#186 – 5 lietas: balsošana apdraud demokrātiju, bailes kā objekts un “VAJADZĒTU” ir slikts vārds [no 17. marta]

1. DRAUDI. Sabiedrībā visi audzināti tā, lai tiktu vaļā no draudiem. “Safe is not absence of threats.”

Image result for droÅ¡Ä«baPraktiski viss, ko mēs darām, ir lai tiktu vaļā no draudiem. Vai pareizāk sakot, mēs darām visu, lai tiktu drošībā.
Vai, izsakoties vēl precīzāk, mūsu neapzinātā daļa jeb nervu sistēma vada mūs uz drošību.
Cilvēka vadošais, lēmumus pieņemošais prāts, tas kurš it kā racionālais, patiesībā kontrolē vien ~5% no visa, ko var mūsos kontrolēt. Pārējie 95% paškontrolējas. Tā lielākā un nozīmīgākā daļa ir autonomā nervu sistēma. Tādēļ jau arī ir nosaukums – autonoms – ka rīkojas bez mūsu gribas.
Cilvēks noģībst uz skatuves no ārprātīgi liela satraukuma ne jau tādēļ, ka pats cilvēks tā sagribēja. Neapzinātā, paškontrolējošā daļa to pati nolēma un izdarīja. Tādēļ, ka tai ir viens svarīgs uzdevums – pasargāt mūs no vistrakākajām ciešanām.
Acīmredzot, šī neapzinātā daļa sajuta, ka draudi kļuvuši tik lieli, ka labāk izslēgt visu un noģībt.
Tātad šīs sistēmas uzdevums ir visu laiku nodoršināt mūs ar drošības sajūtu. Kā tāds apzinātās daļas miesassargs.
Nervu sistēma šos draudus saņem caur t.s. neirocepciju (neuroception, kas ir atvasinājums no angļu valodas vārda perception – uztvere – savienojumā ar vārdu neuro jeb neiro), neiro uztveri.
Parastā uztvere ar visiem maņu orgāniem mums tiešā veidā ir kā rīks, kas mums vajadzīgs, lai mēs nezaudētu interesi par dzīvi.
Un te jau kopā sanāk divas maldīgas lietas, kas mums visu bojā. Viens – maņu orgāni, lai mēs turpinātu gribēt darīt visu to, kas mums jādara. Un no otras puses – nervu sistēmas sūtītie signāli arī uz apziņu, ka mums jārūpējas par drošību.
Nu un kad šos abus sapludina, tad veidojas hedoniskais vāveres ritenis (angliski tiek saukts par hedonic treadmill). Mūsu apzinātajai daļai bez īpaša iespringuma pieejams ir viss, kas pieejams mūsu maņu orgāniem. No otras puses, mums tik ļoti nepatīk neziņa, nedrošība, ka mēs savām maņām patīkamās lietas tulkojam kā drošību.
Un, savukārt, nedrošību pārsvarā attiecinām uz maņām trūkstošo. Ar to arī skaidrojams, kādēļ cilvēks grib apkrauties ar mantām. Kādēļ cilvēks grib lietot saldas un treknas lietas. Apdullinošas un realitāti mainošas lietas. Jo tās padara mūsu primārās sajūtas par drošību. Kas, protams, absolūti tā nav. Tā ir tikai ilūzija.
Nekas neuzlabojas, jo nervu sistēmai nav vajadzīgs tas, ko tai dodam. Drošība nav draudu neesamība.
“Safe is not absence of threats.”
Tieši to jau arī Stephen Porges tik labi definē. Draudu novākšana nav drošības radīšana.
Draudu novākšana būtu, piemēram, parūpēties, lai netrūktu ēdiena, naudas, lai netrūktu nekā. Uzcelt lielas sienas, nopirkt aizsardzības sistēmas pat veselām valstīm. Taču kā redzams, pēc visām šīm aktivitātēm, lai aizvāktu draudus, drošības sajūta nevairojas. Gluži otrādi, varbūt pat mazinās.
Šis laiks, kurā dzīvojam, ir drošākais, kāds jebkad ir bijis. Taču cilvēki vairāk nekā jebkad sargā sevi un savus bērnus. Tur gan papildus darbojas citi mehānismi. Taču lietas būtība ir tāda – ka ja arī tu uztraucies par drošību, tad pieeja – izslēgt draudus – nebūs drošības palielināšana. Drošības palielināšana ir iegūstama tikai un vienīgi caur nervu sistēmas stiprināšanu. Padarot sevi fleksiblu. Par izturīgu pret mainīgo, pret neziņu.
Esmu par to jau rakstījis, bet dažus vienkāršus mehānismus atgādināšu:
  • socializācija un attiecības ar citiem cilvēkiem;
  • spēlēšanās/ spēles;
  • rūdīšanās;
  • fiziskas aktivitātes (smadzeņu, muskuļu un nervu sistēmas savienojumā);
  • elpošanas vingrinājumi;
  • mūzika, dziedāšana, dejas.

2. DEMOKRĀTIJA. Balsošana ir demokrātijas iznīcnātājs + polarizācija sabiedrībā – piederības trūkums. Jo cilvēkam ar kaut ko ir jāidentificējas.

Image result for democracyNekad par to tā nebiju aizdomājies. Taču tajā ir liela daļa taisnības.
Proti, viens no centrālajiem demokrātijas instrumentiem ir balsošana. Tas ir kā stūrakmens, uz kā viss balstās. Taču tajā pat laikā tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kas klusi iznīcina demokrātiju. Tādēļ jau arī pasaules vēstures gaitā redzam, cik cikliski viss notiek. Šobrīd piedzīvojam krīzi. Tādēļ mēs redzam polarizāciju sabiedrībā.
Kāpēc tad balsošana nogalina demokrātiju?  Vēl svarīgāks (par balsošanu) demokrātijas aspekts ir spēja brīvi izteikties. Sarunāties. Tas faktiski ir vienīgais, kas nodrošina mieru un katra brīvību. Nu, lūk. Sanākam kopā, runājamies, runājamies un par kaut ko vienojamies.
Galvenais uzdevums ir panākt abpusēju win=win, kā mēdz teikt. Lai abas puses, vai vairākas iesaistītās puses visi būtu ieguvēji.
Ja palūkojamies uzņēmēju vidē, tad labi darījumi ir tie, kuros visi paliek apmierināti. Tāpat arī veikalā. Tu ieej un pērc olas. Olas maksā 1,50€. Tu olas vērtē augstāk nekā 1,50€, bet pārdevējs vērtē tavus 1,50€ augstāk nekā olas. Tāpēc darījums notiek un visi priecīgi.
Kad sanāk kopā un grib vienoties, bet to nevar, tad balso. Viena daļa paliek neapmierināta. Demokrātijas balsošana pēc būtības ir tāda, lai viena daļa paliktu nesaņēmusi, ko vēlas.
Diezin vai šeit ir kāds labs risinājums. Taču jāsaprot, ka šis aspekts arī noved pie cikliskās sabiedrības vēlmes iegūt sev spēcīgas personības, kādu, kas “sakārtos” lietas. Pie tam, vēl atkarībā no tā, kāda ir valsts politiskā iekārta, var pat gadīties, ka lielākā daļa ir nobalsojusi par kaut ko, bet lēmumu pieņem, balstoties uz mazākumu. Piemēram, cik saprotu, tad Hilarija Klintone saņēma skaitliski vairāk balsu nekā Tramps.
Ko tas nozīmē visiem tiem, kas negribēja Trampu? Neapmierinātību.
Taču jāpiemin vēl kāds ārkārtīgi būtisks aspekts, kurš vēl pavisam nesen nebija aktuāls. Tas situāciju padara kaut kādā ziņā bīstamāku nekā tas bijis jebkad iepriekš. Sociālie tīkli.
Cilvēkiem ir nepieciešams ar kaut ko identificēties. Būt piederīgam kādai grupai, kādai sociālai komūnai.
Diemžēl sociālo tīklu  dēļ cilvēkiem bieži vien šķiet, ka tagad daudz ko var izdarīt, neejot laukā no mājas. Ka sociālie tīkli var aizstāt kontaktēšanos klātienē.
Taču šāda kontakta dēļ (nemaz nerunājot par fizioloģiskām nepilnībām) zūd nianses komunikācijā. Arī grupu veidošanās mehānika paredz sadalīt grupas pēc šaurām un ļoti specifiskām interesēm. Atšķirībā no dzīvā kontakta, kurā tu vari nolasīt no kāda veģetārieša, ka viņš ir zero waste atbalstītājs, ka viņam ir 2 bērni, ka viņš piedalās Stirnu bukā, strādā bankā, viņu interesē Paulu Koelju grāmatas. Pietiekami daudzšķautņaini.
Feisbukā šīs pārējās detaļas iet secen un cilvēks cilvēku satiek, balstoties tikai uz vienu no šīm detaļām. Piemēram, veģetārisms. Nu un šādā veidā notiek noslāņošanās un polarizācija. Tagad visa sistēma un cilvēka identitātes būvēšana notiek pēc kāda šaura kritērija. Domāju, katrs no mums kaut reizi ir redzējis diskusijas, vai pat tādās piedalījies, kur veģetārietis runā ar gaļēdāju. Tur nav iespējama saruna. Katram ir tikai izteikta taisnība, un online vidē viņi vienīgi var apvainot viens otru ad hominem.
Tagad saliekam šo kopā ar demokrātijas balsošanu. Tagad abu šo cilvēku domstarpības no facebook tiek pārnestas uz pilnīgi oficiālu politisku vidi. Un nav brīnums, ka sabiedrībā valda milzīgas dusmas. Tas ir ļoti liels demokrātijas apdraudējums.

3. MŪZIKA. Prince & The New Power Generation – Sexy M. F. 

Image result for princeOh my god! Kāda dinamika! Kāds ritmiņš! Cik daudz dažādu skaņu ir šajā gabalā. Pūšamie gāž nost no kājām. Taures. Sintezators un ģitāras stīgas iebliež tādu funk mūziku!! Un arī repa iesaistīšana.
It kā jau Prince ir daudz labu dziesmu. Piemēram, Get offCream vai Kiss. Šīs ir ekstra labas dziesmas.
Taču šo dziesmu kaut kā pasen nebiju dzirdējis… Atdzimšana! Šādas dziesmas ir tās, kuru dēļ atrasties uz šīs zemes ir vērts. Šī dziesma ir kā Sprīdīša burvju stabule, pēc kuras uz krēsla palikt sēžam nav iespējams.
Šādas dziesmas ir jāklausās pirms iešanas uz ballīti, lai sevi superuzskaņotu uz izklaidi, uz dejām uz dzīves aktīvo pusi, uz azartu, uz dzīvesprieku!

4. VĀRDU IZVĒLE. ‘Vajdzētu’ – ir slikts vārds. 

Image result for shouldSabiedrībā ir jāiekļaujas. Tikai atklāts paliek jautājums – uz kā pamata tu iekļaujies? Kas ir tās lietas?
Bieži vien tas sevī integrē tās lietas, kuras cilvēkam ir jādara, kuras ir jāgrib. Ja tu sāc gribēt kaut ko mazliet citu, tā parādās pirmie tevis noliedzēji. Viņi pamatā ir ne pārāk drosmīgi, ne pārāk gatavi uzdrošināties gribēt, darīt, paveikt.
Piemēram, to regulāri var novērot, kā apkārtējie šķībi un greizi skatās uz tiem augsta līmeņa baņķieriem, valsts iestāžu darbiniekiem un citiem augsta ranga darboņiem, kuri aiziet prom no labi apmaksāta darba, lai pievērstos, piemēram, jogas vai kādai citai sevis pilnveidošanas nodarbei.
Nav tālu jāmeklē cilvēki, kuri izrādītu dziļu neizpratni. Kuri komentētu šādu izvēli ar tādiem vārdiem, kā:
— kā tu no tāda laba darba vari iet prom?
— kas tagad būs ar bērniem??
— tev taču ir kredīts par māju.
— divreiz gadā varēji braukt ceļojumos un plus vēl reizi uz kalniem slēpot…
Un cilvēks, kuram to visu saka, pie sevis domā, ka tas viss tiešām izklausās tik labi, bet viņu tas beidz nost. Nav reāli tādu dzīvi vairs izturēt.
Iedomājies sevi ejam prom no darba, prom no it kā drošas, situētas pozīcijas. Kam būtu jānotiek? Cik slikti ir jājūtas cilvēkam, lai šādu soli spertu?
No otras puses, pat ar visu to, ka jūties slikti, tu tik un tā turpini un velc to vezumu. Faktiski dzīvo citu dēļ, jo ir tāds vārds kā  – TEV VAJADZĒTU. Tu jau intuitīvi iedomājies, kā tev būs jāattaisnojas pārējo priekšā, kuru ekspektācijām ir jāatbilst. Kuru priekšā, ja nedari, ko ‘vajadzētu’, jūties vainīgs.
Jā. Tieši tā! Vajadzētu ir vainas apziņas vairotājs. Pat situācijās, kad nevienam nebūtu jājūtas vainīgam.
Ir jādara, ko vajadzētu, nevis ko grib. Šajā ziņā mēs dzīvojam priviliģētā situācijā, laikmetā, kad burtiskā nozīmē mums nav jācīnās par izdzīvošanu. Kara vai bada laikos, kad celties, iet, darīt ir izdzīvošanas jautājums.
Mūsdienās celties, iet un darīt pārsvarā ir pat ne statusa, bet gan simbolu un papildu uzkrātu priekšmetu jautājums. Tas ir jautājums par tām lietām, kuras ‘vajadzētu’. Jo tā ir pieņemts.
Piemēram, par nabadzību un turīgumu runājot. Ko vairo skaudības un greizsirdības izpausmes. Kas, starp citu, ir mūsos bioloģiski iekodētas.
Ir zināms, ka cilvēki dod priekšroku saņemt uz pusi vai mazākus ienākumus, ja viņiem būtu kaut drusku vairāk naudas nekā viņu kaimiņiem, draugiem un paziņām. Turpretim cilvēki negribētu pelnīt daudz vairāk naudas, ja beigās viņi ir relatīvi mazāk turīgi nekā viņu apkārtējie.
Tā nu notiek šāds ‘TEV VAJADZĒTU’ tiekties pēc tā, pēc kā gribētu visi.
Atradums ir no Dan Sullivan, kuru pieminu bieži. Kurš ir autors mentālajam modelim – gribēt visu/jebko bez iemesla. Kurš popularizē pārpilnības vs. trūkuma prātu.
Atraduma galvenais mesidžs ir pavisam vienkāršs – dari to, ko gribi, nevis, ko vajag. Tam būtu jābūt vērstam uz sevi, nevis uz citiem. Tāpēc, ka ja tu vērsīsi savu enerģiju, lai palīdzētu citiem (ko tik ļoti daudzi vēlas), tu nodrošināsi sevis izdegšanu.
Kas ir izdegšana?
Es tik bieži runāju ar cilvēkiem, kuri ir ‘izdeguši’, ar tiem, kuri piesakās uz manis rīkoto RESTARTS 3 dienu pasākumu. Un ko es dzirdu? To, ka celties, iet, darīt citu labā, lai arī dod gandarījumu, tam nepietiek enerģijas, jo sev pāri nekas nepaliek. Kad enerģiju liec iekšā lietās, kuras VAJADZĒTU, tad tas noved pie sasistas siles.

5. BAILES. Ja no kaut kā baidies, tad padari bailes par no malas novērojamu objektu.

Image result for welcome insideŠis izklausās pēc tāda kā NLP trika, kā strauji samazināt bailes. Tas varētu strādāt teju ar jebkuru nevēlamu sajūtu, kādas pilnīgi noteikti radīsies. Bailes, stress, trauksme, sāpes, skaudība. Jebkas.
Uzevums padarīt šīs sajūtas par objektu, kas tev uzliktas virsū tāpat kā drēbes.
Kad tev kājās ir bikses un mugurā krekls, tad tu no vienas puses saplūsti kopā ar apģērbu. Taču no otras puses, ja tu sāc izjust savu ķermeni, tad diezgan viekārši secini, ka tie ir auduma gabali, kas nav daļa no tevis.
Tieši tāpat arī ar šīm tik nepatīkamajām sajūtām.
Tas nav viegli. Taču labā ziņa, ka to var uztrenēt. Un kā jau visas trenējamās lietas – ja to nedara regulāri, tad tāpat kā muskuļi, šīs spējas atrofējas.
Vienkāršs veids, ko es jau līdz šim esmu trenējis ir – no rītiem, ejot aukstā dušā vai pat kāpjot āliņģī, es cenšos nevis domāt par to, cik ir auksts un pretīgs, bet mēģinu it kā lokalizēt un notvert sajūtu. Un mēģinu ar apzinātu prātu gandrīz vai analizēt. Es sev uzdodu tādu kā jautājumu – vai šīs sāpes un nepatīkamais tik tiešām ir kaut kas nepatīkams, vai tikai esmu pieradis tā domāt. Tā var lokalizēt un padarīt par objektu jebkuru sajūtu.
Otra līdzīga tehnika ir vēl vairāk izskaistināt šo pieeju. Tas arī ir atradums no vienas intervijas, kurā apzinātības treneris stāstīja par bailēm kā viesi mājas ballītē. Pie durvīm piezvana, atver durvis. Un tur stāv bailes. Tu aicini iekšā, laipni piedāvā dzērienus un ļauj justies kā mājās. Tikai neaizmirsti pabrīdināt bailes, lai tās nepiemirst, ka ir tikai atnākušas ciemos.
Posted in 5 lietas and tagged , , .