#180 – 5 atradumi: placebo efekts, Freddie Mercury un kurš krustojums ir labāks [no 3.februāra]

1. ATBILDĪBA. Apļa veida krustojums vs. luksofors.

Savā visu laiku populārākajā rakstā par to, ko iemācīšu darīt bērniem, ko skolā viņus neiemācīs, šis daļēji bija jau minēts. Starp citu viens no pretrunīgākajiem punktiem. Taču iespējams viens no svarīgākajiem. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.
Proti, ka iemācīšu bērniem iet pāri ielai pie sarkanās gaismas. Kāpēc tas jāprot? Tāpēc, ka zaļā gaisma dod falšu drošību. Zaļā gaisma nepasargā. Luksofors vispār tikai piešķir tiesības un pienākumus. Tas pat nav uzraugs. Tas noteikti nav aizsargs. Tas ir tikai signāls.
Ja bērnam droši iemāci šķērsot ielu pie zaļā, tad viņš zinās, ka tas ir droši. Tomēr mēs zinām, ka cilvēki tiek sabraukti arī pie zaļās gaismas. Ir šoferi, kas brauc un neapstājas pie sarkanā. Tas nav ļoti izplatīti, tomēr ir.
Pēdējā laikā tas ir daudz izplatītāks. Sevišķi tādēļ, ka tagad šoferi skatās savos telefonos. Sevišķi, kad apstājas pie luksofora. Visvairāk gājējiem uzbrauc virsū tieši šādi. Sāk par ātru braukt, jo acis iedurtas telefonā. Luksofors dod sajūtu, ka var atslābt.
Savukārt, bērns, prazdams šķērsot ielu pie sarkanā, būs daudz apzinātāks un šeit-un-tagad sajūtās. Jo tad ir zināms, ka pašam sevi jāsargā. Tas tiek pārņemts arī ejot pāri ielai pie zaļā.
 
Tā arī dzīvē, jāiemācās būt atbildīgam par sevi pašu.
 
Nu un atradums ir laba metafora kā salīdzinājums luksofora koordinētam krustojumam pret apļveida krustojumu.
 
Ja esi šoferis, tad zini, ka braucot pa pilsētas centru ar daudziem luksoforiem, tev bieži ir jāapstājas. Jāatslēdzas. Saraustīta uzmanība. Citreiz nogurums, citreiz garlaicība tev liek pēkšņi darīt kaut ko pilnīgi citu. Tad tu pārslēdz radio staciju. Tad tu atver telefonu un atbildi uz sms.
Tad tu paņem kaut ko ēdamu utt. Tev ir jābūt ļoti asi fokusētam un tad tev jābūt pēkšņi atslābušam.
Un tā visu laiku. Nav brīnums, ka vairums auto sadursmju notiek pie ļoti lēna kustības ātruma.
 
Tagad iedomājies brauc un priekšā aplis. Tavs apzinātības stāvoklis nereti ir tik augstā līmenī, ka es šādos gadījumos pat izslēdzu savu podkāstu. Sevišķi pie lielākiem un sarežģītākiem apļiem. Kur nu vēl kādam sms uzrakstīt.
Atšķirība kā uz delnas.
Luksofors, atslābina, dod falšu atslābumu. Arī drošību.
Tas noņem atbildību. Jo taču luksofors ir lai parūpētos par to, ka visiem viss tiek. Un kā jau viss, kas no ‘augšas uzspiests’, salauzī dabisko kustību un gaitu. Nav plūduma.
Turpretim aplis ļauj plūst. Tas uzliek katram savu atbildību. Ir absolūta pašregulācija. Tas liek būt fokusētam un apzinātam.
Luksofors ir dārgs. Luksofors bremzē. Kas notiek, kad luksofors nedarbojas? Notiek haoss.
Aplis ir neatkarīgs. Decentralizēts. Katram piešķir vienādas tiesības un nekonfliktē.
 
Man šī analoģija liekas tik fantastiska. Sevišķi, kad runāju, ka katram jāuzņemas sava atbildība. Tik un tā lielākā daļa dzīvo kā pie luksofora. Daudziem deg sarkanais. Šad un tad iedegas zaļais. Tad drusku pakustās. Taču tad atkal sarkanais aplauž. Un tā visu dzīvi mokas.
 
Es izvēlos labprāt braukt pa apli. Ja vai nu aplis labi uzbūvēts, vai visi labi kustās – apstāties nevajag nekad.
 
 
 
 
 
 
 

2. FILMA. Bohemian Rapsody

Reti dzird tik daudz labas atsauksmes. Par šo filmu. Taču kā jau tas nereti ir, ja iekšēji nejūti, ka tevi kaut kas uzrunā, tad atsauksmes var ne vienmēr nostrādāt. Tā bija ar filmu “La la land”. Kura neuzrunāja. Tā arī neesmu redzējis.
Ar filmu bohemian rapsody draudēja notikt līdzīgi. It kā no vienas puses varētu paskatīties, bet no otras dvēsele nav izsalkusi pēc šīs filmas. Vēl jo vairāk tādēļ, ka muzikālas filmas kaut kā nu tā…
Taču gadījās, ka sestdienas vakarā sākām skatīties filmu, kuru pārtraucām jau pēc nepilnas 1/4. Jo nu galīgi nederēja.
Zini, ja filmas skaties vienu filmu vienu reizi nedēļā, tad tas labi uztrenē t.s. NĒ teikšanu. Ko vajadzētu darīt ar jebko. Ar grāmatām, ar apģērbiem, ar ēdienu. Arī ar projektiem, biznesu, izglītību, darbu. Ar visu. Tā ir rīcība pret kognitīvo biasu – iztērētās izmaksas (sunk cost bias).
Tas ir, ja jau esi tik daudz laika tam veltījis, tad tas ir izšķērdīgi un psiholoģiski grūti sagremojams, ja tu kaut ko pamet.
Atpakaļ pie filmas. Tātad skatījāmies galīgi boring filmu. Kaut kā meklēdams alternatīvu, neko prātīgu nevarēju atrast. Tad nu arī sieva man saka, ka pamēģinām to Freddie Mercury filmu.
Burtiski uzreiz filma ierāva sevī. Fantastiski uztaisīta filma! Fenomenāli. Kā New York Times vai kāds cits parasti citē šādas filmas: two thumbs up (pacelti abi īkšķi).
 
Par pašu filmu. Skaidrs, kādēļ šādas filmas var viegli izdoties. Tādēļ, ka par tik spektakulārām personībām kā Freddie ir viegli taisīt filmu. Ja vēl aktieris ir labs un filmas veidotājiem ir izdevies arī vizuāli padarīt Freddie par tik tuvu dubultnieku, tad filmai grūti nesanākt.
 
Ja tev patīk Queen, tad tev filma ir jāredz. Taču, ja Queen daiļrade tev nav pārāk uzrunājoša, tad pēc filmas tas varētu mainīties. Jo tajā izcili parādīta grupas un arī paša Freddie personība, dzīves pieeja, un prāta stāvoklis – kā jāveido mūzika. Es līdz šim nemaz tik ļoti nebiju iedziļinājies, cik daudzveidīgi bija Queen.
Man tas sevišķi patīk, jo man patīk, ka cilvēks visu laiku kāpj citā līmenī, visu laiku izmantojot jaunus rīkus, kuri var nestrādāt. Kuru izmantošana ir risks. Taču kuru izmantošana ir absolūti esenciāla, ja tu vēlies nebūt pelēks kā zvirbulis.
Iedomājies, cik daudz hītu ir Queen, kuri ir katrs tik dažādi, kuri atrodas starp pasaules atpazīstamākajām melodijām?! Pati “Bohemian rapsody”, “We are the champions”, “we will rock you”, “Radio gaga”, “Don’t stop me now“. utt.
Sevišķi noklausies to pēdējo Don’t stop me now!!!!
Pēc filmas noskatīšanās gandrīz vai vai varu garantēt, ka nevienu dziesmu par radio utml tu vairs neklausīsies kā agrāk. Visam būs jauna garša un jauna sajūta. Jo filma parādīs, cik spilgta un īpaša bija grupa Queen ar tās galveno panākumu elementu – Freddie Mercury. Nu un pēc filmas iesaku uzreiz noskatīties oriģinālu koncertu Live Aid, ar kuru arī noslēdzas filmas.
 
Vēl viens aspekts, kas man šķita ļoti interesants. Kā šādās filmās samērā bieži notiek, te praktiski vispār netika apskatīts naudas aspekts. Faktiski, cik daudz pelnīja un kādu lomu nauda spēlēja Queen dzīvē, tas vispār netika atspoguļots. Un tas ir ļoti labi. Tādēļ, ka nauda, kā zināms nemaina cilvēkus. Nauda tikai palielina tās cilvēku personības īpašības, kādas jau ir.
 
 

3. DARBS. Work is love made visible.

Tev patīk tavs darbs? Tā dziļi sirdī. Vai patīk?
87% pēc Gallup pētījuma saka, ka viņi nejūtas savā darbā kā savā vietā.
Kas nozīmē, ka ļoti daudziem nepatīk.
Šis temats man tagad kā atradums, jo man iepatikās kā var noformulēt, kad nodarbojies ar to, kas tev patīk.
Kas atbilstu japāņu konceptam IKIGAI, par kuru arī rakstīju te!
Darbs, ja viss iet to gaitu, kādu meklē lielākā daļa. Kad tu atrodi savu dzīves mērķi, kur darbs ir tikai viena no lietām, no kā sastāv dzīve. Darbs mīlestība, kas padarīta redzama.
Un tam nav jābūt obligāti dienēšanai nabago vai veco ļaužu pansionātos. Tam nav jābūt labdarības darbam.
Cits var vienkārši jebko pārdot, jebko radīt. Un tas tas arī būs.
 
 
 
 
 

4. ZINĀTNE. Carl Popper – falsificēšana

Carl Popper ir liels vārds. Vēl jo vairāk pārsteidzoši ir tādēļ, ka lielākoties cilvēki nezina, kas viņš tāds ir.
Filozofs, viens no izcilākajiem 20.gadsimta filozofiem, ar austriešu britu izcelsmi.
Viņa ievērojamākais sniegums visai pasaulei ir ideja par falsificēšanu. Par zinātniskām metodēm.
Viņš ir autors apzīmējumam: kritiskais racionālisms.
Viņa pamattēze ir šāda. Zinātniski jebkurai teorijai, lai tā tiktu apstiprināta, ir jābūt falsificējamai. Nevis apstiprinātai.
Proti, ja vēlies uzzināt, vai teorija A ir patiesa, tai jābūt falsificējamai. Tas ir – ir jābūt pierādāmam, ka šī teorija A varētu tikt noliegta jeb apstiprināta kā nederīga.
Tas ir būtiski, un tas ir pretēji intuīcijai. Kas arī ir simpātiski šim visam, ir tas, ka zinātnē varam aplūkot lietas no otras puses. Proti, mans mīļais teiciens, ka pierādījumu neesamība nav pierādījums neesamībai. Tā ir liecību asimetrija. Tas ir svarīgi, lai korelācijas nejauktu un neuzskatītu par cēloņsakarībām.
Piemēram, ja tu vakar dzēri šņabi un ēdi cepumus, tad tavas galvas sāpes un vemšana varētu būt dēļ cepumiem. No falsificēšanas viedokļa vajadzētu spēt falsificēt. Proti, izslēdzam šņabi kā vainīgo. Ēd tikai cepumus. Vemšana tev varētu arī būt, bet iespējams ne galvas sāpes. Un to pašu tu izdari ar šņabi, izslēdzot cepumus. Viegli secināsi, ka sajūtas bija šņabja dēļ.
 
Un ja dzīvē vēlies uzlabojumus, gribi saprast, kas tev traucē, un gluži otrādi, kādas lietas palīdz (sevišķi, ja tas nav acīmredzami), falsificēšanas ideja ir vērtīga. Katram biohacker’im par to būtu jābūt lietas kursā.
 
Tā tu vari uzlabot savu miegu, savu gremošanu, asinsriti, nervu sistēmu. Pilnīgi jebko.
 
 
 
 

5. VESELĪBA. Placebo efekts – EconTalk

Labs turpinājums un savā ziņā kā monētas otra puse ir placebo koncepts. Par kuru izcils podkāsts bija vienā no maniem mīļākajiem – EconTalk šeit.
Arī Gary Greenberg raksts, kura dēļ arī šī intervija notika.
Jāsāk ar to, ko vispār parasti pieņemts saprast, kas ir placebo efekts.
Ir divas definīcijas, saskaņā ar Gary Greenberg sacīto intervijā.
Placebo efekts klasiski nozīmē – jebkurš (medikamentu) efekts, kurš ir nerodas no konkrētiem medikamentiem/ zālēm.
Un otrs – jebkas, kas notiek klīniskā/ medicīniskajā pētījumā, un kas nav konkrēta medikamenta efekts. Ko parasti arī mēģina izslēgt. Šajā gadījumā, starp citu arī nāk talkā ideja par Carl Popper priekšlikumu falsificēt.
Nu un tā rodas t.s. zelta standarts zinātniskajos pētījumos. Pats nopietnākais no pētījumu veidiem ir – dubulti aklais, randomizēts placebo efekta kontrolēts pētījums. Kurā ir divas vai vairākas grupas. No kurām ir eksperimenta grupa, kontrolgrupa un placebo grupa. Visi jeb neviens nezina, kurā no grupām katrs ir. Katrs saņem kaut kādu intervenciju. un kas svarīgi – arī pētnieki nezina, kurš ir kurš.
Un pēc tam ver vaļā datus un skatās, cik nopietns efekts ir no konkrētās intervencijas.
Taču pati galvenā problēma šai gadījumā ir tāda, ka placebo efekts tomēr ir reāls.
 
Šobrīd pētījumos pilnīgi viss tiek mērīts pret placebo efektu. VISS!!
Un tā ir neērta problēma, jo viss tiek mērīts pret to, kam pašam par sevi ir efekts, kuru neviens nesaprot.
Jo placebo efekts ir tik efektīvs, ka daudziem rodas pārliecība, ka tas nav nekāds tukšs efekts, bet ka vienīgais nozīmīgais.
 
Jo beigu beigās tas, ko farmācijas kompānijas vai vispār visa rietumu medicīna vēlas pārbaudīt vienu. Vai efekts un konkrētas problēmas ārstēšana, pacienta atlabšana notiek tikai tādēļ, ka cilvēkam piemērota kāda pavisam konkrēta ārstēšana. Tā, protams, ir ilūzija.
 
Nu, piemēram, tāds aspekts. Tagad neviens pētījuma dalībnieks nezina, vai viņš saņem placebo vai reālu tableti. Un rezultāts ir viens. Taču interesanti, ka ja pusei cilvēku tiktu pateikts, ka viņam dod placebo un otriem – ka īsto tableti, tad rezultāti būtu citi. Turklāt tas var būt pat samānīta ziņa.
 
Varētu mēģināt pat vēl citādāk pētīt. Tiem, kam dod īsto tableti – tiem saka, ka viņi ir placebo grupa. Un otrādi. Tā, protams, ir liela problēma, jo dabūt kādu par šādu pētījumu maksāt būtu ļoti ļoti grūti. Un otra ir ētiska problēma, jo cilvēkiem tiktu apzināti melots. Šādam pētījumam klātos grūti pārvarēt pētijumu ētikas komisijas. Varbūt ne neiespējami, bet pētniekiem visticamāk neērta pieeja.
 
Šis tas jau notiek. Piemēram, falšas operācijas, pēc kurām cilvēki atlabst tā, it kā patiešām būtu bijušas īstas operācijas. Sportistiem ar skābekļa baloniem un maskām veiktie treniņi ir efektīvāki, lai gan balonos iekša ir parasts istabas gaiss, nevis skābeklis.
Senos laikos vispār visa medicīna, pēc tā ko mēs šodien zinām par zālēm un medicīnu, tas viss bija lielākoties balstīts uz placebo. Jo ir daudz kas zināms, ka tā pa īstam nestrādā. Tas ir, nestrādā tā, kā var izkontrolēt dubultajos placebo kontrolētajos pētījumos.
 
Šis viss nav foršas ziņas lielajiem koncerniem, kas ražo ķīmiju tablešu formā un ārstē cilvēkus.
Tas ir, drīzāk viņu labā ziņa ir tāda, ka viņu produkti bieži vien ir vajadzīgi, lai izraisītu cilvēka atlabšanas efektu.
 
Šis vispār ir temats, par kuru ir neērti runāt nevienam mediķim, zinātniekam. Jo ir placebo efekts un tas, kā notiek neizskaidrojami procesi. Šad un tad ir zināms, ka daudz kas notiek subjektīvi un nekontrolējami.
Ka maza molekuliņa tabletē spēj izārstēt. Un ka pat par vakcināciju var šādi aizdomāties.
Es neesmu viennozīmīgs vakcināciju pretinieks. Un neesmu arī kaislīgs aizstāvis. Esmu saskāries ar to arī no negatīvās puses.
Mans virsmērķis ir izzināt, kas notiek. Mācīties un uzzināt, ko par šādām lietām domā gudri cilvēki. Tādi arī, kas ir atvērti dažādiem skaidrojumiem, bet kuri tomēr ir uz evidenci balstīti zinātnieki. Kuriem pietiek pazemības atzīt, ka daudz ko nezinām.
Starp citu, zinātne un pētījumi kļūtu daudz progresīvāki, ka zinātnieki kļūtu mazāk iedomīgi un tēlotu viszinīšus. Jo beigu beigās zinātnes uzdevums ir paplašināt zināšanu robežas. Tomēr kuriem ļoti bieži trūkst t.s. iesācēja prāts.
 
Par šo vēl var rakstīt un rakstīt. Un ko arī vēl darīšu.
Vēl šai kontekstā pieminēšu Joe Dispenza jaunāko grāmatu “You are the placebo”. Tā, gan ir drusku vairāk uz garīgo pusi. Tomēr ļoti labi skata to, ka placebo efekts ir vienīgais un galvenais efekts, kam būtu jāpievērš uzmanība.
 
 
 
 
 
 
 

Posted in 5 lietas.