#192 – 5 atradumi: staigāšana un dzīves jēga, gaisa balona filma un par vēliem uzplaucējiem [no 12. maija]

1. FILMA. Balloon.

Filma, kura pierāda, ka asu sižetu un spriedzi var panākt arī bez neviena šāviena. Turklāt to var izdarīt arī ar vēsturisku ģimenes filmu. Par gaisa balonu.
Ja man nosauktu šos atslēgas vārdus un prasītu, vai gribi šādu filmu skatīties kā spriedzes filmu, tad es tikai novīpsnātu. Gaisa balons. Ģimene. Ass sižets.
Noskatījos un ļoti nopriecājos. Filma izdevusies. Jāatzīst, ka spriedzei tomēr spiegi un slepenie dienesti gan ir vajadzīgi. Nu un, protams, fantastisks stāsts. Patiesībā, stāsts arī ir tas, kas var radīt labāko iespaidu, ja vien režisori un producenti nesačakarē labu stāstu.
Stāstu nestāstīšu. Vairāk par to, kādas sajūtas radās skatoties.
Sākot no pirmajām 10 minūtēm līdz pat filmas beigām manu emociju un spriedzes sakāpinātības līmenis bija kā pasaules hokeja čempionāta Latvijas-Krievijas spēlē, kurā Latvija ir vadībā ar vieniem vārtiem.
Tā pat arī filmā, izmeklētāja pēdu dzīšana ģimenei, kura nesekmīgi mēģinājusi ar gaisa balonu mukt no Austrumvācijas pāri robežai uz Rietumvāciju. Un kamēr specdienests strauji tuvojas šīs ģimenes atrašanai, tiek būvēts otrs gaisa balons un plānots otrais mēģinājums.
Lai arī man kā skatītājam ir skaidrs, kā viss beigsies (atšķirībā no hokeja mača), man nervi uzdod augstāko spriedzes stāvokli. Man sievai jau sāka lūgt, lai es nomierinoties, jo tas neesot normāli šādi reaģēt uz filmu. Tieši tik psihes stīgas savelkoši tā iedarbojās.
Lieku filmai pat 8, lai gan imdb rezultāts tai ir 7,7.

2. FOMO. Ne tikai samierināties, bet pat priecāties un svinēt ‘NĒ teikšanu’

Nejauši uzdūros šim čalim.
Kaut ko meklēju riņķī, skatoties labus piemērus, kā uzstāties. Nonācu līdz Mindvalley.
Tas manā apritē ir jau zināms zīmols. Kas, starp citu, lielā mērā ir kaimiņu zīmols. Jo Vishan Lakhiani apprecējis igaunieti un rīko Mindvalley sanākšanu Igaunijā.
Tā nu skatos Eric Edmeades uzstāšanos. Un līdzās tam, ka viņš ir fantastisks runātājs, cita starpā no viņa izskanēja laba atziņa. Par FOMO.
Nu jau vairs nav daudz tādu, kuri nebūtu dzirdējuši šo apzīmējumu, un vēl mazāk ir to, kuri nav pakļauti šim. Proti, bailes tikt atstātam malā jeb fear of missing out.
Gluži vai gribas saukt šo par mentālo modeli. Tādēļ, ka mentālais modelis ir slēdzis, kas ar klikšķa palīdzību ļauj pārvarēt kaut ko sevi graujošu. Kaut ko, kas neļauj kļūt par sevis labāko versiju.
Un FOMO noteikti tāds ir. Eric labi stāsta par to, ko Richard Branson varētu darīt, sākot jau no paša rīta.
Ko viņš varētu darīt? – Jebko. Ar ko viņš to varētu darīt? – Ar ikvienu un jebkuru cilvēku. Viņš varētu darīt nenormāli superīgas lietas. Viņam ir iespējas to darīt, cik tik uziet un jebko.
Un pat tad, ja viņš katru dienu darītu desmitiem interesantāko lietu pasaulē, viņš tik un tā nedarītu tūkstošiem citu lietu.
Bagātiem cilvēkiem vispār iespēju skaits, ko darīt katru sekundi, ir nenormāli liels. Viņu iespējas sajukt prātā tā dēļ ir ārprātīgas. Taču spēja fokusēties ir tā, kas atšķir Richard Branson no tevis.
Viņš prot to darīt, prot turpināt darīt prioritārās lietas neskatoties uz to, ka viņam ir iespējas darīt jebko, es atkārtoju – JEBKO CITU.
Tādēļ arī Eric Edmeades uzsver, ka viens no ātrākajiem un vienkāršākajiem veidiem, kā gūt panākumus, ir burtiski svinēt to, ka spēj pateikt nē visam, kas potenciāli ir superīgs.
Ja tā iedziļinās, tad tas nav nekas cits kā spēja fokusēties apstākļos, kad tik daudz kas cenšas novērst tavu uzmanību.
Richard Branson var braukt uz F1 sacīkstēm, tu vari tās skatīties TV. Viņš var apmeklēt U2 koncertu un aiziet pie grupas aizskatuvē un kopā iedzert aliņu. Tu vari atvērt Youtube un paskatīties to visu video.
Bet viņš to nedara tikai tādēļ vien, ka tādas ir iespējas. Bet tu to dari. Tu skaties un tērē savu laiku skatoties video, skrolējot facebook utml.
Tev nekam laika nav, tu nevari izvēlēties kam fokusēties, tādēļ arī nespēj nokļūt tur, kur vēlies.
Tu jau nedēļām atliec savu plānu. Nu jau 3 gadi riņķī, bet tu visu laiku atrod citas lietas, kas nozog tavu uzmanību. Vai tas būtu parāk daudz ēdiena, pārāk daudz telefona ekrāna, vai citas dvēseli izsmeļošas darbības.

3. VECUMS. Tie, kas vēlu uzplaukst – Late bloomers. 

Kaut kā iegājies ir tā. Šobrīd samērā izteikti valda uzskats, ka panākumi jāgūst agri. Turklāt ir notikusi ekstremizācija.
Ja līdz 25 gadu vecumam, vai vēlākais līdz 30 gadiem, tu vēl neesi miljonārs vai kādas bankas prezidents, tad tu esi feils. Varbūt arī no tevis nepieprasa, ka būsi vēl viena facebook dibinātājs. Taču vismaz 100 darbinieku startapa dibinātājs jau nu gan.
Cik tad ir to superveiksmīgo cilvēku, kuri ko tādu spēj? Cik tad absolūtajos ciparos ir tādu cilvēku? Ļoti maz.
Ne tikai Latvijā maz. Visur tā ir. Taču pateicoties medijiem, sociālajiem tīkliem, šī jaunības panākumu glorifikācija ir panākusi savu. Ļoti daudz cilvēku arī jūtas kā neveiksminieki, ja viņi ir vienkārši darbinieki kādā uzņēmumā.
Tā arī sākas tas, ko kaut kad jau šeit aprakstīju – cilvēki klusi dzīvo izmisuma pilnu dzīvi. Ja tev tuvojas 40 gadu vecums, vai arī tev jau ir pāri, bet tu vēl nemani, ka dzīvē ir gūti panākumi, tad jūties draņķīgi. Varbūt tev jau ir virs 50. Tad sajūta ir vēl briesmīgāka.
Tā ir demotivējoša sajūta. Cilvēki sev stāsta briesmīgus stāstus, kas visai situācijai nepalīdz.
Piemēram, kā mana mamma (un esmu dzirdējis vēl daudzus citus tā sakām) –  ko ta nu vairs tur mācīties…?
Tu šādi burtiski sevi iekodē uz nolemtību. Ka nekas skaists un labs vairs tev nevar būt.
Nākotne noteikti vairs nevar būt lielāka nekā pagātne. Ka nekas vairs nebūs tāds, kā dēļ būtu vērts no rītiem celties. Nekas, kā dēļ ir vērts kustēties. Šādos gadījumos stāvoklis – ‘viss-ir-slikti’ tikai pastiprinās.
Tajā brīdī (neatkarīgi no tā, kāds ir tavs vecums), kad sāc domāt, ka viss vai lielākā daļa jau ir nokavēts, tu šo ‘viss-ir-slikti’ pastiprini.
Es jau saprotu, ka grūti ir noticēt saviem panākumiem un tam, ka kaut kas skaists vēl var notikt. Ar vecumu tu kļūsti reālistiskāks. Turklāt tava līdzšinējā pieredze rāda – ja tu neguvi panākumus līdz šim, tad kas gan varētu mainīties vecumdienās.
Un izdzīvo tas vilks, kuru tu baro. Ja tu baro šādas sajūtas, ka nekas vairs nevar notikt, tad šādas sajūtas arī uzvarēs.
Lai tiktu pāri sava pieredzei un nebalstītu savus pieņēmumus tikai uz notikumiem tavā dzīvē, ir vērts ieskatīties, kas ir noticis citur pasaulē.
Tādēļ lielisks darbs ir Rich Karlgaard, grāmata “Late bloomers”. Pieredzes stāsti no tiem cilvēkiem, kas vēlu uzplaukuši, kas guvuši panākumus samērā vēlu savā dzīvē. Par cilvēkiem, kuri tikai 50 un 60 gadu vecumā ir atplaukuši un patiešām guvuši panākumus. Stāsti, protams, ir par pasaulē slaveniem cilvēkiem. Taču ja parakātos sev tuvāk apkārt, tu noteikti atrastu arī piezemētākus piemērus ar panākumus guvušiem cilvekiem. Par kuriem grāmatas neraksta, bet kuri, pateicoties saviem panākumiem vēlu dzīvē, sajutuši citu dzīves garšu.
Ir samērā daudz liecību un pētījumu, ka cilvēki, jo vecāki kļūst, jo noteiktās sfērās ir daudzkārt pārāki par gados jaunākiem censoņiem.
Mans vēstījums iecerēts divpusīgs.
Pirmkārt, ja tu nolem fokusēties uz procesu un nevis uz gala iznākumu, ja vēl piesummē klāt to, ka vēlies ilgi dzīvot, tad nav kur steigties. Tad panākumu gūšana būs blakus produkts. Kurš, starp citu, prasa laiku. Ja vien nav bijusi kaut kāda cūcene. Nekas labs nenotiek ātri.
Otrkārt, paaudžu saliedētība. Gan jaunajiem ir jāsaprot, ka  jo vecāks kļūst cilvēks, jo zināmu vieduma inteliģenci (kā vēl viens veids bez IQ un EQ būtu WQ jeb Wisdom Quotient) tas var pienest klāt jebkurai dzīves jomai. Līdzīgi kā filmā ar Robert De Niro – Intern.
Taču tieši tik pat svarīgu lomu šajā kontekstā spēlē arī paši gados esošie cilvēki. Parasti viņu pašu sevis noniecināšana rada to jauniešu attieksmi pret viņiem.
Es sevi iedomājos 70 gadu vecumā sēžot kopā ar jauniešiem sapulcēs un runājot par biohakingu, par projektiem, par lietām. Un nevis kā opis, kas stāsta kara stāstus, bet kā pieredzes bagātais. Kas ar jauniešu degsmi un ideālismu strādā kopā kā roka ar cimdu.

4. STAIGĀT. Dzīves jēga līdz pat fizioloģiskajai funkcijai.

Daudzi mirst pensionējoties. Lielākais miršanas risks ir – aiziešana pensijā. Cilvēki burtiski gada laikā spēj tik ļoti strauji zaudēt formu, saslimt un vairs nekad neatlabt.
Kāpēc tā notiek?
Tas lielā mērā saistīts ar dzīves jēgu, ar dzīves vērtības zaudēšanu. Ja vienīgā jēga ir darināta uz darbā veiktajiem pienākumiem. Ja lielākā nozīme, kāpēc tu vispār esi, ir tāpēc, ka tu dari kaut kādu noteiktu darbu. Ja nekā cita tev nav. Un ļoti daudziem nav.
Tad tu pensijas vecuma dēļ aizej no tā darba un tu vairs neveic pat to “vērtīgo” funkciju, ko darīji darbā.
Gan tu pats apzināti, gan arī tavs ķermenis neapzināti saprot, ka tavai eksistencei vairs nav nekādas lielākas nozīmes. Tā arī ķermenis atslābst un beidz veikt funkcijas, kādas darīja pirms tam. Jo tam bija vajadzība.
Tas viss, ja mēs runājam par tādu kā filozofisku dzīves jēgas aprakstu.
Ja to reducē līdz vienai konkrētai fizioloģiskai funkcijai, tad viss ir vēl triviālāk. No šī arī var izlobīt uzdevumu, kuru katrs var pildīt pats.
Proti, atbildi uz jautājumu – vai tev būtu, kur iet, ja tev nebūtu nekur jāiet? Ja nebūtu jāiet uz darbu…
Uz veikalu tu arī jau biji. Uz kaut kādu iestādi, kur jānokārto sadzīves formalitātes – tu arī jau biji. Kur tu ietu, ja uz visām šīm vietām jau esi bijis? Ja atbildes nav, tad tā ir daļa no problēmas.
Fizioloģiskā problēma ir tāda. Muskuļiem, kauliem, nervu sistēmai jābūt gana spēcīgiem vecumdienās. Un vispār jābūt stipriem. Viens no labākajiem veidiem, kā nodrošināt veselību, ir to nesabojāt.
Ko mēs redzam – veci cilvēki bieži krīt, tad lauž kaulus un tad regulāri mirst no šīm traumām, jo tā arī nespēj atlabt.
Kāju spēks ļaus vieglāk saglabāt līdzsvaru (kurš starp citu arī būtu jātrenē), nekrist. Un ja arī nokrist, tad negūt smagas traumas.
Ja cilvēkam nav kur staigāt, nav kur iet, tad viņš samērā ātri atrofē savu kaulu blīvumu, muskuļu masu un nervu sistēma arī pierod. Ja tev nav vajadzīga slodze, tad daba nolemj tev to visu ņemt nost.
Tā šī dzīves jēgas problēma saplūst ar fizioloģisku funkciju pildīšanu. Šis ir pierādījums, kā dzīves mērķu iztrūkums pāraug funkcionālajos trūkumos, kas pa lejupejošu spirāli atkal mazina vēlmi un interesi atrast dzīves jēgu.
Šī atraduma doma ir nevis sniegt rsinājumu, bet gan ilustrēt problēmu. Ar vienu vienīgu jautājumu, uz kuru tev ne tikai jācenšas atbildēt, bet gan jārūpējas, lai tev visu laiku būtu ko atbildēt.
Kur tu vari iet, ja tev nekur nav jāiet?

5. DZĪVES JĒGA. 7 jautājumi savas dzīves jēgas noskaidrošanai

Iepriekšējais atradums par iešanu kaut kur, ja nekur nav jāiet – ir ņemts no nu jau strauji par populāru kļuvušā Mark Manson bloga. Mark Manson arī grāmatas “The subtle art of not giving a fuck” autors.
Bloga raksts par to, kā noskaidrot savu dzīves jēgu. Kā vismaz pietuvoties skaidrībai par to, kas tad ir tas lielais un milzīgais mērķis tavā dzīvē. Kaut kas, kas liek no rītiem celties, kas liek tērēt daudz enerģijas un neizdegt, kas vairo dzirkstelīti tavās acīs.
Mark apraksta 7 jautājumus, kurus tev ir jāuzdod sev pašam.
Ja gribi visus jautājumus, tad tos tu vari dabūt, lejupielādējot šo materiālu (pagaidām atsūti man e-pastu), kuru esmu speciāli sagatavojis kā daļu no 12 nedēļu programmas RESTARTS.
Lūk, būs vēl 1 jautājums.
Kas ir tās negaršīgās lietas uz pusdienu šķīvja, kuras esi gatavs apēst?
Viss dzīvē rada besi! Vismaz neilgi un daļēji. Arī visas skaistās un fantastiskā lietas. Viss fantastiskais šad un tad ir arī dažām sūdīgām sastāvdaļām.
Kādus upurus esi gatavs nest, ko esi gatavs ziedot, lai sasniegtu to, kas tavā prātā uzzīmēts kā perfekts iznākums? Kādas nepatīkamas pieredzes esi gatavs piedzīvot, lai tikai tiktu tur, par ko sapņo?
Vai esi gatavs:
  • brīvdienās, kad ārā spīd saule un ir 25’C, nodoties iespringšanai.
  • iet gulēt jau 21:00, lai 4:30 celtos un nodotos smagam darbam?
  • pateikt nē draugiem, kuri sestdienā aicina tevi pie sevis piknikā cept šašlikus?
  • ka daži par tevi smiesies, jo tas, ko tu dari, viņiem liksies nenormāli jocīgi un dīvaini?
  • ka tu būsi tajā sava ceļa posmā, kurā vēl daudz kas nebūs sastājies savās vietās, tādēļ izskatīsies bezjēdzīgi no malas. Pat ne tikai no malas. Tev pašam tā brīžiem liksies. Līdz tad viss kaut kad sastāsies savās vietās.
  • ka tev pašam nebūs ne jausmas, kad tas varētu notikt.
Un šīs negaršīgās lietas (uz šķīvja) kļūs par tavu priekšrocību, par to, ar kuru tu stāvēsi pāri citiem, lai sasniegtu to, ko vēlies. Kamēr citi to tikai teorētiski vēlēsies.
Posted in 5 lietas.