#205 – 5 atradumi: kā rakstīt grāmatu, minRESTARTS un ticēt riskējošiem cilvēkiem

1. RISKS. Nassim Taleb un obligātais kara dienests. Skin in the game. 

Nassim Taleb ir lielisks. Katra grāmata, ko viņš izdod, papildina un perfekcionizē iepriekšējo.
Ja es kādreiz būšu rakstnieks, tad tieši tā es gribētu veidot savu grāmatu rakstīšanu.
Reiz dzirdēju kādu ne-daiļliteratūras autoru sakām (šķiet, Michael Pollan), ka viņš rakstot grāmatas nevis par to, ko labi zina, bet par to, ko vēlas uzzināt. Kas pēc būtības nozīmē, ka tev ir jābūt nevis gatavam un ļoti zinošam, lai uzrakstītu grāmatu, bet gan, ka  rakstīšana tev pašam arī būs process, kurā tu apgūsi jauno.
Daudzi autori saka, ka raksta grāmatu, kad iekšēji rodas nepārvarama sajūta. Tāda, kas neļauj nerakstīt. Ka gabals nokritīs, ja nerakstīsi.
Tāda ir arī Nassim Taleb pieeja – sāka viņš ar “Fooled by randomness”. Kura atklāja ļoti daudzas jaunas lietas pašam autoram. Uz kurām vēlāk Nassim bija spiests reaģēt. Tālāk Nassim Taleb jau sarakstīja “Black Swan”. Tā savukārt iezīmēja jaunus konceptus, uz kuriem atbildes jāsniedz jau nākamajā grāmatā – “Antifragile”. Kas līdz šim man likusies vispār kā viena no uztveri mainošākajām grāmatām, kādu jebkad esmu lasījis.
Un tagad kā jauns līmenis, jauna konceptuāla kārtiņa visam pa virsu parādījusies grāmata “Skin in the game”.
Kā nosaukums rāda, tad galvenā ideja ir – uzticēties un paļauties pasaulē var tikai uz cilvēkiem un procesiem, kuriem ir ietverts personīgais risks.
Respektīvi, ļoti svarīgi ir atpazīt, kad un kam ir kaut kas, ko zaudēt.
Nevajadzētu uzticēties politiķiem, piemēram, kuri pieņem lēmumus, bet kuriem nav ko zaudēt. Respektīvi, birokrātija ir tieši tas veids, kā birokrātiem uzņemties laurus, kad procesi izdodas, bet viegli norobežoties no negatīviem iznākumiem. Angliski to sauc ‘upside’ un ‘downside’. Ja nevari saskatīt, ka kāds pats riskē ar savu vārdu, ar savu mantu vai ar jebko, ja cilvēks nekādi nav turams pie vārda, tad viņam dot mandātu pieņemt lēmumus nedrīkst.
Par šo var runāt jebkurā līmenī.
Interesanta ir diskusija par obligāto kara dienestu. Šis jautājums, iespējams, nav tik aktuāls Latvijā, jo Latvija ir pārāk maza lielajā ģeopolitiskajā kartē, un tomēr ilgtermiņam var noderēt. Runa ir par to, vai būtu jāievieš obligātais militārais dienests. Un atbilde ir – JĀ.
Valsts politikas līmenī šis būtu labs piemērs ‘skin in the game’ konceptam. Tāpēc, ka birokrātam, sēžot siltā ofisā, dzerot kafiju, pēc pusdienas laika braucot uz golfa klubu, bet pēc tā, iebraucot masāžas salonā, nav nekādas atbildības. Vai, sūtot kareivjus uz Irāku vai Afganistānu, kāds tur iet bojā vai nē. No viņa viedokļa galvenais izaicinājums ir – kā atrasts 2% no budžeta priekš NATO. Un tas ir viss.
Taču, ja armijā “jāiet” pilnīgi visiem, tad pilnīgi noteikti, ka šādam birokrātam ir arī kāds dēls, mazdēls, brālēns vai cits tuvs cilvēks, kurš arī būtu riska grupā tikt uz Irāku, tikt nogalinātam mīnu laukā utml. Tāpēc daudz rūpīgāk tiktu izsvērti jebkuri lēmumi.
Tā arī par jebko. Daudz lielāka uzmanība jāpievērš pašvaldības notikumiem. Valsts parlamenta līmenī notiekošo gandrīz vai var ignorēt. Deputātiem vispār nav nekāda personiskā riska.
Starp citu, Taleb saka, ka viens no lielākajiem tikumiem ir DROSME. Tādēļ jau arī tik daudzi izvēlas strādāt lielos uzņēmumos, lielās korporācijās vai pat valsts iestādēs, jo pietrūkst drosmes. Pašiem meklēt savu ceļu – tas ir riskanti. Tad tev tīrā veidā ir ‘āda spēlē’. Personiskais risks. Un liela daļa problēmu valstī starp visiem VIDiem, PVD’iem, būvvaldēm un citām kontrolējošajām iestādēm – ka šis personiskais risks, ka ‘skin in the game’ jeb āda spēlē nav pietiekami novērtēta. Un nav pat runa par finansiālu novērtējumu. Kaut vai tīri morālu novērtējumu, atzinību. Visi tie, kuri ir izvēlējušies kļūt par uzņēmējiem, pašnodarbinātajiem un individuālā darba veicējiem – tie visi ir pelnījuši skaļus aplausus par drosmi.

2. GRĀMATU RAKSTĪŠANA. Lindy effect. Adresēt cilvēkiem nevis nākotnē, bet pagātnē.

Labi iesāku par grāmatu rakstīšanu. Kā Nassim Taleb to dara. Tad arī turpināšu gan par Nassim Taleb, gan par grāmatu rakstīšanu.
Ja esi lasījis jebko no Taleb, tad droši vien būsi jau dzirdējis šo Lindy efektu. Tas nav likums, bet vairāk par kopsakarībām. Šis efekts paredz – ja kaut kas jau ir pastāvējis  x laiku, tad tam ir potenciāls pastāvēt vēl vismaz tik pat ilgi.
Šo esot iesākuši Brodvejas teātru aktieri. Viņi novērojuši, ka, cik ilgi izrādes ir tikušas izrādītas, tās pēc tam aptuven tik pat ilgi vēl tiks izrādītas.
Ja kāda tehnoloģija, kāds fenomens, kāda lieta pastāv no x.gada, tad visticamāk varam paredzēt šai lietai vēl vismaz tik pat ilgu mūžu.
Un te ir ļoti labs padoms no Nassim Taleb. Varētu pat teikt, ka izcilākais padoms visiem tiem, kas pēc sevis vēlas atstāt neizdzēšamas pēdas. Piemēram, uzrakstīt grāmatu.
Princips arī gaužām vienkāršs. Cilvēkiem liekas, ka rakstot grāmatu, sacerot mūziku vai jebko, tam daļēji jāparedz, kas cilvēkiem patiks nākotnē. Taču – kā bija tas foršais teiciens –  nodarboties ar paredzēšanu ir grūti, bet īpaši grūti ir paredzēt nākotni. Tā arī ļoti daudzi netrāpa. Tā arī viņu pareģojumi nav piepildījušies. Tādēļ pēc viņiem nepaliek nekas tāds, kas paliktu atmiņā. Vēsture aizslauka tavas pūles mēslainē.
Nassim Taleb saka, ka fokusēties vajag uz pagātnes cilvēkiem. Jānodarbojas ir nevis ar intuīciju, kas notiks parīt vai aizparīt. Tavs uzdevums ir intuitīvi uzrunāt vakardienas vai aizvakardienas cilvēkus. Kas nozīmē – tev ir tikai jāpapēta, nevis jāmin. Un ja trāpīsi ar šo, tad, atbilstoši Lindy efektam, tavs darbs varētu aizķerties uz kādu laiku.
Pavēro jebkuru vēsturisku literāru darbu, daudzus non-fiction darbus. Tie visi runā par lietām, kam maz sakara ar nākotni. Bet kuri nākotnē visi ir aktuāli. Papēti sengrieķu filozofu darbu, kas tapuši vairāk nekā pirms 2000 gadiem, saturu. Par ko viņi runā? Jā, par to pašu, par ko visi citi šodien.
Viens no senās Romas stoiķu filozofiem sūdzas, ka viņš nevarot fokusēties savam darbam. Trokšņi, traucēkļi un visādi uzmanības novērsēji neļauj viņam būt produktīvam. Viņam nebija nedz viedtālruņa ar feisbuku un instagramu, nedz ledusskapju, kuru varēja virināt un kaut kādus snekus visu laiku ēst. Taču problēmas vienas un tās pašas. Tāpēc dziļi nekas nav mainījies un droši vien kādu laiku paliks arī turpmāk tieši tāpat.
Tādēļ nevajag nodarboties ar paredzēšanu. Ja raksti grāmatu, tad raksti vakardienas, nevis rītdienas cilvēkam.

3. MŪZIKA. Eolika “Jāprot”

Pirmās taktis. Mojo club skaņa. Funk. Klausos. Staroju un nesaprotu, kur šāds zelta gabals noslēpies bijis. Droši vien, ka zinošākie Latvijas mūzikas eksperti teiks – kā tā, šī taču zināma dziesma. Tomēr gribētos teikt, ka paslēpusies bijusi gan.
Pa radio SWH tā vienu rītu noskanēja. Tā nopriecājos par tik progresīvu pasaules skanējumu no Padomju Savienības 70.gadiem. Ja tā skanētu angliski, tad tas būtu hīts.
Turklāt bonusā vēl dziesmas vārdi. Kas arī zelta vērti. Tīrs pašizaugsmes gabals. Lai tas nepaliek neievērots, publicēšu visu tekstu.
Kāds es, kāds Tu,
Kā Dievs mūs devis,
Pa reizēm tievs,
Pa reizēm liels.
(piedz.)Ir jāprot paciest pašam sevi,
        Lai citiem nāktos mazāk ciest.
    muzikāls pavadījums(elektriskās ērģeles)
Es šodien dusmojos uz tevi,
jo man ir bēdu pasarg’ Dievs.
(piedz.)Ir jāprot paciest pašam sevi,
        Lai citiem nāktos mazāk ciest.
Es nevaru ciest skaļu varu,
jo pašā šodien tirgus skaļš.
Un tad var plosīt ozolzarus,
jo šorīt esmu tikpat zaļš.
     muzikāls pavadījums
Es šodien dusmojos uz tevi,
jo man ir bēdu pasarg’ Dievs.
(piedz.)Ir jāprot paciest pašam sevi,
        Lai citiem nāktos mazāk ciest.
Kāds es, kāds Tu
Kā Dievs mūs devis,
Pa reizēm tievs,
Pa reizēm liels.
(piedz.)Ir jāprot paciest pašam sevi,
        Lai citiem nāktos mazāk ciest.

4. PRASMES. Kur vislabāk apgūt prasmes un meistarību?

Šis atradums no manas puses ir kā izaicinošs jautājums esošam Status Quo. Mēs tik daudz ko darām pēc vienām metodēm un shēmām tikai tādēļ, ka tā pieņemts un pierasts. Mēs neuzdrošināmies to apstrīdēt, kritizēt. Mēs vienkārši bliežam uz priekšu.
Dažkārt ir pat vēl sliktāk – ja tu uzdrošinies apstrīdēt, kritizēt, tad tevi nosēdina malā, piebilstot – tu nevari par to spriest, jo neesi ar atbilstošu pieredzi, izglītību utml.
Varam visdažādāko jautājumu apspriešanā dzirdēt, kā šis notiek. Šobrīd aktualizējies jautājums par 5G.
Šajā reizē es nedemonstrēšu savu nostāju konkrēti par 5G. Drīzāk attiecināšu idejisko problēmu.
Proti, bīstama ir pieeja, kādu var dzirdēt gandrīz par jebkuru tematu.
Kaut kādi zinātnieki un akadēmiķi, eksperti un guru pašpasludinājuši sevi, ka ir tiesīgi izteikties par, piemēram, 5G. Kaščejevi un bergi, un citi ‘atzīti’ cilvēki. Pirmais, ko viņi dara, ir noniecina ikvienu, kuram formāli nevajadzētu par 5G izteikties. Nabaga Agnese Rakovska, kura dabūjusi pa ādu par to, ka viņa arī nobažījusies par 5G.
Divas problēmas. Pēc Nassim Taleb un skin in the game, Vjačeslavs Kaščejevs nevar tikt uzskatīts par ekspertu šajā jautājumā. Jo viņš, izsakoties par 5G, ne ar ko neriskē. Ja pienāktu brīdis, kad pierādītos 5G kaitīgums, tad viņš mierīgi atrastu zinātnisku skaidrojumu, kādēļ viņš neuzņemas atbildību par radīto kaitīgumu ar viņa iepriekšējiem komentāriem. Zinātnieki šajā ziņā vispār ir samērā maz riskējošas būtnes. Tādēļ tieši zinātniekos kā ekspertos jāklausās ar vislielāko kritikas devu.
Nu un no otras puses Vjačeslavs var mierīgi izbaudīt ieguvumus no naratīva, kādu viņš sludina. Ļoti pateicīgi, lai kļūtu populārs. To viņš lieliski arī izmanto. Mums ir vēl viena spilgta būtne kās šo riska asimetriju lieliski izmanto – Ksenija Andrijanova. Viņas blogs ‘ http://ksenijakomente.lv/‘ ir lielisks piemērs, kā var baudīt labumus bez ‘skin in the game’.
Un otra problēma ir – kā nomelno un noniecina mūziķi. Stulbi tas, ka es pat ne reizi neesmu dzirdējis Rakovskas komentāru par 5G. Taču, ja es būtu parasts garāmgājējs, tad nodomātu, ka tiešām mūziķiem nevajadzētu izteikties par šādām problēmām. Taču retais, es noteikti nē, zina, kāds ir Agneses ekspertīzes līmenis. Iespējams, ka viņa ir daudz dziļāk pētījusi šo jautājumu nekā Kaščejevs. Varbūt arī nē. To zina tikai Agnese pati.
Tomēr noniecināt Agnesi tikai tādēļ, ka viņa ir dziedātāja, diskreditēt viņas viedokli, sūtīt signālus ikvienam, kurš nav LU Teorētiskās fizikas katedras vadošais pētnieks, profesors kā Vjačeslavs, ir bīstami. Tas iznīcinās jebkuru iniciatīvu, jebkuru viedokli. Agneses ‘skin in the game’ ir viņas reputācija. Kura, kā mēs redzam, arī cieš no publiskā nopēluma.
Kā jau teicu, šis nav tieši par 5G, bet gan par to, kuri mums drīkst skaitīties eksperti, un kā par ekspertiem var tapt.
Atradums ir stāsts no 60.gadiem. Ir arī filma par šo. ‘Ask for Jane‘.
Filma gan nav augsti novērtēta IMDB. Taču stāsts ir svarīgs. Tas ir par abortiem. ASV bija aizliegti aborti 1960.gados. Stāsts nav par morāli. Stāsts ir par to, kas ir vajadzīgs. Ir ļoti daudzas sievietes, kuras spiestas un kuras izdara izvēli – veikt abortu. Lai cik briesmīgi tas nebūtu, šāda lieta bieži vien ir izdzīvošanas jautājums. Kas nozīmē, ka pat, ja aborti ir nelegāli, tie tik un tā tiks veikti. Kas arī cilvēces vēsturē ir noticis.
Tā nu šis stāsts ir par medmāsām, kas ļoti iejūtīgi izdarīja izvēli, daudz maz kvalitatīvi veikt sievietēm abortus. Šo procedūru viņas apguva pašas. Protams, to visu darīja nelegāli.
Pa visu laiku viņas kopā tika veikušas 11’000 abortus. Un kas ļoti būtiski – bez neviena fatāla iznākuma. Kurpretim nelegālo abortu vēsturē mirušo sieviešu skaits ir briesmīgi augsts.
Šeit rodas jautājums – vai tik ilgi jāmācās medicīnas skolā, lai veiktu praktiskas un tehniskas lietas.
Starp citu, mūsdienu rietumu medicīna tieši arī ir laba ar tehniskām, gandrīz vai amatnieciskām lietām. Akūtu problēmu risināšanai.
Piedodiet, ja jautājumu apskatu visai virspusēji. Tomēr īsā rakstā kā šis vēlos tikai iezīmēt šo izaicinājumu.
Nesen aizvedu dēlu pie ausu ārsta. Viņa meistarīgi ar savu aparātu apskatījās dēlam ausīs. Ieraudzīja visu, ko vien var ieraudzīt. Deva kaut kādu skaidrojumu, kādēļ tā. Un beigās uz lapas uzrakstīja, kādas zāles jādzer.
Visām zālēm ir aprakstītas blaknes (lai samazinātu ‘skin in the game’).
Šāda veida konsultācijas un ārstēšana notiek praktiski ikvienā slimības (speciāli nesaucu par veselības) kabinetā.
Vai šādai konsultēšanai ir jāmācās 10 gadi medicīnas akadēmijā? Šādu jautājumu uzdodu nevis es, bet arī pasaules vadošie veselības industrijas cilvēki.
Taču mēs turpinām mācīties ilgi, daudz, nevajadzīgi, iegūt grādus. Lai pēc tam sauktos par ekspertiem. Lai citi praktizētāji, citi, kas daudz ko apguvuši pašmācības ceļā, bieži vien uz sevi testējušie, neko nevarētu pat uzdrošināties pīkstēt.

5. miniRESTARTS.

Ik pa laikam es atgādinu par uzlādējošiem un restartējošiem pasākumiem RESTARTS.
Tagad uzsākam vienu sēriju ar miniRESTARTIEM. Izbraukuma pasākumi pa dažādām Latvijas vietām.
Atšķirībā no 3 dienu pasākuma, šis notiek vienas dienas jeb 12 stundu garumā. Kā kondensētā versija lielajam pasākumam. Bez nakšņošanas. Taču ar visām galvenajām eklektiski atlasītājām meistarklasēm un nodarbībām.
Tāpat, kā ierasti, tajā ir atdzimšanas elpošana, kas uzreiz ļaus sajust savas apziņas un zemapziņas sasinhronizēšanos.
Šis ir tas, ar ko sākas ikviens restarts. Atvērt durvju spraugu un sajust, kā garšo dzīve, kad esi kaut drusku vairāk izkārpījies no sava iestrēguma. Tas burtiski ir kā nospiest tava ķermeņa restarts pogu. Un ielādēt sistēmu no jauna.
Citas neatņemamās sastāvdaļas šajā pasākumā ir cigun vingrošana/elpošana, kā arī kustības vispār.
Arī rūdīšanās. Par uzturu.
Sevišķi liels uzsvars uz to, kā veidot savu dzīvi un savu ikdienu tā, lai tu ik brīdi justos labi. Taču, lai tu virzītu savu dzīvi uz kādu lielāku mērķi. Lai tu iesāktu dzīvot savu dzīvi atbilstoši savai jēgai, savai lielajai vīzijai.
Mēs brauksim uz Cēsīm – 27.oktobrī
Uz Ogri – 2.11.
Jelgava – 9.11.
Uz Daugavpili – 15.11.
Uz Lubānu – 16.11.
Uz Liepāju – 23.11.
Uz Valmiera – 7.12.
Te vari iepazīties ar programmu un jautājumiem, kas Tevi varētu interesēt.
Dod ziņu un tiekamies mini-RESTARTĀ!
Posted in 5 lietas.