#203 – 5 atradumi: viss tev ir, ko vajag, meža terapija un uzcelt pili [no 25.augusta]

1. KLAUSĪTIES. Attiecībās – nesākt bāzties virsū ar risinājumiem. 

Šo rakstu kā vēstuli sev. Grūtības šo atcerēties. Uzklausīt. Nebāzties virsū ar padomiem, nebāzties virsū ar atbildēm.
Sarunas var būt dažādas. Kad tās ir sadzīviskas, tad ir viena lieta. Kad kaut kādu lietu pārspriešana, tad tas ir vēl kaut kas cits. Taču dzīvē ir arī tādas sarunas, kur viens otram vēlas padalīties ar kaut kādiem saviem pārdzīvojumiem, ar izaicinājumiem. Ar grūtībām. Faktiski tā varbūt pat ir pasūdzēšanās par savām ciešanām otram cilvēkam. Tādam, kuram uzticies, uz kuru paļaujies. Līdzīgi kā ar nopūtām un smagām izelpām. Tās palīdz.
Ir pat zināms, ka katram organisms pats ik pēc aptuveni 15 minūtēm veic dziļas (smagas) izelpas, kas kalpo kā izlādes elements nervu sistēmai. To cilvēks var darīt arī pats apzināti.
Tieši tāpat izrunāšanās ir sava veida izlāde. Izrunāšanās nevis lai gūtu jaunu informāciju, bet tikai lai vienā virzienā notiktu saruna. Tajā piedalās parasti divi cilvēki. Taču otra cilvēka uzdevums ir BŪT. Kas izpaužas kā uzklausīšana, klausīties un varbūt pat arī dzirdēt. Taču tas pēdējais varbūt pat nav tik būtisks.
Viss, kas smagumā un kaut vai sīkās ciešanās nonākušajam vajadzīgs ir – kāds kas IR.
Šis ir būtiski. Jo jebkas vairāk par BŪŠANU ir jau par daudz. Tieši tādēļ bieži vien attiecībās izveidojas savstarpējs klusums, jo mentāli/ kognitīvi mums šķiet, ka vajadzētu problēmu risināt. Ja ir problēma.
Tikai problēmas risinājums ne vienmēr ir problēmas risinājumu nezināšana. Pārāk bieži cilvēks zina, kas jādara. Trūkst kas cits. Trūkst atbalstošas vides, lai risinātu problēmu. Trūkst kaut kādas dziļākas emocionālas skaidrības un pārliecības par to, ka zināmie risinājumi ir paveicami un īstenojami.
Ja vien protams kāds problēmgadījumā ļoti apzināti nenāk pie tevis ar jautājumu, lai tu palīdzi, lai tu sniedz padomu, tev padoms būtu jāpatur pie sevis.
Cilvēks nevēlas dzirdēt padomu vai problēmas risinājumu. Cilvēks pamatā nemaz negrib dzirdēt vispār neko. Cilvēks grib tikai un vienīgi tikt uzklausīts.
Tagad es to esmu uzrakstījis kā vēstuli un atgādinājumu pats sev. Un arī vienam otram citam pārlieku racionālā tipa cilvēkam.
Šodien pat, man dēls kaut ko saka, un es uzreiz metos pamācīt. Es uzreiz dodu padomus, ko un kā labāk. Es taču arī zinu, ka viņam ir vien 11 gadi, dzīves pieredzes un arī objektīvas zināšanas nav tik daudz, lai viņš zinātu ko un kā. Diemžēl mans padoms viņam kā 2 centi. Pilnīgi nekas. Pat pretēji. Viņš gribēja padalīties ar saviem pārdzīvojumiem. Kuri arī 11 gadīgam netrūkst. Emocionālas grūtības, sarežģījumi ir cilvēkam jebkurā vecumā. Un mans dēls tā pa īstam negribēja tēva padomu, ko un kā labāk darīt. Viņš vienkārši vēlējas sajust drošību, viņš vēlējās tikt saprasts un meklēja uzticības personu, kura vajadzības brīdī spētu pasargāt, uzmundrināt un vienkārši būt blakus.
Ja pats vai pati atpazīsti sevi šādās situācijās, tad ceru, ka šoreiz padoms nebāzties virsū ar risinājumiem, piedāvājumiem un padomiem, noderēs arī tev.

2. MŪZIKA. Michael Sembello – Maniac.

Kad notika 24h stundu RESTARTS, programmā bija biodeja. Ar Vinetu Grīvzu, kas šo arī var teikt terapeitisko dejas virzienu dara ļoti augstā līmenī.
Viens no RESTARTS dalībniekiem nodarbības beigās piegāja pie pasniedzējas un ar ārkārtīgi lielu saviļņojumu un pacilātību nobučoja Vinetu uz vaiga. Pateicās par to, ka viņš beidzot pēc vairāk nekā 10 gadu pārtraukuma dejoja. Viņš izskatījās laimīgs.
Un es viņam varu vienīgi piekrist. Tas bija jaudīgi. Tagad par pašu biodeju nevēlos runāt, bet gan par vienu dziesmu, kas skanēja nodarbībā. Kas man atrāva vaļā iekšējo prieku. To neviltoto patieso dabā paredzēto prieku. Augstāko prieku. Ko cilvēki mēdz dēvēt par laimi. Bet nevis hedoniskā laime, kurā bauda ir maņām. Bet tāds dvēseles prieks, kāds bija Laurim, kad viņš pateicās pasniedzējai.
Man šī dziesma ir iepriekšējās nedēļas atradums. Tādēļ, ka montējot video, es šo dziesmu vēlreiz uzmeklēju un klausījos.
80.gadu hīts. Tas ir no tiem hītiem, kurus visi zina, bet neviens nezina izpildītāju.
Michael Sembello ar dziesmu Maniac.
Šī dziesma tev noderēs nākamajai ballītei. Pamēģini kādā brīdī, ad cilvēki jau mazliet apraduši viens ar otru, kad balle jau kādu laiku notiek, kad deju placī jau kaut daži dejo, uzliec šo. Tu redzēsi kā tā rauj nost jumtu. Ne velti dziesmā ir vārdi:
she’s a maniac on the dancefloor, and she’s dancing like she never danced before”/
“Viņa ir maniaks uz deju grīdas, un viņa dejo tā, it kā nekad iepriekš nebūtu dejojusi.”
Lūdzu! Prieks palīdzēt! Lai laba deju ballīte!

3. ATTĒLS. Ko katrs sev nēsā līdzi. Uz galvas.

Pirmo reizi atradumu vēsturē (palabojiet mani, ja kļūdos) attēls ir kā atradums. Fantastisks. It kā joku foto, bet tai pat laikā tā ir realitātes karikatūra.
Vakar vienā sarunā man jautāja par to, kas priekš manis ir laime. Un es kā jau daudziem zināms, atbildēju ar ziedoņa dzejoli, kurā dzejnieks saka, ka lielas laimes nav, bet tādi mazi ikdienības prieciņi. Tā priekš manis ir atslēga. Jo visi grib laimi, to lielo laimi. Tikai tā nevienam nenāk rokās. Un kā gan lai tā dotos rokās, ja tādas nav. Tas tāpat kā iet mežā un medīt vienradzi. Var meklēt un meklēt, bet ja tāda nav, tad tev sāks likties, ka tu kaut ko nepareizi dari. Ka tu kaut kāds ne tāds. Kaut kas tev pietūkst. kaut kas ir par maz. Vai nu laika nav, vai par maz zināšanu, vai par maz diplomu, naudas un slavas par maz. Visas sevis limitējošās domas tu kā savu arsenālu ņem palīgā, lai kaut kā sev attaisnotu, kāpēc nevari atrast unikornu jeb vienradzi. Sākumā tev tas noder kā atruna, kāpēc nav izdevies trast. Taču vēlāk tu tam arī sāc ticēt, tu sevi sāc identificēt ar to, kas tev trūkst. Ja sākumā tu to mini kā iemeslu, tad pēc tam tu tas esi.
Tad tu sāc dzīties vairs ne laimei pakaļ, bet tam, lai pārspētu savas limitācijas. Ja teici, ka tev nav naudas, tādēļ x vai y. Tu nopelni naudu, bet tev jau ir vēl citas limitācijas. Vai nu x un y nav pietiekami, vai arī a vai b tagad jāīsteno.
Tu, protams, pamani, ka ar x un y vai a un b vienalga vienradzis nav atrodams. Tu turpini skatīties uz citām limitācijām.
Stulbi vienīgi, ka ārējās limitācijas nekad nebeigsies. Tas neaptrūksies. Nav iespējams. Jo viss, kas tev ir vajadzīgs – tevī jau ir tagad. Tev visa kā ir gana. Tāpēc fokusam jābūt nevis uz āru, bet gan uz iekšu.
Kā tai bildē – apskaties uz sevi un paskaties, vai ir arī kaut kas, kas tevi iedrošina nevis bremzē. Paskaties, vai gadījumā vienradzis nav tevī pašā. Tas nav jāmeklē mežā. Kā šai attēlā. Viss saprotams arī bez vārdiem.

4. CELT. Pasaka par plašu redzējumu/ lielu bildi

Sandhguru kādā savā uzstāšanās reizē pastāstīja fantastisku stāstu. Kas man izcili noder. Kas tik labi integrējas tajā, par ko ir RESTARTS pasākumi. Par to, kāda atšķirība ir no rītiem mosties, kad tev ir kaut kas aizraujošs un kad tev priekšā ir tikai besīga stresa pilna ikdiena. Kāda ir atšķirība sākt darīt skaistas un noderīgas lietas. Kādas tu gribi sākt darīt.
Gribi sākt veselīgi ēst, kustēties, iet, darīt un būt. Bet neēd, nekusties, neej, nedari un nemaz īsti neesi.
Tad nu, lūk, stāsts.
Reiz kāds ceļotājs iedams pa ceļu ierauga akmeņu kaltuvi. Tajā viņš pamana pēc kārtas 3 vīrus, kas cērt akmeņus no klintīm.
Visi trīs cītīgi strādā. Acis nepaceldami, iegrimuši savā darbā.
Ceļotājs pieiet pie pirmā sastaptā vīra un vaicā. Ko tu te tik rūpīgi un centīgi dari?
Tu esi tik iegrimis savā darbiņā, tādēļ lūdz pastāsti – ko tu dari?
Un pirmais strādnieks izbrīnā atbild: Tu vai tad neredzi – cērtu akmeņus?! Tas ir mans darbs.
Ceļotājs saņēmis atbildi atvadās un dodas tālāk.
Tad turpat drusku tālāk ceļotājs sastop vēl vienu strādnieku, kurš tāpat kā pirmais – nopietns un iegrimis – strādā ne acu nepaceldams. Arī šim ceļotājs prasa, kas ir tas, ko viņš tik nopietni dara?
Otrais strādnieks nedaudz dusmīgs par traucējumu atrauc ceļotājam – ka vai tad ceļinieks neredzot, ka šis vaigu sviedros, pelnot iztiku savai ģimenei un sev. Un lai liekot mierā citādi strādnieks palikšot bez vakariņām.
Ceļotājs negribēdams traucēt strādnieku devās pie trešā strādnieka, kuru viņš pamanīja drusku tālāk uz priekšu.
Ceļotājs pamana arī trešajam strādniekam nopietnu skatu un lielu iedziļināšanos tajā smagajā darbā, ko viņš dara. Vairs neko sevišķi labu negaidīdams, ceļotājs jautā arī trešajam, ko viņš darot.
Uz ko par pārsteigumu ceļotājam strādnieks ļoti lepni atbild – nu, kā, vai tad tu nesaproti, es ceļu baltu skaistu pili. Es cērtu šos smagos akmeņus, lai būvētu skaisto augsto pili.
Visi trīs strādnieki veic vienu un to pašu smago darbu, taču ar kādu domu katrs no viņiem pieiet savai dzīvei, savam uzdevumam, izšķir visu.
Konteksts nosaka visu.
Ja nezini vēl, kādu pili cel tu, tad tev daudz vairāk laika jāpavada izdomājot to, nevis smagi strādājot.
Jo cirst akmeņus ir vieglāk, ja tu zini, kādam nolūkam tie būs domāti.

5. MEŽA TERAPIJA. 

Notika iNovuss jaunrades festivāls. Labs. Ja abstrahējamies no tā, ka nav skaidrs, kāds mērķis valstij rīkot šādu pasākumu, piedevām vēl tik dārgu. Ja to ignorē, vai pareizāk sakot iedomājas, ka to rīkoja kāda milzīga privāta banka, tad pasākums bija izcils.
Kā parasti mēdz teikt, ja tu vari paņemt sev līdzi kaut vienu lietu no pasākuma, tad tas ir jau milzīgs ieguvums. Tā nu nolēmu padalīties ar vienu lietu, vienu atradumu, par ko šeit gribu nedaudz aprakstīt.
Proti, par to, kā apstāties un kļūt apzinātākam.
Uz Rīgu no Dienvidtiroles bija atbraucis Martin Kiem. Bijis vai esošs biznesa koučs, organizāciju psihologs, konsultants. Pēc šādas priekšā stādīšanas parasti lielai daļai (un arī man) jau būtu skaidrs, kas varētu saturs. Nu ne tā, ka viss zināms, bet drīzāk paredzams uzstāšanās žanrs un/vai mesidžs noteiktā virzienā.
Taču sāku klausīties un sapratu, ka šis Martin ir ļoti atšķirīgs un nepierasti dvēselisks priekš biznesa kouča.
Viņš mani iepazīstināja ar it kā zināmu ideju. Tik zināmu, ka varētu pat šķist – nu to jau mēs visi darām. Biežāk vai retāk, bet visi. Ko tur vēl no tāda izvērst lielu padarīšanu…?
Tomēr tas piegājiens niansēs un detaļās ir pat ļoti īpašs.
Proti, runa ir par mežu, par pastaigām mežā. Vai to var saukt arī par meža terapiju. Patiesībā to tā arī sauc. Meža terapija. Japānā ļoti populārs koncepts, kuru sauc ‘shinrin yoku’
Drusku aprakstīšu, kas šim visam ir pamatā, lai drusku paļodzītu tavu līdzšinējo priekšstatu par iešanu mežā ar gandrīz vai terapeitisku nozīmi.
Tas, ka mēs ejam uz mežu un pēc tam jūtamies labi, ir labi. Tas tiešām palīdz. Tāpat kā apsēsties mierā un drusku neko nedarīt, drusku mierīgi paelpot. Pēc tā arī mēs jūtamies labi, bet tāda īsta meditācija tā nav. To var darīt vēl daudz apzinātāk. Tāpat arī iešanu mežā var padarīt par vēl apzinātāku.
Ja tu neesi starp vidējo pilsētnieku, kas 90% sava laika pavada telpās, lielāko daļu no tā laika tu sēdi, bet tā vietā esi daudz mežā, tad vari izlaist šīs rindas. Tomēr, ja esi urbanizēts, ar tehnoloģijām (telefoni un datori) apkāries cilvēks, kam maz laika, tad šis ir domāts tieši tev.
Iet mežā pastaigāties ir viens. Bet iet mežā, lai aktivizētu maņu orgānus, bet cik vien var atslēgtu prātu. Citiem vārdiem sakot, pārslēgšanās no darīšanas uz būšanas, uz piedzīvošanas režīmu. Lēnums. Tik lēni, ka tavs prāts vairs nespēj turēt līdzi. Tas grib malt un griezt. Bet tu vienkārši lēni visu dari. Bez mērķa. Tas nav pārgājiens. No A uz B. Nav mērķa nekāda. Vienīgais zelta likums ir  – pamani visu. Ar visām 5 maņām. Dzirdi, redzi, smaržo, garšo un satausti. Tas tik ļoti aktivizē nervu sistēmu, ka tu vari pat piekļūt savai 6.maņai.
Viss, kas vien jādara ir – darīt visu 10 vai pat 20 reizes lēnāk nekā ikdienā. Ceļš ir sajūtas nevis jānonāk gala punktā. Tas stāsts ir par sajūtām, kas ņem virsroku. Nevis domāšana, kas ikdienā it kā valda. Es saku ‘it kā’, jo tā esam iedomājušies. Bet sajūtas caur maņu orgāniem ir kā durvis uz apzinātību. Sensorā uztura bagātinātājs.
Šobrīd ir plānā veikt dažas testa grupas, ar kurām kopā iziet mežā un pamēģināt šādu piedzīvojumu. Kuru protams var pastudēt drusku vairāk un izzināt šīs idejas terapeitisko spēku. Vācijā šo var mācīties un iegūt nezin kādus tur sertifikātus. Taču lai pamēģinātu un palūkotos, kā šis strādā, nav nekur jāmācās. Aizej uz mežu un fokusējies uz maņām.
Ja Tevi interesē piedalīties kādā no testa grupām, ko rīkošu, tad raksti man epastu.
Šī noteikti kādā no RESTARTIEM tiks iesaistīta.
Posted in 5 lietas, Blogs.