#194 – 5 atradumi: pašam savu manuāli, ko dod jā un nē, un IQ visu laiku pieaug [no 26. maija]

1. ZINĀTNE. Nick Bostrom – urna ar bumbiņām: baltas, pelēkas un melnas.

Nick Bostrum reiz jau minēju. Viņš ir viens no pasaulē zināmākajiem filozofiem, inženieriem, mākslīgā intelekta kritizētājiem. Varbūt pat ne kritizētājiem. Viņš vienkārši labāk kā jebkurš cits spēj paust konstruktīvas šaubas par to, kādus draudus tas sev līdz varētu nest.
Piemēram, nu jau samērā labi zināmā eseja par papīra saspraudēm (par kuru rakstīju jau iepriekš).
Proti, ja (vispārīgajam jeb general artificial intelligence) mākslīgā intelekta uzdevums būtu vairot pasaulē papīra saspraužu skaitu, tad šāds mērķis iznīcinātu cilvēci. Šis papīra saspraužu piemērs izvēlēts apzināti, lai ilustrētu to, cik it kā nekaitīgs un no kaut kādiem draudiem civilizācijai tāls mērķis tomēr būtu fatāls.
Īlona Maska piemērs ar spama iznīcināšanu arī labs. Proti, ja mākslīgajam intelektam būtu iedots vienkāršs uzdevums – samazināt vai pilnībā izbeigt spamu epastos, tad efektīvākais risinājums, protams, būtu iznīcināt visus cilvēkus, lai tiktu iznīcināts jebkāds spams/ mēstules.
Šādi domu eksperimenti ir ļoti svarīgi, tāpēc, ka šie ir gadījumi, kad vairs nevar atļauties rīkoties, kad kļūda jau būs pieļauta. Par to ir šis atradums. Par tā paša Nick Bostrom citu metaforu par urnu.
Iedomājies urnu, kurā iekšā ir bumbiņas. Šīs bumbiņas ir civilizācijas atklājumi. Izskatās, ka urnā ir baltas un dažas arī pelēkas bumbiņas.
Baltās bumbas reprezentē zinātniskos atklājumus, kuri pavirzījuši uz priekšu cilvēkus attīstībā, un tam ir tikai ieguvumi. Piemēram, atklājums, ka slimnīcās baciļi ir pie vainas, ka cilvēki mirst, ja  tiem ir dažādas atvērtās brūces. Tas nemaz nebija tik pašsaprotami. Patiesībā ārsti vēl ilgi turējās pretim idejai, ka tas pats ārsts drīkst apstrādāt līķus morgā ar plikām rokām un pēc tam iet pieņemt dzemdības.
Tādu balto bumbiņu iespējams nemaz nav tik daudz kā liktos, taču tādas ir.
Pelēkās bumbiņas, savukārt, reprezentē atklājumus, no kuriem ir milzīgi ieguvumi, bet arī tie mums nākuši par lielu cenu. Bostrom pats šķiet min atomu šķelšanas procesu, kā superieguvumu, pateicoties kuram cilvēks iemācījies iegūt daudz enerģijas ļoti lēti. Taču maksa par šo ir toksiskie atomatkritumi. Tāpat arī atombumbas radīšanas blakusefekts utml.
Ar šo viss ir kārtībā. Skaidrs. Tās pelēkās bumbiņas nav nekas labs, taču kaut kādā mērā esam gatavi pieciest to maksu, kas par komfortablu dzīvi ir jāmaksā.
Tagad par vienu lielu problēmu. Pirmkārt, zinātne un tās virzītājs cilvēks to visu dara ārprātīgā ātrumā. Ar supersteigu. Izaicinājumu netrūkst, spiediens nāk konstanti no visām pusēm. Cilvēks mēģina mega tempā vilkt laukā bumbiņas no urnas. Jo taču jātiek galā ar audzējiem, ar nabadzību un nevienlīdzību, ar ekoloģiju. Problēmu, kuru risinājumi atkarīgi no zinātnes, ir daudz. Paradoksāli, ka šīs problēmas pārsvarā arī radušās tās pašas zinātnes dēļ. Tā ir milzīga problēma pati par sevi. Jo risināt problēmu ar to, kas rada problēmas – tas nevar būt ilgtspējīgs risinājums. Taču tagad ne par to. Jo – kā saka – ir lielākas potenciālās problēmas.
Tagad svarīgākais no jautājumiem ir – vai tik tajā urnā nav kāda melnā bumbiņa.
Melnā bumbiņa šajā gadījumā reprezentē tādu zinātnisko atklājumu, kuru nevar atgriezt atpakaļ un atizgudrot.
Tāda, kuras gadījumā džins skaitītos izlaists laukā no burvju lampas.
Sam Harris min šādu piemēru (no kura es vispār arī uzzināju par šādu urnas analoģiju) – mums ir nenormāli paveicies, ka tā pati atomu šķelšana un atombumbas radīšana prasa ārkārtīgi grūti iegūstamus ķīmiskos elementus. Iedomājies, ja to varētu īstenot katrs mājās ar cukuru, miltiem un drusciņ svina?!
Ja kāds zinātnieks atklātu, kā pavisam vienkārši un lēti radīt masu iznīcināšanas ieročus, tad t.s. “slikto aktieru” netrūktu, kas jau nākamajā dienā iznīcinātu visu, kam viņi vispār varētu tikt klāt.
Tāpēc svarīgais jautājums šobrīd ir – vai urnā nav melnās bumbiņas kaut kādu vīrusu vai superkaitīgu tehnoloģiju izskatā, kas spētu iznīcināt visu? Jo ja urnā ir kāda melnā bumbiņa, tad tīri statistiski, pie tāda tempa, kādā bumbiņas vispār tiek vilktas laukā, tas ir tikai laika jautājums, kad tāda bumbiņa tiktu izvilkta.

2. TEICIENS. Ko dod JĀ un NĒ.

Pavisam vienkārši. Droši vien ne 100%. Tomēr liela daļa patiesības ir tajā, ka jo vairāk mēs darām un sasniedzam kādus rezultātus, jo vairāk opciju parādās. Pirms dažām nedēļām bija atradums par fomo. Un par to, kā veiksmīgi cilvēki ir normalizējuši un akceptē teikt 99,99% nē.
Nupat kāds paziņa, kurš piedalās manā 12 nedēļu RESTARTS programmā, man stāstīja, kā mēģinājis iedibināt vienu ieradumu – dzert ūdeni. Taču tas viņam licies kā pārāk mazs izaicinājums. Viņš nolēma, ka mēģinās vienlaicīgi sākt 3 ieradumus.
Vispār konceptuāli esmu par vairāku ieradumu veidošanu vienlaicīgi, bet tikai ar atrunu, ka tie visi iet kombinācijās. Nevis kā katrs par sevi atsevišķi stāvoši.
Nu lūk, precīzs citāts, ko min mans paziņa: “Pēc dažām dienām nodomāju, ka veltīt veselu mēnesi vienai vienīgai lietai ir par ilgu – es labāk novembrī apgūšu vēl trīs citus paradumus. Tā arī tajā novembrī neizveidoju nedz ūdens dzeršanas, nedz kādu citu paradumu (vairs neatceros, kas bija tie pārējie trīs), jo biju uzņēmies par daudz.”
Pasaulē praktiski viss ir iespējams. Tu vari izvēlēties jebkuru ejamo ceļu, jebkuras opcijas. Tieši tas lielākoties arī sastindzina  un liek padoties prokrastinācijai. Jo viss ir pārāk neaptverams un līdz ar to nepārvarams.
NĒ teikšanas iemācīšanās šajā gadījumā ir atslēga. Prioritātes, skaidra vīzija. Varbūt ne pavisam skaidra, bet vīzija. Lai vismaz ir kāds virziens. Jo ja nav, tad visi ejamie ceļi vienlīdzīgi. Tu vari pa vienu, vari pa citu iet. Tā arī nekur neaiziet. Tas tāpat kā pa skrejceliņu skriet. Tu skrien un nekur nenokļūsti. Jo tev arī nekur nav intereses nokļūt. Kaut kāds ieguvums no muskuļu aktivizācijas tev ir. Taču tas arī viss.
Stīvs Džobs saistībā ar iPhone vai kādu citu izgudroto ierīci savulaik minēja – par panākumiem es saucu nevis to vienu lietu, kuru izvēlējāmies īstenot, bet desmitiem tās citas, no kurām atteicāmies.
Nu tad lūk – JĀ teikšana atveda tevi līdz šejienei (tā Džobsa viena lieta), bet NĒ – tevi aizvedīs līdz tam, kur tu vēlies nokļūt (tās n-tās lietas, kas tevi pa ceļam kārdinās, bet kurām būs jāsaka nē, lai dabūtu to vienu foršo).

3. IZNĀKUMS. Equifinality – apzīmējums tam, ka pie viena un tā paša iznākuma var nonākt pa dažādiem ceļiem.

Atradums ir termins. Ekvifinalitāte jeb angliski – equifinality. Tas lieliski noder kā praktisks rīks. Nekad nebiju dzirdējis. Un tas ir drusku jocīgi, jo tas ir samērā vienkārša koncepta vārds. Skolā tam būtu bijis jāizskan. Var jau būt, ka arī izskanēja. Taču tā kā biju samērā pelēka viduvējība, tad iespējams, ka kaut ko tādu palaidu garām.
Man tas būtu noderējis. Starp citu, tieši lai skolotājiem jau tolaik iebāztu acīs to, ka viņiem automātiski nav taisnība tikai tādēļ, ka ir skolotāji.
Man tas būtu noderējis matemātikā un ģeometrijā.
Starp 4. un 9. klasi es biju labs matemātikā. Man bija 2 labas skolotājas. Taču arī viņas abas šad un tad bija pārāk dogmatiskas. Viņas vienmēr pieprasīja, lai paskaidroju, kā esmu nokļuvis pie vienādojuma iznākuma. Sevišķi tad, ja es to nebiju izdarījis pēc  konkrētajā periodā ņemtās vielas/teorijas. (Starp citu, tikai tagad rakstot vārdu ‘viela’ ienāca prātā, ka šis ir lielisks vārds, kuru nu jau neviens nelieto, lai apzīmētu to pašu teoriju, saturu utml.).
Skolotājai es tad būtu varējis pateikt, ka šai funkcijai vai vienādojumam ir ekvifinalitāte. Citiem vārdiem sakot – līdz vienam un tam pašam iznākumam var nonākt pa dažādiem ceļiem.
Man šis būs noderīgs apzīmējums tādēļ, ka bieži vien man nākas saskarties ar cilvēku psiholoģiskām problēmām, daudziem ir grūtības, un rezultātā cieš cilvēks un viņa dzīve viņam bieži vien šķiet neizdevusies.
Nu un tādos gadījumos ir pieejami dažādi risinājumi. Arī biohakingā mēs runājam par dažādām pieejām, lai patiesībā attiecinātu vienas un tās pašas problēmas. Tādēļ problēmas risinājums kā tāds ir ekvifināls. Vajadzīgs ir vienāds iznākums. Taču sasniedzams tas patiešām ir visdažādākajos veidos.
Šāda lieta pastāv tādēļ, ka cilvēks ir superkomplekss. To veido ļoti daudzi sarežģīti procesi. Kuri viens otru ārkārtīgi ietekmē. Kurš kuru pirmais – tas nav zināms. Vai paaugstināts insulīna līmenis traucē melatonīna izstrādāšanos, un tādēļ cilvēks slikti guļ. Vai cilvēks slikti guļ (nedzirdamu trokšņu dēļ), tāpēc viņam nav pietiekami daudz melatonīna un tādēļ paaugstināts insulīns. Ekvifinalitāte ir – labi justies un darboties augstākajā līmenī. Ceļi, kā līdz tam var nonākt – ir visdažādākie.
Tā arī es esmu izveidojis RESTARTS pasākumus, kā arī pats dalos ar daudziem sevis uzlabšanas rīkiem.
Esmu atradis tos, kas efektīvi strādā, šī metode darbojas labi. Cilvēks tuvojas savam vēlamajam rezultātam. Es šajā gadījumā izmantoju rīkus, kurus esmu apzinājis, kurus esmu pārbaudījis. Tie darbojas.
Tomēr šad un tad es saņemu kritiku un pat pārmetumus, ka tas viss ir fufels. Jēdziens šajā gadījumā tik tiešām ir ļoti praktiski noderīgs. Jo tas dod skaidru atbildi, ar kuru man tomēr ir drusku aizķeršanās. Proti, ka ja kāds uzstāj uz citiem rīkiem, tad ņemot vērā šo ekvifinalitāti, iespējams ir viss.
Līdz sarežģītu problēmu risinājumiem tik tiešām var nonākt pa neskaitāmiem ceļiem. Neviens nav īstais.

4. ROKASGRĀMATA. Izveidot sev manuāli

Kad nopērkam jaunu aparātu, tam līdzi nāk manuālis jeb pamācība, kā to lietot. Tagad Rīgā ir IKEA. Ja esi kaut ko no turienes pircis, tad zini, ka viss jāsaskrūvē pašam. To parasti dara, balstoties uz manuāli, kur visas darbības un funkcijas norādītas. Kļūdīties var tik un tā. Manuālis reizēm liekas sarežģīts.
Lai arī aparāti, tehnika, mēbeles utml. šķiet sarežģīti, tie tomēr ir salīdzinoši vienkārši veidojumi.
Tagad paskatīsimies uz cilvēku. Tas ir pilnīgi pretēji vienkāršumam. Salīdzini ar printeri, kura pamācība tev ir.
Cilvēks ir superkompleksa būtne. Taču vai kādreiz esi redzējis kāda cilvēka lietošanas manuāli?
Pat skolā nemāca, kā vienam ar otru apieties, arī ne vidusskolā vai augstskolā. Lielākoties vispār nemāca.
Kad vēl dzīvojām mazos ciematiņos, kad mijiedarbība bija tikai starp dažiem cilvēkiem, tad viens ar otru mācējām apieties. Jo tas bija izdzīvošanas jautājums. Tad sadzīvot vajadzēja gribot negribot.
Tagad dzīvojam lielās pilsētās, mums ir sociālie tīkli. Attiecību uzturēšana neklātienē, citreiz pat vienam otru neredzot, ir realitāte. Cilvēki ir daļa no dažādām grupām, darbs, sporta klubi, kori, ģimene, draugi, kaimiņi utml.
Kontaktu skaits krietni pārsniedz t.s. Danbāra skaitli (kas ir 150). Līdz ar ko, cilvēki konstanti maina saziņas partnerus. Nav iespējams, ka tu varētu apgūt, kā ar katru runāt, kā pret katru attiekties.
Tāpēc kaut cik teorijas vajadzētu mācīt skolās. Emocionālā inteliģence. To būtu jāmāca visur un vienmēr.
Taču tā kā tas nenotiek, tad atradums, ir par to, ka katram būtu jāizstrādā savs personības manuālis jeb pamācība.
Sevišķi kopā strādājot projektos, situācijās, kur plānota lielāka laika pavadīšana, bet kuru ietvaros nav laika, lai viens otru ļoti iepazītu. Tieši tas, kas būtu vajadzīgs darba vietās.
Ja tu sev šādu izveidotu, tad tev daudzkārt vieglāk būtu dabūt sev sapņu darbu.
Jo tad šajā manuālī būtu atbildes uz daudziem jautājumiem, kādi citiem nav pat radušies.
Tas varētu būt apraksts uz 1-5 lapām. Kurā attiecināti šādi jautājumi:
– kādas situācijas tev rada stresu;
– kas ir tavas vājās puses, kas stiprās;
– kas ir lietas, kuras tevi kaitina, kuras savukārt uzmundrina;
– kad tev vieglāk no rītiem mosties un kad iet gulēt;
– kuros diennakts laikos tev piemērotāks ir individuāls fokusēts darbs, un kad vari strādāt komandā;
– kad tu ēd, ko ēd, ko neēd;
– vai un kādu mūziku (skaņas) klausies;
– kā tu dabū sevi pilnīgā fokusā un kas savukārt ir lielākie traucēkļi tavam fokusam;
– kādas ir tavas lielākas grūtības, kam ej cauri;
– kas ir lietas, kuras esi sasniedzis, ar ko lepojies, kuras ceļ tevi spārnos;
– no kā tev ir bail;
– iezīmēt savas no go zonas;
– temati, par kuriem nevēlies runāt un temati, par kuriem tev ir interesanti runāt…
un tādā garā.
Šie jautājumi, uz kuriem atbildēt būtu vērtīgi katram, pat tad, ja tu negrasies veidot šādu manuāli. Jo mums pašiem sevi ir jāiepazīst. Un mēs esam meklētāji, kas visu mūžu to tik mēģina darīt.
Un iedomājies, ja tu pats sevi līdz galam nepazīsti, kā tu vari sagaidīt, ka citi tevi zinās un pret tevi izturēsies, kā tu to gribētu. Tāds ar nelielām modifikācijām veidojams profesionālajām vajadzībām, ģimenes dzīvei un vispār, sev.
Šāda pieeja ar personīgo pamācību grāmatu ir arī daļa no personīgā brenda veidošanas.
Es jau esmu sācis sev tādu taisīt. Un man ir aizdomas, ka šādu palīdzēšu izveidot arī citiem. Potenciāli veidošu jaunu saturu, jaunu apmācību kursu šim. Kurš vēlas piedalīties?

5. IQ. Flynn efekts – ik pēc desmit gadiem IQ pieaug par 3 punktiem.

Labs konteksts iepriekšējam rakstam par emocionālo inteliģenci. Tagad par intelekta koeficientu jeb dēvētu par IQ.
Kā izrādās, katrus desmit gadus kopš tiek mērīts IQ, cilvēka vidējais koeficients pieaug par 3 % punktiem. Kas nozīmē, ka ik pēc 10 gadiem vidējam IQ būtu jābūt 100, tad 103, tad 106 utt.
Šobrīd joprojām tiek pieņemts, ka vidējais ir 100. Tagad ne par to, kam ir jābūt par vidējo. Bet par pašu efektu. Ko sauc par Flynn efektu. Varētu domāt, ka cilvēks kļūst gudrāks un gudrāks. Varbūt. Neviens precīzi nezina, kas notiek. Zināms ir tas, ka vidējie rezultāti uzlabojas tieši tajās IQ testa daļās, kurās ir uzdevumi par abstrakto domāšanu. Tātad cilvēki kļūst gudrāki konkrētās jomās. Kas tikai drusku vairāk liek apšaubīt, ka cilvēks kļūst gudrāks. Droši vien ir citi iemesli, kādēļ tā.
Tātad cilvēks kļūst ‘inteliģentāks’ abstraktās domāšanas spēju dēļ. Tam noteikti ir precīzi iemesli. Piemēram tas, ka šobrīd cilvēks daudz vairāk pavada laiku neklātienē, cilvēks daudz vairāk ceļo, skatās ekrānos un saskaras ar lietām, kuras nav fiziski blakus. Līdzīgi kā spogulī – tu skaties uz gaismas efektu, bet sajūta tāda, it kā tur kaut kas būtu.
Tādēļ ja tagad pētnieki dodas pie samērā primitīviem cilvēkiem polārajos reģionos vai pie afrikāņu ciltīm, un kad viņiem pajautā dažus jautājumus par šādām neklātienes lietām, lūk, ko iegūstam. Piemēram, vaicājot kādam cilts loceklim, vai kāds konkrēts augs varētu augt uz citas salas, ja uz tās visu laiku līs lietus.
Cilvēki atsakās atbildēt uz šādiem jautājumiem. Viņi saka, ka nevarot pateikt, esot jāredz situācija.
Vai cits piemērs, kad šādiem cilvēkiem, kas pieraduši dzīvot praktiskas dzīves, liek abstrakcijas uzdevumus.
Viņiem liek apli un kvadrātu salikt kopā, ievietot vienu otrā. Viņi saka, ka to nevarot izdarīt. Jo tas, ko viņi redz ir – aplis ir monēta, bet kvadrāts ir pulkstenis. Šīs lietas nevarot savietot kopā. Jo kā var salikt monētu un pulksteni. Viņiem tās nav abstraktas figūras.
Par šo var palasīt Aleksandra Lurijas, kurš ir spilgts 20. gadsimta 30-40. gadu psihologs, darbos. Viņš šīs lietas ir pētījis.
Lai vai kā, rezultātā varam ar samērā lielu pārliecību secināt, ka mainās cilvēku dzīves aspekti un dzīves stils, kas maina arī uztveri, un smadzeņu procesi nedaudz pielāgojas. Taču ne obligāti uzlabojas.
Tests tikai parāda to, kā mainījušies uzskati. Taču tas nepasaka, vai tik tiešām kaut kas fundamentāli ir mainījies. Es teiktu, ka nē.
Posted in 5 lietas.