#184 – 5 atradumi: neviens tevi neizglābs, 1% pārliecības un kā ēst ananasu [no 3. marta]

1. PĀRLIECĪBA. 51% pret 49% pārliecības. Viss, ko vajag, ir neliela smalka niansīte.

No malas viss izskatās labi. Tas arī līdz zināmam mēram ir jākultivē. Jāatstāj labs iespaids. Pirmkārt, ja tu iesākumā spēlēsi to spēli, ka viss ir kārtībā, tad vienā brīdī iekšējais pielāgosies ārējam. Viss arī būs kārtībā.
Otrkārt, zinot, ka nevienam tā līdz galam viss nav kārtībā, tad vēl jo vairāk.
Tā arī tu droši vien lūkojies uz atsevišķiem cilvēkiem un domā, ka tie atstāj ļoti pārliecinātu cilvēku iespaidu. Tu viņus apbrīno un pat vēlies, kaut tu tāds būtu.
Jā, daži ir uzvarētāji. Dažiem kaut kā viegli padodas būt pārliecinātiem un pārliecinošiem. Tajā ir kaut kas no gēniem. Tas nav tikai darbs ar sevi. Kaut kāda komponente, kas nav apzināti veidota, tajā noteikti ir.
Taču atradums ir pavisam par ko citu. Atradums ir par to, ka šo pārliecināto cilvēku nepārliecinātības daļa paliek ārpus kadra. Tas, ko mēs parasti pamanām, ir aisberga redzamā daļa. Šai gadījumā neredzamajai daļai nav jābūt stipri lielākai. Drīzāk pat otrādi.
Mēs, protams, neredzam un nedzirdam Maikla Džordana iekšējo nepārliecinātības dialogu. Mēs nedzirdam Maira Brieža vai Vairas Vīķes – Freibergas iekšējās limitācijas. Viss, ko mēs novērojam no malas, ir absolūta pārliecība. Mērķtiecīgums.
Tas, ko ar to visu vēlos uzsvērt, ir viens interesants aspekts. Lai arī tu būtu pārliecināts, mērķtiecīgs un tāds, kurš visu  kontrolē, tev vajag iegūt nelielu pārsvaru. Viss, ko vajag ir, lai tava pārliecība būtu 51% pret 49% nepārliecinātības. Tas arī viss. Nav tā un visticamāk arī nav iespējams, ka kāds būtu par 90% pārliecināts ar tikai 10% šaubu. Visa darbošanās notiek uz robežas. Iegūsti nelielo pārsvaru un visi ceļi tev vaļā!
Kādēļ tas svarīgi? – Tādēļ, ka bažas tevi nepametīs visu mūžu. Visu mūžu tu būsi uz robežas, ar grūtuma periodiem. Tādēļ, ka vēlme tikt no tā vaļā un panākt vismaz 60:40 attiecību būs vienmēr. Taču tā būs cīņa ar vējdzirnavām. Tu vainosi sevi, ka nespēj. Un tev būs taisnība, jo nespēj. Diezin vai kāds to vispār spēj.
Tieši tādēļ visi rīki, biohack’i un metodes strādā, jo tas viss strādā minimāli. Tieši tik, cik vajag, lai iegūtu pārsvaru uz to 51% pārliecības.
Pieņem sev šo kā likumu un nepārdzīvo, ja uznāk brīži, kad nepārliecinātība kļūst par 51%. Ieslēdz rīkus un metodes – atgūsti atpakaļ pārsvaru.
Šis atradums ir no žurnālista, rakstnieka Neil Strauss, no intervijas ar Dave Asprey Bulletproof radio.

2. BAILES. Cilvēka psiholoģija. No kā baidās cilvēks.

Atrdums ir citāts no Alfreda Hičkoka. Šis, sevišķi kino pasaulē, varētu būt ļoti zināms citāts. Kurš fantastiski atspoguļo Hičkoka  cilvēka psiholoģijas pārzināšanu. Vismaz intuitīvā līmenī. Protams, ir jāpārvalda arī kino tehniskās nianses, jāpārzina iespējas, ko kameras, ko aktieri, ko gaismas dara, lai filma būtu baudāma. Taču vairāk par visu ir jāpārzina cilvēka psiholoģija, lai rastos stāsti, kas ievelk. Stāstu stāstīšanas prasme ir meta-prasme. Tā ir sevī jākultivē, bet ne tiešā veidā. Tāpēc jau tas ir meta līmenis. To var kultivēt tikai pastarpināti, interesējoties par daudzveidīgo pasaulē. Gan par cilvēku psiholoģiju tiešā nozīmē, gan vērojot pasauli un cilvēkus, gan eksperimentējot, gan arī izsmalcinot tehniskas prasmes un zināšanas. Piemēram, rakstīt un runāt prasmes.
Nu tad tas, ko Hičkoks saka, ir fantastiska atziņa. Kas pārnesams uz teju jebkuru dzīves sfēru. Alfreds to attiecina uz šausmu kino. Taču paskaties uz savu dzīvi. Tur notiek tas pats. Ekspektācijas. Tas ir tas, no kā cilvēki stresu gūst visvairāk, sajūt bailes un nedrošību. Pats notikums reti kad ir tik traks un briesmīgs, cik gaidas. Tā arī Hičkoks saka, ka skatītāji nebaidās no briesmīgā, ko var ieraudzīt ekrānā. Viņus šausmina gaidas par to, ka būs kaut kas briesmīgs.  There is no terror in the bang, only in the anticipation of it.
Tāpēc labākie trilleri un šausmu filmas ir tās, kurās tā arī neko briesmīgu neredz.
Man prātā uzreiz nāk līdz šim labākās šaumu trilleru filmas: “Gredzens” (The Ring) un “Blēras raganu projekts” (The Blair witch project). Vai kas ir uz to pusi, bet kur arī neko neredz, kas tad ir tas briesmīgais, ir samērā jaunā Bird Box.
Tā mums arī dzīvē. Mūs uztrauc nevis kāda problēma, bet tas, kā mēs uztveram problēmu. Ekspektācijas par to, ka būs briesmīgi, ir briesmīgas. Kas liek sastingt, prokrastinēt un nedarīt.
Jo kad sāc, tad sajūta vairs nav tik pretīga. Katru rītu aukstā dušā iet ir briesmīgi. Bet briesmīgi ir ieiet. Kad jau tev tek virsū auksts ūdens, sajūtas nekad nav tik trakas, kā tās dažas sekundes pirms.

3. REPTĪĻU FIZIOLOĢIJA. Iemesls, kāpēc pie milzīga stresa ir vemšana, caureja. 

Mans mīļākais temats. Nu ne jau vemšana un caureja. Bet gan autonomās nervu sistēmas reakcija uz stresu.
Esmu jau samērā daudz pastudējis polivagālo teoriju, kuru attīstījis un plaši apraksta Stephen Porges. Piemēram te un te.
Īsumā neliels atgādinājums.
Cilvēku nervu sistēmai un smadzenēm primatnējās reptīļu izpausmes ir līdzīgas kā reptīļiem. Tāpēc, ka evolucionējuši pakāpeniski esam arī ārā no reptīļiem.
Ir tā saucamie aizsardzības mehānismi, kas rūpējas par to, lai mēs kā dzīvas būtnes būtu drošībā. Un kad neesam drošībā, tad nervu sistēmas/ organisma uzdevums ir pēc iespējas ātrāk mūs tajā nogādāt.
Nervu sistēmas uztvere tiek dēvēta par neirocepciju jeb neuroception. Kas ir neliela vārdu spēle, ko Stephen Porges ir izveidojis, izmantojot angļu valodas vārdu perception jeb uztvere ar maņu orgāniem un smadznēm.
Tātad neirocepcija ir vienkārši tas, ko ķermenis un autonomā nervu sistēma uztver bez mūsu apzinātas uztveres. Tādēļ arī cilvēki sajūt stresu, bailes, dusmas u.c. sajūtas, kuras rodas it kā pašas no sevis.
Taču ārējo apstākļu novērtēšana notiek neapzinātā līmenī, kas piespēlē mums sajūtas, kādas ne vienmēr vēlamies.
Nervu sistēmai par to nospļauties, ko vēlas tavs prāts. Jo prātam ir tikai ilūzijas, ka tas visu kontrolē. Nervu sistēma un neapzinātā daļa ir īstais kontrolieris. Prāts mums tikai mēģina teikt, ka ir galvenais. Taču, kad apstākļi ir draudīgi, tad ķermenis pārsvarā pārņem kontroli savās rokās.
Nu kā var izskaidrot, kādēļ cilvēks no liela uztraukuma, piemēram, uz skatuves pirms uzstašanās noģībst. Prāts 100% to nav gribējis, bet ķermenis tik un tā šādi noreaģē.
Tāpēc, ka nervu sistēma kļūdaini uztvēra, ka ir dzīvības briesmas. Un iemeta t.s. sastinguma stāvoklī.
Depresija, starp citu, ir no līdzīgas sērijas. Tā ir sastingšana. Kas ir metabolisma, sirdsritma, elpošanas utml. palēnināšanās. Kas saistīta ar hroniskiem ilgāka termiņa draudiem. Ķermenis ieslēdz izdzīvošanas režīmu.
Un tagad pie caurejas un vemšanas, kad ir liels stress. Arī šis saistīts ar izdzīvošanu, tātad drošības nodrošināšanu. Kas tad notiek, kāpēc vemšana vai caureja? Varbūt pat abi kopā.
Daudziem reptīļiem ir bieži jānirst un jāaiztur elpa zem ūdens. Jebkurš nirējs tev pateiks, ka nekas tā nepatērē skābekli, kad aiztur elpu, kā stress zem ūdens. Neesmu nirējs, taču pieļauju, ka niršanai ļoti būtiski ir arī kontrolēt to, kas tev notiek vēderā, cik aktīvs ir gremošanas process. Dominique D’Agostino armijas niršanas vajadzībām ir pētījis gavēšanas ietekmi saistībā ar niršanu. Un tur ir diezgan labi rezultāti. Respektīvi, tukšā dūšā jeb gavējot cilvēks daudz labāk var aizturēt elpu. Tas visiem nirējiem padoms.
Tātad reptīļiem, lai tie pēc iespējas ilgāk varētu atrasties zem ūdens, ir jāatbrīvojas no visa liekā vēderā. Un kā tas notiek? Pareizi – caureja un vemšana. Tieši to arī reptīļi dara.
Šāds mehānisms ir saglabājies arī cilvēkiem. Jātiek vaļā no kuņģa sastāva, lai tiktu vaļā no papildu liekas slodzes.
Kad uznāk stress, respektīvi, iestājas draudi dzīvībai, ķermenis, drošs paliek drošs, labāk atbrīvojas no liekā vedērā.
Par to neviens nerunā, jo tā ir gandrīz vai tabu tēma. Taču t.s. pirmās reaģēšanas profesijas pārstāvji: ugunsdzēsēji, policisti, karavīri lielākoties visi pēc karstajiem punktiem ir aptaisījušies.
Par to īstenībā ir jārunā, lai noņemtu stigmu no šī. Jo tā ir tīrākā fizioloģija. Tā nav apzinātai gribai un prātam pakļauta lieta.

4. NEATBRAUKS GLĀBĒJI. Iedvesmojošs stāsts par to, ka tevi tomēr neviens neglābs

Man ļoti patīk Seth Godin. Kaut kad meklēju kaut ko no viņa daiļrades Youtube. Uzdūros vienai intervijai.
Sāku skatīties un drīz vien sapratu, ka Seth Godin sēž uz skatuves un tikt tiešām tiek intervēts. Tomēr šai video pats viņš nesaka gandrīz neko.
Tas ir tā intervētāja stāsts, kurš patiesībā radies Seth Godin dēļ. Tātad tomēr viņš ir ‘pie vainas’.
Fantastisks un iedvesmojošs stāsts. Taču ne tādā izpratnē, ka pacilā tevi, bet otrdienā tava iedvesma ir jau papēžos.
Stāsts ir labs, jo attiecina mūsu katra prāta stāvokli.
Šai sakarā man tev ir retorisks jautājums. Prātā to lasot, uzdod to sev un kaut nedaudz padomā, kādu atbildi tu sev sniegsi.
Jautājums: vai tad, kad tev neiet, kaut vai tagad, tev noteikti ir par maz naudas, neizdodas veselīgi ēst katru dienu, tev nepatīk tavs darbs, tev sāp ceļi, tu neizgulies pienācīgi, un vēl tu pārdzīvo, ka tavas attiecības ar mammu varēja būt mīļākas – vai tu gribi, ka tevi pažēlo, vai tu gribētu, ka kāds problēmu risinātājs tev piezvana un izvelk tevi laukā? Lai viss sakārtojas, vai gribētu?
Protams, ka gribētu! Protams!
Ir tikai viena problēma – tas nenotiks. Tas nenotiks NEKAD!!!
Un tagad pēc šādas nolemtības, kad neviens tevi nenāks glābt, uz žurnāla vāka neliks, naudu uz tava konta nepārskaitīs, vai te vēl var būt kaut kas iedvesmojošs?
Var. Jo ir reāli labas ziņas. Viss ir tavās rokās. Nekas nav atkarīgs no citiem. Cik tas ir atbrīvojoši!!!! Tev nav jāpaļaujas uz citiem. Cik labi, ka tikai uz sevi!

5. ĒDIENS. Kā ēst ananasu.

Mūžu dzīvo, mūžu mācies. Lai arī cik mēs nebūtu savā dzīvē ēduši ananasus, es nekad nebiju redzējis, pat iedomājies, ka kaut kā šādi to var darīt.
Es zinu, kā pareizāk būtu ēst arbūzu. Kā tikt vaļā no sēkliņām. Taču ananass man ir liels pārsteigums. Bezmaz vai jāiet un jāpērk ananass, lai apliecinātu, ka tas strādā.
Posted in 5 lietas.