#197 – 5 atradumi: kaut kas moderns vecajiem, acu krāsa sadarbībai un kā negribēt taisīt pašnāvību [no 16. jūnija]

1. DEPRESIJA. Par depresiju, pašnāvību un aizturētu elpu.

Related imageVienā dienā tiku uzreiz pie diviem labiem piemēriem, kā cilvēkam potenciāli samazināt depresīvas sajūtas.
Ja vien kādam nav tas retais gadījums, ka depresiju patiešām rada bioķīmisks disbalanss un depresija ir drīzāk mehāniska problēma, tad šis ir īstais.
Tas nav mācību līdzeklis, kā tikt galā ar depresiju. Drīzāk kā tāda neliela spēļmantiņa, neliels rīks. Drusku kā mentālais modelis. Kā pavērst depresijas un nomāktības sajūtas citā perspektīvā.
Kas ir nelaimīgums, nomāktība, depresija? Es zinu, ka tagad droši vien braucu auzās. Sevišķi, ja šo lasa kāds akadēmisku psihologa, mediķa, psihiatra vai tml. izglītību ieguvušais. Taču tajā pat laikā labprāt lieku priekšā mazliet nekonvencionālu pieeju. Līdzīgs savulaik bija atradums no Johan Hari. Kurš stāstīja par atkarībām – par to, kas rada atkarības (no narkotikām, heroīna utml.). Ka pamatā ir mērķu un lielākas nozīmes piešķiršana savai dzīvei. Tur vēl, protams, ir traumas, kuras neapzinātā un arī apzinātā līmenī daudziem rada ciešanas. Un tad bieži vienīgais līdzeklis, lai tiktu vaļā no ciešanām, ir lietot atkarību izraisošas vielas.
Līdzīgi ir arī ar depresiju. Kāpēc liela daļa cilvēku izjūt depresiju, kādēļ ir nomākti, kādēļ redz visu negatīvās krāsās utml.?
Arī te – depresija ir sastingums, imobilizācija, emocionālā sasalšana. Burtiski. Tas ir tas, ko atbilstoši polivagālai teorijai sauc par parasimpatisko reptīļu sastinguma/imobilizācijas režīmu. Pretīgs stāvoklis. Ja pēta cilvēka smadzenes šajā stāvoklī, tad patiešām var redzēt, kā daudzi smadzeņu reģioni ir gandrīz vai izolēti. Skenējumos izskatās visai līdzīgi kā cilvēkiem pēc insulta pārciešanas.
Šai sakarā ir kāda fantastiska grāmata – Bessel van der Kolk “Body keeps the score”, kuru patlaban lasu.
Tātad, var novērot bioķīmisku procesu traucējumus. Tikai pārsvarā tie ir sekas, nevis cēlonis.
Tagad par atradumu. Kas ir fantastisks prāta/emociju/sajūtu/garīguma treniņš. Ar kura palīdzību lietas var redzēt citādi. Pat tad, ja esi smagā situācijā. Pamatā gan tas varētu būt noderīgi visiem tiem, kuri regulāri piedzīvo stresu, trauksmi, ir nomākti, jo dzīvē gadās visādi pārdzīvojumi.
Kā Sadhguru saka, ja tava labsajūta un dzīves miers ir atkarīgs no apkārtējiem apstākļiem, tad nelaimīga dzīve praktiski ir garantēta. Jo kas tad ir nelaimīga dzīve? Nelaimīga dzīve ir tad, ja tā nenotiek, kā tu gribētu, lai tā notiek. Ja dzīve notiek tā, kā tu vēlies, tad tu esi priecīgs un laimīgs. Problēma ir tāda, ka pasaule ir tik mainīga, tik neparedzama, ka riski visam iet ne tā, kā vēlies, ir lieli. Tātad – risks būt nelaimīgam arī ir liels.
Viss, kas tev ir vajadzīgs – lai tavas labsajūtas un prieka cēlonis esi sev pats.
Sadhguru saka tā – iedomājies, tu vienā dienā zaudē darbu, zaudē pusi vai varbūt pat visus savus naudas iekrājumus. No tevis varbūt pat novēršas kāds labs draugs. Tava pasaule ir sagruvusi. Pamats zem kājām izgaisis. Tevī rodas depresīvas un dziļas nelaimes sajūtas. Un kā vienīgo risinājumu tu redzi to, ka vairs nav vērts dzīvot.
Taču šajā brīdī, kad iedomājies par iespēju padarīt sev galu, pamēģini kā kontradarbību aizspiest degunu, aizvērt muti un aizturēt elpu, cik ilgi vien vari. Nezinu, cik ilgi tu to vari. Līdz 1 minūtei vajadzētu.
Pie 50. sekundes tevī dziļi iekšā radīsies ļoti stipra vēlme turpināt dzīvot. Taču tas nekas, tu turpini turēt elpu. Paies arī pirmā minūte. Tava vēlme dzīvot pieaugs vēl spēcīgāk. Līdz beidzot tu atsāksi elpot un sajutīsi, kā tava iekšējā un ārējā pasaule kliegtin kliedz, ka grib dzīvot. Tām uzspļaut uz tavu naudu un darbu. Tas nav tik aktuāli. Tikai viena minūte un tevī atgriežas pašsaglabāšanās instinkts.
Otrs piemērs no Sam Harris. Un attiecas uz pateicīgumu kā pretindi depresijai un nelaimīgai dzīvei.
Kas man sevišķi patika šajā – ka tas ir vienu solīti dziļāk atvasināt ideju, ka tev jābūt pateicīgam par to, kas tev jau ir tagad.
Klasiski piemēri parasti ir – esi pateicīgs, ka esi dzīvs, ka tev ir rokas un kājas. Ka esi vesels. Ka spīd saule, ka ir ko ēst utt., utjp. Šis viss ir labi un noderīgi. Bet solīti tālāk iet – tas ir vēl spēcīgāk.
Proti, iedomājies, sevi līdzīgā situācijā, kā aprakstīts augstāk. Zaudēts darbs, nauda, draugi. Viss briesmīgi. Tu domā par savu galu.
Tagad triks ir – iedomājies, ka ir tāda pati situācija, bet tu esi nonācis cilvēku tirgotāju rokās. Tu iekāpi netrafarētā taksī, kuri izrādījās cilvēku nolaupītāji. Pēc tam tevi ar aizsietām acīm aizveda kaut kur prom.
Un nu tu jau guli uz operāciju galda, jo viņi tev grasās izņemt aknas un nieres, lai tos pārdotu kaut kādiem superbagātniekiem.
Un tev nav iespēju aizbēgt, kā tas dažkārt filmās redzams. Viss. Tev ir beigas.
Turpinām triku. Tagad fiksi atkal savās domās atgriezies iepriekšējā stāvoklī, mirklī pirms tu kāp taksī. Tu iedomājies, ka tu vari nekāpt. Un tu brīnumainā kārtā izmūc no drausmīga sapņa.
Abos gadījumos tavas depresīvās sajūtas tiek noņemtas kā ar roku.
Vērtīgi vizualizēt šādas lietas. Tādēļ arī afirmācijas ar pozitīviem mērķiem labi strādā, jo ļauj redzēt visu citā gaismā.

2. TOP PERFORMANCE. Paplašināt bāzes informāciju lēmumu pieņemšanai.

Savākt pilnu informāciju un pieņemt lēmumu. Balstīt savu lēmumu uz visiem faktiem, kādi ir pieejami. Ja es tagad vaicātu kādam lielam ekspertam, kādam augsta ranga profesionālim, vai arī viņš pieņem lēmumus tikai un vienīgi balstoties uz visu pieejamo informāciju. Atbilde visticamāk būtu – jā.
Kas vēl svarīgāk, tad šāda eksperta un speciālista iepriekšējā pieredze un sasniegumi būtu laba liecība tam, ka tieši tā tas arī līdz šim ir noticis. Tādēļ jau arī šis top performeris atrodas tur, kur atrodas, jo vienmēr ir bijis spējīgs izsvērt visu pieejamo datu klāstu, lai izlemtu par optimālāko.
Bet vai tiešām tā tas arī ir???
Vai tiešām lēmumu pieņemšana balstīta uz visiem izejas datiem?
Vai tiešām, lai pieņemtu lēmumu, viņš pieņēmis zināšanai pilnīgi visus pieejamos input datus?
Par to, ka šis top performeris ir top un spēcīgākais no simtiem vai pat tūkstošiem – par to varētu arī nešaubīties. Tikai tas nav īstais jautājums. Biznesa pasaulē, vai pareizāk sakot, ārpus sporta pasaules, kurā ir skaidri kritēriji, kurš ir labākais, uzņēmējiem kritēriju ir simtiem un daudzi no tiem nav skaidri definēti. Spēles laukums ir ar miglainām robežām. Tāpēc ļoti daudzi arī vadās pēc intuīcijas, citi vadās tikai pēc pieredzes, vēl kāds tikai uz ekseļa finanšu rādītājiem skatās. Tas viss ir svarīgi un vajadzīgi.
Tikai tas īstais jautājums šoreiz ir – vai pieņemtais lēmums un vispār visa ikdienas darbošanās ir tajā līmenī, uz kuru katram konkrētajam performerim ir augstākās spējas? Vai tiešām līmenis, kādā katrs darbojas, ir pats augstākais. Rezultātā, vai pieņemtais lēmums, kurš varbūt pat izrādās labs, tiešām ir pats labākais?
Ja šis eksperts pieradis uzskatīt, ka ņēmis vēra visu pieejamo informāciju, tad papildu jautājums ir – vai kaut kur vēl ir bijusi iespēja uzlaboties?
Cilvēkam, uz izaugsmi vērstam, jābūt atbildei – ka uzlabojumiem vienmēr ir vieta.
Nu tad, lūk!
Ja tavas ambīcijas ir darboties savā visaugstākajā līmenī, ja tev liekas, ka uzlabojumi iespējami, tad visdrīzāk šādu inofmāciju tu neņem vērā kā ‘visa pieejamā inofrmācija’, lai pieņemtu lēmumus.
Par pašsajūtu un dažiem bioloģiskajiem rādītājiem. Kā tu esi gulējis pēdējo 2-3 mēnešu laikā? Kāds tev bija pulss vakar ejot gulēt?
Kāds tev šodien ir HRV jeb sirds ritma variabilitāte? Cik ilgi tu šodien vari aizturēt elpu?
Par fona informāciju – uz cik 10 ballēs es varu novērtēt attiecības savā ģimenē? Ar savu vīru/sievu?
Cik bieži pēdējā laikā esmu bijis dusmīgs/ cepīgs?
Par darba veikšanas niansēm – vai tu zini savus ikdienas produktīvākos fokusēšanās laikus? Vai tava darba diena ir strukurizēta kopsakarībā ar to, kā darbojas tavas smadzenes?
Par taviem relaksēšanās un prāta/ķermeņa atbrīvošanas ieradumiem – kādas prakses tu ikdienā veic, lai apklusinātu prātu? Kādas savas pārliecības trenēšanas darbības un treniņu prkases tu veic?
Ja šīs visas lietas nepraktizē, vai ja tev nav atbilžu uz kaut vai tikai dažiem no šiem, pavisam uzvedinošiem jautājumiem, tad ar garantiju tu neizmanto visu savu potenciālu. Tad varētu teikt, ka tavi līdzšinējie panākumi lielā mērā ir arī veiksme. Ir jau talanti un naturālie ģēniji, kas, neskatoties ne uz ko, spējīgi darboties augstā līmenī. Bet tad tik un tā paliek jautājums – vai tas ir pats augstākais iespējamais līmenis?
Šāda pieeja sāk izteikti parādīties top sporta pasaulē. Kad visaugstākā līmeņa sportisti un viņu treneri apzinās, cik svarīgi katram ir pieiet indviduāli, lai sasniegtu top top līmeni. Neder vairs kaut kādā kopējā grāmatā aprakstītās metodes. Viena treniņu programma, viena uztura piramīda utml.

3. PIERĀDĪJUMI. Pierādīts, publicēts, patiess.

Vārdiem ir nozīme. Kā tu domā, tā tu runā, tā tu dari. Ja ar kādu no šiem posmiem pamanipulē, tas atstāj iespaidu uz visu vienādojumu. Pamaini domas, tas atstās sekas arī uz rīcību. Tas strādā visos virzienos.
Tādēļ svarīga ir valodas un vārdu izvēle. Uzreiz saku, ka tas attiecas uz mani tieši tāpat, kā uz jebkuru citu.
Par to arī rakstu un runāju, lai pats sev būtu skolotājs. Lai pats piefiksētu.
Tādēļ es, uzstājoties lekcijās un semināros, vienmēr ierakstu savas runas. Lai pēc tam klausītos, ko un kā runāju. Lai dzirdētu, kā tas izklausās no malas un izskaustu lieko, nesmuko, vulgāro. Lai iekļautu labāko.
Vārdi – centīšos, mēģināšu ir lieki. “Nav slikti”, “tīri neko” – šie visi nevajadzīgi novērš uzmanību no “labi”, “lieliski” utml.
Taču šoreiz atradums par to, kā lietot ‘pierādīts’, par to, kas patiess.
Tieši biju Lampā uz diskusiju, kurā akadēmiķi un cilvēki, kuriem būtu jāzina šo vārdu lietošana, to neizmanto atbilstoši. Viņi jau droši vien zina, tikai ikdienā ieviešas kļūdaina valodas lietošana. Piemēram, ja kāds saka, ka kaut kas ir pierādīts, tad jābūt īpaši skeptiskam. Pierādītais pēc laika tiek pārpierādīts citādāk. Tā tas bija un visdrīzāk būs arī nākotnē. Neko nevar skaidri zināt. Sevišķi jau zinātnē. Tādēļ jau arī ir tik daudz pretrunīgu pētījumu rezultātu, tik daudz versiju. Strīdi un debates par vienu un to pašu sit augstus viļņus. Tāpēc, ka pasaule ir kompleksa. Par globālo sasilšanu vien nevar vienoties. Zeme ir plakana. Kādā sakarā kāds būtu iedomājies ko tādu? Tāpēc, ka visu var apstrīdēt. Un ne tikai var, bet ir arī iespējams.
Šoreiz atradums ir viena frāze. Agrāk mēdzu teikt – netici visam, kas rakstīts. Šoreiz frāze ir vēl precizējošāka un pasaka skaidrāk to pašu. Publicēts un patiess – tie nav sinonīmi.
Tas, protams, attiecas uz jebko, ko arī es šeit esmu sarakstījis.

4. EVOLŪCIJA. Acu zīlītes nozīmē konkurēt vai sadarboties.

Tāda maza nianse. Reti kuram būs pati no sevis ienākusi prātā. Taču izrādās, ka krāsai ap acs zīlīti ir daudz plašāka nozīme, nekā pirmajā brīdī varētu šķist.
Paskatīsimies uz šimpanzēm vai bonobo pērtiķiem. Mēs redzam, ka ap acu zīlītēm viņiem ir tumša krāsa. Tā, ka acis saplūst kopā viss vienā krāsā. Vērojot uzvedību, redzam, ka šiem pērtiķiem, lai arī tie dzīvo sociāli striktā hierarhijā un ir sociāli viens no otra atkarīgi, sadarbība viņu starpā ir samērā zemā līmenī.
Kāds sakars ar acu krāsai ap varavīksneni un konkurencei-sadarbībai. Vistiešākais.
Tas, ka cilvēkam šī krāsa ir balta, nozīmē, ka viens var redzēt, kur otrs skatās. Pirms cilvēkam bija izveidojusies valoda, kā sarunāties un vienoties par kādu kopīgu lietu, iespējama bija cita veida komunikācija.
Proti, kad cilvēks groza acis, skatās kādā konrētā virzienā, tad otrs var to redzēt un skatīties turpat. Tādējādi pirmā apzinātā vienošanās panākta tikai ar to vien, kur cilvēki kopā skatās. Ko grib izdarīt. Piemēram, noķert vienu un to pašu medījumu utml.
It kā drusku banāli, taču tajā pat laikā izdzīvošanai būtiski.
Evolucionāri droši vien daudzu gadu desmitu tūkstošu laikā cilvēki pašselekcionējušies tādi, kuriem pēc iespējas gaišākas acis. Tie ir bijuši spējīgi sadarboties ar pārējiem, tādēļ izdzīvot.
Resurss – stāsts no William von Hippel intervijas vienā no podkāstiem.

5. VECUMS. Moderna veco ļaužu akadēmija

Image result for Modern elder academyKad cilvēks sevi sāk uzskatīt par vecu?
Nezinu.
Droši vien tas ir grūti akceptējams. Jo prāts un domu skaidrība saglabājas ilgi, tikai ķermeniskā puse parasti nodod. Cilvēks nekustās vairs tik raiti, izturība un spēks samazinās. Izskats arī nav vairs tik gluds. Āda nav nostiepta, krunkas utml. Un te arī bieži ir tā nesaderība. Jo citi redz, ka neesi jauns, bet pats iekšēji jūti, ka varētu vēl kaut ko darīt.
Plus vēl sabiedrības spiediens un stāsts par pensionēšanos. Cilvēki sev arī to stāsta. Nu nezinu, ja kāds nevar vien sagaidīt pensionēšanos, tad tas drusku vedina izniekotas dzīves virzienā. Stāsti un gadījumi ir dažādi. Visus slaucīt ar vienu birsti nevajadzētu. Lai kā arī nebūtu, novecot negrib neviens, bet veci paliksim mēs visi.
Tādēļ svarīgi ir jau laicīgi sev stāstīt ‘pareizos’ sevi atbalstošos stāstus. Par to, ka vari ilgi un veselīgi dzīvot. Par to, ka būsi vēl ilgi un dikti spējīgs būt noderīgs pasaulei. Kolīdz tu pats sāksi domāt, ka kam tad tu esi vajadzīgs, tā tu momentā tiksi izspļauts kā ķirša kauliņš. Ja pats sev pārstāsi ticēt, tad tev neticēs neviens, ka spēj būt vērtīgs.
Šobrīd, 41 gada vecumā, man it kā nav tik aktuāli domāt tā, it kā es būtu vecs. Taču tas jāsāk darīt laikus. Dzīvē praktiski vienmēr ir tā – brīdī, kad saproti, ka kaut kas jāmaina, tad praktiski vienmēr jau ir par vēlu. Vecumdienām, spēkam, veselībai jābūt gatavam jau laicīgi. Veselību parasti sāk novērtēt, kad viņas vairs nav. Bet kā būtu, ja tu tagad jau nolemtu to vērtēt augstu. Sākt domāt par to, kamēr tā tev vēl ir.
To arī mēģina Chip Conley. Kurš nodibinājis modernu veco ļaužu akadēmiju. Modern elder academy.
Paskaties! Šobrīd esmu izveidojis tādu kā kustību, pasākumu sēriju, ko saucu par RESTARTS. Taču redzu, kā tas ar laiku var iet līdzi man pašam un būt kā platforma, lai visi, kuri kopā ar mani grib produktīvi, veselīgi, jēgpilni un aktīvi ilgi dzīvot, nāktu kopā ar mani. Tādēļ arī es rīkoju dažādas apmācības. Gan ar vieslektoriem, gan pats daudz ko pasniedzot. Par ieradumu veidošanu, par kustībām, par mērķiem, rūdīšanos, nervu sistēmas stiprināšanu, dzīves jēgas meklēšanu.
Klausoties un skatoties Chip Conley intervijas, viņa akadēmiju un vispār viņa pieejas, redzu, ka man ir garantētas jēgpilnas vecumdienas. Kuras, starp citu, es uzņemos veidot pats. Bez paļaušanās uz pensiju sistēmu, bez paļaušanās uz veselības vai izglītības industriju.
Visiem, kuriem virs 50, šis ir superlabs resurss.
Visiem, kuriem mazāk – šis būs labs resurss. Pie velna – tas ir aktuāli visiem. Jo agrāk katrs to sparot, jo labāk!
Posted in 5 lietas and tagged , , .