#207 – 5 atradumi: ko liec iekšā, to ņem laukā, kā pamainīt attieksmi un kas ir trauma

1. Ko liec iekšā, to ņem laukā.

Pasaule vērtē pēc iznākuma. Neviens neseko līdzi inputam.
Tu nevari dot uz āru  labu, ja neko labu sevī neliec.
Arī šoreiz, klausoties Tyler Cowen podkāstu, nebija jāpiedzīvo vilšanās. Podkāstā tika intervēts Ted Gioia, mūzikas vēsturnieks. Iespējams zinošākais, vai labāk, domājošākais mūzikas zinātnieks. Varbūt pat mūzikas filozofs. Kurš šajā sarunā daudz stāsta par to, ka mūzika ir viena no nedaudzajām industrijām, kurā līdz ar tehnoloģiju ienākšanu kvalitāte ir samazinājusies. Kā piemēru viņš min daudziem mīļo Spotify. Spotify pārstāvji tā arī esot teikuši, ka Spotify nav mūzikas industrija/bizness. Spotify ir subscription jeb abonēšanas bizness. Punkts. Spotify nav par labu mūziku. Šī kompānija ir par to, lai cilvēki abonētu. Tādēļ mūzika tiek ražota pēc formulām. Pat daudzi industrijas cilvēki cer uz mākslīgo intelektu kā vēl labākas mūzikas komponētāju nekā to spēj cilvēki.
Labi, šoreiz šis stāsts nav par mūzikas industriju. Šo interviju izcēlu cita aspekta dēļ. Lai gan absolūti visiem rekomendēju noklausīties Ted Gioia redzējumu par to, kāpēc ikvienam mūzika ir jāintegrē savā dzīvē.
Ted Gioia par mūzikas vēsturi, tagadni un nākotni runā ļoti interesanti un aizraujoši. Un, it kā garām ejot, viņš piemin, ka katru dienu viņš klausās jaunu (un vispār) mūziku vismaz 3 stundas. KATRU DIENU!!
Rodas pamatots jautājums – kā viņš to spēj un kādēļ vispār tas jādara? Vai šāda pieeja un šāda upurēšanās ir to vērta?
Viņa atbilde ir vienkārša un reti kad uzsvērta. Taču tajā slēpjas katra cilvēka atbilde uz to, kā dzīvot skaistu, aizraujošu un piepildītu dzīvi.
Proti.
Pasaule ir uzbūvēta pēc principa, kur viss tiek vērtēts un novērtēts pēc padarītā. Pēc rezultātiem. Mēs varam to gribēt mainīt, mēs varam daudz runāt par to, ka darbības un procesi paši par sevi arī ir vērtīgi. Ka tos arī vajadzētu pienācīgi novērtēt.
Jā – tas tiešām tā ir, ka darbības un procesi, kuri vēl nedod to iekāroto gala iznākumu, arī ir jānovērtē.
Tikai šajā gadījumā procesi ir pielīdzināmi gala iznākumam. Ņemam sportu par piemēru.
Basketbolā galvenais ir – iegūt čempiona titulu. Paejam drusku zemāk uz palūkojamies uz vienu atsevišķu spēli. Katru maču vērtē pēc gala rezultāta. Tas ir būtiski. Tomēr varam paskatīties vēl zemāk. Fani, līdzjutēji, atbalstītāji, klubu īpašnieki bieži vien redz sliktu gala rezultātu un zaudētas spēles (un sportā visu laiku ir zaudētāji), bet var gadīties, ka neapmierinātība vēl nav liela. Jo redzot, kā komanda spēlē, kā cīnās par katru punktu, kādi ir pretinieki, kādi ir citi apstākļi, var samērā viegli novērot, ka panākums var būt arī nevis uzvarēta spēle, bet sīksta cīņa. Šajā gadījumā cīņa ir process, kas uzskatāms, kā gala rezultāts. Tātad – mērķis var būt nevis stāvoklis, bet arī process.
Un to visi redz. Tam visi pievērš uzmanību. Šādi ir uzbūvēta pasaule. Kas vērtē tikai un vienīgi šo – redzamo daļu.
Tādēļ Ted Gioia lieliski paskaidro, ka piepildīta un labiem rezultātiem bagāta un skaista dzīve ir, ja tu nedomāsi par gala iznākumu, par gala produktu. Par to domās tie, kas tev seko, kas tevi vēro. Tavs uzdevums ir sekot līdzi tam, ko liec iekšā.
Pasaule to pilnībā ignorē. To neviens ne tikai negrib redzēt. Nevienam to īsti nav iespējams redzēt. Tādēļ jau arī ir tik grūti darīt jebko vērtīgu, jo tas paredz darīt daudz ko tādu, ko neviens neredz.
Tikko Rīgā viesojās Robin Sharma. Viens no viņa teicieniem, kas visticamāk teikts jau krietnu laiku pirms viņa – “you are what you do when no one is looking” jeb “tu esi tas, ko tu dari, kad neviens neskatās”.
Arī ar tekstu rakstīšanu līdzīgi. Tu tagad lasi šīs rindas un domā tikai par to, ko tās liek sajust tev. Ja es tevi aicinātu iedomāties, ko šis teksts ir prasījis man, tikai tad varbūt tu varētu par to iedomāties. Ne tikai pašu datora taustiņu klabināšanu, bet arī to, kā esmu klausījies daudzās sarunas ar  cilvēkiem, līdz nonācu pie sarunas ar Ted Gioia. Kā es piefiksēju šo konkrēto frāzi savā pierakstu grāmatiņā. Un pat šis ir tikai aisberga gals.
Tādēļ jau mēs tik bieži redzam, kā cilvēks vienā naktī kļūst slavens, pēc 10 gadu garumā ieguldīta darba.
Ted klausās mūziku 3 stundas dienā. Lai varētu par to runāt, pateikt, uzrakstīt. Lai veidotos domas, idejas, radošums.
Turklāt tam pašam par sevi nav jābūt kaut kādam ļoti smagam procesam. Tomēr, ja gribi dabūt labu produktu, tad tev jāliek iekšā daudz laba.
Mazliet demotivējoši ir tas, ka ieliekot iekšā kaut ko labu, ne vienmēr var dabūt labu laukā. Taču pilnīgi 100% skaidrs ir tas, ka nevar ielikt iekšā mēslu un dabūt laukā torti.
Jo biežāk liksi iekšā labu, jo ar lielāku garantiju arī laukā dabūsi kaut ko labu. Ja pārstāsi domāt tikai par gala iznākumu, bet uzmanību veltīsi tam, ko liec iekšā, labs rezultāts iznāks pats. Ja šo spēli spēlēsi pietiekami ilgi, tad tu dzīves kazino vinnēsi.

2. TRAUMA. Gabor Matte – Trauma var būt arī, ja labas lietas nenotiek ar tevi – ar bērnu/ cilvēku.

Bērnības traumas ir temats, par kuru katram nebūt nav jādomā profesionālā līmenī. Taču sabiedrībā izpratnei par to būtu jābūt lielākai.
Jo var gadīties, ka pasaulē sabiedrības problēmu saknes varbūt jāmeklē bērnībā.
Trausli esam visu dzīvi. Sākot no pirmajiem elpas vilcieniem. Kad zīdainis ir vien dažas dienas un dažas nedēļas uz šīs zemes, tas ir pats kritiskākais posms, kas jau rada pirmās psiho-emocionālās traumas. Pirmie mēneši, pēc tam pirmie gadi, kuru laikā notiek nervu sistēmas drošības pašregulācijas mehānismu nostiprināšanās. Kopumā kritiskais periods ir bērnam līdz 6-7 gadu vecumam.
Bērns līdz šim vecumam ir sevi regulēt nespējīgs. Precīzāk sakot, viņš to nespēj darīt apzināti. Vienkāršoti runājot – viņam nav apzināti pieejami rīki, lai sevi pašregulētu. Nervu sistēma un vispār visa bioloģiskā sistēma to dara pati.
Par traumām runājot – tās var būt ļoti smagas fiziskas un pat seksuāla rakstura vardarbības pret bērnu. Taču ļoti bieži tas var būt vienkārša nesamīļošana, tuvinieku neatsaukšanās uz bērna raudāšanu.
Piemēram, klasika, lai cik vecmodīgi tas nešķistu, joprojām redzu un dzirdu vecākus aizrādām bērniem, kuri pie pusdienu galda tiek apklusināti, jo kad pieaugušie runā, tad bērniem esot jāklusē. Tas atstāj ļoti smagus nepilnvērtības kompleksus pēc tam pieaugušo dzīvē.
Lai mēs katrs apzinātos savas dzīves lielās limitācijas, savus blokus, mums jāsaprot, kas vispār ir traumas tādā plašākā kontekstā. Jārunā par šīm psiholoģiskajām un emocionālajām traumām ne tikai tad, ja kaut kas slikts vai pat briesmīgs ar tevi noticis.
Gabor Matte ir ungāru izcelsmes traumu, atkarību speciālists, kura viedoklī psihiatrijas, neiroloģijas un vispār veselības jomas pārstāvji diemžēl mēdz neieklausīties, taču ārpus profesionālajiem akadēmiķu lokiem viņš ir ļoti populārs. Viņš uzsver, ka trauma nav tikai tad, ja sliktas lietas notiek ar tevi. Trauma var būt arī, ja labas lietas nenotiek ar tevi – ar bērnu/ cilvēku.
Ģimenē, kurā viss ir labi, piemēram finansiāli, viens otru nesit, nebļaustās. Attiecības vienam ar otru it kā ir draudzīgas. Bet kurā nav pieņemts fizisks kontakts, apskāvieni, mīļi vārdi, var izrādīties ļoti disfunkcionāla ģimene. Jo emocionāla tuvība ģimenes locekļu starpā ir absolūta ikviena cilvēka bāzes vajadzība.
Katrs mēs varam padomāt par šo. Pat, ja tev licies, ka tu nāc no normālas ģimenes, var gadīties, ka tieši fiziskā kontakta, paslavēšanas, atzinības, emocionālā atbalsta ir trūcis. Ir vērtīgi par šo padomāt, vērtējot savu dzīvi, sevišķi analizējot tās jomas, kurās neiet, kā gribētos. Bieži vien to var attiecināt uz tieši šādām, it kā nenozīmīgām, emocionālās attīstības nepilnībām no bērnības.
Ar to var tikt galā ar dažādiem mehānismiem. Te palīdz apzinātības prakses, atdzimšanas elpošana, kura RESTARTS pasākumos ir neatņemama sastāvdaļa. To var darīt ar EMDR terapijas palīdzību, hipnozi. Kāds var caur individuālām praksēm, sarunām un tīri intuitīvi tikt ar šo galā. Taču tik un tā pirmais solis uz problēmas risinājumu ir pati problēmas apzināšanās. Vienkārši pateikt – ar mani viss ir normāli – ir neizmantot savu izaugsmes potenciālu.

3. Bezos – būt gatavam ilgu laiku būt pārprastam, nesaprastam

Labs atgādinājums, labs turpinājums par to, lai tu darītu lietas, kuras neviens neredz.
Šī frāze ir no Jeff Bezos, kurš iespējams šobrīd ir pats bagātākais cilvēks pasaulē. Drīzāk viens no.
Uzņēmējiem jābūt gataviem (vai pat jāgrib) būt pārprastiem ilgu laiku.
Šī frāze mani uzrunāja viena vienīga iemesla dēļ. Es pats sevi atceros, kad tikko sāku interesēties par savas dzīves uzlabošanu, kad uzdūros biohacking idejai. Kad es sāku savu blogu, kad es sāku mastermind grupas vadīt, kad rīkoju dažādas mazas lekcijas. Kad es par sviesta kafiju runāju. Es zinu konkrētus cilvēkus, kuri vīpsnāja. Kuri man pārmeta, kuri pat teikuši – ej un atrodi normālu, parastu darbu. Tas viss bija. Tas viss bija pirms 5-6 gadiem. Pa druskai vēl joprojām tā tas ir.
Nevarētu teikt, ka man bija kaut kāda vīzija. Taču iekšēji biju pārliecināts, man bija skaidrība, ka tas ved uz kaut ko labu un vērtīgu.
Te milzīgs paldies jāsaka vispirmām kārtām manai sievai, kura bija visus gadus atbalstījusi. Kuras tiešs un netiešs ieguldījums manā šī  brīža trajektorijā ir fantastiski liels!! Šobrīd tiešām sāk izskatīties, ka es strauji gūstu atzinību un panākumus. Strauji, ja neskaita iepriekšējo 5 gadu bakstīšanos.
Tagad daudz lasu lekcijas, vadu seminārus uzņēmumiem un uzstājos pasākumos.
Jā, arī iemesls, kādēļ tieši tagad rakstu šo, kādēļ tas mani uzrunāja, ir kāds nupat noticis fakts.
Mani uzrunāja Lolita Neimane. Aicina mani uz Stradiņa universitātes, Latvijas Diētas un Uztura Speciālistu pasākumu lasīt lekciju/ padalīties ar savām zināšanām par taukiem un keto. Forši! Tas tiešām ir forši un pagodinoši.
Taču īpaši atzīmējams ir tas, kas notika, piemēram, vēl 2015. gadā. Ja kāds seko līdzi manam blogam jau ilgāku laiku, tad ir zināms, ka agrāk daudz rakstīju par keto, par tauku veselīgumu un tādā garā. Biju viens no nedaudzajiem un pirmajiem Latvijā, kas sāka runāt par biohacking, par bulletproof kafiju ar sviestu. Biju paspējis arī tikt dažu labi zināmu diētas speciālistu uzmanības lokā. Piemēram, iznāca man vārdu apmaiņa ar slaveno Kseniju Andrijanovu. Biju pat aizgājis uz LDUS pasākumu, lai paklausītos, par ko viņi tur runā.
Tur uzdevu jautājumus Lolitai Neimanei, kura mani arī apklusināja.
Taču tagad mani uz turieni uzaicināja!! Kā minimums, man ir radies respekts pret Lolitu, jo tas nozīmē, ka cilvēks ir gatavs mainīt savus uzstādījumus un uzskatus. Tas ir drosmīgi un ļoti cienījami.
Tā arī pateicu pašai Neimanes kundzei personiskajā sarakstē, ka šo cienu un augstu vērtēju.
Atpakaļ pie atraduma galvenās tēmas – būt gatavam ilgu laiku būt pārprastam, nesaprastam.
Tas nozīmē, ka kādu laiku tu varētu būt ļoti vientuļš/-a. Pat tavi tuvākie atbalsta punkti šad un tad varētu šaubīties, vai tavs ceļš ir pareizs. Tas arī pašam radīs šaubas. Taču tas ir jāakceptē. Jo ceļš uz nezināmo ne vienmēr ir panākumiem bagāts. Taču – arī ceļš uz zināmo reti kad ir ar panākumiem. Jo pēc definīcijas, jaunais, līdz šim neiespējamais ir tas, kur slēpjas izaugsme.
Faktiski ir vienkārši jātic, ka ejamais ceļš ļaus sasniegt tev to, ko vēlies.
Kā interesantu piemēru varu minēt Roger Banister. Viņš bija pirmais, kas pārvarēja 4 minūšu barjeru, skrienot 1 jūdzi. Līdz šim tika uzskatīts, ka nav iespējams 1 jūdzi noskriet ātrāk par 4 minūtēm. Līdz Roger to paveica. Taču, kas interesanti – dažu nedēļu laikā pēc Banister veikuma, parādījās daudzi citi, kas to izdarīja. Tātad tā nebija kaut kāda unikālā fiziskā kapacitāte, kuru Roger Banister īstenoja. Tā bija ticība-neticība, ka to var paveikt.
Kā tai teicienā. Ja tu domā, ka to var vai nevar paveikt – abos gadījumos tev ir taisnība.

4. Kaut kas jāizdara, lai to varētu uzlabot.

Kā Seth Godin saka – tu vari izlabot tikai sliktu tekstu. Tu nevari labot tukšas lapas. Seth Godin regulāri min cilvēkus, kas viņam vaicā padomu, kā kļūt par labu rakstnieku. Precīzāk sakot, daudzi piemin to, ka viņi ir slikti rakstnieki. Uz ko Seth parasti vaicā – nu ok, parādi man savu slikto rakstniecību, savus sliktos tekstus. Tad parasti ir pauze, jo tādu vienkārši nav. Jau reiz minēju Wayne Gretzki citātu, ka tu netrāpi 100% vārtus, ja neizdari nevienu metienu. Ja tu neraksti pat sliktus tekstus, tad nav pat iespēja rasties labiem.

Man skolā, sevišķi pamatskolā, kad tiek likti literārie pamati, sacerējumos bija sliktas atzīmes. Ja par komatiem 5 baļļu sistēmā varbūt dažreiz es vēl varēju dabūt 4, tad par ideju, par izteiksmes formu, par tekstu veidošanu man bija 3. Skolotāja man bija tik zemas klases motivatore, cik vispār var iedomāties.
Vispār skolā dažas pamatvajadzības netika mācītas. Vai arī es biju tik paviršs, ka to visu esmu palaidis gar ausīm un acīm.
Proti, tā pati publiskā uzstāšanās. Mēs lielākā daļa visi esam bijuši spiesti uzstāties klases priekšā ar dzejolīti, kurš bija jāmācās no galvas.
Vai arī kādā citā mācību stundā, kur tev jāpastāsta mājās mācītā vēstures sadaļa.
Tas viss bija jādara ar tādu pieņēmumu, ka cilvēkam auditorijas priekšā ir jāprot uzstāties no dzimšanas. Neatminos, ka kāds būtu mācījis, kā to darīt. Ka skolotāja būtu mācījusi apgūt nevis Aspazijas dzejoli, bet gan to, kā Aspazijas dzejoli būtu jādeklamē auditorijas priekšā. Kādas tehnikas, kādi triki. Par elpošanu, par sevis nomierināšanu, par to, kā balss jādarbina un citas līdzīgas, bet būtiskas publiskās runas nianses. To visu neatminos. Vienkārši iemācīties vajag dzejoli, vienkārši atnākt klases priekšā un noskaitīt. Un saņemt par to atzīmi.
Nav brīnums, ka liela daļa cilvēku nāk uz runas kursiem 40 gadu vecumā un ir pārbijušies kā tādi trusīši. Skolā ne tikai nav iemācīts publiski uzstāties, bet gluži pretēji – skolā ir iedvestas bailes un dziļi kompleksi.
Šo saku tādēļ, ka mana literatūras skolotāja tagad brīnītos, ka es rakstu blogu, rakstu jaunumu vēstules un rakstu mārketinga tekstus. Ka es rakstu žurnāliem un tie akceptē manus tekstus, pat maksā naudu par to. Par to viņa brīnītos.
Vēl vairāk – cilvēki mēdz teikt, ka viņiem patīk, kā es rakstu. Man, paldies dievam, kaut kā dabiski izdodas tikt pāri kritikai. Un es turpinu. Kombinācijā ar uzprasīšanos uz atgriezenisko saiti, man izdodas konstants progress.
Esmu jau sen metis pie malas sajūtas par nepatīkamu kritiku, bet pieņēmis to kā daļu no svarīgā izaugsmes procesa. Un iespējams, man kā pilnīgi viduvējam cilvēkam tas ļāvis uzkāpt augstāk par vidu. Es tiešām no sirds domāju, ka neesmu nekas sevišķs, izņemot šo vienu vienīgo lietu – esmu gatavs ieklausīties feedback’ā kā iespējā. Šo es tiešām saku, lai motivētu un iedrošinātu ikvienu. Jo viduvējība ir visi (95% statistiski – standarta novirze bija 2,5% standarta sadalījumā uz abām pusēm). Taču viduvējība izšauj tad, ja tu sāc pieiet lietām ar profesionālu pieeju. Tu sev vari piedot kļūdas, bet nepiedod sev nepilnīgu ieguldīšanos.

5. Attieksmē slēpjas viss. Kā sevi sagatavot pareizajai attieksmei.

Pietiek vien ar nolemšanu. Šis ir gluds turpinājums iepriekšējam tematam. Ja nolem, ka turpmāk kādu konkrētu nodarbošanos uztversi ar citu attieksmi, tad mainīsies viss.
Piemērs no manas dzīves.
Pirms nedaudz vairāk nekā gada nolēmu, ka daļu savas profesionālās dzīves veidošu ar publisku uzstāšanos. Šobrīd es saku, ka esmu profesionāls lektors, spīkers, runātājs. Neviens no šiem apzīmējumiem nav gluži pievilcīgs, taču kādi nu šie termini ir, ar tādiem šobrīd operēju.
Jebkurā profesijā mēdz būt gan augsta līmeņa, gan viduvēji, gan arī ļoti zemas kvalifikācijas speciālisti.
Es apzinos, ka man ir daudz ko apgūt un mācīties. Esmu nolēmis kļūt par Eiropas top līmeņa lektoru.
Es arī apzinos, ka šī lieta man padodas, ka man ir arī labs saturs un daudz zināšanu par lauciņu, par kuru runāju.
Mans piemērs ir saistīts, kā manī nostrādāja nolemšana un arī ārējo vēstījumu veidošana savai zemapziņai.
Arī pirms 2 gadiem es biju jau diezgan daudz lasījis lekcijas, uzstājies, bet vēl nebiju nolēmis to darīt profesionāli.
Man ir bijis datorā folderis ar nosaukumu “MANAS_PREZENTACIJAS”.
Vēl man datorā ir divi lielie un gandrīz vai paši galvenie virsfolderi ar nosaukumiem:
-‘bizness’
-‘ne-binzess’.
Kā jūs domājiet, zem kura forldera agrāk atradās folderis ar nosaukumu “MANAS_PREZENTACIJAS”?
Jā, tas atradās zem ‘ne-bizness’ foldera. Pirms gada es pārliku šo folderi uz ‘bizness’. Lai arī cik ezotēriski izklausītos, tas nostrādāja. Šobrīd lielu daļu ikmēneša ienākumu es gūstu ar uzstāšanos.
Bet vēl vairāk padoms, kas varētu tev noderēt, ja sāc darīt kaut ko, kas tev ir jauna lieta, kur ir samērā liela iespēja sajust sevī nepārliecinātību. Ja pirms tam būsi nolēmis/-usi, ka šī jaunā lieta ir tā, ar kuru nodarbosies nopietni un profesionāli, nevis vienkārši tāpat, garām ejot, tad tevi daudz mazāk spēs izsist no sliedēm. Jo tad tu zināsi, ka šo dari, jo tā ir tava lieta. Tu pie sevis jau būsi nolēmis/-usi, ka pieej šai nodarbei savā augstākajā līmenī, un vairs nebūs vietas nepārliecībai. Ja kādam arī tas nebūs pa prātam, tu tam stāvēsi pāri. Jo tu jau pēc definīcijas būsi SAVĀ augstākajā līmenī.
Posted in 5 lietas.