradis šādās kategorijās vispār redzēt savu dzīvi. Tātad dzīves mērķu un vīziju definēšana ir jātrenē kā muskuļi.
2) Otra svarīgā lieta ir – to darīt ar kādu kopā. Jebkas veselīgs un vērtīgs par tādu kļūst tikai kontekstā ar citiem. Ja tev nav kam pastāstīt par savu jaunāko sasniegumu – peldēšanos āliņģī bez pirts vai sasniegto maratona personīgo rekordu, tad arī trenēties tam tev nebūs tik lielas jaudas.
Tā arī šī aktivitāte ir par to, kā trenēt sevī vizionārismu. Turklāt darīt to kopā ar citiem.

4. Cik daudz laika bērns līdz 18 gadiem pavada skolā?

Daudziem tas varētu šķist ļoti pārsteidzoši. Kā izrādās, dzīves laikā līdz 18 gadiem bērns pavada skolā vien 13% no sava laika. Pie kam tajā nav ieskaitīts laiks gulēšanai. Tātad laiks esot nomodā.
Ko es ar šo vēlos pateikt? Un ko tas vispār varētu nozīmēt?
No mana skatu punkta raugoties tas nozīmē, ka vecāki kopumā pārāk lielu uzsvaru liek uz to, kādā skolā, kādi skolotāji, kāda apmācību sistēma utml. Kas, kā jau ar daudzām lietām,  netieši ir mēģinājums deleģēt tik daudzas funkcijas, tik daudz ko svarīgu, kas bērnam jāapgūst bērnībā, uz citu pleciem. Ja paskatāmies uz šo statistiku no otras puses, tad 87% no savas bērnības bērns pavada ārpus skolas. Pamatā mājās. Proporcionāli tas nozīmē, ka svarīgākās lietas dzīvē bērns apgūst tieši mājās. No vecākiem.
Mēs varam runāt par to, ka skolās bērniem būtu jāmāca dažādas emcionālās inteliģences gudrības, būtu jāiemāca stresa pārvaldīšana, dažādas elpošanas tehnikas. Jāmāca būtu nestandarta lietas kā meditācija, prasme par sevi rūpēties. To visu mēs varam pieprasīt no izglītības sistēmas, no pašas skolas. Taču tīri kvantitatīvi tas nekad nebūs pietiekami. Tik un tā lielākais darbs ārpus akadēmiskām zināšanām gulsies uz vecāku pleciem.
Tagad, rakstot par šo statistiku, par tik mazo procentu, ko bērns pavada skolā, tam būtu jābūt kā signālam, lai mēs ātrāk apzinātos, ka atbildību par bērnu attīstības, zināšanu un prasmju līmeni mēs uzņemtos paši.
Turklāt ne tādā didaktiskā nozīmē, kā tas pierasts skolā. Jo kā zināms, tu vari bērnam stāstīt, ko gribi, viņš tik un tā darīs tā, kā tu. Kas, protams, kļūst par neērtu tematu. Jo tas nozīmē, ka mums jāuzņemas arī atbildība par sevi. Par to, kā mēs veidojam paši savu dzīvi. Jo mēs mācāmies imitējot. Atšķirībā no citiem attīstītiem zīdītājiem, kuri meklē risinājumus, mēs mācāmies tīri kopējot. Tādēļ arī šajā video var redzēt, kā dzīvnieki it kā atjautīgi atrisina  rēbusus, bet cilvēks nespēj. Jo viņš mācās kopējot/ imitējot.
Tātad, ja skaidri apzināmies, ka skolai ir tikai šaura funkcija, kas pilda limitētus uzdevumus, bet ka lauvas tiesu atbildības mēs nesam paši, tad tas jau uzliek lielāku atbildību par to, kas notiek ar mūsu bērniem. Par ko viņi izaug, ko apgūst, kādi cilveki tie ir.

5. Mērķi. Kas tad vēl, veco gadu pavadot, jaunu sagaidot.

Lielisks stāsts no Jordan Peterson. Šāds aspekts un niansēts redzējums man pat nebūtu ienācis prātā.
Kāpēc mērķi vajadzīgi. Kāpēc tā ir neapšaubāmi svarīgākā lieta. Ja kāds to noliedz, viņš tik un tā neapzināti ilgojas pēc mērķu sasniegšanas.
Mērķi nepieciešami, jo tie dod labsajūtu. Tie ir par vērtībām. Stāsts ir par mērķiem, stāsts ir par vērtību struktūru.
Pozitīvas emocijas var rasties divos veidos. Consumatory reward jeb patēriņa atlīdzība un incentives reward jeb mudinājuma/stimula atlīdzība.
Patēriņa atlīdzība ir pozitīvas sajūtas formā, kāda rodas pēc paēšanas, kad esi izsalcis, piemēram.
Tad, kad cilvēks operē šajā vērtību struktūrā, tad vērtība ir tik ilgi, kamēr esi izsalcis. Tad paēšanas vērtība ir ļoti svarīga. Tā ir izdzīvošanai svarīga. Fizioloģiskas, bioloģiskas izdzīvošanas jautājums. Taču tad, kad tu saņem konsumatoro atalīdzību, kad paēd, tad šī vērtību struktūra pārstāj būt svarīga/ relevanta. Tādēļ konsumatorie mērķi tevi nevirza uz priekšu. Tas pavirza tevi kādu gabaliņu, tu saņem atlīdzību un apstājies. Kad pienāks jauns izsalkuma vilnis, tad tu pavirzīsies uz priekšu un pēc tam atkal iepauzēsi.
Kurpretim mudinājuma/stimula atlīdzība tev ļauj kustēties uz priekšu visu laiku. Kaut gan tā ir arī dopaminarģiska jeb tāda, kas balstīta uz dopamīna receptoriem, tā ir arī analģēziska jeb sāpju remdinoša. Tāpēc burtiski, ja tev ir kāds mērķis, kurš tevi saista, kuru tu izvirzi un uz kuru ej, un pat ja pa ceļam uz šo mērķi jāpārvar kaut kas nepatīkams un pat ar fiziskām sāpēm saistīts, tev burtiskā nozīmē mazinās šīs sāpes.
Šāda mērķu sistēma ir iekodēta dziļi mūsu fizioloģijā. Precīzāk runājot, šāds atgriezeniskās saites mehānisms atrodas mūsu smadzenēs, hipotalāmā. Tāpēc mērķu izvirzīšana un iešana uz tiem ir bioloģijas jautājums.
Šobrīd galvenā problēma ir tā, ka lielai daļai no mums ir pārāk liels fokuss uz konzumatoriskajiem mērķiem.
Tad, kad gribas ēst vai uz tualeti, tad cits nekas nav svarīgs. Mums gribas apmierināt šādas primitīvās sajūtas. Tā tas ir. Es pats regulāri gavēju. Un nav tā, ka es esmu pieredzējis gavētājs, un nolemjot gavēt 3 dienas, man nav apetītes un man ir viegli.
Fizioloģiski šad un tad viļņveidīgi uznāk liela kāre kaut ko apēst. Vēl vairāk – dažkārt uznāk uzmācīgas domas par to, ko es vispār daru, kam tas vajadzīgs, priekš kam sevi mocīt.
Gavēšana ir izcils piemērs, kā sevī novērot abu šo mērķu sistēmu mijiedarbību.
Zini, kas man visvairāk palīdz neēst tās visas 3 dienas, vai arī 5 dienas (vienreiz esmu mēģinājis, un janvārī esmu nolēmis pirmo reizi 7 dienas, ja vēlies pievienoties kaut uz īsāku gavēni, mums ir FB grupa ‘Gavēšanas izaicinājums)?
Tas ir incentives reward mērķu struktūra. Bioloģiskā konzumatorā sistēma mani suģestē, lai tak beidzot apēdu kaut ko. Taču esmu nospraudis daudz augstāku mērķi, kura vērtība neizzūd pie pirmās paēšanas. Šis mērķis var būt pat ļoti daudzšķautņains un daudzslāņains. Lūk, kādi konkrēti man ir mērķi.
Būt veselam.
Ilgi dzīvot.
Kontrolēt savu svaru un insulīna līmeni.
Mazināt iekaisuma procesus.
Iegūt smadzeņu darbības uzlabojumus.
Eksperimentēt.
Būt par paraugu, jo lasu lekcijas un vadu seminārus.
Būt par organizatoru dažādām ar veselību saistitām grupām/ kopienām.
Spēt, pierādīt, ka spēju.
Jordan Peterson arī runā par mērķu hierarhiju. Kāda pārsvarā vienmēr izveidojas, un kādu var analizēt, ja ir tāda vēlēšanās. Te arī manā gadījumā varētu salikt hierarhiski šos mērķus. Taču pats galvenais, ko var redzēt, ir cik liels pārsvars ar vērtībām ir ‘incentives ‘ mērķiem atšķirībā no konzumatorajiem mērķiem. Kur galvenais apbalvojums – vairāk negribas ēst.
No šī varam mācīties, ka ir vērts atšķirt šos divus mehānismus, divas mērķu struktūras. Un nešaustīt sevi, ja gadījumā par daudz fokusējies uz konzumatorajiem mērķiem. Tas ir bioloģiski attaisnojami. Problēma vienkārši bieži vien ir tā, ka daudzi no mums nezina, kādu spēku un nozīmi var spēlēt ‘incentives’ mērķi. Pateicoties kuriem tu varēsi daudz vienkāršāk tikt pāri Ziemassvetku piparkūkām, Jaungada šampaniešiem. Jo lielāks mērķis, jo nozīmīgāks ilgtermiņā tas būs, jo mazāk sāpīgi būs atteikties no kaut kā tāds, kas radīs īstermiņa labsajūtu.
Posted in 5 lietas, Uzlabo sevi.