#183 – 5 atradumi: sajūtas kombinēt ar mērķiem, mūzika transam un trenēt līdzsvaru [no 24.februāra]

1. DZĪVES JĒGA. He who has WHY can bear any HOW. Nietzsche. 

Modinātāja poga. Snaudas spiešana.
Tā ir samērā izplatīta parādība. Jo ir taču tik forši un mīļi, un patīkami kaut uz dažām minūtēm iemigt vēl. Tas miedziņš ir tik salds. Tik patīkams…!
Ka negribas nemaz kāpt laukā no gultas. Jo tam pretī stāsies diena, kura gan neko diži patīkamu nesola. Atkal viss tas pats vecais sūds. Atkal tā pati stresainā un rūpju pārblīvētā ikdiena.
Kāpēc lai cilvēka psiholoģija labprātāk neizvēlētos patīkamo snauduļošanu, nevis trauksmaino ikdienas haosu?
Tā tas ir. Tas ir indikators. Pamatā tas ir būtisks rādītājs tam, ka dzīve rit ne pēc patīkamā un uzstādītā plāna. Tas signalizē, ka kaut kas dzīvē nav labi.
Jo šādas snauduļošanas taču nav, kad jābrauc atvaļinājumā. Tad ne tikai nav jāspiež modinātāja poga. Tad esi augšā jau vairākas stundas iepriekš.
Tas savukārt ir indikators tam, ka, ja vien mums ir kaut kāds lielāks plāns vai mērķis, tad mūs nav jāskubina. Tad motivācija un gribasspēks atrod iekšējos resursus un viss notiek. Līdzīgi ir arī ar brīvdienām.
Tas viss pats par sevi ir jauki. Vienīgi problēma ir tāda, ka tas ir reti. Vidēji cilvēks dodas atvaļinājumā 2, varbūt pat 3 reizes gadā. Pieņemsim, ka dzīvo cilvēks ilgāk nekā vidēji, tas ir – līdz 80-85 gadiem. Tad nu pats vari sarēķināt, cik reizes dzīves laikā būsi atvaļinājumā. Un līdz ar to arī nespiedīsi snaudas.
Tas nav forši! Dzīve nav mērāma pēc tā, cik bieži esi bijis atvaļinājumā. Bet gan pēc tā, cik patīkami, jēgpilni un labi pavadi laiku no pirmdienas līdz piektdienai. Ja Tu visu gadu gaidi braucienu un atvaļinājumu, tad iesaku sākt pārdomāt dzīves uzstādījumus.
Kas mani šoreiz noved pie tik precīzā Nīčes teiciena – kam ir zināms ‘kāpēc’, pacietīs jebkuru ‘kā’.
Atbilde snaudas spiešanai, ikdienas dzīves izbaudīšanai tātad ir vienkārša lieta. Kārtējo reizi tā nav viegla lieta. Bet vienkārša. Jāatrod katram tas savs KĀPĒC. Un sagatavojies lielāko sava laika daļu tērēt tieši šim jautājumam.
Un kas zina, varbūt tieši pati meklēšana būs gana labs KĀPĒC.

2. FIZIOLOĢIJA. Smadzenes patēre 90% resursu līdzsvara noturēšanai. 

Smadzenes patērē 20-25% no visas enerģijas daudzuma, ko patērē mūsu ķermenis. Sver 5% no kopējā ķermeņa svara. Vidēji. Toties patērē neproporcionāli daudz. Tas pats par sevi jau ir diezgan pārsteidzošs fakts.
Tieši šis fakts ir arī kā daļa skaidrojuma, kādēļ oficiālo veselības iestāžu klasiskais padoms – vairāk kustēties, lai nebūtu liekā svara – īsti nav ok.
Zinot un pieņemot, ka cilvēks ārkārtīgi daudz kaloriju patērē guļot dīvānā, tad pieceļoties un ejot stundu skriet, kaloriju patēriņš pieaug, taču samēr nedaudz.
Taču ne par to šoreiz.
Vēl pārsteidzošāks fakts izrādās tāds, ka no šīs enerģijas, ko smadzenes patērē, teju viss tiek izmantots tikai vienai funkcijai. Nevis iekšējo orgānu darbības nodrošināšanai, bet gan līdzsvara noturēšanai.
Zinātnieks, neirobiologs, Nobela prēmijas laureāts Dr. Roger Wolcott Sperry ir nonācis pie šādiem pētījiumu rezultātiem. Viņš pamatā ir veicis pētījumus ar cilvēkiem, kuriem abas smadzeņu psulodes nav savienotas. Vai nu kādas iedzimtas patoloģijas dēļ, vai traumu un medicīniskas iejaukšanās rezultātā.
Šāda atziņa ir būtiska un sevišķi pārsteidzoša tādēļ, ka papildus uzsver, kādēļ cilvēkam ir svarīgas fiziskās aktivitātes. Īpaši lielu uzsvaru liekot uz simetrijas un ķermeņa līdzsvara stiprinšanu.
Ar šo faktu var izskaidrot arī to, kādēļ cilvēki ar izteiktām asimetrijām, ar šķībām mugurām, vājiem muskuļiem ikdienā var just arī garastāvokļa un smadzeņu darbības svārstības. Jo smadzenēm papildus jāpatērē vēl vairāk enereģijas, lai ikdienā cilvēkam kompensētu balansa mehāniskos trūkumus.
Plus vēl arī tas, ka mazāk enerģijas paliek atjaunošanās un dzīšanas procesiem, kā arī vielmaiņas nodrošināšanai.
Varētu domāt, kā gan it kā tikai drusku šķība mugura, greiza cilvēka stāja var ietekmēt kuņģa darbību, garastāvokli utml. Taču tagad top skaidrāks, kādēļ tā.
Tādēļ viens no primitīvākajiem, ko var darīt šai sakarā, ir ar aizvērtām acīm trenēties stāvēt uz vienas kājas. Ideāli ir trenēties staigāt pa virvi vai vismaz pa uz zemes novilktu līniju.
Vispār ir daudz tādu ļoti nespecializētu vingrinājumu, kas varētu palīdzēt uzlabot līdzsvaru, līdz ar to arī stāju. Lai padarītu nedaudz vieglāku darbiņu smadzenēm.

3. INTERESANTI. To, cik daudz strīdas, var izmērīt bērnu urīnā.

Fantastiskākā saruna/intervija ar psihologu zinātnieku. John Gottman pazīstams kā autors pētījumam, kā noteikt precētu (kopā esošu) pāru kopdzīves ilgumu.
Tas ir, šajā ilgtermiņa pētījumā tika veikts ļoti daudz interviju, novērojumu, aizpildot anketas un īstenojot vēl dažādas citas zinātnisko pētījumu metodes. Tika noskaidrots, ka iezīmējas vairākas universalizējamas parādības. Kā rezultātā tikai uzdodot dažus jautājumus un dažas minūtes novērojot pārus, var noteikt, vai šis pāris vēl būs kopā tuvākos gadus, un pat to, cik ilgi viņi vēl veidos kopdzīvi.
Šis ir pārāk garš temats, un nianses, par kurām runāja psihologs, ir samērā plašas. Angliski runājošiem/ lasošiem, turklāt tiem, kuri dzīvo kopdzīvi ar saviem partneriem, šī ir absolūta obligātā literatūra.
Tas pārsteidzošais šajā bija tas, ka vēl kāds labs indikators tam, kāda ir (precētu) cilvēku kopdzīve, ir viņu bērni.
Respektīvi, veicot bērniem urīna analīzi, kurā aplūko stresa hormonus (kortizols, adrenalīns utml), var samērā precīzi noteikt, kāda bērnam ir ģimenes vide. Cik daudz ģimenē strīdas, cik labvēlīga tā ir bērna augšanai un attīstībai.

4. MŪZIKA. Laba meditācija. Aktīva, dinamiska un vienlaicīgi ļoti nomierinoša mūzika.

Kaut kā iznāk atgriezties atpakaļ pagātnē, kad, kā daļu no techno mūzikas, daudz patika klausīties mūzikas virzienu, ko tā arī dēvē – trance.
Tagad, kad meklēju veidus, kā smadzenes papildus stimulēt uz kāda noteikta smadzeņu viļņu garuma, es samērā aktīvi testēju dažādas skaņas. Joprojām absolūts favorīts ir binaurālie ritmi. Šis ir gabals, kas man visbiežāk skan austiņās.
Vēl, protams, SleepStream2 aplikāciju bieži izmantoju.
Taču šoreiz vēlis dalīties ar diviem dažādiem izpildītājiem un attiecīgi gabaliem, kas man labi kalpo par fona mūziku nesen svaigi izveidotajā dažādu elpošana vingrinājumu meistarklasē.
Ir vērts tīri svaigumam nomainīt mūziku, kas skan fonā. Un nepaguršu atgādināt, ka radio ir sliktākais, kam skanēt fonā. Jo radio pārdod reklāmas, un radio ir vajadzīga tava uzmanība. Bet ja tev pašam nepieciešams kontrolēt savu uzmanību, tad radio tev stāv ceļā.

5. MĒRĶI. Emocijas/ sajūtas kombinēt ar mērķiem.

Šo iesaku patestēt. Izklausās vērtīgi, un daudziem varētu būt pilnīgi jauna pieeja mērķu sasniegšanā. Vērts paeksperimentēt.
Ir cilvēki, ar kuriem jau esmu ar šo dalījies kā ar tehniku emociju un sajūtu sasaistīšanai.
Ar kādu konkrētu mērķi un uzstādījumu.
Proti, kad vaicāju kādam – kādu mērķi vēlies sasniegt, tad atbilde ir samērā konkrēta. Vienalga, vai mērķis ir priekšmets vai darbība. Tas ir – vai nu ceļojums, vai statuss, vai pat tikai māja laukos. Kā piemēri.
Tad parasti vaicāju, kas ir tas, kādas sajūtas vēlies saņemt, sasniedzot šādus mērķus.
Atbildes kaut kādā spektrā var būt nedaudz atšķirīgas. Kāds grib justies lepns par padarīto, kāds grib sajusties spējīgs, kāds grib būt vienkārši priecīgs. Tas tiešām var būt dažādi.
Tālāk jau es ierosinu padomāt par to, vai mērķis drīzāk nevarētu būt sajūtas, nevis konkrētu lietu piepildījums un pabeigtība.
Vispār mērķu galvenā problēma vienlaicīgi ir arī tas, kādēļ mērķi tiek izvirzīti. Tā tieši ir pabeigtība.
Mēs gribam pabeigt, sasniegt. Taču kolīdz tas izdarīts, tā piepeši piemetas tukšuma sajūta. Un jau sākam skatīties pēc jauna mērķa. Pēc tā sasniegšanas atkal līdzīgi. Plus klāt vēl nāk tā nedaudz vilšanās sajūta. Jo likās, ka mērķa sasniegšana sniegs lielāku un ilgāku gandarījumu.
Tādēļ mainīt fokusu no konkrētu lietu sasniegšanas uz sajūtu sasniegšanu – kā primāro. Un konkrētās lietas sasniegšanai jākļūst par sekundāro.
Tad, kad izvēlies sasniegt, piemēram, sajusties spējīgs kaut ko paveikt, izrādīsies, ka uz šādu mērķi var atvest daudz kas vairāk. Tu sāc optimizēt savu dzīvi, savas darbības un attieksmes uz šīm vēlamajām sajūtām, nevis uz vienu konkrētu, precīzi definējamu iznākumu. Tādēļ beigās var izrādīties, ka pa ceļam izdari dažas varbūt pat vēl labākas lietas, kas rada lielāku spējīguma sajūtu nekā tad, ja mērķis būtu tas konkrētais iznākums.
Šāda pati pieeja var strādāt ne tikai uz kaut kādiem lielākiem mērķiem, bet arī uz ikdienas uzdevumiem.
Sevišķi attiecībā uz tādām dienām, kad, lai vai kā negribētos, ir jādara nepatīkamie darbi.
Nu, piemēram, tev ir jāraksta kaut kādas statusa atskaites darbā. Ļoti nepatīkams un iztukšojošs process. Var jau būt, ka kādam tā ir sirdslieta. Taču, ja sastādot darāmo lietu sarakstu, tu neaptīkamajai (īstenībā jebkurai) darbībai pretī ierakstītu, kādas sajūtas sasniegsi pēc tam, kad darbs būs paveikts, tas ļautu sevi ieprogrammēt uz labo sajūtu, kāda būs. Un sajūtas mēs gribam.
Šo noteikti es pats daudz vairāk integrēšu savā ikdienā, lai brīžos, kad negribas, tomēr spētu padarīt.
Tas varētu strādāt arī uz ieradumu veidošanu, tas varētu darboties arī uz dažādu nevēlamu ieradumu atmešanu.
Kombinēt mērķi, darbību vai aktivitāti ar sajūtām, kuras vēlamies.
Posted in 5 lietas.