#176 – 5 atradumi: kā apklusināt bērnu (arī sevī), viens jautājums un ne visiem ir atkarības [no 6. janvāra]

1. TRAUMAS. Ne visi ar traumām ir atkarīgi, visi atkarīgie ir ar traumām.

Gabor Mate, psihologs, atkarību speciālists, cilvēks, kurš zina, kā ar psihodēliskām vielām var ārstēt smagās atkarībās esošus cilvēkus. Viņam tas jautājums ir vienkāršs. Nevis – ‘kāpēc atkarība?’, bet gan – ‘kāpēc ciešanas?’

Neviens cilvēks neizvēlas dzīvot sliktu dzīvi. Neviens neizvēlas kļūt par narkomānu, par alkoholiķi, par darbaholiķi, par slinku un par depresīvu cilvēku. Neviens nav bomzis/bezpajumtnieks tādēļ, ka tāda dzīve ir tas, ko cilvēks grib. Tāpēc jautājums cilvēkiem, kurus tikko minēju, nav un nevar būt – kāpēc tu tā dari?

Jautājums ir – kas ir tas, kas tev liek izvēlēties šos risinājumus? Un atbilde – tās ir sāpes un ciešanas. Kaut kur dziļi apakšā mītošas. Citi to apzinās, citi ne pārāk. Ikviena apsēstība ar kaut ko, stūrgalvīga iešana kādā vienā virzienā, nav nekas cits, kā ielikt sevi tajā stāvoklī, kurā tu sev radi drošības un aizsargātības ostu. Tas ir mēģinājums tikt prom no ciešanām.

Ne visiem ir tādas atkarības, kas traucē ikdienā daudz maz normāli funkcionēt. Taču mums visiem ir kaut kādas lietas, kuras mēs darām, bet kuras mēs labprāt pārtrauktu. Vai gluži pretēji – vēlētos iesākt.
Kaut vai tā pati agrā mošanās no rīta, piemēram, 5:30 un 10 reizes snooze pogas spiešana. Rezultātā pamostamies ap kādiem 7:30.Var jau būt, ka daži no mums nav tik piemēroti agriem rītiem. Tomēr padomājam – kas ir tā sajūta, kādēļ tu spied snooze? Kāda ir atbilde?Atbilde pārsvarā ir – tik salds miegs ir starp šiem snooze. Tik patīkami utt., utjp.

Protams.

Tāpat kā heroīns un šokolāde. Patīkami.Tagad iedomājies – tev jābrauc ceļojumā. Avioreiss tev ielikts tā, ka jāceļas ir 5:00. Tu bez liekas vārda runas uzrausies augšā, izdari visas lietas, un ar milzīgu gandarījumu, platu smaidu uz lūpām kāp taksī un dodies uz lidostu.Tagad – kāda ir atšķirība starp vienu 5:30 un otru celšanos 5:00? Atšķirība ir pavisam vienkārša.

Vienā gadījumā tu dodies kaut kur, par ko sapņoji jau kādu laiku.
Pareizi – atbilde ir tāda – ikdienas ciešanas, daudz nepatīkamā, daudz negatīvā, stress un viss pārējais sliktais – to mūsu ķermenis sajūt, un tādēļ, cik vien ilgi var, izvairās. Un šī saldā miedziņa sajūta ir daļa no izvairīšanās mēģinājuma.

Ķermenis mūs grib pasargāt.Tieši tāpat notiek ar smagajām atkarībām. Tikai tas, no kā mūs grib pasargāt ķermenis, ir daudz smagāks par vienkāršu ikdienas stresu. Heroīna lietošana, piemēram, tādēļ varbūt pat ir vienīgā loģiskā lieta, ko cilvēks pie tāda veida ciešanām vispār var darīt.

Mums pret šādiem cilvēkiem jābūt nevis noraidošiem, bet līdzjutīgiem. Jo viņi neizvēlas tādi būt labas dzīves dēļ.Gabor Mate teiciens, kas arī ir mans atradums, ir šāds: ne visi ar traumām ir kļuvuši par atkarīgajiem, toties visi atkarīgie ir ar (smagām) traumām.

2. VALODA. Apstiprinājuma bias (confirmation bias) – Ķīniešu valodā krīze nozīmē briesmas un iespējas?

Varbūt esi jau kādreiz dzirdējis šādu gudrību no ķīniešu valodas. Ka Ķīnā pat vārds krīze ir  ar zināmu pozitīvu ievirzi. Es to dzirdēju kādā podkāstā. Un man, protams, tāpat kā daudziem citiem rietumu cilvēkiem, sevišķi motivācijas, pašizaugsmes speciālistiem, patīk šādas sakritības.

Tad es to piefiksēju un  nodomāju, ka varētu būt labs atradums.Kad jau ķēros klāt šim atradumam, lai par to papētītu drusku vairāk, biju spiests secināt vienu lietu. Vārds ‘krīze’ ķīniešu valodā nenozīmē briesmas + iespējas. Lai kā man to negribētos atzīt, bet šāda papildu informācija drusku nogalināja manu foršo atradumu. Tad nu nolēmu, ka tas tomēr varētu būt atradums, neskatoties ne uz ko. Jo vēlos izcelt šo apstiprinājuma biasa problēmu. Kas nav nekas cits, kā uzdot vēlamo par patieso. Izmantot krīzes jēdzienu, lai ar to dalītos savās uzstāšanās, runās, lai iedrošinātu un motivētu cilvēkus kāpt laukā no krīzēm. Kur tad vēl labāk? Ja esi krīzē, tad no vienas puses tās ir briesmas, no kurām var izlobīt iespējas.

Kā bieži esmu teicis – ja redzi biohacker’i, kādu garīgu līderi, iedvesmojošu personu, tad pārsvarā šis cilvēks ir tāds, jo viņš ir bijis kaut kur dziļi krīzē. No labas dzīves (lasi – komfortablas) ar mīkstu ādas dīvānu, centrālo apkuri, pilnu ledusskapi un visplašākās TV abonenta pakas neviens par iedvesmojošu, pieredzes bagātu, emocionāli un garīgi dziļu cilvēku nav kļuvis. Lai pieredzētu augšas, jābūt bijušam lejās, lai novērtētu siltumu, jāzina aukstuma spēks, ja gribi būt pilnvērtīgi priecīgs, bēdas ir jāpazīst. 

Jo kāpēc tad mēs kā sabiedrība esam tik ļoti pret kādu, kas lieto smagās narkotikas un izbauda konstantu laimi. Tāpēc, ka mēs zinām, ka tā nav īsta laime. Īsta laime bez īstas nelaimes nemaz nevar pastāvēt.
Tādēļ šāds krīzes apzīmējums ir simpātisks. Diemžēl tas līdz galam neatbilst patiesībai.

Tas, ko ķīniešu valodā apzīmē kā krīze ir – wēijī – divās daļās sadalot – ‘wēi’ un ‘jī’.Pirmā daļa ‘wēi’ tik tiešām nozīmē briesmas. Taču otrā daļa ‘jī’ nozīmē pagrieziena/izmaiņu punkts. Un tas domāts  neitrāli. Pārpratums sācis rasties tādēļ, ka cits vārds ar to pašu ‘jī’, kā piemēram ‘zhuanjī’ nozīmē vēlams pagrieziena punkts, un cilvēki sākuši piedēvēt vārdam ‘jī’ pozitīvo nozīmi.

Tā kā zinām, cik visi esam pakļauti apstiprinājuma biasam (der atcerēties arī tev), tad nav brīnums, kā šī gudrība, tāpat kā ļoti daudzas citas, ir ievazājusies un tiek lietotas kļūdaini.

3. CITĀTS. Par zināšanām un viedumu no Lao Tzu

Darbības liecina, ka vēlies apgūt zināšanas. Taču daudz vairāk mums vajadzētu gudrību (viedumu). Jautājums tev – ko tu vēlies – zināšanas vai gudrību?Ja atbildi ar pēdējo, tad man cits jautājums.

Kāpēc mēs joprojām organizējam skolas, universitātes un daudz cita it kā vērtīga tā, it kā svarīgākais būtu zināšanas? 

Esmu tipiskās skolas produkts, kurā mācīja zināšanas. Tagad, pat vēl dziļākā nekā ieradumu līmenī, manī, tāpat kā visticamāk arī tevī, kā tāda  iebūvēta operētājsistēma valda nemitīga vēlme uzkrāt zināšanas. Kaut ko tik jaunu un klāt. Vēl un vēl.

Tāpēc interneta pārlūkā atvērts tik daudz logu. Datora desktops ir pilns ar ikonām. Folderos arī glabājas tik daudz informācijas, failu un gudrību, ka tās 80% nekad vairs netiks atvērtas. 

Un tā mēs tās lietas uzkrājam. Jo esam iemācīti – vairāk informācijas, vairāk zināšanas – labāk.Bet ir taču internets ar miljardiem zināšanu vienību. Kuras mēs varam aizsniegt milisekundēs. Kam mums vajag kaut ko likt klāt. It kā tas tiešām noderētu.Jā, dažreiz ballītēs noder kāds trekns un sensacionāls fakts. Taču kopumā tas dod maz.Ja tas dotu daudz, tad visi TV un radio erudīcijas spēļu čempioni būtu paši viedāki cilvēki. Tomēr neesmu saskatījis lielu korelāciju. Kur nu vēl cēloņsakarību.

Kā Lao Tzu saka – ja vēlies viedumu, tad nevis jāliek klāt, bet jāņem nost. Viss liekais, smagā nasta/ bagāža, kas atņem mums pārāk daudz mentālās un arī garīgās skaidrības.It kā nav par zināšanām un gudrību, bet par pielikt vai atņemt ideju. Ja gribu, lai mani bērni strīdas un kašķējas, lai ieraudzītu viņos greizsirdību un skaudību – man vajag viņiem kaut ko iedot. Kādu saldumu vai mantu. Kad nav nekā, kad ir tukšums, tad mazāk stresa.

Kā teicienā:

“Nav ēdiena – viena problēma; daudz ēdiena – daudz problēmu.”

Neesmu drošs, vai šajā mazajā raksta gabalā kaut kā veiksmīgi ievadīju, iztirzāju un nobeidzu… Palikšu pie tā, ka klāt vairs neko nelikšu.

4. JAUTĀJUMS. Atradums ar tikai vienu jautājumu.

Vai ir kāds jautājums, kuru vispār nedrīkst/nedrīkstētu uzdot?

5. BĒRNU AUDZINĀŠANA. Kā apklusināt bērnu. Un ne tikai.

Minimālisms.

Kā apklusināt bērnu.

Arī kā apklusināt bērnu sevī, kurš var čīkstēt par viskautko.

Mums taču mūždien kaut kas nav labi. Bērns var čīkstēt par katru sīkumu tikai tāpēc, ka viņam raksturīgas trīs lietas. 

Pirmkārt, viņš nav iemācījies niansētu emociju izpausmi. Viņš vai nu čīkst vai nečīkst.

Otrkārt, bērns bieži vien saņem to, ko vēlas, ja pietiekami labi čīkst.Treškārt, bērns nemāk sevi apslāpēt klusi pie sevis. Viņš nav iemācījies, ka čīkstēšana jāpatur pie sevis, jo parsvarā jau viņa iegribas tiek izpildītas. Tas tikai vēlāk, kad ne visas bērna iegribas tiek izpildītas, bērns saprot, ka viņam ārējā skaļā čīkstēšana ir jāpārtrauc, jo tā nenes augļus. Tad tas viss pārvācas uz bērna emociju ‘iekštelpām’.

Tādēļ cīkstēšana nav tikai bērnu lieta.

Atradums kaut kā atrada mani caur facebook kanāliem, un kā raksts publicēts web lapā noderēs.lv. Neko nevaru komentēt par pašu vietni, kas ir drusku jocīga un radīta, lai pēc iespējas veicinātu klikšķu skaitu. Taču tam nav nozīmes. Galvenais, ka šis viens padoms man noderēja un noteikti noderēs vēl. Tas ir tikai viens jautājums, kas maina perspektīvu. Un nemanot ar vārdiem apdullina jebkuru čīkstuli. Lielu vai mazu.

Jā, ne tikai bērnu audzināšanas sakarā. Arī kā triks, ar un par kuru padalīties lekcijās un semināros.Šis viens vienīgais jautājums ir, kad iekšēji liekas, ka viss ir slikti, ka nekas nav tā, kā vajadzētu. Kad liekas, ka nāk virsū smagums un grūtības, nepārliecinātība.

Faktiski šis ir veids, kā pārmest fokusu no miglaina, pelēka problēmas mučkuļa uz kaut ko konkrētu, kurā tev vairs nav vietas plikām emocijām. Tas ir jautājums, kas liek jau konkretizēt tavu neapmierinātības cēloni. Tāpat kā bērnam.

Uzmanību – jautājums –

Vai tā ir maza problēma vai liela problēma?

?

Posted in Uzlabo sevi.