#177 – 5 atradumi: nesaki bērniem ‘nē’, tu nelieto savu dzīvi un pajautā sev – ko darīsi pēc tam [no 13. janvāra]

1. DZĪVE. Tev ir interesanta dzīve.

Man atsūtīja vienu mazu citātiņu. Kas manāmi uzrakstīts kā tāds joks. Man tas tika piegādāts, jo man patikšot. Un tā arī bija. Man tik tiešām patika. Tev patīk?
Paskaidrošu, kādēļ tas ir pelnījis vietu atradumos, kādēļ man tas patīk.
Gan jau tu esi skatījies uz kādu personu un nodomājis, ka
viņam ir tik forša dzīve. Ne tā, ka skaudīgi. Tomēr skaties un domā, ka tu arī kaut ko tādu gribētu. Vai tas būtu
turīgums, finansiālais stāvoklis ar visu tam pienākošos. Vai arī tas pats ar iespējām. Tu skaties (un ne vienmēr feikos feisbuka panākumus) uz cilvēka panākumiem un iespējām, ko tās sniedz. Atzinība, iespējas, aizrautīgums, enerģija. Tas, ko redzi citos un gribētu sev, var būt jebkas.
Tad vēl ir tādi pasaules līmeņa cilvēki, piemēram, Richard Branson, kuriem dzīvē viss šķiet izdevies. Viņa ikdiena ir tāda, kāda tev varbūt nav pat labākā diena.
Nesen klausījos, kā Kārlis Bardelis (tas čalis, kas airējas pa okeānu), nonākdams kaut kādās tur Ekvatora salās, tagad dzīvojas tur apkārt, bauda augļus. Viņu visur uzņem atplestām rokām, visur aicina. Viss izskatās viņam fantastiski. Un es uz mirkli pieķēru sevi pie domas, ka man arī tā gribētos.
Es vēl pēc tam iedomājos, ka tad, kad viņš atbrauks atpakaļ, viņu visur aicinās uzstāties, lasīt iedvesmas lekcijas utml.
Jā, tāda doma ienāca man prātā. Tāda drusku skaudīga, bet pārsvarā tādēļ, ka pats saprotu, ka dzīvoju garlaicīgāk nekā Kārlis Bardelis. Es, starp citu, līdz domai par Kārļa uzstāšanos nonācu, jo pats nodomāju, ka varētu viņu aicināt.
Pilnīgi pieļauju, ka citi uz mani skatās un domā līdzīgi. Pie sevis iekšēji saka, ka tas Kaspars jau gan dzīvo foršu dzīvi. Daudz viskautko dara. Uzstājas, peldas āliņģos, spēlējas ar saviem bērniem, prot labi gatavot ēst, normāli izskatās utt., utjp.
Ja kādam tik tiešām šāda doma ienāk prātā, tad tas nozīmē, ka pats es esmu uz pareizā ceļa.
Un tādi čaļi kā Kārlis vai Tim Ferriss un viņu ikdienas aizrautīgā dzīve man drīzāk kalpo par paraugu, ko tik viens parasts cilvēks var izdarīt, ja tikai sāk lietot savu dzīvi tā, kā tas ir iespējams.
Ja sēdi mājās dīvānā katru dienu. Ja par visu foršo, ko gribētu darīt, tu tikai nodomā, bet nekad neej laukā un nedari, tad elku tēli, uz kuriem skatīties ar skaudību, būs tava aizraujošā ikdiena. Tas vairos negatīvās emocijas. Neapmierinātība, pašpārmetumi un varbūt pat pārmetumi citiem, ko pats nedari – nav veselīgi.
Katram ir iespējas kaut ko darīt. Neticība, ka izdosies? Vienīgā patiesā neizdošanās ir nemēģināšana. Vai neveiksme ir izstāšanās. Tās ir vienīgās neveiksmes. Viss pārējais ir process.
Es neesmu redzējis un saticis nevienu tādu superinteresantu cilvēku, kuram ir kas interesants, ko pastāstīt, jo viņš ir tik aizraujoši pavadījis laiku savā dzīvoklī. Var jau būt, ka kāds tik daudz lasa, ka no lasītā var daudz pastāstīt. Tikai to var labi just, kad runā teorētiķis un kad – praktiķis.
Uzzini par to, ko dod tā pati aukstumpelde. Izlasi visu pieejamo informāciju par to. Taču tev no tā nebūs pilnīgi necik aukstuma ieguvumu. Ej laukā un iekāp tai ūdenī.
Un tev būs, par ko pastāstīt. Jo tu būsi lietojis savu dzīvi!

2. FILMAS. Seriāls ir algoritma izdomāts

Savulaik skatījos seriālus. Nebiju tas lielākais skatītājs kā daži labi, kas skatās visu, kas populārs. Taču “Breaking bad”, “Prison break” un “House of cards” es skatījos.
Tie ir tiešām ļoti kvalitatīvi un labi seriāli. Un tā jau ir tā problēma. Tie vispār neattīsta. Vienīgais, ko var darīt pēc tam, ja skaties tos, ir apspriest ar citiem. Un tas nav diez ko progresīvi.
Šie seriāli ir radīti tā, lai tie sevī ievilktu. Burtiski, lai radītu tevī atkarību. Tas vēl joprojām ir laika zaglis lielai daļai cilvēku, kuri citādi būtu spējīgi sniegt pasaulei un paši sev daudz vairāk.
Tieši runājot par “House of cards”, par kuru nesen uzzināju no Sam Harris podkāsta intervijas ar Douglas Rushkoff, kas šis seriāls ir mākslīgā intelekta radīts. Proti, scenāriju radījuši un notikumu gaitu attīstījuši cilvēki. Bet ideja par seriālu kā tādu nāk tieši no datora algoritma.
Producenti ievada datorā parametrus, kas cilvēkus varētu uzrunāt. Piemēram, kādi režisori, kādas sociālas problēmas, kādas iekšējās cīņas, vērtības un pasaules redzējums. Ja zini, kurai auditorijai vēlēsies pēc tam šo seriālu rādīt, tad tās cilvēku grupas datus arī mēģini apstrādāt. Nu, lūk, arī iznākums. Kā redzams, tad tas strādā ne tikai Amazon, kur algoritms piedāvā tev preces, kuras tev varētu patikt, un kuras tev līdzīgie iegādājās. Tas izrādās strādā arī ar filmām un seriāliem.

3. BĒRNU AUDZINĀŠANA. Neko bērniem neaizliegt. Nekad neteikt nē.

Ideja šķiet ļoti laba. Ir pati galvenā problēma, kādēļ teju nereāli īstenojama.
Kāpēc vispār bērniem kaut kas tiek aizliegts. Kāpēc vispār jebkas tiek aizliegts. Tādēļ, ka tā ir vieglāk. Nē un basta.
Es atzīstu, ka šajā rakstā es tikai filozofēju un no ieceres mēģināšu pāriet uz pilnīgu praksi.
Taču doma ir vienkārša. Kas prasa ieguldījumu un iedziļināšanos.
Piemērs. Mazs bērns spēlējās. Viņam apnīk. Viņš nāk klāt mammai un neliek tai mieru. Grib spēlēties un ņemties. Viņam enerģijas daudz un visu gribas zināt. Mammai enerģijas nav daudz, visu negribas zināt. Turklāt viņai vēl ir kaut kādas savas lietas jādara. Loģiski, ka bērns traucē.
Lai vienkāršāk, agrāk nosēdināja bērnus televizora priekšā. Tad tie netraucēja. Tagad tiem iedod telefonu vai planšeti rokās. Un viss labi.
Taču tajā pat laikā mamma zina, ka pārāk daudz ekrāna laika nav labi. Turklāt bērnus vairs nevar dabūt nost no ekrāniem. Tad sākas aizliegumi. Pirmkārt, ka nedrīkst kaut ko konkrētu skatīties tajos ekrānos. Otrkārt, ka nedrīkst tik un tik ilgi tajos atrasties. Bērniem grūti šo pieņemt, jo ekrāni rada neatkarību. Tiem ir grūti pieņemt šo ierobežojumu. Tad sākas ārējs vai arī uz āru neiznācis konflikts. Tādēļ, ka divu dažādu interešu sadursme ir konflikts. Redzams vai neredzams. Jau no seniem laikiem man mīļš ir teiciens angļu valodā:
“A mind that’s changed against it’s will is of the same opinion still”.
Starp citu, tagad rakstot atcerējos, ka pavisam nesen rakstīju atradumu, kur bija par to, kādēļ 87% darba vietās cilvēki jūtas nelaimīgi un ne savā vietā. Tā teorija bija tāda, ka cilvēki nejūtas noteicēji pār savu autonomiju. Respektīvi, viņi tiek vadīti un viņu vietā viss tiek izlemts.
Tas sākas jau no bērnības. Kad vecāki uzspiež, faktiski iemāca bērnus vēlākam laikam, kad tiem būs arī darba vietā jāklausa, ko citi saka.
Ja bērnam visu ļauj, izņem no savas leksikas vārdu ‘NĒ’, tad sākas grūtākais. Tad tev bērnam, par visu, kam agrāk teici nē, tagad jāpaskaidro, kādēļ tā nav pati labākā ideja. Lai bērni paši lemj. Jo aizliegumi un konstanti norādījumi viņu lēmumu pieņemšanas spēju attīstībā ir tas pats, kas viņu vietā visu laiku šņorēt apaviem striķus.
Izaugs milzenis, kas nemāk pats sev aizsiet šņores kurpēm. To var labi pamanīt. Taču burtiski tas pats notiek ar lemtspēju.
Protams, ka bērnu audzināšanā viss nav tik vienkārši. Ir vecumi un individuālas atšķirības. Šis atradums ir vairāk kā konceptuāla pieeja. Kā princips, par kuru vērts padomāt.

4. EKONOMISTA JAUTĀJUMS. Un pēc tam ko?

EconTalk ir viens no maniem mīļākajiem podkāstiem. To es nosaku pēc tā, kura podkāsta jaunāko izlaidumu es visvairāk gaidu. Tādēļ, ka ekonomista skatījums visdažādākajās dzīves sfērās ir vērtīgs. Tāds, kuru nevienam nevajadzētu ignorēt. Tas ir, katram uz daudzām lietām vajadzētu skatīties ar ekonomista acīm.
Ekonomistiem ir daži koncepti, kurus būtu jāzina ikvienam. Piemēram, trade-off, opportunity costs un šī atraduma centrālais koncepts – unintended consequences jeb neplānotais iznākums.
Pirmkārt, pārāk liela mūsu pašpārliecinātība bieži ieved problēmās. Vispār jau labi, ka esam pārlieku optimistiski. Tomēr dažkārt tas mums liek pašiem zāģēt zaru, uz kura sēžam.
Esam pārlieku pašpārliecināti par to, ka mēs zinām, kas un cik daudz vajadzīgs. Mums liekas, ka mēs varam lietas ietekmēt un pār tām valdīt. Sevišķi dažādus dabas procesus. Arī likumus. Mēs pieņemam likumus ar labiem nodomiem. Taču rezultātā tie ne vienmēr izdara tā, kā bijis iecerēts. Jo problēmas parasti ir daudz kompleksākas nekā ikviens likums spētu tās salabot.
Jau stāstīju Indijas čūsku stāstu. Kur agrāk britu kolonijas laikā vietvalži, lai tiktu galā ar kobrām, izsludināja, ka par katru noķerto kobru ikviens var saņemt vienu dālderi. Cilvēki diezgan ātri saprata, ka ir izdevīgi sākt audzēt kobras, jo var nopelnīt naudu. Kad vietvalži saprata, ka viņus māna ar izaudzētām kobrām, tie atteicās no kompensācijas. Taču uz to laiku cilvēki jau bija sākuši audzēt kobras mega apjomos. Kad viņi saprata, ka naudu par kobrām dabūt vairs nevarēs, tad tās vienkārši tika izlaistas brīvā dabā. Rezultātā kobru bija vairāk nekā pirms ieviestās kompensācijas.
Mans atradums ir visvienkāršākais jautājums, kādu ekonomistiem, politiķiem un ikvienam uzdot par valsts un visādām politikām un stratēģijām. Kā arī par jebkuru darbību, ko plāno veikt. Faktiski ikviens cilvēks, pirms plāno darbības un izvirza mērķus, uzdot šo jautājumu – UN KO PĒC TAM?
Lai tavs mērķis nebeigtos ar vienkārši apstāšanos, tev sev jau laicīgi jājautā, ko ar to gribi izdarīt. Un kas būs pēc tam. Kādi mērķi papildinās tavu tagadējo?

5. ĒDIENS. Ķirbja biezzupa

es tāds priecīgs un laimīgs, pasniedzu zupu…

Recepte jau veca kā zeme. Tikai tagad to sanāca nejauši iedzīvināt tautās. Proti, tikko notikušajā RESTARTS pasākumā, savā ēst gatavošanas meistarklasē dalījos ar šo ķirbju biezzupas recepti. Tā acīmredzot tik ļoti pārliecināja dažus, ka pat viens no dalībniekiem nolēma šo zupu kā pārsteigumu pagatavot savā ģimenē. Kā pirmo ēdienu, ko pa n-tajiem gadiem vispār gatavotu. Tik ļoti tas aizķēra.  Un mani arī…!

Sastāvdaļas:
  • 1kg Riekstu vai muskatķirbis
  • 1 sīpols + 1 ķiploka daiva
  • 2 burkāni
  • kumina sēklas
  • karijs
  • sāls + pipari
  • kokosriekstu piens 2-3 bundžas – vai – ja ir kaulu buljons (neņem kubiciņus).
  • ķirbju sēklu eļļa (no vomFASS, protams)
Sākumā ķirbi ar burkāniem, sīpoliem un ķiplokiem drusku eļļā pacep. Ar sāli.
Visu mazos gabaliņos, lai vieglāk sutināties.
tad pievieno drusku  buljonu, ja no buljona taisīsi. Ja no kokospiena, tad pievieno drusku ūdeni.
Katliņā ar vāku, lai sutinās kamēr visas sastāvdaļas mīkstas. Pievieno garšvielas un 1 bundžu kokospiena.
Kad viss mīksts, sablenderē, lej atpakaļ katlā un pievieno atlikušo kokospienu.
Liec uzkarsēties.
Servē!
Vari likt klāt (zupas garnēšanai) grauzdētas ķirbja sēklas vai riekstus, svaigu kazas sieru un ķirbju sēklu eļļu. Vai vismaz labu olīveļļu.
Kokosriekstu pienu var ņemt vairāk – arī 4 bundžas. Viss atkarīgs, cik šķidru gribi zupu.
Ar garšvielām – pēc sajūtas, cik asu gribi.
Kā viens gudrs vīrs teica – vērtīgākā investīcija, kura atpelnīsies vienmēr, ir investīcija sevī!
Posted in 5 lietas and tagged , , , , , .