#208 – 5 atradumi: Ansis par AUM, uzvarēt nevis vienā, bet daudzās spēlēs un cerams, ka ar mani viss nav kārtībā

1. Ar mani vai ar pasauli viss nav kārtībā?

Šis ir kāds stāsts. Nav zināms, vai tas patiešām reiz noticis. Diezgan iespējams. Patiesību sakot, šādas līdzīgas situācijas būtu varējušas notikt ar vairākiem cilvēkiem vairākkārt. Visdažādākajās situācijās.
Kāda sieviete reiz satiek ballītē psihiatru. Izmantojot situāciju, ballē, paejot malā ar kokteiļa glāzi rokā, tu psihiatriem vai īstenībā ikvienam augsta līmeņa ekspertam vari vaicāt padomu. Tev par to neprasīs naudu kā par konsultāciju.
Tā nu dāma nolemj pavaicāt jautājumu, kas pēc savas būtības varētu tikt vaicāts psihoterpaijas seansa laikā.
Viņa jautājuma formā izsaka cerību, ka ļoti vēlas lai būtu tā, ka ar viņu viss nav kārtībā. Dzīvē neejot viegli. Ļoti daudz grūtību un ciešanu. Un dāma cer, ka viņas dēļ tas viss,  ļoti cerot, ka tik tiešām viss nav kārtībā ar viņu pašu.
Psihoterapeits uz šo nedaudz izbrīnīts vaicā – kā tad tā, kāpēc viņa vēloties, lai ar viņu viss nebūtu kārtībā?
Tas esot pavisam vienkārši. Ir iespējamas vien divas opcijas. Vai nu ar pasauli viss nav kārtībā, vai ar viņu pašu.
Ja viss ir šķērsām ar pasauli, tad viņai esot pilnīgas beigas. Tad nav cerību. Vispār. Nekādu.
Jo pasauli viņa nevēlas, nespēj mainīt. Tas nemaz nav iespējams. Var daudz mēģināt. Ir mēģināts. Daudzi mēģinājuši. Taču tas viss ir bezceris. Tāpēc tad dzīvot patiešām vairs nebūtu jēgas.
Gluži pretēji, ja pilnīgi nekas nav kārtībā ar viņu pašu. Jo tad ir cerība. Ir liela cerība kaut ko pasākt, kaut kā mainīt lietu kārtību. Beigu beigās tad viss esot viņas pašas rokās.
Tieši tik cerīgi ir apzināties, ka ja gadījumā kaut kas nav labi, ja kaut kas nav tā, kā gribētos, tad ir iespēja visu mainīt. Protams, ja vien domā, ka tas ir tevis paša dēļ. Taču, ja domāsi, ka pasaulē viss ir šķērsām, tad iestājas bezspecība.
Jā. Bezspēcība un savas pašregulācijas neapzināšanās lielā mērā ir izšķirošais, kādēļ ir tik lielas ciešanas. Kamēr vien vaino apkārtējos apstākļus, cilvēkus un pasauli savās ciešanās, tik ilgi arī nekas nevar kļūt labāks.
Kāpēc ir svarīgi sākt kustēties un radīt savā ķermenī izmaiņas? Tāpēc, ka tad tu sajūti tiešu atgriezenisko saiti. Tu sajūti savu kontroli pār sevi. Kontroles trūkums ir graujošākais. Neziņa un nespēja ietekmēt apstākļus un tādos ciest – tas ir traumatiski.
Tāpēc pat smagi traumatizētu cilvēku rehabilitācijai viens no spēcīgākajiem līdzekļiem ir tieši fiziskās darbības. Elpošana, kustības, rūdīšanās, skaņas (sevišķi kolektīvos, piemēram kori, dejas). Tās visas ļauj sajust savu ķermeni, sajust kontroli pār to.
To sauc par pašregulāciju.
Tieši tādēļ dāma ballītē cerēja, ka viss nav kārtībā ar viņu, jo tad vēl var pašregulēties.

2. Uzvarēt nevis vienā, bet pēc iespējas vairākās spēlēs. 

Jordan Peterson 12 dzīves likumi. Gudrības un dzīves vadīšanas likumi.
Par spēlēšanu. Par spēlēm. Jāzina ikvienam vecākam, kurš vēlas, lai viņa bērni gūtu panākumus, būtu pilnvērtīgi un dzīves garšas piepildīti. Taču vērts zināt to būtu ikvienam. Jo tā vien liekas, ka šis translējas/transformējas/tulkojas uz daudzām citām dzīves jomām.
Par radošumu, par inovāciju, par izaugsmi. Par dzīves baudīšanu.
Iesākumā par eksperimentu ar žurkām. Jā, man arī tās žurku astes liekas ne sevišķi mīlīgas. Taču žurkas ir zīdītāji, mazi dzīvnieki, kas ātri vairojas. Pietiekami inteliģenti un ar spēcīgām sociālām struktūrām. Tādēļ pētīt dažādas žurku uzvedības, socioloģiskus un psiholoģiskus fenomenus ir ļoti pateicīgi.
Pirmkārt, caur “žurku pētījumiem” noskaidrots, ka zīdītāju nervu sistēmā ir par spēlēšanos regulāciju atbildoša neiroloģiska sinapšu shēma (es nezinu, kā labāk tulkot vārdu circuitry no angļu valodas). Tātad zīdītājiem spēlēties ir jau fizioloģiski predeterminēts. Bez tā cilvēki un jebkuri zīdītāji nemaz nevar. Tas būtu pirmais svarīgais fakts.
Vēl kas interesanti – viens no pētniekiem, kas pasaulē šobrīd zināms kā žurku kutināšanas pētnieks  Jaak Panksepp, ir no Tartu.
Otra interesantā lieta, ko noskaidroja šajos eksperimentos, ir tieši par spēlēšanos. Par žurku spēlēšanos. Ja divas žurkas, no kurām viena ir kaut vai par 10% lielāka, savā starpā spēlējas, tad šī lielākā žurka ir spēcīgāka. Tā faktiski var izdarīt visu un spēlē uzvarēt visu laiku. Kas nozīmē, ka viņai nav sevišķi interesanti. Taču tajā pat laikā lielākā žurka arī grib spēlēties. Nu un mazā žurka ik pa laikam aicina lielāko piedalīties dauzīšanās spēlē. Kādu vecāki bieži vien veic arī ar saviem bērniem. Nu es vismaz to daru samērā regulāri. Un mani bērni diezgan bieži vēlas ar mani dauzīties.
Pārsteidzošais fakts ir tāds, ka, ja lielā žurka neļauj mazākajai sajust, ka viņa ir līdzvērtīgs spēles biedrs vai pat uzvarēt mazākajai vismaz 30% gadījumu, tad mazākā vairāk neaicina lielāko uz spēli.
Ar bērniem tas būtu tā – tu kā pieaugušais esi stiprāks/-a par bērniem, un dauzoties tu varētu mierīgi viņiem neļaut sevi kutināt, bet tikai kutinātu viņus, taču tad bērni ar tevi negribētu vairs dauzīties. Viņi arvien grib atkal tāpēc, ka tu viņiem it kā padodies. Lai cīniņš būtu līdzvērtīgs.
Ko tas nozīmē tieši audzinot bērnus? Bērniem jāļauj spēlēties, tas pirmkārt. Otrkārt, jāiemāca uzvarēt nevis vienā spēlē, bet arī to, ka vajag arī speciāli zaudēt vai piekāpties. Mēs taču zinām un paši bieži saucam dzīvi par lielu spēli. Mēs pat varētu saskaldīt katru no lielajām dzīves jomām un katru no tām nosaukt par atsevišķu spēli. Kā jau spēlēs piederas, ir savi noteikumi, ir savi uzdevumi un mērķi. Un arī tas, kā līdz tiem nonākt.
Viena lieta ir zināt gan stratēģijas, gan labi prast spēlēt šo katru attiecīgo spēli. Bet cita lieta ir panākt, lai tu vispār vari tajā spēlē piedalīties.
Mēs dzīvojam tā, ka mēs vēlētos piedalīties pēc iespējas vairāk spēlēs. Tev visās nav jāpiedalās, bet tikt aicinātam piedalīties ir forši. Tā faktiski arī ir galvenā socializācija. Kā arī tevis neaicināšana piedalīties ir vientulība.
Kāpēc tad kādu var neaicināt piedalīties? Tāpēc, ka ja tu spēlēdams vienu spēli neuzvedies tā, lai visi baudītu spēli, tad tas ir pirmais mīnuss. Ja fokusējies tikai uz uzvaru, neskatoties uz konsekvencēm un ko tas dod, kādas negatīvas sekas tas var radīt citiem spēlētājiem, tad šo vienu spēli tev var izdoties uzvarēt, bet tevi vairs neaicinās.
Tas, starp citu, var būt gana burtiski un tiešā nozīmē. Vari paskatīties uz saviem bērniem. Ja tev, piemēram, ir 2 vai vairāk bērni. Un kāds no viņiem ir drusku nešpetnāks, egoistiskāks, varbūt pamani, ka viņu maz vai nemaz neaicina uz bērnu ballītēm. Citu, savukārt, ļoti labprāt grib redzēt visur.
Un arī pārnestā nozīmē. Ja tu domā, kāpēc tu nevari iekļūt tajā un tajā sabiedrībā, kādēļ citus aicina piedalīties kādos pasākumos vai notikumos, tad parokoties droši vien var manīt iemeslus. Jo uzdevums/mērķis ir nevis uzvarēt vienā spēlē, bet radīt visiem iesaistītajiem prieka un pozitīvas sajūtas par aizvadīto spēli. Jo ĪSTAIS mērķis un uzdevums ir – lai tevi atkal aicinātu spēlēt.
Un šis parādās jau kā tāds meta mērķis. Spēlēt katru spēli tā, lai tu tiec spēlēt pēc iespējas vairāk spēlēs. Jo vairāk spēlēs spēlēsi, jo vairāk tev iespējas būs uzvarēt.
Turklāt – tu no vienas puses ej uz uzvaru katrā spēlē, tādēļ jāvinnē pretinieks. Taču vienlaicīgi tu kooperējies. Pat ar pretinieku tu sadarbojies. Jo tu pat nevari spēlēt šo spēli, ja pretinieks atsakās spēlēt. Tāpēc patīkamam spēļu biedram tev jābūt arī pret pretinieku.
Tādēļ sev un bērniem dari zināmu pamatideju – nav svarīgi, kāds rezultāts, svarīgi, kā tu spēlē. Jo uzvarētājs ir nevis vienas spēles uzvarētājs, bet tāds, kas uzvar pēc iespējas vairākās, vai pat visās.

3. AUM.

Šis pat nav mēģinājums attaisnot notikušo pasākumu. Nedz arī sniegums par pilnīgu skaidrību, kas meditācijā un vispār garīgajās praksēs ir skaņa AUM.
Drīzāk apkopojums ar atgriezenisko saiti par pasākumu, kas notika lielajā bibliotēkā ar Anša Jurģa Stabinga uzstāšanos.
Pirmkārt, uzslavas Ansim par mārketinga vēstījumu. Jo tas bija galvenais, kas pamudināja šo lekciju apmeklēt. Ansis Jurģis Stabingis šo lekciju raksturoja aptuveni šādi “30 gadus gatavojos šai lekcijai” (nekur vairs nevaru atrast to vietu, kur tā bija rakstīts. Taču tas nostrādāja. Vēl Ansis šo nosauca par “Mans pēdējā laika ambiciozākais projekts — šī lekcija”.
Lekcija bija bezmaksas. Viens no tās mērķiem kopumā bija tālāko maksas semināru/prakšu ciklu popularizēšana. Šāda pieeja ir pilnīgi ok. Arī es pats tā esmu darījis.
Ja konkretizē tās dienas lekciju, nosaukums bija “mūžsenais jautājums – Kas es esmu?” Uz kuru, kā var nojaust, atbilžu nav. Un diezin vai būs.
Lekcija bibliotēkā bija pārpildīta. Zāle nebija visai liela, taču stāvgrūdām pilna. Tajā bija kādi 120-150 cilvēku. Šķiet, ka iniciators šai Anša runai bija Ilmārs Latkovskis. Ja vērīgi seko notikumiem sabiedrībā, tad varbūt būsi pamanījis/-usi, ka Ilmārs pievērsies meditāciju, apzinātības un garīgajām praksēm, rīkojot pasākumus, retrītus. Tā, ka šī lekcija nav nekāds pārsteigums.
Ansis šo lekciju novadīja/nolasīja savā stilā. Mierīgi, nosvērti.
Spilgti un spēcīgi pašā lekcijas sākumā Ansis iezīmēja 3 līmeņus, kādā varam pieiet zināšanām un izzināšanai. Tā kā drusku nokavējos, tad ienācu brīdī, kad visa auditorija Anša pavadībā meditēja ar AUM skaņu.
AUM ir īsākā Upanišada. Kas veidojas no vēdām.
Vēdas ir daļa no pasaules senākajiem garīgajiem tekstiem, tās ir pamatā vairumam Indijas garīgo tradīciju. Vēdu kopsavilkums, esence ir apkopota īsākos tekstos — Upanišādās. Kopumā ir vairāki simti Upanišādu, no kurām 108 tiek uzskatītas par kanoniskajām Upanišādām.
Visīsākā un viskoncentrētākā no Upanišādām ir Mandukja Upanišada, kas, savukārt paskaidro to, ka vēl koncentrētākā formā mācība ir apkopota četru skaņu zilbē AUM (OM).
Nu lūk, visi kopbalsī izrunāja AUM skaņu. Pēc tam Ansis sacīja, ka šī lekcija varētu sastāvēt tikai no šīs skaņas. Tad pajautāja auditorijai, vai viņiem šāda lekcija būtu pietiekama. Protams, ka nē. Tādēļ arī jānolaižas vienu līmeni zemāk un jāskaidro viss AUM caur 1,5h garu lekciju. Tas būtu krietni zemāks līmenis. Tātad otrais līmenis būtu tikai skaņa AUM. Tas būtu tiem, kam citus vārdu skaidrojumus vairs nevajag.
Pats augstākais līmenis, virs tikai skaņas AUM, jau būtu klusums. Nu un līdz tam ir ilgs ceļš. Pārbaudi pats/-i.
Cik ilgi vari klusumā būt.
Kas tad ir AUM? Tās ir 4 skaņas.
A – U – M – klusums.
Kontekstā ar jautājumu ‘kas es esmu?’ – tas raksturo 3 cilvēka stāvokļus. Apzinātais stāvoklis jeb nomods. Tas ir skaņa A. Kad to izrunā, tad vibrē vēdera dobums.
Skaņa U – raksturo sapņu stāvokli. Ansis to neminēja, bet tas sakrīt ar REM miega stāvokli. Izrunājot šo burtu, vibrē krūšukurvis.
Skaņa M – raksturo dziļo miegu. Izrunājot šo, vibrē galva.
Nu un 4 skaņa – klusums. Kad pēc kārtas izvibrē visu savu ķermeni ar šīm trim skaņām, tad ļauj klusumam skanēt tevī.
Šis bija jaudīgi. Nekad nebiju tik īsi, skaisti un koncentrēti dzirdējis šo skaidrojumu un kā tas attiecas uz jautājumu ‘kas es esmu?’ Par to Ansim superliels paldies!
Kad nosēdies ar taisnu muguru, aizver acis un sev cauri izlaid šīs 4 skaņas, tad atbilde uz šo jautājumu sāk iezīmēties kā kontūras. Netveramas. Neaprakstāmas. Pilnīgi noteikti ne racionāli piefiksējamas. Varbūt tā arī ir galvenā problēma, kādēļ uz šo jautājumu nevaram dabūt apmierinošu atbildi, jo meklējam to racionālajā līmenī.
Mūsu apzinātība un esība ārpus racionālā ir apvienota ar visu visumu. Racionālais un ego līmenis ir tikai, lai gaļas kostīms, kurā esam iekšā, neciestu. Lai izdzīvotu. Taču kolīdz ļauj šai AUM skaņai tevi izvibrēt (un ļoti iespējams tas ir tikai tāds kā rīks, bet rīku ir vēl daudz), tā noteikti tu aktivizē sevī procesus, kas ļauj saslēgties kopā ar citām apziņām. Vai pareizāk sakot – ar to vienu vienīgo, kāda ir. Apziņa ir tikai viena. Mēs visi tajā esam.
Pēc psihodēlisko vielu lietošanas novērojumiem ir zināms, ka patiesībā nevis pieslēdzas jaunas smadzeņu aktivitātes, bet pretēji – daudzas atslēdzas. Daudzas, kas darbina ego.
Un atbilde uz – kas es esmu? – racionālajā līmenī ir kā kaut kāda konkrēta persona. Tajā plašajā līmenī tas nozīmē – tu esi nekas un viss vienlaicīgi. Tu esi tas, ko indieši sauc – BRAHMAN  jeb pilnīga patiesība.
Nu nezinu, Ansi un pārējie lasītāji, cik šo bija vērtīgi lasīt, bet man noteikti vērtīgi rakstīt.
Aaaaaaaa-uuuuuuuuuu-mmmmmmmm-…………

4. REM miega nozīme – rapid eye movement.

Šajā posmā nedaudz paātrinās elpošanas intensitāte.
Acis šajā miega fāzē šaudās, notiek smadzeņu aktivizācija, atmiņu, domu, notikumu konsolidācija. Ja atceraties, kādreiz datoros bija t.s. diska defragmentācija. Tas ir kā salikt visu pa plauktiņiem, sakārtot, lai cilvēkam dzīve liktos viengabalaina.
Tas nozīmē, ka integrējas viss notikušais.
Šī REM miega trūkums vai samazinājums paaugstina depresijas un liela psiho-emocionālā diskomforta riskus. Tādēļ, ka ja (ķermeņa) atmiņā viss nav sastājies savās vietās, tad nervu sistēma ļoti haotiski reaģē uz ārējās pasaules stimuliem, kas rada lielu stresu. Šis stress visu laiku tiek apspiests, dzīts kaut kur zemapziņā.
Un ķermenī ir zema enerģijas vadītspēja. Kas atstāj iespaidu uz pašsajūtu.
Labi var redzēt, kā šis darbojas caur tā saucamo EMDR terapiju. Līdz galam tas vēl nav zināms, kā darbojas, taču versija ir.
EMDR – Eye Movement Desensitization and Reprocessing.
Šīs terapijas pamatā ir dabisks acu kustību process, kurš aktivizē iekšējo traumatisko atmiņu pārstādes mehānismu nervu sistēmā. Un tas strādā. Ļoti traumatizētiem cilvēkiem paliek labāk jau pēc dažām sesijām. Kustinot acis šajā terapijā, ir versija, ka tas aktivizē tos pašus procesus, kādi notiek REM miegā.
Tādēļ sevišķi tiem, kuri ir depresijā, kuriem ikdiena paiet lielās psiho-emocionālajās ciešanās, tiem REM ir ļoti svarīgi.
Kas vēl būtiski, kur notiek lielas problēmas – tādiem cilvēkiem gribas sevi drusku atslogot, tādēļ tie iedzer alkoholu. Tas it kā nomierina un uz mirkli palīdz. Taču diemžēl alkohols ļoti kaitē tieši REM miegam. Kas nozīmē, ka ar alkoholu var nonākt velna dancī. Tu iedzer un neguli REM. Tāpēc tev paliek sliktāk. Tāpēc tu gribi vēl vairāk iedzert, pēc kā tu vēl mazāk guli, un paliek vēl sliktāk. Šis ir jāzina. Un kaut arī ļoti gribētos drusku iedzert pie emocionālajiem stresiem – tas, iespējams, ir kaitīgākais, ko vari darīt, lai izkļūtu no bedres.
Un beigu beigās, tas nav tikai par tiem, kam ir lielas problēmas. Šādā velna dancī var iekļūt praktiski ikviens. Arī nosacīti vesels cilvēks var izkļūt no aprites!

5. Vai kaut kas pieejams arī pa lēto un vienkārši?

Joks starp ekonomistiem. Neesmu ekonomists. Esmu mācījies makro ekonomiku, esmu mācījies mikroeknomiku. Man ļoti patika. Joprojām patīk. Tādēļ arī klausos divus spēcīgākos podkāstus, kurus vada ļoti viedi un starp rindām lasoši ekonomisti – Tyler Cowen un Russ Roberts. Attiecīgi vienu podkāstu sauc Conversations with Tyler Cowen un otru EconTalk.
Lai perspektīvā demonstrētu, cik šie abi ir jaudīgi, tad tikko iznāca epizode, kurā Mark Zuckerberg intervē pašu Tyler Cowen. Taču tajā ir intervijas ar Daniel Kahnemann, Eric Schmidt, Paul Krugman u.c.
Savukārt, Russ Roberts savās intervijās mēdz aicināt ar ekonomiku it kā nesaistītus cilvēkus, kuri sarakstījuši kādu grāmatu vai kādu bloga eseju par tematu, kurš plašā nozīmē tomēr ļoti attiecas uz ekonomiku. Piemēram, opioīdu krīze ASV, cilvēku laupīšana Somālijā, vai par to, kā notiek saimnieciskās darbības cietumos.
Abi ekonomisti skatās uz savu lauciņu šķērsām. Tas ir, viņi veic to darbu, ko mūsdienās tik maz dara – viņi kombinē zinātnes lauciņus un iedrošina starpdisciplināras sarunas starp ekspertiem. Jo patiess progress pasaulē un katram dzīvē var notikt nevis, kad daudz zini par mazumiņu, bet plaši. Jo talants un spējas nekad nav viena vienīga lieta. Tā parasti ir mikrospēju kombinācija, kas padara tevi par neatkārtojamu.
Tagad atpakaļ pie joka. Svarīgi šo iepriekšējo preambulu bija minēt tādēļ, ka tas ir kā uzklāts galds standarta ekonomista pieejas raksturošanai. Proti, ekonomistiem esot tāds kā joks.
Ja tu ej ar ekonomistu pa ielu un ieraugi uz ielas mētājamies 20€ banknoti, tu nolem pieskriet pie tās un savākt. Taču ekonomists tevi mēģina atturēt, teikdams – nē, nav vērts. Pat ij nedomā liekties pēc tās naudas zīmes. Jo visticamāk viņas tur nemaz nav. Jo taču tā nevar būt, ka nauda vienkārši mētājas uz ielas, bet neviens to nav pacēlis.
Jo kādam jau tas būtu bijis jāizdara un jāpaceļ 20€ banknote…
Un tā par daudz ko dzīvē. Mēs tik tiešām bieži nespējam ticēt, ka kaut kas vienkārši var mētāties. Neviens un arī tu netici, ka tā var būt. Vai tad tik tiešām no 7 miljardiem cilvēku šobrīd neviens nevarētu iedomāties šādu ideju un jau būt to īstenojis? Var būt. Bet ļoti daudzi nodomā tieši tāpat. Jo domāt un darīt – tās ir divas dažādas lietas. Varbūt tomēr noliekties un paņemt to 20€ zīmi ir vērts. Ja nu ir īsta, un ja nu tik tiešām tā atrodas uz trotuāra?
Ja kaut kas dodas viegli, sanāk bez piepūles, tad tas tik un tā var būt vērtīgs. Jā, dažreiz gandarījums ir lielāks no nopelnītiem 20€ nekā no uz zemes atrastiem 20€. Taču dzīve jau tā ir samērā grūta, tāpēc nav jātērē lieka enerģija tur, kur to var mierīgi nedarīt. Bez smagām ciešanām vari pacelt 20€ banknoti. Pēc tam uzdosi jautājumu, vai tā bija īsta.
Dzīvē arī var gadīties, ka pienācīgi jāpasaka paldies kosmosam par to, ka tas sūtījis tev veiksmi. Jo veiksmes faktoru izslēgt nevar. Tik tiešām – paldies, ka esi dzimis/audzis Latvijā, ka proti lasīt, ka tev ir laiks to darīt. Paldies, ka esi situācijā, kādā esi. Jo var būt sliktāk. Daudziem miljardiem cilvēku arī ir sliktāk. Ja tev nav, tad tā ir veiksme, jo tu to pats/-i neizvēlējies.
Tāpēc, ja tev nāk 20€ banknote, tad cel to augšā un rīkojies!
Posted in 5 lietas, Blogs.