#191 – 5 atradumi: kam tu būsi varonis, nelieto vārdu ‘problēma’ un cik ātri atgūsties [no 5. maija]

1. TOP PERFORMANCE. Iekšēja vai ārēja sāncensība. Competitive vs challenger.

Iekšējā sāncensība pret ārējā sāncensība.
Pateicoties biohakinga konferencei, man ir jauns virziens. Kuru izmantošu gan kā mārketinga, gan sevis un pasaules izzināšanas, gan kā naudas pelnīšanas rīku.
Proti, arvien vairāk runāšu un stāstīšu par to, kā nonākt savā top performancē.
Jau šobrīd ir daži cilvēki, kuri vērsušies pie manis pēc palīdzības, lai uzlabotu sevi.
Tāpat arī visas RESTARTS programmas daļēji vērstas uz (kā jau pats nosaukums rāda) restartēšanos, taču plānoju vērst uzmanību arī uz personīgās performances, personīgā snieguma uzlabošanu. Uz savu maksimālo līmeni. Viens otram šie abi nav pretrunā. Tomēr jānodala būtu.
Šis bija ievads. Atradums šoreiz ir par to, kāds cilvēks tu esi. Var gadīties, ka neviens no šiem abiem. Droši vien tad arī tev šķiet, ka dzīve kaut kur drusku iestrēgst, kaut kas nekustas kā vajadzētu.
Var arī būt tā, ka tu nemaz nevēlies neviens no šiem būt, tevis izvēlētie virzieni dzīvē ir labi tādi, kā ir. Tas viss var būt.
Tomēr ceļā uz savu dzīves mērķi, mana līdzšinējā pieredze, zināšanas un redzējums saka man priekšā, ka vajadzētu gan par vienu no versijām kļūt.
Proti, cilvēkam, kurš iestrēgst, kuram grūti ticēt un redzēt dzīvē vismaz 51% pozitīvā, ir konstanti jākustas. Gan metaforiski, gan vārda tiešā nozīmē. Kustībām paredzēts mūsu ķermenis.
Jebkurš mehānisms, ja netiek nodarbināts pilnā apmērā, sāk funkcionēt kļūdaini.
Kustības, virzība un neapstāšanās. Tieši tāds ir dabas duālisms. Kusties/attīsties – dzīvo, apstājies – mirsti.
Izvēle ir tava.
Kustībai var būt divi ierosinātāji. Viens ir iekšējais un otrs – ārējais motivators.
Iekšējais ir tad, kad nezin, no kurienes, tevī ir dzinulis. Ja tas tā ir, tad tev dzīvē ir paveicies, jo daba tevi ir apdāvinājusi. Tad viss, ko šeit vari lasīt, tev ir lieki. Patiešām, tad tev viss iet no rokas. Kāpēc tu tērē savu laiku, lasot šo rakstu?
Tomēr, ja sev drosmīgi pajautā un pameklē atbildes, tad maz ticams, ka tev ne par ko nav kaut nedaudz jāpapūlējas.
Pūles ir tas, kas 99,99999% cilvēku tā vai citādi ir jāiegulda. Nekas nav tāpat.
Tas nozīmē, ka ļoti daudziem iekšējais motivators, lai darītu grūtas, bet vajadzīgas lietas, ir par vāju. Ir jāmeklē otrs ierosinātājs – ārējais. Tas vajadzīgs kaut vai kā dzirkstele, lai piešķiltu ugunskuru.  Daudzi bez šī nemaz nevar iztikt.
Tad nu tagad tas centrālais jautājums ir – kāda veida ārējo motivatoru tu sev atrodi.
Atradums no Tim Ferriss podkāsta, kurā vņš intervē Instagram dibinātāju –  Kevin Systrom. Kurš runāja par šo niansēto atšķirību. Sevišķi tiem cilvēkiem, kuri pieraduši jau no dabas būt top performeri. Tas ir, tādi, kuru ambīcijas ir superlielas.
Kevins, piedzīvodams milzīgus panākumus, pieradis pie augsta līmeņa sasniegumiem. Dabiski, ka tādi cilvēki daudz ko attiecina uz savu sāncensības (competitor) garu. Ka sasniegumi ir visu-laiku-iet-un-darīt blakus produkts. Ka tev kāds ir jāuzveic. Ne obligāti negatīvā nozīmē. Tādā sportiskā garā, drīzāk.
Taču Kevins, pie sevis reflektējot, bija spiests nodalīt divas nianses šajā sāncensībā. Lai arī kā viņam būtu gribējies sevi redzēt un būt konkurējošam un ar sāncensības raksturu apveltītam, viņš bija spiests secināt, ka patiesībā ir iekšējais izaicinātājs (challenger).
Tas ar mani ļoti rezonēja. Jo arī es sevi esmu gribējis redzēt kā aktīvo sāncenša tipu. Jo kaut kā man licies, ka tādā veidā var sasniegt visu to, ko no dzīves vēlas. Bet, kad noklausījos Kevin Systrom stāstu, sapratu, ka esmu tas otrs. Tāpat kā Kevins. Tas ir – uz āru sacensties nav mans. Tas var notikt, bet ne ilgi. Jo piepildījuma no tā nav vispār. Drīzāk tā var notikt t.s. izdegšana.
Man likās ļoti atbrīvojoši beidzot šajā duālismā sevi nolikt pie vietas. Tagad es skaidri zinu, ka esmu iekšējais izaicinātājs nevis ārējais sāncensis.
Kas esi tu?
Vai tu izvirzi sev iekšējos uzstādījumus, kuri pastāv samērā neatkarīgi no apkārtējās pasaules? Vai arī tu vairāk centies spēcīgi parādīties apkārtējā vidē? Atceries, ka neviens nav 100% kāds no abiem variantiem.
Var jau būt arī, ka esi 55% viens un 45% otrs.

2. ATGŪTIES. Cik ātri spēj atgūties. Next play speed

Ļoti interesanti bija. Labs paziņa, draugs Oskars Grīslis nesen FB publicēja ierakstu par elastību. Par to, kā emocionāli atgūties no satricinājumiem, no negaidītām situācijām.
Nu tas ir tas, par ko es saku – ka mūsu mērķis būtu nevis neuzcepties, bet gan no cepiena pēc iespējas laicīgāk tikt laukā. Protams, mazināt jutīgumu pret konkrētiem apstākļiem, kas varētu mūs uzcepināt. Lai tolerance arī pieaug. Taču pamatā stāsts ir par elastīgumu.
Oskara ieraksts man patika, jo tas sasaucas ar šo atradumu. Varētu teikt, ka tas vienkārši ir citādi nosaukts un attiecināts uz sportu. Tomēr runa ir par vienu un to pašu.
Atradums tātad ir – nākamās spēles ātrums jeb nākamās spēles pārslēgšanās ātrums. (Otrā versija latviski domu demonstrē precīzāk.)
Šajā video ir ilustrācija, kā Michael Jordan pārslēdzas. Par to, cik bieži un cik ātri viņš to spēj. Tas patiesībā kvalificējas kā mentālais modelis. Tev jāiet darbos, cīņā, notikumos mentāli gatavam, ka viss neies obligāti pēc vēlamā plāna vai iepriekš izplānotās gaitas. Notikumi visdrīzāk būs pilnībā neparedzami. Mūsu elastīgums ir tas, kas ļauj šīs situācijas uztvert mierīgi. Jo mēs jau ejot uz tām bijām mentāli noskaņojušies, ka tā var būt.
Varētu pat teikt, ka esam gatavi plāniem B, C un D. Vai vēl labāk – bezgalīgai plānu kombinācijai.
Paskaties Jordan darbības. Nekas no tā, kas notiek laukumā, nav iepriekš paredzams. Jordan vienkārši reaģē uz to, kas notiek katru brīdi. Uzbrūk, tad atkāpjas, tad pārķer bumbu un atkal uzbrūk. Bet tad bumbu atkal zaudē, atkāpjas un jau traucas aizsardzībā.
Kas vēl ir būtiski šajā visā. Ne tikai tas, ka tu nekrīti stresā vai pat panikā. Būtiski ir tas, ka šāda attieksme iespējo tevi iekļūt t.s. plūsmā jeb flow stāvoklī. Tas ir superfokuss. Tik spēcīga koncentrešanās, ka tu sinhronizē autonomo nervu sistēmu ar eksekutīvo jeb racionālo prātu. Tev viss notiek balansā. Laiks apstājas un tu redzi to, ko ar apzinātu prātu nespētu.
Iemesls, kādēļ Jordan pārķēra to bumbu, ir tas, ka viņa ķermenis un visa perifērā redzes (uztveres) sistēma kļuva daudz optimālāka. Viņa ķermenis labāk zināja, kur skriet, ko darīt, nekā viņš to varētu izdarīt apzināti analizējot savas kustības. Ja viņam pēc spēles prasītu, kā tu to izdarīji, viņš drīzāk teiktu, ka nezina.
Taču viņa noskaņošanās pirms spēles ir izšķiroša. Tāpat kā ikvienam no mums – gatavoties tam, ka būs jāpārslēdzas. Gribam mēs to, vai nē.
In fact, forget the word altogether. Completely eliminate it from your vocabulary.
Projects, not problems. It will make a profound difference.

3. ŠĶĒRŠĻI. Kā Mikelandželo – novāc nost visu lieko. 

Novākt lieko. Tā Mikelandželo atbildēja uz jautājumu par to, kā viņam izdodas izveidot tik perfektas skulptūras. No akmens bluķa nocērt nost visu lieko un tev sanāks lieliska skulptūra. Tāpat arī ar dzīves veidošanu. Ja tev ir parāk daudz traucēkļu, tad nevari cerēt uz lielisku dzīvi. Tā jau ir, ka mums nav laika tik daudzām foršām lietām. Taču papēti, ka savā telefonā dienas laikā pavadi vairāk nekā 3 stundas. Vēl kādas 2,5h skaties TV. Datora laiku vēl pieskaiti. Un te tev jau savāksies liekais. Šis ir vienkāršs aicinājums, sekot Mikelandželo pēdās. Novākt visu lieko, un tev būs lieliska dzīve, tāda kā Mikelandželo skulptūras.

4. PROBLĒMA. Nelietot vārdu problēma.

Projekts nevis problēma. Tāds mentāls izaicinājums varētu būt. Vienkāršs atradums. Pat nezinu, kurā vietā dzirdēju. Laikam lasīju quorā. Taču ideja tāda.
Vēro domas, jo tās kļūst par vārdiem. Vēro vārdus, jo tie kļūst par darbiem. Vēro darbus, jo tie kļūst par ieradumiem. Vēro ieradumus, jo tie kļūst par tavu raksturu. Bet raksturs ir viss.
Lūk, angliskā oriģinālā versija: “Watch your thoughts. They become words. Watch your words. They become deeds. Watch your deeds. They become habits. Watch your habits. They become character. Character is everything.”
Tā nu, lūk, tam kādas domas un kādus vārdus izvēlamies lietot, ir nozīme. Jo viss beigās noved pie rakstura iezīmēm un kļūst par tavu dzīvi.
Šoreiz ierosinājums nelietot vārdu problēma. To aizstāt ar citiem, uz darbībām vērstākiem vārdiem. Piemēram, projekts, izaicinājums, iespēja. Sevišķi vārds iespēja.
Cik es tik neesmu dzirdējis no ekspertiem un pasaules līderiem, ka iespējas ir tur, kur citiem ir problēmas. Ja ir kaut kas, ko negrib darīt citi, bet kāds grib, lai būtu paveikts, tad tā ir iespēja.
Tad sākt sev teikt, ka citu problēmas ir manas iespējas. Tad ar laiku arī savas problēmas vairs neredzēsi caur problēmu prizmu. Bet saredzēsi tās tikai un vienīgi caur iespējām. Mūsu prāts/ smadzenes ir interesanta lieta. Tā ātri pierod pie šādām niansītēm. Un tas strādā.
Vēl kur šī vārda ‘problēma’ aizstāšana ir absolūti nepieciešama, un kur to samērā viegli aizstāt – tad, kad tu kādam – uz atvainošanos par kavēšanu, vai par kaut ko tamlīdzīgu, atbildi ar: “Nekādu problēmu”, “Bez problēmām”, vai arī “Nav problēmu”.
Te vēl iestājas kāds cits aspekts. Šāda atbilde norāda uz to, it kā tā pati par sevi ir problēma, bet ne priekš tevis. Taču kolīdz mini šo maģisko vārdu, tā cilvēka nervu sistēmā neapzināti notiek tāds kā neliels lūzums. Jo kam tad patīk dzirdēt šo vārdu. Tādēļ šajā gadījumā ļoti vienkārši ir aizstāt šo vārdu salikumu jeb frāzi ar: “Viss kārtībā!” vai “Viss labi!” Un viss būs labi.

5. VARONIS. Kam (un kāds) tu gribi būt varonis?

Ja man tagad prasītu, par ko tu vēlies kļūt, kad izaugsi liels, tad man atbilde būtu skaidra. Man ir bilde tam, kā jābūt ir pēc 5-10 gadiem. Lai arī vēl drusku abstraktāka bilde, tomēr skaidrs man ir arī par vēlāku laiku pēc 15-25 gadiem.
Es zinu, ka daudziem nav skaidrs arī tas.   Nedaudz žēl, taču tas nekas. Ja pie tā strādā, tad līdz vīzijām var nonākt ikviens.
Te ir viens uzdevums vai veids, kā iespējams nonākt līdz savas dzīves jēgai.
Vispār par dzīves jēgu vai lielajiem mērķiem runājot. Šis it kā ir tāds pārāk neracionāls jautājums. Jo katra diena sagādā savas rūpes, un dzīves jēgas saistību ar šodienas labsajūtu ir grūti sasaistīt. Tomēr iespējams galvenais, pie kā cilvēkam būtu jāstrādā ik dienas, ir precizēt un definēt savas dzīves jēgu. Jo motivācija un vēlme tikt pāri problēmām (ups, izaicinājumiem un iespējām) ir tad, ja risinājums ir daļa no kaut kā lielāka, uz ko tu ej.
Esmu jau minējis to figurālo piemēru ar braukšanu atvaļinājumā, uz lidostu.
Iedomājies, tev iepriekšējā vakarā saplīst čemodāns, tu nevari atrast pasi un vēl tev sarunātais transports uz lidostu nobrūk. Nav, kas tevi aizved. Tavs lidojums ir uz 2 nedēļām uz Austrāliju. Fantastiski! Izklausās debešķīgi.
Ko tu dari ar visām problēmām, kuras aprakstīju? Nu ļoti iespējams, ka pases pazušana tev nav iespēja, par kuru runājām pirms tam. Tomēr tavs Austrālijas brauciens ir tik atraktīvs, ka visas ķibeles, kuras iepriekšējā vakarā tevi piemeklē, ir mazs sīkums. Tu tās visas atrisini. Čemodānu tu aizņemies no kaimiņa. Pasi tu atrodi, jo pārroc visu māju.
Par transportu – tu zvani visiem pazīstamajiem pēc kārtas, lai tevi aizved uz lidostu. Bet kas vēl interesanti un būtiski šajā visā, kas parāda, kā lielas lietas ļoti motivē. Tas, ka tas motivē ne tikai tevi pašu, bet arī citus.
Pasaki kādam paziņam, ka tev vajag izpalīdzēt ar transportu, tu saņemsi nu tādu nekādu azartu. Atliek vien pateikt, ka tev vajadzīgs transports, jo citādi netiksi uz Austrāliju, un tu redzēsi daudz lielāku atsaucību. Redz, ko nozīmē lieli mērķi un plāni.
Kad saku citiem, ka vēlos dzīvot līdz 120, tad kā minimums ik pa laikam parādās žurnālisti, kuri par šo grib rakstīt. Tas aizķer. Ja ne tā, ka kāds arī gribētu sākt dzīvot līdz 120, tad vismaz tas rada interesi.
Kas ir tavs lielais, ko gribi, kas citus uzrunā? Kas ir tava Austrālija, lai tu atrastu interesi un motivāciju tikt pāri ikdienas izaicinājumiem? Kas ir tas, kas arī citiem ļautu/ liktu gribēt tev palīdzēt to sasniegt?
Šis viss garais bija ievads uzdevumam, lai pietuvotos savas dzīves mērķim, lai vairotu tavu konfidenci/ pašpārliecinātību. Uzdevums – padomā, kāds varonis tu vēlies kļūt un kam tu vēlētos būt par varoni?!
Un, starp citu, šo saku nedaudz saliekot pirkstus ‘čurikos’. Tas ir, man par šo pašam atbilde ir drusku miglaina. Un tieši tādēļ mani šis atradums ļoti uzrunāja, jo man šķiet svarīgi sava dzīves mērķa meklējumos atbildēt arī uz šo jautājumu.
Piemēram, kļūt par varoni saviem bērniem, tādu, kas iesāk un pabeidz lietas.
Kļūt par varoni laika biedriem, ka vari arī mainīt savu karjeru un sasniegt lietas arī vecākam kļūstot.
Kļūt par varoni visiem, kam liekais svars, notievējot un iegūstot sev sešpaku uz vēdera.
Šie varbūt ir triviāli piemēri, taču domas ilustrācijai der. Ar šo tu būsi daudz tuvāk savai atbildei par to, kas ir tava dzīves jēga.
Posted in 5 lietas.