#190 – 5 atradumi: spēt aizmigt ir brīnums, pietaisīt bikses ir ok un kā sadalās enerģija [no 28. aprīļa]

1. IZGLĪTĪBA vs INTELEKTS.

Par mentālajiem modeļiem. Interese nav liela. Šķiet tādēļ, ka bieži tie ir pārāk netaustāmi. Arī pārāk intelektuāli.
Nav tā, ka pats esmu ļoti intelektuāls. Esmu wanna-be intelektuālis. Tēloju tādu, līdz iespējams kādu dienu par tādu kļūšu. Varbūt nekad. Drīzāk nekad. Tas dorši vien ir arī ģenētiski noteikts, cik gudrs/intelektuāls katrs vispār var būt. Nedomāju, ka augstas un labas skolas to var dot. Skolas var iedot iespēju saskarties ar idejām, iegūt piekļuvi spēcīgiem mentoriem. Taču fundamentālā līmenī cilvēka intelektu neietekmē. Tāpēc es varu tikai apgūt daudz zināšanu un teoriju, samācīties citātus un gudras frāzes. Taču kopējo intelektu tas uzlabos tikai par nieka daļiņu.
Tāpēc jau arī izvēle mācīties augstkolā ir jāizdara, pilnībā apzinoties, ko tā vispār spēj dot. Liels vairums pārtērē savu laiku, naudu un iespējas, jo meklē augstskolās (un vispār skolās) to, ko tās nemaz nespēj dot.
Jābūt arī izpratnei par t.s. drop-autiem jeb tiem, kuri pamet augstskolas vai pat nekad tajās neiestājas un tomēr savā dzīvē sasniedz pietiekami daudz. Tā nav cēloņsakarība. Parasti augstskolu nepabeidzēji vai vispār ignorētāji sasniedz daudz tādēļ, ka arī bez augstskolām ir gana spējīgi. Bet tie, kas neko dižu dzīvē nespēj sasniegt, taču augstskolas pabeidz, arī nav rādītājs. Tie vienkārši nav pietiekami intelektuāli, spējīgi un varoši. Un nekādas augstskolas nav nedz izdošanās, nedz neveiksmes iemesls vai pamats.
Līdzīgi arī ar bērnu audzināšanu. Ir samērā daudz cilvēku, kuri, balstoties uz pētījumiem, secina, ka audzināšanas loma bērna attīstībā un turpmākās dzīves panākumos ir vai nu niecīga, vai pat nekāda. Respektīvi, nav ko tur ņemties un kaut kā nenormāli iespringt uz bērnu audzināšanu. Tāpat rezultātu vecāki nevar diži ietekmēt. Niansēs un detaļās – jā. Sačakarēt var, bet neko diži ietekmēt uz labo pusi neesot iespējams.
Tas pats arī ar izglītības nepieciešamību. Augstskolu ietekme uz cilvēka intelektu un viņa dzīves turpmākajām iespējām ir stipri pārvērtēta.
Nezinu, vai pilnībā piekrītu šādai attieksmei. Tomēr jāapzinās, ka mums ir savi biasi un aizspriedumi. Mums piemīt tendence piešķirt lielāku nozīmi mūsu apzinātajām pūlēm. Un tas kaut kādā ziņa ir labi. Jo pretējā gadījumā cilvēks vispār atteiktos jebko darīt. Iespringt nebūtu jēgas. Mūsu prāts, mūsu nervu sistēma un viss mūsu organisma mehānisms ir uzbūvēts tā, lai mēs domātu, ka mūsu darbībām ir efekts. Mums ir nepieciešams sajust badu, sajust vēlmi mīlēties, justies labi par padarītu darbu.
Taču daba mums iedevusi arī intelektu, prātu un domāšanu, lai mums būtu drusku interesantāk dzīvot. Un ar šo pašu prātu mums ir interesanti apzināties, cik kļūdaini mēs bieži domājam, runājam, rīkojamies.
Nesen kādā intervijā Daniel Kahnemann, viens no cilvēku biasu popularizēšanas pamatlicējiem, uz jautājumu, kā zināšanas par cilvēka domāšanas kļūdām ir palīdzējušas viņam ar tām tikt galā, atbildēja – nekā. Ka ne cik tas nepalīdz. Un vispār, viņš esot ļoti skeptisks, ka vispār tas kaut ko dod.
Tādēļ šādi raksti, kāds man izdevies šis, ir tikai un vienīgi interesanti. Diezvai tas kaut nedaudz atturēs tevi no šīm pašām domāšanas kļūdām. Vai tas būtu par bērnu audzināšanu vai izglītību.

2. PODKĀSTS. Mental Models. Shane Parrish.

Neliels turpinājums iepriekšējam atradumam. Tāds konceptuāls turpinājums.
Par mentālajiem modeļiem. Biju iesācis popularizēt šo pieeju.
Bet vai nu tas ir pārāk sarežģīti, pārāk netverami, nepietiekami praktiski… Vai es nezinu kas. Taču tas palika bez lielas ievērības. Varbūt arī tādēļ, ka tas atkailina mūsu pašu domāšanas kļūdas.
Lai vai kā, mentālie modeļi ir fantastiska iespēja daudz vieglāk orientēties pasaulē. Ne tikai orientēties, bet pat visā pasaules grūtumā atrast vieglumus.
Mēs tāpat nedzīvojam objektīvā pasaulē. Katrs dzīvo savā realitātē. Katram ir kaut kāds savs skatījums uz visu apkārt notiekošo.
Pirmā problēma rodas, kad tu sāc domāt, ka tā ir objektīvā pasaule. Kas, protams, nav iespējams. Varētu pat pierādīt, ka tava subjektīvā pasaule ir kaut kādu n-to pasauļu kombinācija. Kā kādā runā sacīja Sam Harris – tev pat nav iespējas šo brīdi sajust kā šo brīdi. Tavas smadzenes ar tevi spēlē tādus trikus, kas apšauba jebko.
Piemēram, pieliec pirkstu pie deguna. Kas notiek? Tu vienlaicīgi sajūti pirkstu pie deguna un degunu pie pirksta. Lai gan zināms, ka signāls no pirksta līdz sensorajam centram smadzenēs iet ilgāk nekā no deguna. Tas nozīmē, ka smadzenes ar šeit un tagad darbojas tā, lai tev viss liktos viens ‘šeit-un-tagad’.
Smadzenes tev rada mentālu modeli, lai tu vienkārši nesajuktu prātā.
Tieši tāpat var būt arī ar mākslīgi konstruētiem mentālajiem modeļiem. Vai precīzāk būtu teikt – novērotā reprezentēšana vienā noteiktā veidā, lai būtu vieglāk orientēties. Turklāt arī veiksmīgi orientēties.
Atradums šoreiz nav par konceptu – mentālie modeļi. Jo par to esmu rakstījis un daudz runājis. Man ir savi mīļākie. Man ir savi svarīgākie mentālie modeļi.
Atradums ir par kādu jaunu resursu, kuru uzgāju atkal jau pateicoties Sam Harris podkāsta intervijai ar Shane Parrish. Viņam, savukārt, ir savs podkāsts par mentālajiem modeļiem. Kā var būt vēl skaistāk un labāk?! Shane intervē intelektuāļus, ekspertus un līderus, kuri ikdienā funkcionē, balstot savas dzīves un pieejas uz mentālajiem modeļiem. Šis podkāsts ir gadījums, kad sapņi par sapņu tēmām piepildās.

3. RESURSI. Enerģijas sadalījums/ patēriņš 5 kategorijās.

Veras Birkenbihl enerģijas modelis. Par šo uzzināju no Gunta Iļķēna, reanimatologa, anesteziologa, kuru biju uzaicinājis lasīt lekciju aprīlī notikušajā RESTARTĀ.  Mani ļoti uzrunāja. Papētīju drusku dziļāk. Pašam nezinot, esmu nedaudz pamainījis šo, kļūdaini domājot, ka tāds ir vācietes Veras Birkenbihl modelis. Un man radās pašam sava versija, kas man labi palīdzēs turpmāk runāt ar cilvēkiem, lasīt lekcijas.
Taču iesākumā, kāds tad ir oriģinālais modelis. Šis ir arī gandrīz vai mentāls modelis. Ja zināms mentālais modelis par to, ka karte nav teritorija, tad protams, šis modelis ir mēģinājums skaidrot to, kas notiek ar cilvēku.
Tātad, katram cilvēkam ir kaut kāds pašam pieejams enerģijas daudzums. Kuru mēs varam saukt par 100% pieejamās enerģijas. Šī enerģija tiek tērēta 5 kategorijām. Katra no tām apzīmēta ar savu burtu. Šie burti vācu valodā nozīmē arī katrs savu jēdzienu.
A – autonomie enerģijas procesi (Automatische Prozesse) – elpošana, orgānu darbība un pamatprocesi.
B – pašvērtējums (Bin ich ok?) – sociālā loma, sevis nostatīšana pret citiem.
C – laika izjūta (Chronos (Zeit)) – centieni iejusties laikā, mēģinājumi būt šeit un tagad, mētāšanās starp pagātni un nāktoni.
D – darbs, automatizācija (Durchführung der täglichen Lebensdinge, Routinen) – ieradumi, lietas, kas darāmas rutinizēti.
E – pašrealizēšanās, sevis atklāšana (Entwicklung Entfaltung Entdeckung) – attīstības ceļš, mācīšanās, sevis īstenošana.
Šī kopumā ir laba pieeja, jo ilustratīvi spēj demonstrēt to, kā pārāk liela enerģijas paterēšana kādā no jomām atstāj negatīvus efektus uz citām jomām.
Kad šo modeli dzirdēju no Iļķēna, tad šķiet nepiefiksēju precīzi. Turklāt tas jau bija pārstāstīts modelis, kas nav no pirmavota. Tā nu es pēc savas atmiņas mēģināju rekonstruēt, kas tad tas bija.
Un radīju savu modeli, pašam to nezinot un sevišķi uz to nepretendējot. Jāteic, ka savs modelis man patīk pat labāk.

Tu, lasītāj, vari pats/-i spriest, kurš uzrunā un liekas jēdzīgāks.
Princips tas pats – enerģijas patēriņš vienā laukā atņem citam. Ja tas notiek pārāk ilgā laika periodā, tad ar dzīvi apmierināts tu nevari būt.
Turklāt, esmu papildinājis šo modeli ar dažiem elementiem. Tas iet roku rokā ar ideju par to, ko spēj darīt un kā palīdzēt biohakinga domāšana/uztvere. Respektīvi, katru no elementiem, katru no enerģijas laukiem vari uzlabot, optimizēt un tādējādi radīt lielāku enerģijas kapacitāti. Tātad – pilnīgi visu var uztrenēt-optmizēt.
Lūk, mans sadalījums:
A – autonomie bioloģiskie procesi. Sakrīt ar Veras Birkenbihl minēto. Šo var uztrenēt ar elementāriem vingrinājumiem, piemēram, sirdsdarbību – veicot augstas intensitātes treniņus, var uzlabot skābekļa utilizāciju, trenējot elpošanu, var uzlabot metabolismu gavējot. Utml. Netieši uzlabojami. Tādējādi samazinot to, cik tev šim jātērē enerģija.
B – ķermenis, prāts, emocijas. Šo vari uzlabot tieši. Tieši uzlabot, trenēt atmiņu, trenēt muskuļus, trenēt domāšanu. Šīs lietas uzlabojot, tev vajadzēs mazāk enerģijas, jo tu būsi stiprāks.
C – ieradumi, rutīnas, automatizācijas.
D – darbs, profesionālais, projekti, resursu-naudas pelnīšana.
E – pašrealizācija, radošums, izaugsme.
Šis man patīk labāk. Šajā arī redzu lielāku loģiku, sevišķi attiecībā uz cilvēka dzīves kvalitātes uzlabošanu. Piemēram, kad tagad lasu lekcijas, kad vadu seminārus, veidoju video, tad šis man noder krietni labāk. Tas labi ilustrē to, kur cilvēki ir un kā viņi var uzlabot savu stāvokli. Tas sniedz atbildi, kur kas katram ir darāms.
Atšķirība starp oriģinālo Birkenbihl un manu modeli ir B un C kategorijas. Pašvērtējums un laika izjūta – neredzu, ko ar šiem diviem iesākt.
Bet manā modelī ķermeniskās lietas un ieradumu lietas – abas var labi uzlabot. Un no dzīves sakārtošanas viedokļa šīs abas komponentes labi iederas. Pie tām var strādāt.
Un tagad noslēgumā – vari iedomāties, kas notiek, kad kāda no kategorijām sāk aizņemt pārāk daudz laika/enerģijas. Tad loģiski, ka citam nepaliek laika. Neatkarīgi no tā, cik daudz enerģijas tērēsi darbam, visu tāpat nepadarīsi. Taču darbs atņems enerģiju autonomajiem procesiem. Daudzi slimo tādēļ. Maz enerģijas arī paliek ķermeņa uzlabošanai un radošajām izpausmēm. Kas arī tavu apmierinātību ar dzīvi neveicina.
Savukārt, ja pārāk daudz laika un enerģijas sāc veltīt radošajām izpausmēm, tad droši vien pamanīsi, ka citi tev sāks norādīt, lai tu nolaidies uz zemes.
Ja daudz maz viss būs līdzsvarā un visām 5 kategorijām atradīsi laiku, tad cilvēki uz tevi skatīsies un teiks – kā tu visu paspēj. Atbilde ir – precīza enerģijas resursu sadalīšana.

4. TABU. Runāt par tabu lietām, stigmatizācija.

Šis nav atradums no iepriekšējās nedēļas kā tāds. Par šo iespējams pat biju jau rakstījis. Par atradumu šis kļuva, jo tika aktualizēts temats. Proti, par to, cik ļoti kļūdaini mēs interpretējam cilvēka vājumus. To, kas pirmajā brīdī šķiet kā vājumi. Taču kad dziļāk palūkojas, tad jāsecina, ka tā ir daba. Ka visam ir kaut kāds skaidrojums.
Turklāt no brīvās gribas tematikas mēs zinām, ka cilvēkam jājūtas daudz vairāk pateicīgam par visu tādēļ, ka viss drīzāk gadās un notiek pats, nevis tādēļ, ka kāds kaut ko apzināti ir veidojis.
Sevišķi jau par visu to slikto, kas ar cilvēku notiek. Varētu pat teikt, ka teju nekas slikts ar cilvēku nenotiek tā dēļ, ka cilvēks pats speciāli un apzināti grib, lai ar viņu tā notiek.
Sāksim ar vieglāk saprotamiem piemēriem. Kad cilvēks uz skatuves publikas priekšā noģībst. Vai viņš tā speciāli? Nē, protams. Vai cilvēks, kas nervozē, kas stostās, kas nosarkst – vai tas speciāli? Arī nē. Tā ir fizioloģija, autonomā nervu sistēma diktē savus noteikumus. Tā, kā viss neapzinātais veido 95% no ķermeniskās kontroles, tad mūsu 5% apzinātā prāta var vienkārši tēlot, ka visu kontrolē. Taču patiesībā ne vella.
Tā lūk, par stigmatizētajiem tabu tematiem. Piemēram, kāds aptaisās, kāds apčurājas, vai kaut ko citu it kā pretīgu izdara. Mūsu pirmais instinkts ir nosodīt cilvēku. Taču šādas domas pilnībā atkrīt, kad saproti, kā viss patiesībā notiek.
Nesen dzirdēju stāstu no paziņas par nirējiem, kas nirst ar hidrotērpiem. Par to, ka visi tajos tērpos iekšā čurā. Bet ir divu veidu hidrokostīmos čurājošie cilvēki, kā saka viens no niršanas instruktoriem. Vieni, kas vienkārši čurā tajos tērpos, bet otri, kas to noliedz.
Kāpēc kāds gribētu to noliegt? Tāpēc, ka ap šādām lietām izveidojušās stigmas un kauna sajūtas. Kauna sajūta ir viena no degradējošākajām sajūtām, kāda vispār var būt. Tā ir iznīcinoša. Tā pārsvarā ir sabiedrības spiediena sekas. Sabiedrība šādas lietas nosoda, tādēļ arī par to nerunā. Taču sabiedrība kopumā nezina, par ko vispār ir stāsts. Tāpēc ir svarīgi runāt par cilvēka fizioloģiju. Par polivagālo teoriju. Par to, ka specvienību karavīri, ugunsdzēsēji un citi bīstamo profesiju cilvēki pēc bīstamiem uzdevumiem visi ir pietaisījuši bikses. Protams, ka par to nerunā. Jo tā ir kauna sajūtas izraisoša lieta. Tomēr uzskatu, ka par to jārunā, lai mazinātu stigmu.
Cilvēkiem ir jāsaprot, ka neatkarīgi no tā, cik liels mačo kāds ir, viņš pieliek bikses un/vai vemj, jo tādi ir mūsu vēl miljoniem gadu veci reptīļu instinkti. Kas saistīti ar to, ka reptīļiem, pirms viņi, piemēram, nirst, jāiztukšo viss gremošanas sistēmas saturs, lai mazinātu vielmaiņu, lai tas savukārt samazinātu skābekļa un enerģijas patēriņu. Reptīļi šādā veidā nonāk t.s. parasimpatiskajā sastinguma stāvoklī. (Te lasi vairāk par polivagālo teoriju).
Cilvēkiem notiek tas pats, tikai saistībā ar ārkārtīgo stresu. Cilvēks, pirms nonāk sastinguma stāvoklī (kas pēc būtības ir aizsardzības stāvoklis), dara to pašu. Un ne jau apzināti un speciāli. Tas notiek pats. To praktiski nav iespējams kontrolēt.
Tāpēc piedēvēt kādam vainu par to, ko kāds pats neizvēlas – tas rada milzīgus sarežģījumus sabiedrībā. Un vispār civilizācijā.

5. IDEĀLI. Mērīt pret ideālu. Pret horizontu. Nekad nekas nesanāks. Feils būs vienmēr.

Neatceros. Nudien nevaru atcerēties, vai par šo jau nerakstīju. Slinkums arī meklēt.
Taču arī ja rakstīju, tad noderēs arī otro reizi. Turklāt mēģināšu aprakstīt vēlreiz arī tāpēc, ka pats es neesmu tāds, kā agrāk.
Vispār, ja paskatos, kādi izskatījās pirmie atradumi, tad varētu teikt, ka evolucionējis esmu gan es pats, gan arī formāts un atradumi.
Cilvēks grib daudz un visu kaut ko. Tas ir ok. Gribas bagātināt dzīvi, uzlabot to, sevi uzlabot. Tas viss ir normāli. Bērns aug, viņš redz apkārtējo pasauli un redz, ko tajā visu var gribēt. Tad kādā brīdī bērns saprot, ka lai visu, ko grib, dabūtu, ir par kaut ko jākļūst. Jo tāpat neviens uz paplātes neko nepasniegs. Pārsvarā pašam viss jādara. Tad nu sāk veidoties kaut kādas idejas, kas varētu būt tas, par ko jākļūst. Veidojas kaut kādi tēli, bildes un ideāli.
Cilvēks izvēlas kādu no šīm bildēm un sāk  meģināt par to kļūt. Ko mēs redzam – tie ļoti mērķtiecīgie arī daudz ko sasniedz. Viņi ir izvirzījuši lielus mērķus, jo tiem ir lieli ideāli. Viņi iet uz to. Viņi nenormāli daudz spēj sasniegt. Sasniegumi mērāmi gan naudā, gan atzinībās, gan statusā. Tikai ļoti bieži šie cilvēki nav sevišķi apmierināti ar savu dzīvi (lai nelietotu vārdu laimīgi, kas no manas leksikas lēnām tiek izslēgts, bet tas jau ir cits stāsts).
Kāpēc viņi nav apmierināti? Ne jau par visiem ir runa. Taču par ļoti daudziem.
Viņi nav apmierināti tieši šo pašu izvirzīto ideālu dēļ, pateicoties kuriem viņi spēja gūt panākumus.
Ideāls tādēļ arī ir ideāls, ka tas ir kā horizonts, uz kuru tiekties. Bet kuru nav iespējams sasniegt. Tādēļ arī neapmierinātība. Jo lai kā tu censtos, tu nekad tur nonākt nevari. Tādēļ arī rodas tāda kā kognitīvā disonanse. Tu dari daudz, tu daudz panāc, bet nekad ne gana labi, ko kaut nedaudz varētu nosaukt par ideālu.
Tāpēc vienmēr, kāds apzinātāk, kāds neapzinātāk, cilvēks sevi uzskatīs par feilu.
Iedomājies, tu gūsti cik lielus panākumus gribi, tik un tā tu paliec par feilu.
Ne jau tā, ka tu sev uz pieres raksti: “zaudētājs”. Nē, ar ārišķīgo pašapziņu tev viss ir kārtībā. No malas tu esi pārliecināts un pārliecinošs. Tava dzīve iespējams izskatās nevainojama. Taču iekšā kaut kas neliek miera. Ir kaut kāda nepilnības sajūta. Tu nevari saprast, vai tas tāpēc, ka tu nespējīgs, vai tapēc, ka tev konstanti pasaules kaitnieki liek sprunguļus. Bet fakts paliek – tu neesi tur, kur tev jābūt. Un viss var sākties no jauna.
Viss aug, impērijas un sasniegumi krājas kaudzē, bet tev tā sajūta nemazinās. Faaak. Ko darīt?
Atbilde ir vienkārša. Taču pēc daudzu ideālistu, panākumiem bagātu cilvēku viedokļa bulšits, kuru nevajadzētu sākt ieviest. Tev jāsāk novērtēt viss, kas tev ir. Lai cik banāli un saldi tas neizklausītos no pozitīvās domāšanas operas. Tev jābūt pateicīgam.
Pirmkārt, daudz vairāk taviem panākumiem ir tikai gadījuma raksturs, tev vienkārši ir paveicies. Nu kaut vai tas, ka neesi piedzimis Indijā nepieskaramo kastā. Vai kā meitene Afganistānas talibāņu ģimenē. Vai ka tev nav reta kaulu slimība, kas radītu tev neaprakstāmas sāpes tikai nošķaudoties vien. Par to visu varam būt pateicīgi.
Un pat ja tev ir tā slimība, tad esi pateicīgs, ka neesi akls.
Vārdu sakot, mērķtiecība un iešana uz ideāliem varētu arī nebūt nekas slikts. Taču nespēja apstāties un pateikt, ka šis moments ir dāvana, tā ir kļūda.
Piemēram, zini, kas man liekas brīnums? Tas, ka tu vari vakarā apgulties gultā, izslēgt gaismu, aizvērt acis un aizmigt. Tas ir brīnums.
Posted in 5 lietas.