#187 – 5 atradumi: atlaist labākos toksiskos cilvēkus, atbrīvoties no mantām un kam palīdzēt [no 24. marta]

1. LIEKAIS. Kā attiekties pret mantām.

Fantastiska saruna Ben Greenfield izdevusies ar Gretchen Rubin!
Par to, kā atbrīvoties no liekām mantām. Nē, tas nebija par minimālismu. Bet drīzāk, kā tikt vaļā no mantām. Kā padarīt savu dzīvi vienkāršāku, tas ir, bez visa liekā.
Līdzīgi kā ar bailēm, stresu un nedrošību – mēs esam iekodēti arī uz mantu krāšanu. Tu taču esi turējis rokās pilnīgi nevajadzīgu priekšmetu, par kuru nodomājis – gan jau vēl noderēs, vai ne?
Vai arī – tas vēl ir labs, žēl ārā mest.
Nu, protams, tā nodomājuši ir visi. Padomā, kāpēc tā ir tik universāla parādība?! Varbūt tādēļ, ka mūsu bioloģiskā sistēma ir šādi veidota? Nu ne jau tā veidota, lai tu nemestu laukā vēl tīri nēsājamus t-kreklus. To daba nav paredzējusi. Bet gan to, ka gribam būt drošībā. Un ka nervu sistēma mums sūta signālus, ka varbūt nākotne ir nedroša, kurā t-kreklu var nebūt un tādēļ jāpietaupa šie. Tā darbojas mūsu metabolisms, attiecībā uz ēdienu. Tāpēc, neko nedarot, uzkrāt svaru pie vienmēr pieejama ēdiena ir vieglāk nekā noturēt ķermeni slaidu.
Tāpat arī ar mantām. Vieglāk nervu sistēmai ir paturēt nekā atbrīvoties. Paturot netērējas enerģija, bet lai atbrīvotos no kādas konkrētas mantas, tevī aktvizējas viss, kas vien var aktivizēties. Jo ieslēdzas aizsargmehānisms, kuram pretdarboties prasa lielu enerģiju.
Tie, kas spējuši tikt šim pāri, nav to paveikuši ar gribasspēku vai ar motivāciju vien. To dara ar sistēmām un regulējumiem, kritērijiem un noteikumiem. Un kā saka šahā, slikta/ vāja spēles taktika ir labāka nekā nekāda.
Ar motivāciju un gribasspēku tu vari nolemt vispār šai mājas attīrīšanas nodarbei ķerties klāt. Taču kolīdz jau būsi procesa vidū, redzēsi, cik mokoši ir iet cauri katram priekšmetam un apšaubīt katru lietu. Dienas beigās gribēsies iedzert. Stabili!
Gretchen Rubin ir daudz ideju un pieeju. Gribētos padalīties ar diviem konceptiem.
Pirmais – lai atbrīvotos no lietām – izvirzīt vienu kritēriju. Vienu jautājumu, uz kuru tev jāatbild, kad tu nolem atbrīvoties no lietām. Tu izvēlies, pēc kāda principa tas priekšmets tiks izmests/atdots. Vai tu to gribi, vai tu to mīli, vai tu to lieto?
Tu paņem rokās uzdod šo jautājumu priekšmetam, par kuru nevari izlemt. Tev ir kāds krekliņš, kuru dabūji par dalību maratonā pirms 5 gadiem. Tu to nevelc. Un vairs nevilksi. Tam vērtība ir tikai tādēļ, ka toreiz tu pirmo reizi noskrēji pusmaratonu. Ja tavs kritērijs ir atstāt tikai mantas, ko lieto, tad šis krekliņš jāmet ārā.
Otra pieeja maz attiecas uz priekšmetiem, kuri jau tev ir mājās un visās atvilktnēs. Tā attiecas uz jaunu mantu uzkrāšanu. Proti, viens iemesls, kādēļ cilvēki bieži nemet laukā nevajadzīgās lietas, ir sliktas sajūtas par to, ka tu piedalies pasaules piemēslošanā. Daļēji jau arī ‘zero waste’ vai ‘no waste’ proponenti par to runā. Kad met laukā mantas, tev vairs nevajadzētu justies slikti par piemēslošanu. Jo, kad met laukā, tad pārdzīvot jau ir par vēlu.
Tu patiesībā piemēslo tajā brīdī, kad pērc to jauno lietu. Tāpēc, ka jau tad ir skaidri zināms, ka tā nonāks miskastē. Agrāk vai vēlāk šim priekšmetam pienāks tāds pats liktenis kā jebkurai citai mantai tavā skapī vai atvilktnē.
Šī pieeja īstenībā ir laba arī tādēļ, ka tā reāli apšauba katru pirkumu un ietaupa naudu.
Nākamreiz, kad brauc uz tikko atvērto akropoli vai uz sen atvērto spici, paturi prātā, ka šie tirdzniecības centri tirgo miskates bagātinātājus. Ar laika aizkavētu iedarbības mehānismu, bet viss tur iekšā ir miskastes prece.

2. ATSLĒGA. Jordan Peterson: tāds filozofisks princips ir arī biohacking un veselības princips.

Sevis uzlabošana tikai ķermeniskā līmenī var nedot meklētās atbildes.
Vakar man uzdeva jautājumu: kāpēc viens dara visu pareizi, ēd veselīgi, sporto, domā par miegu, par to, kā tikt galā ar stresu. Visu, visu dara pareizi un vienalga saslimst ar vēzi? Bet cits pīpē, dzer, neguļ, visu dara neveselīgi, bet dzīvo ilgi. Kāpēc tā?
Pirmā godīgā atbilde ir – es nezinu. Droši vien neviens nezina. Šī ir svarīga atbilde. Tāpēc, ka vislielākās ziepes sākas tad, kad cilvēks nezinādams sāk dot atbildes, kas nav pareizas, tēlojot, ka viņš ļoti labi zina.
Lielākās problēmas ir nevis tad, kad neko nedara, bet gan – kad dara nepareizi, domājot, ka pareizi.
Tomēr atbildes versija uz man uzdoto jautājumu varētu būt šāda – būt tikai uz sevi un ārējām izpausmēm centrētam ir par seklu. Vienkārši uzlabot savus ārējos veselības rādītājus ir labi, jo tas var kalpot kā indikators. Tomēr teiciens: “The map is not the territory” ir attiecināms tieši uz šo. Mums jāskatās plašāk.
Plašāk nozīmētu dziļi izprast 2 lietas. Starp citu, par kurām jau sen rakstīju. Un tas ir biohakinga un dzīves procesu pamatā – atpazīt to, kas dara mums pāri/kas kaitē, un atpazīt to, kas palīdz mums/ uzlabo.
Visu pirmo jasamazina, cik vien var, otro – jāvairo. Te mans raksts par šo!
Tagad atkal klausījos Jordan Peterson interviju, kurā viņš stāstīja, kā vispār uzlabojam katram sava dzīve.
Tā kā Jordan ir meta stāstu, mitoloģiju un arhetipu popularizētājs, tad arī viņa vārdu izvēle ir atbilstoša. Taču mans pārsteigums bija īstenībā ļoti acīmredzamajā faktā, ko pirms tam nesaskatīju. Īpaši lielisks tas ir tādēļ, kas tas ir dziļš un plašs koncepts. Kas pēc noklusējuma ietver sevī vēl daudzus svarīgus aspektus. Bailes, nedrošību, cīņu ar saviem iekšējiem dēmoniem. Taču kas ļoti labi sasaucas ar bioloģisko sistēmu, organismu un dabu.
Princips ir stāties pretim jeb konfrontēties ar haosu – no vienas puses. Un iedibināt kārtību.
Tas man šajā duālajā dabā ļoti, ļoti patīk. Tas īstenībā izcili iet kopā ar ideju par to, ka mums katram dzīvē ir vajadzīga kaut kāda lielāka jēga un vīzija. Kaut kas lielāks par tevi pašu. Un kas tad ir lielāks par tevi pašu?? Tas, protams, ir kaut kas priekš citiem cilvēkiem, priekš pasaules. Tam nav jābūt milzīgam. Tas var skart kaut vai tikai vēl vienu cilvēku bez tevis paša.
Un Jordan Peterson šis trešais princips ir – pasaule būs zaudējusi, ja tu neievērosi šos pirmos 2 principus. Tieši tādēļ tavs individuālais biohakings nav pilnīgs, ja tu fokusējies tikai uz sevi.
Tagad, atbildot uz jautājumu, kadēļ veselīgais tik un tā saslima – mana versija – viņš parāk daudz darīja tikai pirmās 2 lietas. Un daba, lai tā saskatītu tevī vērtību, grib arī 3. lietu.

3. PALĪDZĒT. Tu nevari palīdzēt visiem. Tev jāizvēlas palīdzēt kādam konkrēti.

Nedaudz turpinot dzīves jēgas atrašanas tēmu, kas agrāk vai vēlāk novestu pie palīdzēšanas citiem.
Šī cilvēkos tik dziļi ieliktā vajadzība būt noderīgiem un palīdzēt citiem ir laba lieta, taču diemžēl mūsos nav ielikts tas, kā šis aspekts būtu jāīsteno. Proti, mazliet no mārketinga lauciņa. Tad, kad esi mazā ciltī, mazā ciemā, tad nav sevišķi daudz tur ko domāt. Tad tavs noderīgums citiem ir ļoti elementārs. Ir viegli saprast, kurš no visiem 200 cilvēkiem varētu būt tas, kuram tu vari palīdzēt. Tas droši vien sakrīt ar konceptu par Danbāra skaitli (Dunbar’s number). Tas ir skaitlis līdz 150, ar cik cilvēkiem ikviens var daudz maz uzturēt saiknes.
Kolīdz šis cipars tiek pārsniegts, tā ikviens vairs īsti nevar turēt līdzi tam, kas sociāli notiek apkārt.
Tagad dzīvojam daudzu desmitu un simtu tūkstošu pilsētās, visapkārt mums ir tik daudz cilvēku. Sociālie tīkli šo visu pastiprina vēl vairāk. Jeb, kā tagad moderni tiek teikts, skeilo. Orientēties tik tiešām nav viegli.
Tādēļ tik bieži jauno uzņēmēju atbilde par viņu jaunajiem uzņēmumiem, produktiem un pakalpojumiem vaicājot, kam viņi to radījuši, ir ļoti slikta. Sliktā atbilde ir – ikvienam.
Jā, ļoti iespējams, ka ikviens potenciāli varētu būt klients tavai precei vai pakalpojumam. Taču, ja mēģināsi pārdot savu preci ikvienam, galu galā neviens var arī nepirkt. Jo tieši tāpat kā vajadzība palīdzēt citiem, katram teju vai bioloģiski ir vajadzīga arī identificēšanās ar kādu sociālo grupu. Būt piederīgam kaut kādam Danbāra skaitļa kopumam. Tā mums ģenētiski, iespējams, ir vēl spēcīgāka vajadzība nekā kādam palīdzēt.
Tas saistīts ar izdzīvošanas drošību. Tagad vientuļš cilvēks var izdzīvot. Taču pat vēl kādus 100 – 200 gadus senā pagātnē cilvēks ir tikpat kā miris, ja tiek izslēgts no kādas cilts, grupas, ciema. Nevar cilvēks pastāvēt bez atrašānas kādā grupā. Tāpēc bailes kļūdīties ir tik nepatīkamas, jo tās nervu sistēmai potenciāli signalizē, ka tu esi nekam nevajadzīgs un vari tikt izsviests no grupas. Tādēļ arī statusa iegūšanas ambīcijas ir tik spēcīgas, par kurām domā visi un ikviens. Jo būtībā tās ir rūpes par grupas akceptu, ka esi vajadzīgs.
Nu tad runājot par tavu produktu, kuru taisies pārdot kādam – ja tajā nav ietverta jebkāda indivīda identifikācija, tad produkts var tikt uzskatīts par nekam nevajadzīgu. Iegādājoties preci vai izmantojot pakalpojumu, svarīgi precē vai pakalpojumā iekļaut to, kam tas domāts. Un tas ir pavisam konkrēti.
To tīri intuitīvi daudziem negribas darīt. Jo tas rada sajūtu, ka tu izslēdz citus potenciālos klientus, kuri ir no citām grupām. To var saprast.
Protams, ka gribas palīdzēt vienam miljonam cilvēku. Taču vispirms būtu jāizvēlas palīdzēt vienam konkrētam cilvēkam. Vienam konkrētam klientam pārdot pakalpojumu vai preci. Izvēlēties kādu precīzi. Jo tik ļoti bieži cilvēki nevar pat to. Tad kāda var būt runa par tūkstošiem vai miljoniem?..
Tāpēc jau t.s. mvp jeb minimum viable product ir tik būtisks, jo tas testē konkrētus produktus pret konkrētiem cilvēkiem. Un ja vari pierādīt, ka vari palīdzēt vienam, tad vērts sākt domāt par vairāk.
Viens liels, bet daļējs iemesls, kādēļ turpinu rakstīt šos 5 atradumus, ir tāds, ka cilvēki lasa. Sāku rakstīt ar domu, ka sev. Starp citu, jā, preces vai pakalpojuma ideja vispirmām kārtām ir jāpārdod sev.
Es sev pārdevu, un pēc tam izskatījās, ka tas interesē arī citus man līdzīgos savā attieksmē pret dzīvi. Un tā kaut kas sāka veidoties. Es pilnīgi noteikti nerakstu visiem. Jo visiem tas nav domāts.
Tāpat arī tava palīdzība varbūt visiem ir vajadzīga, bet visiem tā vienlaicīgi arī nav vajadzīga.

4. LĪDZCILVĒKI. Esi kopā ar līdzīgu mērķu kā tev cilvēkiem.

Jim Rohn nu jau slavenais teiciens, ka tu esi vidējais aritmētiskais no tiem 5 cilvēkiem, ar ko pavadi laiku kopā.
Mani uzrunāja viena frāze, kas faktiski ir jau vienu līmeni augstāk un varbūt daudz vienkāršāk iedot zināmu virzību. Dinamiku. Vismaz attiecībā uz (apzinātu) attiecību veidošanu ar tiem 5 cilvēkiem.
Jo Jim Rohn teiciens ļoti labi skaidro to, kapēc tu esi tāds, kāds esi. Pēc noklusējuma tajā ir ietverts arī mesidžs, ka vajadzētu domāt par to, kas ir šie cilvēki. Tomēr citātā nav tāda aktīva uzsaukuma pēc darbības.
Tāpēc viens solis tālāk būtu – izvēlies būt kopā ar tādiem, kam prātā līdzīgas misijas un mērķi.
Vienkārši tas, protams, ir tad, ja zini savas misijas un mērķus. Tādā sakarā šo atradumu uztver kopā ar iepriekšējo – kad radi preci, pakalpojumu, uzņēmumu vai arī gribi palīdzēt kādam – tad dari to kopā vai vismaz paralēli esot kompānijā ar šādiem līdzīgas misijas cilvēkiem.

5. EMOCIONĀLĀ INTELIĢENCE. Gary Vaynerchuk. 

Visiem HR departamentu cilvēkiem. Visiem uzņēmumu īpašniekiem, šefiem un visiem tiem, kuri vada uzņēmumu ar vairāk nekā 2-3 vai 5 cilvēkiem. Par to, kas ir svarīgi uzņēmumā, lai tas plauktu un zeltu.
Tagad neesmu liels darba devējs. Varbūt kaut kad drīzumā tas atkal varētu notikt. Taču arī ikvienam cilvēkam, vecākam, ģimenes, ikvienas grupas loceklim – šis ir nākotnes cilvēka lielākais talants. Emocionālā inteliģence. Tas ir runāt ar citiem, ieklausīties, saprast, izzināt citus.
Sevišķi tas attiecas uz darba devējiem.
Es šobrīd samērā bieži lasu lekcijas un seminārus uzņēmumos par biohakingu, par veselību, par sevis pilnveidošanu. Ne vienmēr, tomēr šad un tad es novēroju, ka esmu uzaicināts uzstāties uzņēmumā, kurš tikai ārēji vēlas parādīt, ka ļoti rūpējas par saviem darbiniekiem. Turklāt tajos uzņēmumos valda uzskats, ka šīs dažas idejas un antistresa instrumenti plus motivācijas un iedvesmas lekcija būs kā tablete, un visiem kļūs labāk. Visiem uzlabosies veselība. Tā tas nenotiek.
Lekcijas un iedvesmas stundas, un nelielie semināri ir ļoti atbalstāmi. Un arī man patīk tajos būt un uzstāties. Vērtība tajos ir. Tomēr es saprotu, kāpēc nekas vairāk par to arī nenotiek. Jo kaut ko vairāk darīt ir grūti.
Kā Gary Vee šajā video saka – uzņēmuma kultūra, tās emocionālais un arī veselības stāvoklis beigu beigās arī noteiks uzņēmuma finansiālos panākumus. Uzņēmuma kultūra ir jābūvē caur emocionālo inteliģenci. Nevis bezmaksas snekus vai galda tenisu birojā. Tie ir būtiski, taču jāsaprot, ar kādām grūtībām dzīvo ikviens. Ar kādiem dēmoniem cīnās katrs. To izprotot, varētu arī saprast, kā katram palīdzēt, lai tie pretī palīdzētu uzņēmumam.
Vārdu sakot, kā āmurs naglai pa galvu. Šis 3 minūšu video ir obligāta skatāmviela ikvienam, kurš vēlas gūt panākumus kopā ar citiem cilvēkiem.
Posted in 5 lietas.