#175 – 5 atradumi: tomāti ziemā, elpošana iekšējai harmonijai un ja tev nav, tev arī pēdējo atņems [no 30.decembra]

1. TRŪKUMS. Kam ir, tam tiks dots, kam nav, tam atņems arī pēdējo.

Es kādreiz nesapratu, ko šis nozīmē. Šis “kādreiz” ilga līdz pat pavisam nesenam brīdim. Tik aprobežots es biju. Esmu jau arī tagad. Tās gudrības man sanāk ar smagu darbu skrāpēt pa mazai saujiņai. Nu ir pienākusi kārta šai gudrībai un atziņai.

Neesmu drošs, ka daudzi zina un patiešām saprot frāzes – kam ir, tiem tiks dots, kam nav, tiem tiks atņemts – būtību.
Ļoti iespējams, ka tā saucamie kristieši ne tikai nezina, ko tas nozīmē, bet visticamāk pat neakceptē šādu konceptu.
Kā tad tā? Kam nekā nav, tam jau tā ir grūti. Tā jau dzīve tos nelutina, bet te Bībelē tipa ar Dieva muti tiek teikts, ka to pašu mazumiņu viņiem atņems. Kur te labsirdība, kur te godīgums? Ar to vēl nepietiek. Dievs vēl piemetina, ka tiem, kam ir visa kā daudz, tiem iedos vēl vairāk. No šādām idejām arī rodas visādi ekstrēmismi, komunismi egalitārieši utt., utjp.

Tagad padomāsim nedaudz dziļāk. Ko tad šis nozīmē?
Tas nav nekas cits, kā Bībeles vārdos ietērpts Pareto likums jeb t.s. power law. Dabas eksponenciālā būtība. Tas atpoguļo ideju par kritisko masu.
Kā arī par manis jau agrāk minēto trūkuma un pārpilnības prātu (scarcity vs abundance mindset).

Jebkas dabā gūst virsroku, ja tam jau ir augšupejoša tendence, un otrādi. Kam jau ir uz leju ejoša tendence, tas arī turpinās iet lejup. Tādēļ burtiski – bagātais kļūs bagātāks un nabagais nabagāks.

Kaut vai pavisam triviāls piemērs. Taču man tas šķiet ļoti ilustratīvs. Kāpēc uz ceļa veidojas bedres? Nevis vienmērīgi bojājas viss ceļa segums, bet veidojas bedres? Un ja bedre jau ir, tad tā noteikti veidosies vēl lielāka un dziļāka. Viss sākās ar vietu ceļa segumā, kurā jau bija maza, teju nepamanāma bedrīte. Tajā vietā izveidojās drusku lielāka. Kad tā ir jau drusku lielāka, tad tur kļūst vēl vieglāk veidoties vēl lielākai bedrei. Tur nav nekādas sazvērestības. Tā tas vienkārši ir. Kur jau ir, tur ir vieglāk.

Ko tas nozīmē ikvienam no mums? Ko tas nozīmē cilvēkam? Tas, pirmkārt, nozīmē apzināšanos, ka nekas ne no kā nerodas. Lai tev tiktu dots, tev kaut kam jau ir jābūt. Un sūdzēšanās un čīkstēšana, ka tev nekā nav, tādēļ tev vajag dot – te nelīdzēs. Tāpēc, ka dabā tā nav iekārtots.
Jāsāk sev izkārtot un radīt mazās iespējas, uz kurām būvēsies lielākas. Mainīt trūkuma prātu pret pārpilnības prātu.

Visi grib ne tikai mīlēt, kā slavenais cilvēku pazinējs, filozofs/ eknonomists Adam Smith saka, bet arī būt mīlētiem. “Man naturally desires, not only to be loved, but to be lovely; or to be that thing which is the natural and proper object of love.” Mēs visi gribam būt sabiedrībā akceptēti, saprasti, ievēroti, cienīti, mīlēti, pieņemti.

Taču mums visiem tā allaž ir par maz. Esmu bijis tur, kur par tevi neliekas ne zinis. Un tu to pārdzīvo. To pārdzīvo visi. Joprojām, tāpat kā daudziem, man šķiet, ka par maz. No tā pa daļai arī rodas skaudība un neapmierinātība, jo sociālie tīkli atspoguļo tikai to, ko citi grib par sevi rādīt. Tad, protams, tu redzi, ka tajā visā nepiedalies. Tev liekas, ka tu esi aiz borta. Sajūtas, kas zināmas kā FOMO (fear of missing out).

Varu apliecināt – tas strādā. Brīžiem liekas, ka pārāk lēni. Taču strādā!

Tāpēc atceries!!!! – Ja tev nekā nav, tad tev to pēdējo atņems. Nebūs arī tā, kas tev nebija. Taču, ja tev kaut drusku ir, tev iedos vēl!

2. FOKUSS. Nevar fokusēties, ja nav vīzijas.

Vidējais cilvēks ne tikai Latvijā, bet visur ieskatās telefonā vairāk nekā 200 reižu dienā. Kopējais laiks, cik ilgi lietojam telefonu, ir ap 4 stundām. Pats par sevi šis fakts ir briesmīgs. Jo mēs bez telefoniem vairs nevaram dzīvot. Mēs esam tik atkarīgi no tiem, ka justos kā apmaldījušies, ja aizmirstu tos paņemt līdzi, lai kur arī dotos.

Kāds mākslinieks, fotogrāfs Eric Pickersgill īstenojis projektu, kurā no fotogrāfijām izmontējis ārā telefonus un citas ierīces. Tā, ka attēlā cilvēki skatās uz savā rokām. Lai mēs redzam, cik nožēlojami tas izskatās.

Tā tas patiešām arī ir.

Tikai pats galvenais jautājums paliek – kāpēc mēs tā darām? Kāpēc mums veidojas šāda atkarība? Mēs neesam slikti. Bet mums kaut kā ir par maz, ja jau esam spiesti šādi darīt.

Kāpēc tu sāc darīt kādu darbu un pēc dažām minūtēm pieķer sevi jau skatāmies facebook’ā? Kāpēc piecēlies, lai aizietu uz tualeti, bet pieķēri sevi jau atveram skapīti, kurā stāv šokolāde? Kāpēc mēs nevaram fokusēti pieķerties kādam darbam un to bez uzmanības novēršanas izdarīt?

Vai tomēr ir lietas, kuras mēs šādi varam?

Paskaties uz sevi, atpazīsti, kuras lietas tev nav problēmu darīt ar nedalītu uzmanību.

Man diezgan skaidri iezīmējas mani hokeja treniņi. Kad uz slidām un ar nūju rokā es slidoju uz vārtiem, mirkli pirms partneris man atdos piespēli – tas nav tas mirklis, kad man gribētos paskatīties, vai manai instagram fotogrāfijai ir jaunas sirsniņas. Vai arī – kad esmu āliņģī, tad tas arī man nenāk prātā.

Kad tagad vienotā ritmā rakstu šīs rindas un teksts gludi top, kad sajūtu flow stāvokli, tad mani ekrāns neinteresē. Kad četrgadīgā meita ieritinās azotē pirms gulētiešanas – arī tad telefons man nav aktuāls.

Tās ir tādas mazās lietiņas, kuras labi palīdz. Tādu mums vajag vairāk.

Tomēr ir kāda cita galvenā atbilde, kādēļ mums nesanāk nedalīta uzmanība, grūti noturēt fokusu uz it kā svarīgām lietām. Iemesls ir – lielākas vīzijas, kuras dēļ mēs jebko darām, trūkums.

Ja mēs darām jebko, kam nav virzības uz lielāku mērķi, tad esam ļoti atkarīgi no mirkļa iedvesmas, no saņemšanās, no gribasspēka. Saņemšanās un gribasspēks ir labs, lai iesāktu. Tas nav labs mehānisms, lai turpinātu. Kad gribasspēks izsīkst, tad ātri atrodas telefons un facebook pa rokai. Un tevī, bez tavas apzinātas gribas, iezogas doma ieskatīties. Tikai uz mirkli. Vilina. Tu atver vaļā. Un tā 200 reizes dienā. Kāpēc? Tāpēc, ka tam, ko vēl pirms mirkļa darīji, tu neredzi lielāku nozīmi. Tādu, kas tev liktu to darīt un pabeigt uzreiz. Tas taču var pagaidīt, jo tam nav tik lielas nozīmes.

Tāpēc lielās vīzijas, dzīves mērķa nospraušana ir svarīga arī no laika izšķiešanas aspekta. Lai tev dienas vai nedēļas, vai gada beigās nebūtu ar nožēlu jāsecina, ka nekas ievērojams nav paveikts. Jo gada laikā esi atvēris telefonu ~80’000 reižu.

Kā atrast lielo vīziju? Tas ir jautājums, kura atrisināšanai jāpieiet ar darbību, ar vingrinājumiem. Ar pieeju, kā augstāk, pirmajā atradumā.
Šim es, piemēram, esmu pieķēries metodiski 12 nedēļu garumā šajā programmā ! Kas sāksies no 4.februāra.

3. ATTĪSTĪBA. Augšas un lejas ir ātrāk nekā taisna līnija .

Droši vien tādēļ, ka pa ielu mēģinām iet taisni,braukt taisni un vispār kustēties taisni pa lineāru līniju, mums liekas, ka dzīvē visam jānotiek taisni. Un vēl vairāk. Mums tā vien liekas, ka viss arī notiek lineāri.

Mēs piešķiram notikumiem, plāniem un mērķiem, darbībām un aktivitātēm reālajā dzīvē vienādu vērtību. Ar prātu saprotam, ka lietas ir dažādas. Tomēr, kad ķeramies pie darāmo lietu saraksta, tad uzvedamies tā, it kā visam būtu vienāda vērtība.

Viens telefona zvans ir var būt 100x vērtīgāks (un var aizņemt tikai 10 minūtes) nekā tīrīt desktopu no liekajām ikonām. Tīrīt desktopu mēs varam stundām ilgi. Kā pirmās lietas, kā pašas svarīgākās, ieplānojam tādas, kas mūs nepavirza uz priekšu ne pa centimetru. Kāpēc tā? Jo mums liekas, ka mēs nonāksim galā pa taisnu līniju. Mēs tā gribētu. Ja pasaule būtu ideāla, tad mēs gribētu, lai viss būtu vienkārši un taisni. Cik ieliec, tik dabū laukā.

Bet tā nav pat ar šīm divām trasītēm priekš vienkāršas lodītes. Šī ilustrācija ir vienkārši izcila metafora prioritāšu veidošanai. 20/80 principam. Ja nonāc augšā, tad ātri būsi lejā, lai pēc tam atkal ātri nonāktu augšā. Tāpat kā sirds ritma variabilitāte, tāpat kā elpa. Tāpat kā jebkas. Ir diena, tad nakts, ir silti, ir auksti. Ir bēdīgi, ir priecīgi. Viss ir augšā un lejā. Un labi, ka tā, jo tā ir ātrāk.

Atradums kaut kur LinkedInā redzēts.

4. ELPOŠANA. Dan Brule un apzināties elpot jeb Conscious breath.

Paldies, Raivim Lucijanovam, kurš pusgada laikā kļuvis par spējīgāko un iedvesmojošāko biohakeri! Kurš ātrā laikā ieviesis praksē visu to, ko vienam veselīgam un apzinātam cilvēkam ir jāievieš. Nevis runāt, bet darīt. To arī Raivis ir spējis izdarīt. Piedalījās teju visos pasākumos, ko es un komanda organizējām. Pats sācis rīkot pasākumus un vispār, kā reaktīvā raķete viņš šaujas gaisā. Cepuri nost!

No viņa mēs vēl dzirdēsim par daudz lielām lietām un sasniegumiem!

Es viņu pieminu tādēļ, ka dāvanā no viņa saņēmu vienu izcilu grāmatu, kuru arī vienā piegājienā izlasīju. Grāmata – Dan Brule “Just breathe”.

Kā var nojaust, grāmata ir par elpošanu. Un, kas svarīgi, praktiska grāmata. Ar virkni vingrinājumu.

Grāmata pati par sevi noteikti ir pelnījusi būt par atradumu. Taču tā kā neticu, ka tūlīt visi skries, pirks, lasīs, tad vēlējos pie atradumiem ierakstīt vienu principu, kā arī vingrinājumu.

Dan Brule visu laiku runā par elpošanas apzināšanos.

Elpa vispār ir viena maģiska padarīšana. Par kuru vairāk gribētu zināt ikviens. Jo intuitīvi visi nojauš, ka tajā slēpjas daudz vairāk iespēju. Izmantot elpošanu gan kā rīku, gan kā ārstēšanās metodi, gan labsajūtas uzlabotāju, gan vispār kā dzīvības centrālo asi.

Elpošana faktiski ir vienīgā, kuru nav jāregulē, jo notiek automātiski, bet kuru arī vienlaicīgi var regulēt. Sirdi nevar regulēt tieši. Sirds, tāpat kā visi citi orgāni, ir automātiska. Elpošana ir gan tā, gan tā. Tādēļ elpošana ir veids, caur kuru vari regulēt savu autonomo nervu sistēmu. Kura tālāk regulē visu pārējo ķermeni.

Daļa problēmu rodas tādēļ, ka mūsu prāts mūsu dzīvēs ir dominējošais. Vismaz tādu ilūziju rada, ka visu nosaka tieši tas. Realitāte ir tāda, ka no prāta uz ķermeni infomācijas un signālu plūsma ir tikai 20% apmērā. Uz prātu no visa ķermeņa savukārt sūtās 80% signālu. Nav brīnums, ka slimojam, ciešam un nejūtamies labi. Tāpēc, ka vājākais visu laiku mēģina sacensties ar stiprāko. Un regulāri zaudē. Nevis tā, ka zaudē un viss, un iet mājās. Bet zaudē tā, ka katru sekundi, minūti, stundu, dienu un gadu. Visu laiku. Hroniski. Saprotams, ka ciešam.

Sāksim ar apzināšanos, ka tas tā vispār ir. Ka nevajag cīnīties. To nav viegli pieņemt. To vieglāk ir pieņemt, kad sāc nodarboties ar elpošanas vingrinājumiem.

Apzināšanās elpošana jeb Conscious breath.

Vajadzētu panākt, ka caur degunu elpo 4-6 reizes minūtē. Kas nozīmētu – vidēji 5 sekundes ieelpa un 5 sekundes izelpa. Caur degunu. Skaiti līdzi. Lēni, nesteidzies. Pamēģini 5 minūtes. Labi, sāc ar 1 minūti.

Diezgan drīz sapratīsi, ka tavs prāts atlaiž grožus un tu iegūsti šo balansu. Kad 20% necīnās pret 80%, viss notiek pats. Un tu sajūties labāk. Tad tu palaid vaļā prātu kā grožus. Un tas ir arī viss.

Pamēģini 3x dienā. Un dzīvo, bēdu nezinādams.

Nu labi, labi, tik vienkārši droši vien nebūs. Tomēr tu spēsi noticēt, ka labsajūtai nav vajadzīgs nekas smags un sarežģīts.

5. TOMĀTI. Tomātu mērce.

Ziemā viena no gardākajām lietām ir pašu taisīts lečo. Vai vīriešu zapte. Vēl ir tāds nosaukums kā fantomass. Esi tādu dzirdējis? Visas gardas lietas. Taču viss beidzas. Mani lečo krājumi ir jau izsmelti. Veikala lečo ne tuvu nav tik gardi.

Tad nu nolēmu kaut kādas tamlīdziīgas lietas gatavot pats.

Padalīšos ar vienu superrecepti. Kā pagatavot ko līdzīgu lečo, uz tomātu bāzes.

Vajadzīgi konservēti tomāti. Tie, kas mizoti veseli.

Tos ieliec katliņā un sutini. Ilgi. Jo tomātus ilgāk sutina/ vāra, jo gardāk. Izrādās, arī tomāti kļūst vērtīgāki, ja tos ilgāk karsē.

Kad tev liekas, ka gana karsēts, tad jāliek klāt sastāvdaļas. Apcepti karamelizēti sīpoli. Mazos kubiciņos sagriezti burkāni, kāds kabacītis/cukini. Arī mazos kubiņos. Klāt pievienoju vēl arī marinētu papriku bez mizas.

To visu vēl pakarsē. Sāli var bērt jau no paša sākuma, bet garšvielas, kādas atbilst tavai gaumei, tikai un vienīgi pašās beigās. Mans mīļākais ir vai nu Provansas garšaugu maisījums vai tīrs oregano (kaltēts, jo diezvai tev ir svaigs).

Ķiplokus nelieku, jo mājās ne visi var ēst. Garšo visiem, bet jutīgums ir, tādēļ nelieku. Ja tev ar ķiplokiem viss labi, tad vari kopā ar sīpoliem apcept drusku ķiplokus.

Tātad – fināla pieber garšvielas, pievieno saldo vai skābo krējumu. Starpība ir garšā, bet ne konceptuāli.

Un ēd gardu muti!

Posted in Uzlabo sevi and tagged , , .