#185 – 5 atradumi: 4 aspekti publiskai runai, kas ir heiteri un jauna 12 nedēļu programma [no 10.marta]

1. TAISNĪBA. Kādas ir sajūtas, kad kļūdies?

Retais par šo aizdomājies. Vai tev ir bijis tā, ka izrādījes, ka tev nav taisnība un ka kļūdies? Pati par sevi kļūdu atzīšana, viedokļu maiņa ir viens no centrālajiem izaugsmes pīlariem. Tādēļ pieļauju – ja lasi manus rakstus, tad esi tādā prāta stāvoklī. Un šad tad spēj mainīt domas, atzīt kļūdas.
Bet tagad par to, par ko iespējams vēl neesi domājis. Ja tev jautātu, kādas ir sajūtas, kad tev īstenībā nav taisnība, bet tu domā, ka tev ir taisnība? Ko tu jūti tādos brīžos?
Intuitīvi pirmais, kas nāk prātā, ir kauns, neērti, mulsums. Taču tas nav tas, kas patiešām notiek. Šādas sajūtas parādās tikai tad, kad tu saproti, ka tev izrādījusies ne-taisnība. Tas ir tas mirklis, kurā līdz tevīm nonāk apjausma, ka tu kļūdījies.
Tas pārsteidzošais ir, ka sajūtas mirklī, kad tev nav taisnība, bet kamēr vēl pats to nesaproti, ir tieši tādas pašas, kā tās, it kā tev būtu taisnība. Tāda pati taisnības sajūta.
Šo ir ļoti svarīgi saprast un apzināties. Jo cik bieži mēs sevi noķeram strīdos un karstās debatēs, ar putām uz lūpām aizstāvot domas, idejas un pat faktus, kuri nav patiesi. Taču mēs tos aizstāvam ar tādu pašu degsmi, it kā mums būtu taisnība.
To svarīgi apzināties sevis labad. Lai tu kaut ar vienu savas personības kaktiņu tomēr izjustu empātiju pret otru pusi, kurai tu savu netaisnību mēģini “iebarot”. Apzināties, ka tava uzvedība, tonis un attieksme arī pie netaisnības gribēs justies un izpausties ar pārliecību.
No otras puses to svarīgi saprast arī tad, kad citiem nav taisnība, bet viņi jūtas tā, it kā būtu.
Tieši tādēļ pārliecināt otru par kaut ko, kad tam ir pārliecība par savu taisnību, vienkārši nav iespējams.
Līdz cilvēks pats neapjauš, ka viņam izrādījusies ne-taisnība.
Nav pat vērts. Var sarunāties, bet nevajag strīdēties. Jā, to vieglāk pateikt, kā izdarīt. Tādēļ jau arī mudinu par šo mazo dzīves niansīti atcerēties.
Atradums no TED Talk – Kathryn Schulz – on being wrong. Super stāsts. Rekomendēju kaut vai izklaides dēļ!

2. KĻŪDAS. Garijs Kasparovs – neanalizē kļūdas.

Kā izrādās, Garijs Kasparovs kļūdām pieiet citādi.
Mēs daudz dzirdam, cik svarīgi ir mācīties no kļūdām. Mēdz pat teikt, ka nav kļūdu, ir tikai pieredzes.
Nedz viena, nedz otra pieeja šķiet nav pārāk efektīva!tādēļ, ka īsti nav skaidrs, kā mācīties no kļūdām. Tās bieži vien ir tik unikālas situācijas, kuras nemaz netulkojas uz citām situācijām. Nu jā, ja kādreiz gadītos pilnīgi identiska situācija (kas visticamāk nenotiks), tad jā. Tad tu droši vien spēsi atcerēties, kādu kļūdu nevajadzētu pieļaut.
Nu, protams, ir kaut kādi situāciju veidi, kur līdzīgas kļūdas potenciāli varētu tikt pieļautas. Taču kopumā tas ir bezjēdzīgi. Tieši tādēļ jau arī cilvēkiem ne pārāk labi izdodas mācīties no savām vai pat citu kļūdām.
Un kļūdas tiek pieļautas atkal un atkal. Turklāt vēl mūsu uzvedības psiholoģija, nervu sistēma un vispār visa cilvēka būtība ir veidota un balstās uz milzīgas daļas neapzinātā, kas pārsvarā traucē pieņemt racionālus lēmumus. Nu un kāda tur vēl mācīšanās no kļūdām?!.
Tieši tādēļ – mācīties no kļūdām-  ir gandrīz vai tikai klišejiska frāze, kura nemaz nav īstenojama.
Garijs Kasparovs, kā intelektuāli augsti attīstīts cilvēks, samērā labi pārzina cilvēka bioloģijas limitus.
Tāpēc viņa pieeja ir daudz vērtīgāka. Grūtāka. Prasa zināmu analīzi un iedziļināšanos. Uz ko lielākā daļa cilvēku nebūs gatavi. Jo tas ir, iespējams, gan nepatīkami, gan arī enerģiju tērējoši. Proti, lai situācijām, kļūdām pieietu sistēmiski, ir jāaplūko nevis pati kļūda, kas pieļauta. Bet gan jāanalizē situācijas. Cilvēkam, lai uzlabotu savu dzīvi, savu sniegumu, vai jebko, jāmācās no tā, kā tu nonāci līdz situācijai, ka vispār pieļauj šādu kļūdu.
Tas ir izcils papildinājums pirmajam atradumam. Šī ir nejauša sakritība. Divi savstarpēji neatkarīgi atradumi.
Taču man prieks, ka šādi.
Tātad orientēšanās uz iznākumu jeb kļūdu, kas jālabo, pret sistēmu/ situāciju labošanu. Tavs uzdevums ir saprast, kā tu nonāci līdz situācijai, kurā tu pieņem kaut kādu lēmumu. Kas beigās izrādījies kļūdains.
Jo, kad lēmumu pieņēmi, tev visticamāk likās, ka rīkojies pareizi. Tāda taču bija sajūta. To, ka tā bija kļūda, tu saproti stipri vien, kad ir par vēlu. Kas nozīmē, ka līdzīgā situācijā tu varētu atkal rīkoties tāpat.
Jāizprot, kā tu līdz šādai situācijai nonāci, kas paredzēja šo lēmumu.
Piemēram, es pats, kad tikko biju atvēris savu vomFASS veikalu 2007. gadā Sky & More. Bija treknie gadi. Visi tirdzniecības centri bija pārpildīti. Sky&More tikko vērās vaļā. Un veikalu veidoju tur, 2. stāvā. Visi, kas ar veikaliem darbojas, zina, ka 2. stāvs ir slikti.
Nepagāja pusgads, parādījās iespēja atvērt vēl vienu veikalu. Šoreiz t/c Olimpia. Un arī 2. stāvā.
Mēs atvērām veikalu. Tā līdz pat šim brīdim ir dārgākā kļūda manā dzīvē.
Un ko es varu mācīties no šīs kļūdas? To, ka otrajā stāvā nevērt veikalus? Ok. Varbūt. Pagaidām nav plānā vērt veikalus vispār. Tādēļ šāda mācība no kļūdas noderēs, ja gribēšu atvērt veikalu, un man piedāvās 2. stāvu.
Ja paanalizēju situāciju, kas līdz kļūdai noveda, tad aina ir pilnīgi cita. Tas, ko es varu izlobīt ir – pārlieku liela karstasinība, drusku alkatība, azarts, kā rezultātā aizmiglotas acis ir tas, kas noved pie dārgām kļūdām. Turklāt, ja ieguldi to naudu, ar kuru riskēt nevajadzētu.
Mācība – risku analīze, izsvērt un galvenais limitēt t.s. downside. Jeb potenciālās situācijas, kad viss ietu pa pieskari.
Šobrīd lietām pieeju citādi. Proti, parasti cenšos uzsākt lietas, kurās ir ļoti limitēts downside vai pat ir tikai ieguvums arī pie neizdošanās. Tādu darbību ir pietiekami, kad sāc tās meklēt.
Bet kas tās ir, par to citreiz.

3. HEITERI. Heiteris ir samulsis pielūdzējs. (Hater is a confused admirer)

Biju jau nedēļas laikā piefiksējis šo frāzi, kā vērtīgu. Nevaru simtprocentīgi apgalvot, ka pilnībā piekrītu. Gribētos, ka tā ir.
Un tad visam pa virsu sestdienas laikā pie rakstiņa Latvijas Avīzes portālā koktelis.lv, kura veidošanā arī es piedalījos, atradu kādu komentāru. Tur ir tikai viens komentārs. Bet tas noteikti var radīt nepatīkamas emocijas.
Nav tā, ka mani tas atstāja vienaldzīgu. Kaut kur prātā uzrodas jautājums, kurš tas varētu būt, kurš ikdienā spiests manī klausīties. Tas tādā gadījumā ir kāds daudz maz tuvu esošs cilvēks. Protams, ka gribas zināt, kas, kāpēc nepatīk.
Taču no otras puses. Skaudība ir reāla sajūta. Kas ir visiem. Un tā sevī, kā minimums, ir jāapzinās. Jo tā rada nepatīkamas sajūtas.
Lūk, komentārs: ” Kaspar Vendeli, ikdiena ar Tevi un Tavu nemitīgo runāšanu ir mocības. Tava pašiedoma par dzīces pareizību un izskaidrojamību, vēl trakāk – vadāmību, stumdīšanu – ir brīvību un sajūtu laupoša ideoloģija. Tā nav dzīve. Tā ir robotiska garlaicība. Un žēl Tavu bērnu un ģimenew, kuriem Tu atļaujies apzagt bērnību.”
No otras puses varbūt, ka cilvēkam tiešām var būt īsta nepatika pret to, ko daru, rakstu, saku.
Tā var būt.
Atradums nāk no Mastin Kipp, kurš ir trauma hakeris, tā sevi dēvējošais koučs, kuru esmu jau iepriekš minējis. Caur kuru, starp citu, nonācu līdz polivagālai teorijai.
Un viņa frāze – heiteri un nīdēji ir vienkārši apmulsuši un dziļā neziņā, varbūt pat krīzē esoši (potenciāli) pielūdzēji. Potenciāli tādēļ, ka viņu skaudība ir tik neapzināta, ka lien laukā visādos šādos komentāros.
Tādus līdzīgus izsaucienus var dzirdēt saistībā ar iešanu āliņģī peldēties, būtībā par jebko, ko tu dari, bet citi nevar uzdrošināties.
Mans veids, kā ar šo dīlot, ir par to runāt, pat šērot un pasmieties. Jo tādā veidā tu veido sevī to, ko sauc par antifragile.
Kā bija tas teiciens – kad skolnieks ir gatavs, tad parādīsies arī skolotājs.
Šai gadījumā ne tā, ka es esmu skolotājs. Tā kopumā. Dzīvē.

4. RĪKI/PUBLISKĀ RUNA. 4 aspekti, kā publiskās runās atstāt iespaidu.

London Real podkāsta pamatā ir labas intervijas ar labiem cilvēkiem. Taču ik pa laikam tur iemaldās kāda epizode, kurā vadītājs Brian Rose dalās ar savām zināšanām arī publiskās uzstāšanās sakarā. Un te ekspress formātā vēlos padalīties ar 4 aspektiem, kas padarītu lektoru/spīkeri par daudz augstāka līmeņa runātāju no skatuves.
Tā kā mani šis interesē, tā kā faktiski redzu publiskas uzstāšanās kā daļu no savas turpmākās karjeras, tad ķeru visu, ko šajā sakarā vērtīgu var uzzināt.
Viņš vada arī kursu, kas saucas “Speak to inspire”.
Tās ir 4 lietas vai veidi, kam jābūt katrā runā, lai tā atstātu paliekošu iespaidu. Vai kā pats Brian Rose saka – lai tu būtu superlīmenī.
Runas konceptam jābūt balstītam uz vismaz vienu no šādiem elementiem:
  • Eureka. Kaut kas nebijis. Kaut kas tāds, kas var klausītājam būt kā totāls jaunums vai atklājums. Kaut kas tāds, ko klausītājs nebūtu nekad dzirdējis. Kā jau vārds pasaka – eurēka.
  • Pacelt jaunā līmenī (take it to the next level). Nav nekas jauns, nebijis, taču tu esošas lietas pacel jaunā līmenī. Tu parādi, ka viss zināmais ir iespējams daudz vairāk, augstāk, labāk utml. Tu ļauj vai liec pacelties virs parastā, virs pierastā.
  • Palūkoties no cita aspekta (take it from a different angle). Ierastas lietas var redzēt dažādi. Netradicionālas pieejas visiem labi zināmajam. Taču tas cits aspekts ir tik pārsteidzošs, ka arī var radīt wow efektu.
  • Jauna vīzija. Vizionāri, jaunu iespēju radītāji. Tādi, kas var ierādīt jaunus ceļus, demonstrēt jaunas iespējas, vest uz lieliem mērķiem, ļaut noticēt lielākai un labākai nākotnei.
Šis labi kalpos man kā rīks, lai atstātu vēl labāku iespaidu, lai uzrunātu vēl vairāk cilvēku, lai iedvesmotu un ļautu citiem tikt pie kārotās labākas dzīves. Ļaut noticēt, ka viss var kļūt tikai labāk.
Piezīme: šo rakstot, nevarēju nedomāt par Oskaru Priedi (runaskursi.lv galvenais cilvēks), kuram sūtu papildu sveicienus, jo viņš ir viens no maniem mentoriem publiskās runas sakarā.

5. 12 NEDĒĻĀS. RESTARTS programma.

Kā jau ļoti bieži esmu teicis, efektīvākais veids, kā man pašam disciplinēt sevi un sasniegt lietas – apņemties tās darīt ar citiem un pat būt citu līderim. Vadītājs. Tā ir gan ar šiem atradumiem, tā ir arī ar biohacking un visu sevis uzlabošanas pieeju.
Tādēļ arī esmu izveidojis 12 nedēļu neklātienes RESTARTS kursu. Lai ar citiem dalītos ieradumu veidošanas pieejās. Tā, lai dzīve veidotos holistiski. Dažādās jomās.
Tā ir iespēja sevi saprast.
Nevis tādēļ, ka tu nezinātu, kas ar tevi notiek. Lai gan varētu būt arī tā.
Bet gan tādēļ, lai tu apzināti, mērķtiecīgi izietu cauri saviem ieradumiem, savām domām, izmantojot šo situāciju, kad esi iekšā šajā 12 nedēļu programmā.
Šajā programmā varēsi sevi novērtēt  visdažādākajās jomās. Saprast, ka daudz ko jau it kā zini. Bet nedari. Daudz kas skaidrs, bet ne līdz galam. Uzdevums – dabūt ārā no galvas to, kas visu laiku maļas prātā. Dabūt to uz papīra. Ar testa palīdzību pat iedot tam atzīmi.
Ne tādēļ, lai vēl dziļāk iegrimtu neapmierinātībā par sevi. Bet lai saprastu, kuri ir vājākie punkti un kur tev ir samērā labi rezultāti.
Dažas lietas tev padosies vienkāršāk, dažām būs grūtāk piespiesties. Tas ir ok. Ar tevi viss ir kārtībā.
Tas, ka tu slinko, nevari piespiesties darīt lietas, kuras zini, ka vajag, tas ir ok. Tas ir normāli.
Ja noraujies un pārāk aizraujies ar kūku vai čipšu ēšanu, es to saprotu. Ja liekas, ka tu par daudz lieto vīnu vai alu, arī tas ir normāli. Jebkas, ko gribi, bet nedari – tam visam ir skaidrojums.
Šis 12 nedēļu kurss nav domāts, lai Tev liktu justies slikti, kā neveiksminiekam. Nē. Katram ir sava dienas kārtība. Savi aspekti, kas nepatīk, ko var un vajag uzlabot. Šī programma ir par to.
Viens no kritērijiem ir tas, ar kādu aizrautību tu vari tikt laukā no gultas, agri ceļoties. Kādas domas tevi pavada. Vai spied snooze modinātāja pogu ļoti bieži.
Ar šo ir pavisam vienkārši – vai atceries, kuros brīžos pieclties arī super agri ir visvieglāk? Vai tie ir brīži, kā piemēram, kad agri jābrauc uz lidostu, jo priekšā aizraujošs un piedzīvojumiem bagāts ceļojums? Vai tad sevi ir kā īpaši jāmotivē?
Un kad ir visgrūtāk pamosties? Kad jānodod atskaites, kad priekšā stress, nepatīkamais, kad neziņa, bailes un nedrošība?
Tā arī ar ikdienas agro celšanos. Agrie rīti atklāj par tavu dzīvi vairāk nekā pirmajā brīdī varētu šķist!
Šo 12 nedēļu garumā mērķis katram var būt cits. Kā es redzu to, ko vari iegūt, ja turēsies pie plāna? Tu iegūsi šādas lietas:
– pārliecību par to, ka kaut ko vari izdarīt, ja apņemies;
– konkrētu jaunu ieradumu izveidošanu;
– katrā situācijā, kas sākotnēji šķiet pretīga, spēsi apzināties, ka iziet ārpus komforta zonas ir vērtīgi;
– apgūsi konkrētas taktikas, stratēģijas, rīkus un zināšanas;
– tiksi pāri pašpārmetumiem par to, ka tev vai nu mērķu nav vai arī tos, kas ir, nepildi. Jo tu būsi izdomājusi/-is savu gada tematu, kas aptvers visas apņemšanās un mērķu sarakstus;
– tu būsi pavisam tuvu tam, lai tev būtu izdomāts lielais dzīves mērķis-vīzija. Varbūt pat ne izdomāts, bet sajusts;
– pēc 12 nedēļām tu būsi jaunā trajektorijā. Ar nelielām izmaiņām pēc 90 dienām savu iepriekšējo ‘ES’ vairs nepazīsi. Jo tu būsi kaut kas vairāk un kaut kas lielāks. Nevis tāds, kas nebaidās vai nestreso, nevis tāds, kuram nav grūti. Nē.
Tu kļūsi par tādu, kurš tam visam redz un iet pāri.

Posted in 5 lietas.