#199 – 5 atradumi: jautājums “kā es jūtos?” labākam miegam, ej prom no tā, ko proti un kā pārtraukt iekšējo karu [no 7. jūlija]

1. KONFLIKTI. Brene Brown – un iekšējais karš.

Brene ir superpoulāra. Viņas TED uzstāšanās ir vienas no populārākajām starp visiem TED talk.
Par empātiju, par līdzi jušanu. Par sajūtām, kurām dzīvē atstājam maz vietas, jo izvēlamies prāta valdīto pasauli.
Kā Sadhguru saka, prāts ir kā nazis. Instruments. Mēs to gribam asu. Tāpat kā nazis, ja truls, tas slikti darbojas. Un nevienam truls nazis īsti nav vajadzīgs. Skolas mums tikai asina prātu. Kā nazi.
Taču nazis izmantojams tikai tādos darbos un gadījumos, kuros tas piemērots izmantošanai. Lai arī pielietojums plašs, tas tomēr ir ierobežots.
Tā arī ar prātu. Tas nav visur izmantojams.
Tagad, rakstīdams šo lasītājam, patiesībā rakstu sev, jo zinu, cik ļoti esmu prāta cilvēks. Sajūtu pasaulei atdot tās pienācīgo vietu man nenākas nemaz tik viegli.
Tādēļ jau arī gan Sadhguru ir nenormāli populārs, gan arī Brene Brown. Jo visi dziļi iekšeji/ intuitīvi zina un jūt, ka sajūtu pasaulei ir atvēlēts par maz.
Noklausoties interviju ar Brene Brown, man aizķērās viena frāze. Kuru Brene izrunāja gandrīz vai garām ejot.
Taču tā ir ļoti spēcīga atziņa.
Ir samērā labi novērojams, ka ļoti daudz cilvēku dzīvo klusā izmisumā, jo ir sakrāvuši sev uz pleciem par daudz.
Visādu priekšmetu un komforta zonu pavadā cilvēki izvirza sev uzdevumus un atbildības, kuras teju vairs nevar panest. Kredīti, iedomātas vajadzības, attālināšanās no siltām attiecībām ar citiem cilvēkiem.
Un kā bieži vien notiek šī attalināšanās no citiem? Un kā rodas iekšējais izmisums, vai varbūt arī iekšējā cīņa? Pat karš.
Lūk, šī viena frāze – ja tu izvairies no konflikta, lai būtu mierā ar citiem, tad tevī sākas karš.
Tas notiek darba vietās, kad viens otram negrib izteikt īstās domas. Tas notiek ar bērniem, kad pie pirmās čīkstēšanas tu bērnam nopērc to, ko viņš grib, pārsvarā cukuru.
Tas notiek divu cilvēku partnerattiecībās.
Tā kā iekšējais karš mums ir tik ļoti grūti panesams, tad labāk ir vispār izvairīties no attiecībām, no potenciālajām sarunām. Tāpēc iedot bērnam rokās planšeti ir labs risinājums. Tāpēc sociālie tīkli neliek būt klātienē vienam ar otru. Un redzam arī to, ka pateikt ko skarbu otram daudz labāk mākam neklātienē.
Tādēļ viena no tēzēm, ko regulāri uzsveru lekcijās un pie jebkuras iespējās, ir – apzināta atgriezeniskās saites meklēšana. Jo tad tu būsi gatavs sākt ar sevi, uzklausīt citu domas par tevi. Lai kādas tās arī nebūtu.
Pasaule mainīsies. Jo vienīgā pasaule, kas ir jāmaina (ja vispār…), tā ir tava pasaule. Citas nav.
Ja draudzīgi aicināsi cilvēkus izteikt, ko viņi domā, kā tevi redz, tad šie tavi apkārtējie, kopā ar tevi, nebūs iekšējā karā. Tas viņiem ļaus daudz labprātāk uzturēties tavā tuvumā, jo tā būs viņu drošā vide. Un kā zināms – vienīgais, par ko cilvēki rūpējas gan apzināti, gan neapzināti, ir drošības sajūta.
Tātad, ja ļausi cilvēkiem nekarot ar tevi, viņi atbrīvosies no iekšējā kara.
Un tas ir daudz!

2. ZINĀTNISKI. Nodalījums no pieredzes un uz pierādījumiem balstītas zinātnes.

Biohacker n=1 komūna. Zinātniskie pētījumi ir lielām populācijām. Ir probabilistic outcome.
Šad un tad mēs, Latvijas veselības veicināšanas aktīvisti, nonākam tā saucamo ‘evidence based’ proponentu krustugunīs. Ir mums Latvijā tāds bariņš, kuri sevi saukā par skeptiķiem. Tajā ietilpst cilvēki gan ar akadēmisku aizmuguri, gan arī vienkārši studentiņi.
Tas, pret ko viņi bieži vien ir skeptiski, ir pret anekdotiskajiem jeb n=1 gadījumiem.
Šī paradigma par ‘uz-pierādījumiem-balstītas-metodes’ ir absolūti nepieciešama.
To jau arī caur biohacking sludinām, popularizējam.
Faktiski visa mana darbība, rīkojot pasākumus ir – savest kopā zinātni ar nezinātniskām praksēm. Cik vien var paļauties uz pētījumiem un zinātniski ievāktajiem datiem. Taču problēma ir tāda, ka ne viss ir pierādāms, ne viss būs pierādāms. Vismaz ar tādām zinātniskajām metodēm, kādas šobrīd ir zināmas.
Tāpēc cilvēkiem pilnīgi noteikti jākļūst par eksperimentētājiem. Ja vēlies iet savas labklājības virzienā visplašākajā nozīmē, tad tev obligāti ir jāizvirza t.s. eksperimenta-grupas-ar-vienu-dalībnieku hipotēzes jeb n=1.
Man iepatikās šis biohacking cienīgais nošķīrums starp lielo eksperimenta grupu pētījumiem (n>1) un n=1 pētījumiem.
Proti, n>1 nozīmē, ka tas ir statistiski nozīmīgs (par to arī bieži vien vēl var strīdēties) rezultāts. Taču tavam personīgajam gadījumam tas nozīmē tikai un vienīgi iespējamību. Ja tev ir kaut kāds parametrs, par kuru gribi izdarīt secinājumus, tad zinātnē balstītais iznākums priekš tevis nozīmēs tikai to, cik liela ir iespēja/risks, ka uz tevi attiecas tas pats, kas redzams pētījumos. Šeit bez pašeksperimentēšanad neiztiksi.
Droši vien primitīvs piemērs un tomēr ilustrācijai noderēs. Pat, ja tu piekristu klasiskajai Latvijas Uztura speciālistu izstrādātajai uztura piramīdai, bet tev izrādītos laktozes vai glutēna nepanesamība, tad šī uztura piramīda priekš tevis būtu pilnīgi tukša skaņa.
Vai arī, ja izrādītos, ka tev ir kāda iedzimta ģenētiska īpatnība, tad arī rekomendācijas, kādas izstrādātas visai populācijai, uz tevi neattiektos.
Pati galvenā problēma šajā ir tāda, ka mēs par sevi tik labi nezinām, kas mums ir un kas nav ģenētiski. Kas ir un kas nav piemērots. Mēs esam tik atšķirīgi un dažādi, ka tas, kas der visam, tā īsti neder nekam.
Tātad – zinātne parasti parāda varbūtību, bet apstiprinājums tev tik un tā jāgūst pašam eksperimentējot.
Kļūsti par zinātnieku!

3. AUDITORIJAI. Leonard Feather džezista pieeja auditorijai. Un paredzamība mūzikā.

Šī ir interesanta lieta, kuru vērts papētīt dziļāk. Sevišķi, ja esi skatuves cilvēks. Ja tev regulāri jāuzstājas publiski runājot, koncertējot utml.
Šo ideju dzirdēju kontekstā ar džeza mūziķi Leonard Feather, taču meklējot dziļāk uzdūros kādam psihologam, vārdā David Hurton. Viņš ir pētījis paredzamības psiholoģiju caur mūziku.
Pamattēze ir pavisam vienkārša. Viss dzīvē parasti ir daudz niansētāks, taču konceptuāli ideja ir viegli saprotama. Turkāt ir arī saprotams, kāpēc tā varētu strādāt.
Tātad. Ja vēlies, lai auditorija uzskata, ka tava uzstāšanās ir bijusi lieliska, lai viņi negarlaikotos, lai nesēdētu telefonos un nedarītu jebko citu, jāatceras formula. Vismaz pusei tava satura jābūt konkrētajai auditorijai paredzamai un zināmai. Ja vairāk par pusi ir nezināmā, tad cilvēki nejūt savienotību ar to, kas notiek. Ja pārāk daudz nezināmā, tad cilvēki zaudē interesi. Viņi vienkārši nav spējīgi uztvert to, kas notiek. Ja, savukārt, zināmā ir krietni vairāk par pusi, tad auditorijai paliek pārāk garlaicīgi. Viņiem viss liekas pārāk zināms un nav intresanti.
Tādā gadījumā skatuves cilvēka uzdevums ir pārsteigt nedaudz ar jauno un nedaudz uzspēlēt uz jau zināmām lietām. Un, gatavojoties uzstāties, tavs uzdevums ir šo balansu izprast. Šis balanss ir jāatrod.

4. REFLEKSIJA. Mathew Walker koncepts par reception un reflection. Ko darām tikai vakaros.

“Kāpēc mēs guļam”. Jeb angliskais “Why we sleep”. Autors Mathew Walker ir viens no populārākajiem miega pētniekiem, miega popularizētājiem. Kolīdz pamanu jaunu interviju kādā no podkāstiem ar šo zinātnieku, tā es to vēlos obligāti noklausīties. Galvenokārt tādēļ, ka vēlos sev nemitīgu atgādinājumu, kādēļ ir tik svarīgi gulēt pietiekami daudz. Rūpēties par miegu.
Un, protams, praktiski vienmēr uzeju kaut ko jaunu. Varbūt pavisam nedaudz jaunu. Tomēr kaut kas aizķeras.
Šoreiz kāda maza niansīte, kas tāpat kā daudz kas cits, ietekmē slikta miega iznākumu. Ideja par to, kā mūsu straujais ritms, dzīves temps un atbildības ikdienā neļauj mums pietiekami daudz laika veltīt refleksijai. Tas ir, ieklausīties sevī, sajust ķermeni, sajūtas, nervu sistēmu, emocijas. Pilnīgi visu par to, kā mums dzīvē iet.
Skrienam, skrienam un neapstājamies ne uz sekundi. Iespējams, pārspīlēju. Taču piekritīsiet, ka par maz…?!
Nu un tā kā šai refleksijai jābūt jebkurā gadījumā, mēs to darām, kad sanāk. Vakarā. Kad šādai refleksijai nav vairs daudz enerģijas. Kad tas ir stihiski, kā pagadās. Plus vēl tas, ka refleksijai nav bijis laika dienā, tad loģiski, ka prātā un ķermenī uzplūst tas, kas akūtākais, kas visbažīgākais. Parasti tās ir rūpes, uztraukumus, neziņa un bailes. Tas viss prātam liek mutuļot tik ļoti, ka izstrādājas adrenalīns un stresa hormons kortizols. Nu un aizmigšana ir apgrūtināta. Miegs nekāds. Nākamā diena neizgulēšanās dēļ ir kompromitēta. Un tā pa lejupslīdošu spirāli viss kļūst tikai sliktāk.
Tādēļ apstāties un reflektēt par sevi ir veselības un top performances centrālā ideja. Apstājies un pajautā sev tik vienkāršu jautājumu – “kā es jūtos”!

5. IDO PORTAL. Jo labāks kļūsti, jo tev labāk patīk, jo mazāk to tev vajag, jo specializētāks kļūsti.

Kustības man šobrīd ir centrā. Zinu, ko darīšu tuvākos 4-5 gadus. Gatavošos tam, lai 50 gadu vecumā es būtu lokanāks, izveicīgāks un spēcīgāks nekā jebkad agrāk.
Mēs kopā ar Matīsu Kaļanu veidojam jaunu grupu. Ģenerālista kustēšanās (kas iedvesmotas no Ido Portal kustībām). Vari pieteikties šai grupai. Tā būs uz masterminds grupu principiem veidota.
Augsim kopā.
Ido Portal ģenerālista pieeja nozīmē tikai to, ka neiesim vienā specializētā virzienā, bet gan plašumā. Gribam, lai mūsu ķermenis būtu spējīgs izdarīt jebko. Ne tikai vienu perfekto kustību, bet jebkuru kustību, kurai mūsu ķermenis ir piemērots. Tāpēc šī frāze, kas ir pamats komforta zonas konstantai paplašināšanai. Kolīdz tu jūti, ka kaut kas padodas, tā ir pienācis laiks iet no tā prom. Tas ir priekšnosacījums tam, lai tev būtu intresanti. Lai tu nemitīgi augtu un attīstītos. Tas ir beginners mindset.
Patīk mums aizsēdēties vienā punktā, darot to, kas labi padodas. Tas ir patīkami. Bet tas nedod gandarījumu. Tas padara dzīvi vienmuļu. Tāpēc iesim un darīsim to, ko neprotam. Man jau tagad mazliet šermuļi iet pār kauliem apzinoties, ka tik daudz būs jādara, ko neprotu. Kas var neizdoties.
Taču tā ir atbilde tam, lai arī 50 un 60 gados būtu lokans ne tikai kaulos un ķermenī, bet arī savā pieejā uz izaugsmi.
Pievienojies, un būvējam sevi!
Posted in 5 lietas and tagged , .