#193 – 5 atradumi: tranzīta persona, kādā sezonā tu dzīvo un iedod sev otro iespēju [no 19. maija]

1. IERADUMI. Don’t fail twice. Giving a second chance.

Ieradumu veidošana. Tā ir visa pamatā. Aristotelis ir teicis: “Mēs esam tas, ko bieži darām. Sekojoši – pilnība ir nevis darbība, bet ieradums.”
Ieradums ir viegls veids, kā smadzenes un vispār viss mūsu ķermenis var, ar pēc iespējas mazāku piepūli, automātiski darīt visas tās lietas, kuras mēs zinām, ka vajag darīt un kuras mums dod labumu. Sākot no personīgās higiēnas: zobu tīrīšanas, roku mazgāšanas utml., beidzot ar ēšanu-neēšanu, fiziskām aktivitātēm, lasīšanu un darbu. Šis viss ir jākustina un jāaktivizē katru dienu. Bez izņēmuma.
Tu vari būt kaut kas, tu vari sevi par kaut ko uzskatīt, ja esi regulārs tā darītājs. Bet regulāra darīšana ar nemitīgu domāšanu par to prasa daudz enerģijas. Tas smadzenēm nepatīk. Jau tā smadzenes tērē 20-25% no visas cilvēka enerģijas. Šis procents ir tik liels, jo smadzenes nodarbojas ar svarīgiem procesiem. Tām jākoordinē visu iekšējo orgānu darbība, vielmaiņa utml. Domāt par to, vai tu šo bulciņu drīsksti, vai nē, vai tev jāiet skriet, vai nē – tas ir par daudz prasīts.
Tādēļ mums smadzenēm un nervu sistēmai jādod signāls, ka visas vajadzīgās lietas jādara automātiski.
Lūk, īss stāsts par mani, kas labi palīdz saprast, kā veidot ieradumus un kādi papildu rīki ir izmantojami.
Man pie spoguļa piesprausta lapiņa ar t.s. 1-minūtes-vingrinājumiem. Esmu par to jau gana daudz stāstījis. Te, piemēram.
Tā ir lapiņa, uz kuras uzrakstīti 7 vingrinājumi, kurus es pildu katru dienu. Tas koncepts ir pavisam vienkāršs un elementārs. Un es zinu, ka ļoti daudzi to jau ir ieviesuši savā ikdienā. Tas strādā. Tas ir tieši tādēļ izveidots, lai veiktu vairākas svarīgas funkcijas:
– nebūtu papildus jādomā, kas katru dienu ir jādara; lai atslogotu smadzenes;
– salikt uz papīra, ārā no prāta, jo paturēt prātā, domāt, ka tu visu zini, tas neatbilst realitātei;
– sastrukturizēt savu plānu, skaidri definēt savus soļus, savas darbības;
– vizuāls atgādinājums par vingrošanu.
Nupat secināju, ka esmu krietni pamainījis savu vingrojumu plānu. Jau sen uz lapiņas vingrinājumi ir citi nekā tie, kurus reāli šobrīd pildu. Kopš ieviesu sev mērķi 100x piepumpēties 100 dienās.
Tā kā ieradums jau sen ir izveidots, tad darbošanās notiek, bet vairs ne pēc lapiņas. Un šodien pat secināju, ka esmu pamanījis pēdējā laikā vairākas reizes, kad rīta vingrojums izpaliek.
Jo esmu sajutis nelielu haosu savā prātā. Vairs nevaru saprast, kurā dienā tagad es pumpējos, kurā dienā planks, kurā dienā šūpoju svara bumbu utt.
Vienu vingrinājumu atceros visskaidrāk, ko vienmēr izpildu. Kas, starp citu, arī ir rādītājs vēl papildu taktikai. Proti, es zinu, ka svara bumbas squat jeb pietupiena poza ir otrdienās. Jo tas sasaistīts, burtiski savienots, ar hokeja dienām, kas man ir otrdienas.
Viss pārējais ir kaut kādā miglā tīts. Tādēļ šodien pat es izveidoju jaunu lapiņu. Ar visiem jaunajiem vingrinājumiem. Parādījās zināms miers un skaidrība.
Tagad viss atkal būs pēc skaidra plāna.
Ko man šis dod? To, ka tagad ir ieviesta pastiprināta sistēma. Kas neļauj domu [ne]skaidrībai stāties ceļā.
Kas tad ir atradums? Atradums nāk no James Clear, kurš zināms kā ieradumu veidošanas meistars. Viņš par to raksta savā diezgan populārajā blogā. Viņš ir grāmatas “Atomic habits”, par kuru es nupat dzirdēju intervijā “London Real“, autors.
Mans atradums ir koncepts, kuru, es jūtu, varētu izmantot 99,9999% cilvēku, kas ir vēl tikai ceļā uz savu sistēmu izveidošanu un savu ieradumu nostiprināšanu.
Proti, neļauj sev feilot divreiz. Jeb vēl trāpīgāk būtu teikt – nesatraucies, ja nofeilo vienreiz. Tev ir iespēja nenofeilot divreiz.
Šis ir jaudīgi tādēļ, ka dzīvē gadās visādi. Tev kārdinājumu apkārt ir daudz, spiediens, nervu sistēmas vājums. Sevišķi kamēr vēl ieradumi nav iedzīvojušies. Ja būsi nolēmis katru dienu iet gulēt plkst 22:00, tad pēkšņi uzradīsies kaut kāds svarīgs notikums, kādēļ aiziesi gulēt tikai 24:00. Vai arī būsi atteicies no kviešu miltiem, bet tad darbā būs picu ballīte. Un tādā garā.
Tad, ļoti iespējams, notiek šāda notikumu attīstība. Tā, kā ļoti biji apņēmies gan laicīgi gulēt iet, gan neēst miltus, bet tas tik un tā notika, tu sev saki – tas nav domāts man, es to nespēju, un tu atgriezies vecajās sliedēs. Jo sev līdz galam netici, ka vari ieviest šādas it kā tikai mazas lietas. Tu iestrēgsti turpat, kur biji.
Šis “nefeilo divreiz” ir spēcīgi, jo tas ļauj tev vienu reizi pieļaut šo nejaušību. Lai tu sevi nešaustītu un neuzskatītu par neveiksminieku. Tas dod brīvību tajā piektdienas vakarā uz nebēdu izpriecāties un sarīties picu. Jo zini, ka tu ej kļūdas virzienā tad, ja arī otro reizi pieļauj kļūdas. Tas nemaz arī nenozīmē, ka tu nevarētu noiet no ceļa arī trešo reizi. Tu to vari un drīksti. Tikai tas tevi tuvina tam ieradumam, ka tu bieži dari to, ko negribi.
Laikam jau ar šo gribu pateikt, ka pārāk ātri mēs sevi noniecinām un novērtējam slikti. Pārāk agri un par pārāk nelieliem grēciņiem. Ja mēs būtu pielaidīgāki pret sevi un drusku vairāk dotu sev otrās iespējas, daudz vairāk sasniegumu un piepildījuma mēs paši gūtu.

2. VISPĀRĪGA IZGLĪTĪBA. Tyler Cowen intervija ar Ezekiel Emanuel par to, kas ārstiem (un vispār visiem) vajadzīgs.

Zaļā eiglēna

Vai tu skolas laikā sev, vecākiem un arī skolotājiem uzdevi jautājumus – priekš kam tu šo visu mācies?

Tu vaicāji, kādēļ tev jāmācās trigonometrija? Kādēļ fizkultūras stundā tev jāmācās mest granāta, kādēļ bioloģijā jāzina par parasto tupelīti vai zaļo eiglēnu?
Un atbilde bija – tu nekad nezini, vai tev tas dzīvē nenoderēs. Vai varbūt arī bija vēl kāda cita atbilde. Vari padalīties ar tām atbildēm, kādas tu saņēmi bieži.
Jā, visam droši vien ir kaut kāda sasaiste un kaut kas kopumā veido tavas smadzenes un domāšanu. Viss atstāja kaut kādu iespaidu. Taču vai tam bija jātērē laiks un tava enerģija? Diezin vai.
Es izpratni par to, kas ir trigonometrija vai zaļā eiglēna, neesmu izmantojis vēl šobaltdien.
Toties mani nemācīja runāt auditorijas priekšā, mani nemācīja saprast, ka cilvēks rīkojas tā un tā tādēļ, ka ir šādi uzbūvēts evolucionāri, un tādēļ ir vērojama noteikta veida uzvedība, kas noved pie kariem. Vai vēsturē, kā veidojas idejas, kuras ir likušas pamatus šodienai.
Rakstīt, domāt, jautāt. Uzstadīt mērķus, veicināt sadarbību starp klases biedriem. Emocionālo inteliģenci, izpratni, kā lietas strādā kopā.
Tā man bija ļoti liels gandarījums klausīties EconTalk podkāsta interviju ar Ezekiel Emanuel. Viņš ir onkologs, viens no ASV veselības jomas ekspertiem, vienlaikus kritizētājiem. Medical ethics and health policy ir viņa oficiālais tituls. Taču nevis noniecinātājs, bet ar daudz prātīgiem ierosinājumiem.
Ieklausīties derētu visiem Latvijas medicīnas jomā iesaistītajiem. Sevišķi tiem, kuri saistīti ar medicīnas izglītību.
Tieši to arī Ezekiel stāsta, cik vecmodīga un vecu standartu piesātināta ir medicīnas augstākā izglītība.
Nevar saprast, kādēļ tik daudz laika jāvelta mācībām par lietām, kurām nav nekādas nozīmes. Kādēļ tik rūpīgi jāmācās ķīmija, kādēļ virusoloģija un vēl viskautkādas lietas, kurām nav nekāda sakara ar medicīnu. Ja vien nespecializējas šai virzienā.
Sevišķi arī tādēļ, ka viena no ārstu vērtīgākajām prasmēm patiesībā ir emocionālā inteliģence, lietu kopsakarību saskatīšana. Visas tās lietas, kuras nevar iegūglēt, viss, ko nevar automatizēt un ko nevar deleģēt mākslīgajam intelektam. Taču mācības notiek joprojām tā, it kā datoru nebūtu, interneta meklētāju un daudzu robotu automatizēšana neeksistētu. Tā, kā bija pirms 100 gadiem. Aptuveni laikā, kad starp citu, tapa Flexner reports.
Tā vietā viņš aicina pilnveidot un modernizēt medicīnas izglītību (faktiski praktiski jebkurus akadēmiskās izglītības virzienus) ar mūsdienu pasaulē vērtīgākām lietām. Komunikācijas prasmju attīstīšana, rakstītprasmes veicināšana, pasaules un ideju vēsture, psiholoģija, biheiviorālā ekonomika, filozofija.
Tādēļ arī man šo atradumu rakstīšana ir daļa no mana izglītības procesa. Tas ir mans mēģinājums skatīties visos virzienos un meklēt kopsakarības. Un, kas interesanti, nu jau pēc 4 gadu regulāras meklēšanas, rakstīšanas un publicēšanas, ir radusies sajūta, ka ir zināma kopsakarību redzēšana, plašāks skatījums un brīvības sajūta, ka varu iet daudzos virzienos.
Tas rada fleksibilitātes sajūtu. Ja man tagad būtu jāiet un jālasa vesels lekciju cikls par jebkuru tematu, tad man nebūtu bailes. Ok, nu jau drusku pārspīlēju. Taču pasniegt jebkurā augstskolā intro kursu par jebkuru tematu, man bažu nebūtu. Laikam jau jāpiebilst, ka tas attiektos vairāk uz humanitārajām un sociālajām zinātnēm.
Var jau būt, ka tāpat kā 90% cilvēku uzskata, ka viņi ir labāki nekād vidējais aritmētiskais, tā arī es sevi šobrīd pārvērtēju. Ļoti iespējams iekrītu šajā kognitīvajā biasā. Taču pārliecībai man ar to pietiek.
Par to arī ir šis atradums – meklēt pēc iespējas plašas un it kā nesaistītas zināšanas, jo pēc ilgāka vai ātrāka laika tas dos ļoti lielu pārliecības pieplūdumu.

3. SEZONA. Labs veids, kā atrast fokusu un nodefinēt prioritātes. 

Dzīvē ir daudz sezonu. Kādā sezonā esi tu?
Nevis vasaras vai ziemas, nevis tūrisma vai atpūtas. Un pat ne seriāla sezonā.
Bet kādā savas dzīves prioritāšu sezonā esi?
Šis ir labs veids. Nesaku, ka uzreiz metos adaptēt šo pieeju. Taču kādam tas var palīdzēt uzreiz.
Sezona kā mentālais modelis, kā nosaukt to, kas tev ir aktuāli. Te neder vienkāršie apzīmējumi kā ‘īstermiņa’ vai ‘ilgtermiņa’ plānošana. Vai vēl neskaidrākie jautājumi – ko tu gribi 3 vai 5 gados sasniegt.
Šis ir tāds vairāk laika un emociju apvienošanas koncepts.
Piemēram, ko tu gribi, kas tev ir aktuāli. Piemēram, karjeras sezona. Cik tā gara būs, to nevar pateikt, tāpat kā nevar pateikt, cik ilgi būs ziema. Aptuveni ir skaidrs, ka tas nebūs līdz jūnijam. Tāpat arī ar dzīves sezonām. Ir skaidrs, ka tas beigsies. Taču tajā pat laikā neuzliek nekādas robežas, ka tam jābeidzas tad vai tad.
Ģimenes veidošanas sezona tā var būt. Tā var būt radošā sezona. Tā var būt mācību un izaugsmes sezona. Attiecību veidošanas sezona. Veselības sakārtošanas sezona. Tā it kā ļauj pēc noklusējuma definēt savas tā brīža prioritātes.
Varbūt, ka šāda pieeja der un noder.
Starp citu, avots šai idejai tas pats podkāsts ar James Clear.

4. RĪKI. Programma Canva.

Bija man tas gods un iespēja piedalīties Ilzes Rassas personas zīmola veidošanas meistarklasē.
Par Ilzes pieejām un meistarklasēm var lasīt viņas blogā, daudz ko apgūt neklātienē. Taču var arī pieteikties uz kursiem. Ilze ir strādājusi arī ar prezidentu Zatleru. Un privāti konsultē dažādus uzņēmumus utml.
Pats par sevi atradums varētu būt arī psr Ilzes kursiem. Taču tā kā labprāt lieku priekšā atradumus, kas pielietojami plašāk un visiem lasītājiem, tad mani reāli pārsteidza aplikācija/ programma Canva.
Biju jau iepriekš kaut ko tur skatījies. Taču kaut kā nebiju iedziļinājies. Man mute patiešām bija vaļā par visu to, ko tur var izdarīt.
Krāsu saskaņošana, fontu saskaņošana, templeiti un visādi formāti, bildes un slaidu veidošana. Un tas viss tādā kvalitātē, par kādu vēl pirms gadiem 10 būtu bijis jāmaksā superdizainerim, lai to sagatavotu.
Bet tagad – pats ieej, visu izdari labāk nekā viduvējs maketētājs varētu.
Ārprātīgas iespējas mūsdienās! Tas gan automātiski nozīmē, ka arī konkurence aug. Jo jebkurš var uztaisīt kaut ko labu. Taču kopējā kvalitāte pieaug. Un tas ir labi. Kā mēdz teikt – kad iestājas paisums, tad visas laivas paceļas.

5. TRANZĪTA PERSONA. Transitional charachter.

Iespēja, ka tu pārdzīvo paaudzēm ilgušas traumas, ir liela. Mēs redzam, kā vienas un tās pašas problēmas atkārtojās. No vecvecmammas līdz tevīm. No vecvecvectēva līdz tevīm. Viss iet un notiek pa apli. Atkārtojas atkal un atkal.
Viss notiek tādēļ, ka vecāku traumu dēļ viņi ir spiesti pieļaut tās pašas kļūdas, ko viņu vecāki. Tādēļ arī tu manto to pašu. Jo faktiski neko citu nezini. Tā kā lielākoties viss cilvēkā tiek iekodēts līdz 6-7 gadu vecumam, tad vienīgās būtiskās pieredzes ir no vecākiem. Tā tas notiek atkal un atkal. Jo tās ir nervu sistēmas un cilvēka neapzinātās daļas izpausmes, kas kontrolē 95-97% no visa. Tie atlikušie 3-5% ir tikai tā apzinātā, racionālā, kontrolējošā daļa. Tā nevar cīnīties pret 95%.
Tas ir tapat kā gribi neēst saldumus, bet ēd tāpat. Gribi sākt sportot, bet nevari. Tikai par daudz nopietnākām un kompleksākām lietām. Kurām pat īsti līdz galam nav skaidrs mehānisms, kas ir tas, kas kaut ko vada, ietekmē utml. Tādēļ pārtraukt šo paaudzēm ilgo uzvedību modeļus ir ļoti sarežģīti.
Jāsāk ir ar to, ka jāsaprot, kas vispār ir problēma. Jāsaprot, ka vēlies to mainīt. Ar gribēšanu vien ir par maz. Tomēr ir dažas pieejas, kas iespējo daudz ko un padara situāciju vieglāku. Tie ir kā priekšnoteikumi pārmaiņām.
Atradums ir par to, kā tu vari sevi apzīmēt. Tas ir “TANZĪTA PERSONA” jeb angliski – transitional charachter.
Ko tas nozīmē un kādēļ tas var palīdzēt?
Tas, ka lasi šīs rindas un ka pievērs uzmanību sevis pilnveidošanai, attīstībai, jau ir kas jauns tavā paaudžu vēsturē. Var jau būt, ka tavi senči arī bijuši pārliecināti un uz izaugsmi tendēti cilvēki. Taču drīzāk nē. Tas ir kas jauns vispār. Nē, nu cilvēki pilnveidoties ir gribējuši arī agrāk. Taču tādā apjomā un līmenī tas nav bijis nekad. Un iespēju nav bijis tik daudz.
Lai tu sevī iekaltu to domu, ka tu nevis gribi tikai mainīt daudz ko, bet ka tu to arī darīsi un ka plēsīsi pušu to paaudžu traumu ķēdi, ļoti var palīdzēt apzīmējums – tranzīta persona. Tu esi pirmā persona visā savā ģimenes kokā, kas darīs citādāk. Pirmā, kas iemācīsies svešvalodas vai pirmā, kas pabeigs augstskolu. Pirmā, kas savus bērnus nesitīs, pirmā, kas ceļos. Pirmā, kas nebūs ar lieko svaru. Pirmā persona, kas nebūs ārsts. Pirmā persona, kas kļūs par mākslinieku. Nosauc jebko, par ko sapņo.
Un arī vari izdomāt jebko, par ko vēl nesapņo. Pat ja nezini, kas ir tas, no kā tev jatiek vaļā, tas nekas. Svarīgi ir zināt, ka tu negribi turpināt iesākto ceļu, pa kādu neapzināti ej. Atceries, tie ir tie 95%, kas tevi vada un liek iet pa to ceļu. Un šāds gandrīz vai mentālais modelis, ka tu esi tranzīta persona, tev neļaus novirzīties. Vai pareizāk sakot – ļaus iesākt pilnīgi citus uzvedības modeļus.
Posted in 5 lietas.