#202 – 5 atradumi: panākumi un iespējas pārģērbušās par draudiem, praktizēt augstu līmeni un festRESTARTS [no 28. jūlija]

1. MASKĒŠANĀS. Panākumi un iespējas pārģērbušās par draudiem.

Esam tā būvēti, ka mums jābūt piesardzīgiem. Viena reize paēst nav tik vērtīga kā viena reize tikt apēstam.
Tā esam ieprogrammēti. Jau agrāk esmu rakstījis par tā saucamo neuroception jeb nervu līmeņa uztveri, kas liek mums caur ādu, acīm, ausīm, vārdu sakot,  ar visām iespējamajām maņām nepārtraukti neapzināti saņemt signālus, kas var vēstīt – pastāv draudi, vai nē.
Tāpēc arī ziņās viena avarējusi lidmašīna daudz vairāk piesaista mūsu uzmanību nekā simtiem tūkstošiem lidmašīnu, kas nosēdušās veiksmīgi. No 100 komentāriem tev prātā paliks tas viens negatīvais.
Tādēļ simtiem uzslavu nebūs tik efektīvas, cik viens nopēlums.
Sevišķi spēcīgi šis process notiek attiecībā uz visu jauno. Viss ierastais ir zināms un tādēļ arī drošs, jo zini, ko sagaidīt.
Kolīdz tev braukšanai uz darbu jāizvēlas cits ceļš, tā tavā prātā jau notiek visādu scenāriju domāšana. Pārsvarā bez tavas gribas iesaistes. Tādas domas pašas nāk, un tev pat nav pieejams zināt, no kurienes tu šādi domā.
Tas viss ir potenciāls risks. Vienalga – vai nokavēt darbu, vai vienkārši ieberzties uz sastrēgumu.
Daļēji tas ir tādēļ, ka visam, kas nav zināms, iekams nav pārbaudīts, ir risks būt sliktākam nekā ir tagad. Un daļēji tādēļ, ka ir bijusi kāda negatīva pieredze līdz šim. Tam pat nav obligāti jābūt par ceļa uz darbu izvēli. Tas pārsvarā notiek uz daudz kompleksākām lietām.
Katra šāda jauna tikšana galā ar jauniem riskiem pieprasa milzīgu enerģijas resursu. Tāpēc arī cilvēks bieži vien izvēlas esošo slikto variantu, nekā riskēt ar jaunu iespēju, kas potenciāli var izrādīties kaut kas sliktāks. Tāda pieredze ir daudziem. To pierāda arī Daniel Kahneman un Amos Tversky veiktie pētījumi par izvairīšanos no riska (risk aversion). Tā nu varam arī saprast, kādēļ sieviete nav gatava pamest vīru, kas viņu sit. Jo, pirmkārt, vientulība bieži vien ir vēl nepanesamāka un cits jauns partneris varētu būt vēl cietsirdīgāks un ļaunāks.
To parasti lielā mērā cilvēkam suģestē  nevis prāts un racionālā pieeja, bet gan tā pati nervu sistēma.
Šie modeļi lieliski aprakstīti grāmatā “Body keeps the score”. Kur, kā jau nosaukumā parādās, centrālā ideja ir par to, ka ķermenis, organisms, nervu sistēma piefiksē pilnīgi visu.
Un beidzot tad līdz atradumam esam nonākuši. Tikai vēl viena piebilde. Ja šo konceptu tu padari sev saprotamu, tas nenozīmē, ka tu varēsi izvairīties no iespējamības, ka ar tevi notiek tieši tas pats, kas aprakstīts šajā atradumā.
Tātad, kādēļ ļoti daudzi cilvēki negūst panākumus, neizmanto savas iespējas? Ne jau tādēļ, ka viņi racionāli to negribētu. Kurš gan negrib gūt panākumus, kurš gan negrib izmantot savas iespējas? Visi gribētu. Bet nezin, kādēļ to nedara. Nevis nezin, kādēļ… Varam gan zināt, kādēļ tā.
Tādēļ, ka panākumi un iespējas nāk tērpti kā draudi.
Tagad pat, esmu šur tur jau sācis runāt par to, ka vēlos iegādāties muižu. Vēlos kļūt par muižnieku. Izveidot saviem RESTARTS pasākumiem savu vietu, atrestaurēt un izveidot tādu kā retrītu un pašizaugsmes muižu ar pielāgotu infrastruktūru utml. Par to gan vairāk kādu citu reizi.
Taču kas notiek. Ar prātu saprotu, kādi soļi jādara, kādi lēmumi jāpieņem, ar ko jāiet runāt. Es to visu zinu. Es pat zinu, ka daudzi no šiem soļiem, kaut arī liekas bailīgi, sliktākajā gadījumā var neizdoties, un tad jāpieņem drusku citi lēmumi un jāpieiet problēmai no otras puses. Zinu to, ka nekas slikts, tikai labs var izdoties.
Taču nezinu īsti kādēļ, bet iekšēju pretestību jūtu. Tādu, kā gandrīz vai neizskaidrojamu. Es saprotu, ka šis projekts ir iespēja, un panākumi ir 99% garantēti, ja īstenošu ideju. Kam vien stāstu, visi sajūsmā.
Taču pretestība ir tādēļ, ka nervu sistēmai tas ir pārāk draudīgi. Tur nav jāmeklē racionāls skaidrojums. Tam nav nozīmes.
Paskaties sev apkārt, paskaties uz savu dzīvi! Cik nav tādu lietu, kuras zini, ka tev vajadzētu darīt, kas nāks par labu, kas uzlabos tavu dzīvi, bet tu to nedari, jo ir iekšēja pretestība.
Kas darāms? Vienkārši. Kārtējo reizi – nav viegli. Jāpārtrauc autonomās reakcijas (autonomic response). Tās ir kā cilpas. Viena lieta pastiprina iepriekšējās.
Numur viens – ir kustēties. Fizioloģiska reakciju pārtraukšana. Elpošanas (sevišķi atdzimšanas elpa) vingrinājumi, somatiskie ķermeņa vingrinājumi, meditācija, prāta, sirds, nervu sistēmas sinhronizēšanas uzdevumi/ vingrinājumi. Visa biohaking artilērija ieliekama šajā. Starp citu, uzturs, gavēšana, rūdīšanās arī tajā ietilpst. Tas viss darāms metodoloģiski. Taču tas strādā.
Otra pieeja, kas vairāk ir kā mentālais modelis: jāizvēlas – jātrenē – pāriet no salīdzināšanas ar citiem (ar pārējo) pret zinātkāri/ ziņkāri (nekad neesmu sapratis atšķirību, man tas liekas – abi vienādi labi, jo ir viens un tas pats). Kad turpini ļaut savam prāta procesam notikt pēc inerces, būsi tikai reakcijas režīmā. Tad tava nervu sistēma un arī tu apzināti redzēsi visu kā salīdzinājumu ar tavu iepriekšējo pieredzi.
Lai nenotiktu iepriekšēji pieredzētais, lai izkļūtu no bažām par to, kā būs, tev jākļūst ziņkārīgam. Paskaties, kā tu reaģē, kad ar entuziasmu brauc uz nezināmām vietām ceļojumā. Tu pēti, tu skaties. Jaunas filmas, dziesmas, koncertus – ir tā, itkā tev maģiski mazliet atslēgtos nervu sistēma, kas tevi grib tikai brīdināt un pasargāt no briesmām. No zināmā. It kā viss būtu draudi. Zinātkārība jeb angliciskais kuriositāte (curiosity) ir tā, kas ļauj tikai reģistrēt. Pie kam reģistrēt no jauna. Tā kā bērns līdz 7 gadu vecumam. Tikai ienākošie signāli. Kas ļauj veidot jaunas nervu un smadzeņu sinapses. Kas tikai vēlāk tiks vai netiks reģistrēts un uztverts kā draudi.
Gan instrumenti, kurus tā pavirši uzskaitīju, gan arī kļūt zinātkāram – abi ir procesi un prakses. Tas nav stāvoklis. Kolīdz pārtrauc šādi darboties, dzīvot, tā atkal var iezagties draudu sajūta.

2. PRAKSE. Top performance ir top prakse.

Lai uzsvērtu iepriekšējo atradumu kā pieeju praksei.
Mums patīk un ir viegli redzēt jebko skaistu, baudāmu, labu kā pabeigtu produktu.
Kad izmantojam šo skaisto kā iedvesmas avotu, mēs vēlamies nonākt tur. Tajā pabeigtībā. Mēs gribam izskatīties labi, mēs gribam labi prast spēlēt kādu mūzikas instrumentu, mēs gribam būt gudri, bagāti. Mēs gribam būt pabeigtībā. Tomēr tas ir lielākais mīts, kāds pastāv. Protams, no mārketinga un naudas pelnīšanas viedokļa, tirgot veļas pulveri, kurš dabū tavu palagu sniega baltu, ir labāk un efektīvāk nekā tirgot mazgāšanu kā darbību. Neviens tādu pulveri nepirks. Visiem vajag rezultātu. Sevišķi rietumu pasaule uzbūvēta uz rezultātu.
Skolā visi uztraucas par to, kāda būs eksāmenā atzīme. Tādēļ jau pieņemt lēmumu nošmaukties un špikot (nesaku, ka tas obligāti ir slikti) ir vērts, jo tas var dot rezultātu.
Neviens negrib procesu. Kuru interesē pati mācīšanās? Vajag atzīmi.
Dzīvē nevienam neinteresē tava atzīme, dzīvē vērtēšana pa īstam notiek tad, kad tu pats sevi vērtē. Un sevi nepiemānīsi. No kurienes tad lai jaunietim būtu pārliecība par savām zināšanām, ja viņš pats ļoti labi zina, ka eksāmenu barjeru viņš pārvarēja, jo šmaucās. Viņš ta zina, ka neko par fiziku īsti nezina…
Tāpat arī kad gribi 15% ķermeņa tauku masu, tad ir jāgavē plus jāsamazina ogļhidrātu lietošana. Pārsvarā saldumi un alkohols. Un garšīgās bulciņas. Tas ir process. Tas nav seksīgi.
Tāpēc, kad uzņēmumos un dažādos pasākumos lasu lekciju par top performanci, tad redzu kā visus interesē kļūt par labākajiem sevis eksemplāriem, par top performeriem. Taču par tādiem kļūt gataviem.
Tikai tā problēma ir tāda, ka par to nevis kļūst, bet par to dzīvo.
Zini, vārds ‘būt’ tagadnes nenoteiksmē ir DARBĪBAS VĀRDS. ‘Būt’ ir darbība!!!
Tātad – par top performeri – par to tagadnē ir aktīvi jābūt. Tas ir jāpraktizē.
Tu tikko biji kaut kur augstu, bet kolīdz tu pārtrauc darbu pie tā, tā tu pārtrauc savu dzīvi kā top performeris.

3. ATŠĶIRĪBA? Ziņkārīgs vs zinātkārs.

Atradums, kas radās, rakstot pirmo atradumu. Tur jau minēju, ka nav man skaidra atšķirība starp vienu un otru.
Tad pajautāju dažiem sev riņķī, ko viņi domā par šo abu vārdu nošķīrumu.
Es pajautāju, lai izskaidro man atšķirību starp zinātkāri un ziņkāri. Nekad neesmu sapratis atšķirību. Man tas liekas – abi vienādi labi, jo ir viens un tas pats.
No sarunas ar citiem izsecināju, ka sabiedrībā tiem tiek piešķirta nozīme caur procesu, cik tas ir pozitīvs vai negatīvs. Vieniem un tiem pašiem procesiem. Ja tas ir kas slikts, tad lieto ziņkārīgs, ja labs – tad zinātkārs?
Es saku, ka process viens un tas pats. Attiecas uz vienu un to pašu. Ja lien, kur nevajag, tad parasti saka – ziņkārīgs.
Es domāju, domāju un izdomāju, ka tas ir absolūti viens un tas pats!
Tas ir ļoti būtiski!! Tādēļ, ka tas, vai kaut kas labs vai slikts, ir ļoti individuāli. Un atkarīgs no konteksta. Konteksti ir dažādi. Labais un sliktais dabā nav. Ir tikai tas, ko kāds par tādu sauc. Ja man liekas, ka labs ir X, bet tu par to interesējies, tad esi zinātkārs. Ja kaut kas slikts ir Y, un tu par to interesējies, tad tu esi ziņkārīgs un man tas vairs nepatīk. Es tevi nosodu.
Šāds nodalījums latviešu valodā neko labu latviešu izaugsmei nedod. Jo izziņa ir labākais, ko cilvēks var darīt. Un tikai tāpēc, ka kādam tas nepatīk, nosoda tevi. Lai gan cilvēka dabā ir būt meklētājam un izzinātājam.
Es bieži dzirdu, kā vecāki saviem bērniem saka – neesi tik ziņkārīgs. Tā vietā, lai normāli un korekti atbildētu uz jautājumu. Nelien, kur nevajag. Kā bērns var zināt, kur vajag un kur nevajag? Ja nepatīk jautājums – tad tevi apcērt. Ja nav tevis, tad nav neērta jautājuma. PSRS tā bija, Ziemeļkoreja tāda ir vēl tagad.
Jo zinātkāre/ziņkārība ir laba lieta pēc būtības. Ne tikai laba – tā ir ārkārtīgi jāveicina. Tomēr esam pamanījušies šo labo īpašību arī nopelt. Nav labi! Tas neko labu latviešiem nedos.
Šis ir parazītkoncepts, kas iemitinājies mūsu valodā kā traucēklis.
Jo ziņkārīgāks/zinātkārāks būsi, jo daudziem cilvēkiem tas nepatiks, ka kļūsti arvien jaudīgāks, zinošāks, pārliecinātāks. Jo grūtāk pašiem vājajiem un nepārliecinātajiem būs pret tevi turēties pretim.
Jebkurš konkrēts vārds, kuram jebkādā veidā piešķirta kaut nedaudz negatīva noskaņa, ir kaitīgi veselai tautai!!!!

4. FESTIVĀLS. Par RESTARTS festivālu

Augusta sākumā notika zibRESTARTS. Tas bija 24h pasākums. It kā ar visām klasiskajām nodarbībām, meistarklasēm, kas parasti notiek arī manos 3 dienu pasākumos. Tikai šoreiz kā eksperimentu vēlējos tādu ātru, dinamisku, ļoti intensīvu un uz lielāku grupu vērstu pasākumu.
Kā jau parasti savus pasākumus sāku ar ievadlekciju, pēc kuras nāk atdzimšanas elpošanas sesija.
Tie, kuri ir bijuši, mēģinājuši, tie zina, cik ļoti šis ‘norauj jumtu’. Tas ir fantastisks piedzīvojums, kas neatstāj vienaldzīgus. Tas paver jaunus apvāršņus, tas parāda jaunu pasauli pa durvju spraugu.
Ne velti tas saucas – atdzimšanas elpa.
Pēc 24h pasākuma Jānis Brūns, kurš vadīja elpošanas sesiju 40 cilvēkiem, man vēlāk atzina, ka tā bijusi arī viņam vienreizēja pieredze. Viņš nekad vēl nebija vadījis elpošanas sesiju vienlaicīgi tik liela grupai. Un kas būtiski – pie tik liela skaita parādās jauni efekti, kas nekad nav bijuši ievēroti pat 1 pret 1 elpošanas sesijās. Kuras faktiski skaitās visefektīvākās. Jānis sacīja, ka tik lielas grupas dinamika daudziem varētu būt bijusi pat vairākkārt efektīvāka sevis iepazīšanas un savas iekšējās pasaules atklāšanas rīks. Parunājot ar Brūnu, man ļoti ātri prātā dzima ideja par kaut ko vēl jaudīgāku, kaut ko lielāku. Jo Jānis mudināja pieaicināt viņu vēl kādreiz uz kādu lielāku pasākumu, ja vien tāds būs.
Nākamajā dienā jau sāku kalt plānus par festivāla izmēra RESTARTS pasākumu. Tādu, kurā mītos saturiska izklaide ar nodarbībām un sevis uzlabošanas idejām. Tādu, lai cilvēki 2 dienas varētu nodoties atpūtai un sevis veidošanai vienlaicīgi.
Šāds pasākums varētu būt kaut kas starp mākslas/skaņu/ mūzikas festivālu, starp tik ļoti pasaulē populāro burning man un arī kādu retrītam līdzīgo pasākumu. Tikai šoreiz ar dalībnieku skaitu līdz 300 cilvēkiem.
Mana pieeja, kas izskatās arī vienai daļai ļoti patīk un uzrunā, ir tā, lai būtu balanss starp garīgu un fizisku, praktisku un tikai sajūtu, starp racionālu un ļoti garīgu. Tieši tādi, kādi esam mēs. Pilnībā bez reliģijas, ideoloģijas. Tieši tas, kas daudzus uzrunā biohaking pieejās – kur runa ir par instrumentiem, par līdzekļiem, ko katrs sev var ņemt pēc sirds patikas. Bez uzspiešanas.
Līdz šim RESTARTS pasākumi šādi ir notikuši, un tas paticies 99% dalībnieku.
Šad un tad iezogas kāda konkrētāka filozofija vai pat ideoloģija. Taču man kā kuratoram, organizatoram uzdevums šo visu saglābāt, cik vien var neitrālu. Katrs paņem to un tik, cik vien šķiet pieņemami.
Tāpēc RESTARTS festivāls būs ar pilnu programmu. Gan skaņas, kā koncerts. Meditācija, uzturs, dažādas spēles, notikumi, aktivizēšanās. Aukstumpeldes, varbūt pat kaut kas, kas šobrīd populārs – ugunsstaigāšana un staigāšana pa stikliem. Nu tā, kārtīgi izdauzīties, bet arī izaugt. Lai pēc 2 dienu festivāla tu būtu gan atpūties, gan izklaidējies, gan arī kļuvis par daudz augstākas apziņas līmeņa cilvēku. Ar vairāk zināšanām, ar jaunām praksēm un uzlabotu pasaules uztveri.
Biļešu cena iepriekšpārdošanā:
  • Pirmās 50 biļetes un līdz 15.septembrim: 75€
  • Nākamās 50 biļetes līdz 2020.gada 1.janvārim: 95€
  • Tālākās 50 biļetes līdz 2020.gada  1. aprīlim: 115€
  • Līdz 2020.gada 1. jūlijam: 135€
  • Līdz 2020.gada 15.jūlijam: 145€
  • No 2020.gada 16. jūlija pilna dalības maksa: 175€.
Pasākuma programma un norises vieta tiks precizēta līdz 1. oktobrim.

5. NĀKOTNE. Nākamie 10 gadi būs labākie. Ir iespēja būt labākajiem.

Pēc visa spriežot, nākamie 10 tavas dzīves gadi būs veselīgākie gadi tavā dzīvē. Ej un izmanto un dari visu tagad.
Parasti par to neiedomājas.
Es kaut kad biju rakstījis, cik grāmatas cilvēks izlasa dzīves laikā. Maz. Un tas ir žēl. Tas ir skarbi, cik maz.
Taču vēl skarbāk ir tas, ko arī tajā rakstā pieminēju. To, cik vispār iespējams izlasīt dzīves laikā. Tas skaits ir ļoti mazs. Tāpēc talkā ņemu no ekonomikas aizgūtu konceptu. ‘Opportunity cost’ un ‘trade-off’ – proti, kādas ir alternatīvas, ja pieņem vienu vai otru lēmumu.
Tā kā mums ir tendence uztvert iespējas, laiku un lēmumus pieņemt tā, it kā visam būtu vienāds svars, vienāda prioritāra nozīme, tad šis atradums ir būtisks. Izlikt uz papīra vai kā citādāk padarīt viegli uztveramu ideju par to, ka nekas nekļūs labāk, ja jau tagad par to nesāksi domāt.
Iemesls, kādēļ ļoti daudz ko atliekam, ir arī tādēļ, ka domājam, ka kaut kad būs piemērotāki apstākļi. Kaut kad pienāks brīdis, kad īstenot idejas, ieceres kļūs vieglāk. Kad mistiskā veidā tev parādīsies vairāk laika.
Vai līdz šim pieredzētais liecina, ka tā tiešām kaut kad notiks? Diezin vai. Ja esi mana bloga vidējais statistiskais lasītājs, tad visticamāk tavi klasiskie spēka gadi (vecums no 20 līdz 30) tev jau ir aiz muguras. Kas nozīmē, ka tagad viss tikai kļūs sliktāk. Ar piebildi – ja neko nedarīsi. Tev ķermenī samazinās līmenis, ar kādu viss atjaunojas un palielinās līmenis, ar kādu viss bojājas. To saucu par anglisko “rate of repair – rate of damage”. Uz ko mums arī būtu jāvirzās, lai ietekmētu abus. Un ja neko nedarīsim, tad viss neapstrīdami kļūs tikai sliktāk.
Tagad šis atradums visvairāk vērsts uz tiem, kuri samērā maz ko dara, lai pierādītu dabai, ka tev vēl ir iekšā kaut ko sasniegt. Ja tu maz dari, tad ļoti liela varbūtība, ka tu to atliec. Tu zini, ka to vajag, bet atliec. uz pirmdienu, uz 1. septembri vai 1. janvāri. Tu to atliec uz atvaļinājumu, vai atliec uz pensijas vecumu.
Taču atceries, ka nākamie 5 vai pat 10 gadi ir tie, kuri tev būs ar vislielāko potenciālu. Pēc tam vairs tik labi nebūs. Spēka, enerģijas, laika nebūs vairāk. Vai nu tu sāc kaut ko darīt tuvākajos 10 gados, vai arī paldies un uz redzēšanos!
Posted in Uzlabo sevi.