#201 – 5 atradumi: darbā jāslēpj sevi, skaidrība labāk nekā pārliecība un kā redzam ārpasauli [no 21. jūlija]

1. DARBS. Cik labi jūties savā darba vietā?

Šoreiz divas tēzes apvienotas vienā atradumā. Tādēļ, ka daudz kas sakrājies no atradumiem. Tādēļ nolēmu, lai vairāk tiek interesantuma un noderīguma.
Pirmā tēze ir par to, cik cilvēki jūtas neapmierināti ar savu darbu, ko veic. Pirms vairākiem gadiem publicētajā Gallup pētījumā ieraudzījām, ka turpat ap 80% cilvēku organizācijās nejūtas iederīgi. Viņi, tas ir lielākā daļa no mums, nejūt, ka ir kaut kā dziļāk saistīti ar darbu, ko veic. Vai ar darba vietu, kurā atrodas.
Kā pats Gallup skaidro, tas saistīts ar biznesa rezultātiem. Respektīvi, ja uzņēmumam vai organizāciai nav panākumu, tas atspoguļojas visā lielajā organizācijas atmosfērā.
Taču otrs svarīgs faktors ir tas, ka cilvēkiem pašiem trūkst lielāka dzīves mērķa, kā arī pašas organizācijas ne pārāk precīzi un spēcīgi pauž lielākas misijas uzstādījumu. Gan saviem klientiem, gan arī uz iekšu vērsti – saviem darbiniekiem.
Kad abās pusēs trūkst lielā mērķa, ir grūti saprast, kas ir tas lielais uzdevums, kuru katrs pilda. To nezina ne lielais boss, ne nodaļas vadītājs, ne tavs tiešais priekšnieks, nedz arī tu. Tev jau tā ir grūtības atrast dzīvē to ĪSTO lielo motivāciju, to lielo lietu, uz kuru iet. Un ja vēl tu veic uzdevumu, kas neiederas nekādos rāmjos, tad neko vairāk arī gaidīt nevar. Lielas vīzijas un liela mērķa nospraušana ir centrālā lieta katram savā dzīve. Tāpat arī jebkura uzņēmuma dzīvē. Ar grāmatvediskiem uzdevumiem un mērķiem vien ir par maz.
Starp citu, ir versija, ka ļoti daudzi tik bieži domā, iet vai neiet prom no darba un varbūt uzsākt kaut ko, visdrīzāk ir tieši tādēļ, ka neredz jēgu savam darbam. Varbūt tuvā distancē ar lupu skatoties var atrast kaut ko noderīgu. Piemēram, tavs kolēģis ir superīgs cilvēks. Iesaistoties viņa vadītajā projektā, tu saskati savu lomu kā kolēģa izpalīgs. Un ar sirdi un dvēseli meties tajā visā iekšā. Tā var riktīgi nostrādāties. Un tad, protams, nogurt. Pēc pastrādāšanas taču nogurst. Taču ļoti bieži pēc tam ir grūti atkal atgūt spēkus. To tad sauc par izdegšanu.
Un kas ir izdegšana? Tā ir entuziasma pilna enerģijas tērēšana lietām, kuras nekur tālāk neaizved. Tas parasti ir par darbu, kas tev varētu pat ļoti, ļoti patikt, bet kas, ja neved uz lielāko vīziju, tev tikai atņem enerģiju.
Tādēļ es tik bieži arī dzirdu no cilvēkiem, ka viņiem patīk savs darbs. Pat ļoti patīk, bet viņi sajūt, ka tas viņus iztukšo. Tā ir izdegšana. Enerģijas patēriņš (pat foršām) lietām, kas neatbild uz lielo jautājumu – kāda tam ir jēga.
Tagad pirmais atradums, kas daļēji varētu kalpot kā padoms, daļēji – ierosinājums. Proti, sāc atbildēt uz pavisam vienkāršu jautājumu, kam vajadzētu tev palīdzēt vismaz īstermiņā. Vai nu saprast, ko darīt tālāk, vai arī kaut uz mirkli darīt kaut ko jēdzīgu savās 8 darba stundās ik dienas.
Jautājums – kam tu palīdzi, darot to, ko tu dari? Kam konkrēti, lūdzu nodefinē precīzi tos cilvēkus, kuriem tu dod pievienoto vērtību? Ja tu to nevari īsti izdarīt, tad tam, ko dari, ir nulles vērtības. Ja no šī nevari atrast pat vienu cilvēku, kam konkrēti palīdzi, tad tu izšķied savu un visas pasaules laiku un enerģiju.
No turienes ir liela daļa tavas dzīves neapmierinātības. Varbūt pat pati galvenā.
Tagad pie otrā tēzes.
Otra lielākā daļa tavas neapmierinātības ar darbu, ko veic, ir saistīta ar citu ļoti briesmīgu lietu. Pat tad, ja ļoti labi spēj apzināties un saprast, kam palīdzi.
Izrādās 80% darbinieku ne tikai darbā viss nav labi ar mērķu un vīziju definēšanu. Kas mani patiesībā šokēja – ap 80% cilvēku ir jāapslāpē savas īpašības, savas spēcīgās puses, savas tik ļoti būtiskās personības iezīmes. Kas nozīmē, ka tu ne tikai veic darbu ar mazu jēgu un pievienoto nozīmi. Tev bez tā vēl arī jāspēlē cita cilvēka loma. Ja to dara gadiem, tad nav brīnums, ka ir traucēta sava pašidentitāte, ka pārliecības par sevi nav, ticība saviem spēkiem, sev kā personībai ir krietni iedragāta.
Tādēļ otrs jautājums vai jautājumu virknīte būtu šāda: kas ir tās tavas stiprās puses, īpašības, kuras tev ir dotas kā dāvana, bet tās ikdienā pēc iespējas vai nu netiek īstenotas vai tev tās ir pat jāapslāpē? Jāapslāpē, lai tu iederētos kolektīvā un darba uzdevumos?
Ja ir kāda no tevis raksturojošām lietām, kas tevi padara par tevi dzīvē ārpus darba, ja tā īpašība vai nu netiek prasīta vai tev tā mērķtiecīgi ir jāatstāj aiz borta, tad ilgtermiņā tava labklājība ar 99,99% varbūtību būs sabojāta.

2. ĀRPASAULE. Kā mēs redzam lietas. 

Ar Dan Sullivan frāzi es iesāku lielu daļu savu lekciju un nodarbību. Šī frāze ir pat bijusi atradums. “Tavas acis redz, ausis dzird to, ko smadzenes meklē.”
Ko tas nozīmē? Ja nav nospraust ceļa mērķis, tad var pa ceļu iet un neiet, tu būsi tur, kur būsi un tajā neredzēsi nekādu atšķirību. Ja, savukārt, vēlies konkrētu iznākumu, tad tev sevi tam ir jāsagatavo. Ja reiz lasi šīs rindas, tad kaut ko gribi. Vai nu izklaidēties, vai mācīties, vai uzzināt/ apmierināt ziņkāri, vai uzlabot veselību. Jebkas, ko vēlies, tev tas ir jānolemj priekš sevis. Vai tu primāri to dari ar savu sirdi, vai slāpē sirdi un daudz vairāk vēlies prāta mērķus uzstādīt – tev tas ir jānolemj.
Tāpēc jebkas, ko dari, pirms tam nospraud sev nolūku. Sajūtu, domu, gara nolūku. Kad to būsi izdarījis, tad arī dzirdēsi un redzēsi to, ko gribēji, ko vēlējies.
Kad esi noskatījis sev jaunas smalkas kurpes vai automašīnu, tad tu nolem, ka šādu tu gribētu. Tas tad būtu tavs nolūks. Un tad tu pamani, ka un kad uz ielas ir kāds, kurš staigā tādos apavos vai brauc ar tādu auto. Vienā brīdī tu redzi tikai tos auto. Kaut kā pasaule ir sadevusies rokās un tev rāda filmu, kurā brauc pārsvarā tavs iekārotais auto vai cilvēki nēsā tavas sagribētās kurpes.
Tā arī ar visu pārējo, ko vēlies. Materiālo, nemateriālo. Dusmas un priekus, smaidu un savilktu pieri.
Un vēl viens citāts, kuru nu jau arī sākšu izmantot, ir šis fantastiskais vārdu virknējums: “Mēs redzam lietas nevis kādas tās ir, bet kādi esam paši”.
Jo dabā nav krāsu. Krāsas veidojas mūsu smadzenēs.

3. RĪKS. Fotogrāfiju fona noņemšanai

Sekoju līdzi Ilzei Rassai. Viņa pieejas, redzējums un beigu beigās viņas blogs ir izcils resurss visiem tiem, kuri domā par sevi kā par zīmolu. Kaut kādā mērā mums to visiem vajadzētu. Reputācija, kā tevi redz citi, tavi bērni, kolēģi, kāds tu pārējai pasaulei esi, tas viss ir svarīgi. Piekritīsi?
Tādēļ ikvienam  ir vērtīgi sevi uzskatīt par pārdevēju, par mārketinga cilvēku un par personīgā zīmola attīstītāju. Jo skaidrāk tu sevi šādi apzināsies, jo labāki būs tavi panākumi tajā, kā citi tevi redz un uztver.
Ilze Rassa par šo runā daudz un daudz dalās ar dažādām, bieži vien tehniskākām lietām.
Kā pēdējais atradums no viņas atradumiem ir rīks bildēm. Kā noņemt bildēm fonu.
Piemēram, bildē, kurā esi redzams, bet kuras fonā ir visādas ne parāk skaistas lietas. Taču tu pats esi tādā pozā un kustībā, kas labi izskatās. Tad šis ir superfantastisks rīks. Sen gribēju.
Esmu pat mēģinājis pats grafiskajās progammās to darīt. Tas ir nereāls čakars. Esmu prasījis palīdzību dizaineriem maketētājiem. Šāda darbība bieži vien var prasīt 10-20€.
Tagad tu ieej weblapā, ielādē savu bildi un 5 sekundēs tas notiek pats. Bez maksas.
Vispār, ir tik daudz šādu rīku, kas parastam maketētājam atņems darbu! Vai jau ir atņēmis. Un es to nesaku tādēļ, ka man prieks. Es to vairāk saku tādēļ, lai parastais maketētājs neaizsēdētos savā ērtajā maizē, bet sāktu apgūt jaunas lietas.
To, starp citu, es saku pilnīgi ikvienam, kas kaut ko vienu dara jau gadiem. Mācies klāt jaunu. Sevišķi spēcīgi tas būs, ja sāksi savas tagadējās prasmes kombinēt ar pilnīgi cita lauka prasmēm.

4. MĀJDZĪVNIEKI. Ben Greenfield – mājdzīvnieki, mājcilvēki. 

Kārtējo reizi lielisks Ben Greenfield. Sarunā ar … par to, kā dzīvojuši mūsu sendienu akmens laikmeta priekštēvi. Šeit ideja pavisam vienkārša. Mēs bijām klejotāji, vācēji, mednieki. Suņi kādreiz bija vilki, kaķi tāpat bija plēsīgi dzīvnieki. Zirgi, govis, vistas un daudzi citi dzīvnieki tika domesticēti jeb pielāgoti dzīvei vienā vietā. Tie kļuva par mājdzīvniekiem. Bet tieši tāpat arī mēs esam domesticēti cilvēki.
Mājcilvēki. Nezinu, kādu vērtību no šī atraduma var izlobīt. Ja nu vienīgi to, ka mums jāsaprot tas, ka tāpat kā kaķim vajag iet laukā un ķert peles, jo tas ir mednieks, tāpat arī mēs esam mājcilvēki, bet šad un tad mums vajag iet laukā un imitēt paleolīta cilvēkus. Industrializētā laikmetā tas nozīmē visādi šķēršļu skrējieni, vingrošanas. Pa daļai krosfiti, jogas, ciguni, jāēd savvaļas augi, ogas, medījumi.
Droši vien šajā gadījumā mums dzīvei var palīdzēt izpratne par to, ka esam vienkārši mājdzīvnieki.

5. SKAIDRĪBA. No pārliecības uz skaidrību. Clarity vs confidence.

No Sadhguru. Perfekti izskaidrots. Kas dzīvē vajadzīgs, uz ko tiekties.
Pirmais, par ko cilvēki sūdzas – par pārliecības trūkumu. Dūša papēžos. Gan tādēļ, ka ir situācija kā pirmajā punktā aprakstīts, gan arī citu iemeslu dēļ.
Un pārliecība ir svarīga. Tikai ir viens mīnuss, tas ir tikai pirmais pussolītis. Un pārliecība nav īsti tas, kas mums ilgtermiņā vajadzīgs. Ar to var izkļūt no dubļu peļķes. Ar to var iesākt darīt kaut ko, ko esi izvēlējies, kādu mērķi nospraudi. Taču ar to ilgi dzīvot nevar. Jo ja paļausies tikai un vienīgi uz to, tad kļūsi ļoti atkarīgs no ārējiem apstākļiem, kurus īsti nevari ietekmēt. Sākot no neizgulēšanās, beidzot ar negatīvu komentāru pie tavas  facebook bildes. To ietekmēt nav tavā varā. Taču katra šāda lieta tavu pašvērtējumu un pārliecību ietekmē. Viens kompliments ceļ spārnos, viena kritiska piezīme tevi grauj.
Tāpēc tu izvēlies pabiegt augstskolu, jo tad tev būs lielāka pārliecība. Tu knapi beidz un tev tās nav. Tad tu nolem, ka jābeidz maģistri, bet tev tas neizdodas. Tu vērtē sevi zemu. Ja izdodas, tad pārliecība uz mirkli atkal parādas, lai pēc mirkļa kristu, jo nevari atrast labu darbu. Un tādā garā.
Sadhguru stāsta smuku piemēru.
Iedomājies, tu ej pa telpu, kas pilna ar krēsliem. Tev jānoiet 20 metri no viena gala līdz otram. Tu ej un nonāc galā. Tur redzi, kur ir krēsli, tu no tiem izvairies un nonāc galā.
Tagad es izslēdzu gaismu gandrīz līdz tumsai. Taču tu vēl nedaudz redzi krēslu siluetus. Kanpi, bet redzi. Tava pārvietošanās ir drusku lēnāka, tu knapi spēj izvairīties no krēsliem.
Un visbeidzot, es pilnībā izslēdzu gaismu, un tu esi absolūtā tumsā. Tu nevari īsti pārvietoties, neuzduroties nevienam krēslam. Tu tausties, tu klemperē, tu klupdams un dauzīdamies ej no viena gala uz otru. Droši vien arī tur nonāc, tikai 3 reizes lēnāk.
Tava pārliecība ir kā pārvietošanās un gaisma ir kā apstākļi, kas ietekmē tavu pārvietošanos.
Viss, kas mums būtu vajadzīgs ilgtermiņā – skaidrība, nevis pārliecība. Jo skaidrība ir spēja pārvietoties neatkarīgi no ārējiem apstākļiem. Tas ir kā skaidri redzēt savā prātā, kur atrodas kurš krēsls. Līdzīgi kā šahisti var spēlē šahu bez šaha galdiņa. Tikai prātā. Kad tu skaidri redzi savu ceļu, tad nav starpības, vai to apspīd laterna vai nē.
Tāpēc meklēt mums visiem vajag tieši skaidrību – nevis pārliecību. Atkārtojumam – pārliecība var tev noderēt pirmā soļa speršanai, bet skaidrība būs tā, kas tevi bez minstināšanās novedīs līdz galam!
Posted in 5 lietas.