#174 – (vairāk nekā 5 atradumi) labākie 2018.gada atradumi Jaunajam 2019.gadam

IESTRĒDZIS. Liela daļa cilvēku dzīvo klusā izmisumā.  (#166)

Citreiz lūdzu cilvēkiem pacelt roku. Pacelt roku par iecerēm, plāniem un lielajiem dzīves mērķiem, pacelt roku, vai ir tādas lietas. Tie, kas zina, ceļ rokas. Neceļ tikai tie, kuri vienkārši nezina, ko vēlas. Taču visi kaut ko vēlas. Visi.Tu tagad lasi un domā, ka esi viens/-a no tiem. Vai nu tu zini, ko gribi vai nē, bet ļoti liela iespēja, ka neko nedari lietas labā.Par to tad arī ir šis atradums. Teiciens. Pat ļoti populārs. It kā runā par vīriešiem, tomēr ir visiem un par visiem. Par to, ka cilvēki dzīvo dzīvi klusā izmisumā. Par to, ka nekas ar viņiem nenotiek. Ka neuzdrošinās kaut ko jēdzīgu dzīvē pasākt. Jo ir tik daudz kā, ka it kā traucē un stāv ceļā. Taču pārsvarā tie ir sev iestāstīti stāsti. Un arī daudzi apkārtējie un tuvie diezgan skarbi ir pret to, ka tu sāc dzīvot jēdzīgāku dzīvi.

Neviens negrib izlekt un zīmēties. Kā tas tagad izklausītos, ja tu savā tipiskajā dienas ritējumā izdomātu sākt darīt kaut ko jaunu un tavam statusam neatbilstošu. Kas tas tāds tagad būtu? Neviens to nesaprastu. Nāktos grūti, jo tev prasītu paskaidrot. Kas tas tāds tagad ir? Kāpēc tu dari to, ko dari?

Tev droši vien teiktu, ka mēs tā nedaram, ka tas nav mums (domājot ģimeni vai plašāku sociālo grupu) pieņemts utml. Vari pamēģināt sākt ar ēdienu. Pamēģini savā ierastajā lietu kārtībā pagatavot pēkšņi jaunas ēdienu variācijas.

Agrāk, vadot labas garšas seminārus, diezgan bieži, sevišķi no dāmām dzirdēju, ka visi tie interesantie un veselīgie ēdieni ir nereāli. Lai pagatavotu mājās konservatīvajiem vīriešiem. Tie neko jauno nepieņemot.Taču visdrīzākais, viņi ir tik dziļi paši sevī apslāpējuši jebkādas vēlmes kaut ko sevjēdzīgu darīt. Un tas savukārt noticis tādēļ, ka paši kādreiz savu vaļību dēļ ir  “atrāvušies”.

Tā nu viņi neuzdrošinās ne tikai kaut ko darīt, bet arī sapņot. Tomēr dzīvo klusā izmisumā. Kā to savulaik labi pateicis Henry David Thoreau. Liela cilvēku daļa dzīvo klusā izmisumā.  “The mass of men lead lives of quiet desperation.”

MOTIVĀCIJA. Gribēt un vajadzēt (#124)

Šis ir fantastiskākais, ko pēdējā laikā esmu dzirdējis. Bet patiešām.Ja tā padomā, tad vienmēr mēs esam spiesti atbildēt uz jautājumu KĀPĒC. Tagad, atpakaļ skatoties, zinu, ka saviem bērniem pārsvarā prasu atbildēt uz jautājumu – kāpēc viņi kaut ko grib.Mēs tiekam spiesti atbildēt, kāpēc mēs kaut ko gribam. Kāpēc, kāpēc, kāpēc????Nevajag prasīt citiem un nevajag atbildēt citiem. CIlvēki kaut ko grib tāpēc, ka kaut ko grib. Bez iemesla. Vēlams – bez iemesla. Jo brīdī, kad sāc meklēt iemeslus, tu sāc meklēt attaisnojumu tam, kāpēc kaut ko gribi. Taču tas kaitīgais tajā ir tas, ka attaisnojumus tu meklē kontekstā ar savu pagātni. Tomēr jau primāri tu kaut ko gribi, lai padarītu labāku savu nākotni. Tev nākotnes vārdā nav jāattaisnojas pagātnes priekšā.Šis koncepts un atradums nāk no Dan Sullivan, kuru jau šur tur esmu pieminējis. Lai forši ilustrētu kāpēc šis ‘gribēt-bez-kāpēc’ ir svarīgs, Dan Sullivan pats stāstīja gadījumu pēc vienas lekcijas. Kādā uzņēmēju pasākumā viņš lasīja lekciju tieši par šo. Pēc lekcijas pie viņa pienākuši vairāki cilvēki, pateikdamies, cik superīga ideja. Cik tā ļoti atbrīvojoša. Kā akmens nost no sirds.Tās pārsvarā esot bijušas sievietes. Kāpēc sievietes?Tāpēc, ka vīriešiem ir samērā izplatīts kaut ko gribēt vienkārši tāpat. Smukas mašīnas, daudz naudas, elegants uzvalks utml. Taču ne tikai materiālas lietas. Būtībā jebkas.Vīriešiem neprasa, kādēļ viņš to visu grib. Kādreiz prasa, bet krietni mazāk. Tas sabiedrībā ir daudz maz skaidrs.

Turpretim sievietei nemitīgi par karjeru, par biznesu un citām it kā vīriešu lietām vienmēr vaicā – kādēļ tu to visu dari. Viņas nabadzītes bieži spiestas stāstīt stāstu. Attaisnojumu – racionalizēt pagātnei tagadnes vai nākotnes vēlmes.

ZINĀŠANU PIELIETOJUMS. ROI vs. COI (#140)

Viena daļa atradumu vēlāk nenoder. Ne lasītājiem, ne man pašam.
Man noder vienīgi tik daudz, ka tas liekas klāt kopējā katlā. Kad katlā sakrājies ļoti daudz visa kā, tad pašam nezinot un speciāli neplānojot, izveidojas jaunas sinapses smadzenēs. Tad arī noder.
Taču tā apzināti nē.
Puse no visiem atradumiem ir tādi, kas ir vienkārši interesanti. Tas arī viss. Kas pats par sevi nekas īpašs nav.
Taču, ja mazliet paskatāmies jau apmācību, semināru un meistarklašu virzienā, tad bilde ir cita.
Piemēram, apmācībās jau cilvēki tomēr kaut ko grib iegūt sev, lai lietotu. Skolā tāpēc bieži bērniem ir maza vai citreiz liela pretestība pret, teiksim trigonometriju. Sak’, kam man tas dzīvē būs vajadzīgs. Skolotāji pārsvarā ir samērā draņķīgi skaidrotāji un reti ir gatavi ar piemēriem pamatot, kāpēc tas būs vajadzīgs. Un kādēļ lai viņi to prastu? Ja paši nekad savas zināšanas nav likuši lietā ārpus skolas konteksta.

Tā arī ikviens, kas iet klausīties pasniedzējos, uzdod jautājumu – kāds man no tā visa labums. Šāds jautājums bija, ir un būs vienmēr. Ar šo tik tālu viss ir kārtībā.
Palūkosimies drīzāk no skolotāja puses, kurš gatavo materiālu lekcijas klausītājam. Ja skolotājs/ pasniedzējs/ lektors uzdod savam saturam šo pašu ‘kas man no tā?’ jautājumu, tad tā ir daļa no uzvaras. Daži pat to nedara.
Tomēr es saku, ka tā ir tikai daļa no uzvaras. Jo kā pārsvarā notiek šī jautājuma uzdošana? No ROI jeb return on investment viedokļa. Latviski – ieguvums no ieguldījuma. Tas tāds finanšu pasaules termins.
Tieši ar šo tad arī ir problēma. Lekcijas materiāls un viss saturs tiek gatavots un pasniegts no šīs atdeves aspekta. Pasniedzējs, ja ļoti čakls, lec ārā no biksēm, lai tik pasniegtu visu kā tableti. Kuru apēd un zināšanas ienāk prātiņā automātiski. Jo klausītājs taču tādā vai citādā veidā ir samaksājis ar laiku, ar naudu, ar savu enerģiju. Viņam taču kaut kas pretim no tā visa jāizceļ.

Tieši te arī rodas problēma. Klausītājs tiek atbalstīts domāt, ka pret šo ieguldījumu viņam pienākas vērtīgas un vēlams pielietojamas zināšanas. Automātiski.
Tomēr klausītājs ar šādu pieeju saņem lāča pakalpojumu. Jo ar šādu pieeju viņš intuitīvi pieņem, ka viss vajadzīgais pats ieplūdīs smadzenēs. Tā, protams, nekad nenotiek. Nekas nenotiek tāpat bez kaut nelielas piepūles. Tomēr šis mind-set ir kā bankas noguldījumu procenti. Ieliec summu bankā uz x% gadā. Un summa pati savāksies. Tāpēc jau tas ROI ir – cik var dabūt atpakaļ pret ieguldījumu.

Diemžēl informācijas un zināšanu pasaulē tas strādā šādi tikai ļoti limitēti.
Varbūt ir pat vēl sliktāk. Lekciju klausītāji lektorus un dzirdēto saturu ar šādu pieeju vērtēs ļoti zemu.
Jo viņi pilnīgi noteikti nesaņems to, ko lektors iecerējis. Jo viņi nebūs veikuši nekādas darbības, lai dzirdētais saturs noderētu/ būtu vērtīgs. Tāpēc nekas nenoderēs. Par to atbildību klausītājs uzkraus lektoram. Ka tas, redz, neko nav iemācījis, nekā vērtīga tai visā nav bijis utml. Lektori, gribot negribot, kļūst paši sev upuri.

Mans atradums varētu noderēt ikvienam lektoram, pasniedzējam. Pamainīt šo ROI pieeju pret citu. Pret COI pieeju. Patiesību sakot, tas ir kā viens riktīgs slēdzis. Pārslēgt visu atbildību par saturu un zināšanām prom no pasniedēja.
COI nozīmē – cost of inaction. Jeb tas, cik tev izmaksās nekā nedarīšana.

Šis ir ļoti elegants veids, kā nokomunicēt lekcijas klausītājam, ka viņš nevar atļauties neko nedarīt ar jauniegūtajām zināšanām. Lektoram visa uzmanība un uzsvars šādā veidā jāliek uz to, ka būs ne pārāk labs iznākums, neko nedarot.
Te arī informācijā un saturā tiktu integrēta atbilde uz bērna jautājumu – kam vajadzīga ir trigonometrija.
Turpmāk – nododot tavuprāt vērtīgu informāciju citam cilvēkam, domā par COI nevis ROI!

CEĻVEDIS. Ikigai (#143)

Zilo zonu piramīda ir ļoti svarīga. Ne vienu vien reizi esmu šo aprakstījis. Teju katrā savā lekcijā pieminu to. Tā ir ilgdzīvotāju vērtību pirmaīda, uz kuras integrēšanu savā dzīvē balstās viens veselīgs un ilgs cilvēka mūžs. Tajā ir 4 fundamenti. Kustīgums, aktīvums (arī fiziskās aktivitātes), dzīves jēga, mērķtiecīgums, nozīmes piešķiršana, ēdiens un sociālais aspekts.

Šiem principiem tad arī mēģinu sekot. Ir svarīgi veidot savu dzīvi ap tiem. Tas, protams, negarantē dzīvi līdz 120 gadiem. Taču nemēģinot to visu darīt, drīzāk iespējams, ka tas nebūs sasniedzams. Pie kam, kā esmu pamanījis, pati ilgdzīvošanas ideja cilvēkus bieži vien neuzrunā. Jo katrs pazīst kādu gana vecu cilvēku, kurš nevar nomirt un ilgstoši dzīvo samērā sliktu, citiem un sev apgrūtinošu dzīvi. Loģiski, ja tev acu priekšā ir bilde ar 85 gadīgu onkolīti, kas pats sevi nevar apkopt. Tāda dzīve mums nav vajadzīga.

Lai vai kā, tas tomēr ir mazliet pārsteidzoši, ka tieši caur šādu (var teikt – pesimistisku) prizmu ilgdzīvošana tiek uzlūkota. Es ļoti labi apzinos, ka cilvēkiem ir nepatika pret risku (risk aversion). Taču tai pat laikā vienīgā vērtīgā lieta, pie kā strādāt, par ko domāt ir – kā pagarināt savu dzīvi uz zemes. Tādēļ, ka viss pārējais var tikai izrietēt no tā.

Jā, domas un darbības par un ap ģimeni, saviem bērniem, vecākiem, līdzcilvēkiem. Par vērtību radīšanu, par pasaules uzlabošanu. Tas viss ir svarīgi. Daudzi pat teiks, ka tas ir būtiskākais. Tiešām, tam ir jāvelta lielāka uzmanība. Tomēr tas viss ir pupu mizas, ja tu neesi vesels. Ja tev regulāri jādomā par to, ka tev sāp ceļi. Vai ka esi nīgrs 60% gadījumu, jo tu vienkārši slikti guli. Ko dod domas par klimata pārmaiņām, ja tev nerūp ilgtermiņa redzējums par un ap savu dzīvi? Piekritīsi, ka ir atšķirība ilgtermiņa redzējumā, ja fokusējies uz vēl 15-20 gadiem savas dzīves, vai vēl uz kādiem 50-60 gadiem? Tas būtiski maina visu.

Tādēļ, ja domāsi par savu dzīves ilgumu, tad pēc noklusējuma nonāksi līdz atziņām, ka šajā virzienā ir aktīvi jādarbojas. Un tas jau līdzi pavelk gan dzīves interesantumu, aizrautību, pat azartu.

Katrā ziņā es šobrīd pilnīgi noteikti varu teikt, ka dzīvoju ar azartu. Lai arī manā dzīvē ir vēl atsevišķas jomas, kuras vēl ir tālu no sakārtotām. Par kurām man, pašam negribot, ir jādomā daudz vairāk. Kas noēd manu enerģiju.

Taču es nekad savas līdzšinējās dzīves laikā neesmu bijis tik enerģijas uzlādēts, tik ambiciozs, tik spēcīgs (jā, esmu arī fiziski spēcīgāks nekā jebkad agrāk) un tik pozitīvi noskaņots. Kā tas ir tagad.

Tas viss pateicoties tam, ka esmu apzināti un arī neapzināti centies dzīvot pēc šīs piramīdas.

Jā, šis viss bija tikai ievads īstajam atradumam – konceptam. Proti, runājot par ilgdzīvotāju piramīdu, es biju ievērojis, ka man precīzai idejas komunicēšanai it kā pietrūka vienas dimensijas. Es it kā skaidroju, viss it kā bija skaidrs, tomēr jutu, ka kaut kas izrūkst. Tagad pēc šī atraduma retrospektīvi pilnīgi skaidri zinu, kas tas ir.

Tas ir koncepts, kas ļauj visu savilkt kopā. Kas ir gandrīz vai kā praktiska enciklopēdija vai mācību grāmata, kas ikvienam daudz vieglāk ļautu ielikt savā dzīvē šāda veida pirmaīdu. Šo konceptu sauc IKIGAI.

Japāņu ideja. Ideja, kādā veidā integrēt savā dzīvē visas izvirzītās vērtības, kā saskaņot to gan ar prasmēm, gan ar spēju izdzīvot. Pelnīt naudu, atpūsties, meklēt dzīves jēgu un īstenot misijas. Tas viss vienā lieliskā Venna diagrammā ietverts. Un pašā, pašā vidiņā, kur pārklājās viss tas, kas liekas svarīgs un būtisks – ir tas IKIGAI. Katra paša virziens, kuru iet. Tas ir tas balanss.

Tikai tas nav mērķis vai gala iznākums. Tas ir procesa apraksts. Tā nav vieta vai laiks, kurā nonākt. Tā ir karte, kā pārvietoties.

MĒRĶI. Instrumentālie mērķi (#144)

Mēs zinām, kas ir jādara, bet to tik un tā nedarām. Man tā gadās bieži. Kam vēl tā gadās?

Mēs zinām, ko vajag vai nevajag, bet ne vienu, ne otru neīstenojam. Tad šaustām sevi. Pārmetam sev savu vājumu, nespēju. Vēl paņemam talkā citus cilvēkus, kuriem no malas izskatās viss kartībā. Izskatās, ka viņi zina, ko grib un visu arī dara.

Arvien vairāk pētot cilvēka psiholoģiju, fizioloģiju un mēģinot to arī saskaņot ar regulāri novēroto, jāatzīst, ka tas ir tālu no patiesības.

Katram ir kaut kādi savi kukū. Godīgi sakot, tāpēc vien izmantot citus cilvēkus kā paraugus, var izrādīties gaužām neprecīzi. Jo katrs darbojas pēc nedaudz citiem principiem. Citu imitēšana, iespējams, var radīt vēl vairāk posta.

Labi, tas viss bija nelielai atkāpei.

Arī es, līdzīgi visiem pārējiem, esmu regulāri sevi pieķēris pie atziņas, ka nedaru to, kas man nāktu par labu.

Nupat bija labs gadījums, ļoti īsa saruna ar kādu par slimošanu. Par to, ka slimības prevencija ir īstais ceļš, pa kuru iet. Ka, piemēram, frāze “nav laika slimot” ir ļoti kaitīga. Jo tad, kad slimība patiešām būs smaga un sarežģīta, tad laiks vienmēr atradīsies. To pieredze un dzīve mums ir demonstrējusi miljoniem reižu katru dienu. Gan paziņām, gan radiniekiem, gan bieži vien arī sev.

Nu tad lūk, šī saruna mums tieši tāda arī bija. Cilvēks, ar kuru par šo runāju, ir starp tiem, kuri diezgan strikti atbalsta prevencijas ideju. Taču gadījās tā, ka šī persona pati nokļuva situācijā, kad pasliktinājās veselība. Varētu pat teikt – ar samērā smagiem simptomiem, kurus ignorēt nevajadzētu. Taču, kuri tikpat strauji, cik parādījās, tikpat strauji arī pārgāja.

Te mums tad arī bija šī saruna par to, vai ir laiks slimot, vai nē. Ka kamēr slimības simptomi vēl ļoti viegli pāriet, šis būtu labākais laiks, lai paņemtu brīvu un atpūstos.

Kā jums liekas, vai šī persona tā arī rīkojās?

Šis atradums ir fantastiska atbilde uz te aprakstīto problēmu – kā tomēr sākt darīt to, kas, kā mēs teorētiski zinām, ir labākais mums.

Instrumentālie mērķi. Starp citu, šī ir arī atbilde uz problēmu, kad uzstādītie mērķi pārāk bieži ir materiālie/ finansiālie. Kaut kādā ziņā šis ir vēl viens papildinājums pagājušās reizes IKIGAI konceptam.

Proti, instrumentālie mērķi ir tādi mērķi, kuri vērsti uz maksimālu sevis saglabāšanu, uzlabošanu citu mērķu sasniegšanai. Respektīvi, ja tu esi superaltruists. Vai nenormāls filantrops un cilvēks ar sociālu atbildību. Vegāns. Tev prātā būtu glābt pasauli, lai neizcērt mežus un nenogalina dzīvniekus gaļas dēļ. Tad, lai to visu maksimizētu un radītu pasaulei maksimālu labumu no tavas iesaistīšanās, tev būtu jāizvirza sev instrumentāli mērķi. Tāpēc, ka tu ar savu sociāli nozīmīgo darbu pasaulei labāk palīdzēsi tad, ja to visu varēsi darīt nevis līdz 65, bet līdz 85 gadu vecumam.  Ja tu to varētu darīt nevis 1h stundu nedēļā, bet 3 stundas dienā. Ja tu to varētu darīt nevis ziedojot tam 20 €, bet gan 2’000’000 €.

Tāpēc arī ir radušās šādas idejas kā effective altruism, par kuru runā William Macaskill. Par to mans atradums šeit.

Tas ir no tās pašas nu jau par klišeju kļuvušās “skābekļa maska lidmašīnā” sērijas. Kura no sākuma jāuzliek sev, tikai tad savam bērnam. Tāpēc svarīgi no sākuma kļūt bagātam, un tad palīdzēt grūtībās nonākušajiem. Nevis pašam esot grūtībās, domāt vēl, kā citam palīdzēt.

Uz šo visu atbilde ir – instrumentālie mērķi.

Klasiskie instrumentālie mērķi būtu personiskā veselība. Uzlabot savu veselību, maksimizēt savu enerģiju, uzlabot smadzeņu darbību, izveidot attiecības ar citiem cilvēkiem, nodrošināt savu turīgumu.

Par veselību runājot, kontekstā ar augstāk minēto personu, kurai vajadzētu paņemt brīvu atpūtas laiku. Izvirzot sev instrumentālu mērķi – pilnībā sakārtot savu veselību – un ļoti stūrgalvīgi pieejot šai lietai nevis kā ikvienai sevis pašsaglabāšanās darbībai, bet gan kā striktam mērķim, iespējams, daudz vienkāršāk ignorēt visu apkārt notiekošo. Un tiešām paņemt sev atpūtu nevis kā vājuma izpausmi (kā, starp citu, šī persona arī uzskata), bet gluži pretēji. Ka tā ir mērķtiecīga, high peroformer darbība.

Šādi var pieiet arī citām tradicionāli par ‘mīksto’ uzskatītām lietām. Piemēram, atpūta (arī miegs vai meditācija) nevis kā neproduktīvais laiks, bet kā vienīgais iespējamais produktivitātes uzlabotājs. Pusdienas diendusu ieplāno ar tikpat lielu nopietnību un mērķtiecību kā nākamā gada budžetu.

Tāpēc aicinājums izvirzīt instrumentālos mērķus. Jo, sasniedzot tos, viss pārējais kļūs vienkāršāks. Turklāt ejot uz šo mērķu piepildījumu, var izrādīties, ka esat atraduši arī dzīves jēgu.

1-MINŪTES-TRIKS. Stāsts par 500 šķīvjiem (#145)

Dzīvot ar navy seal jeb speciālo operāciju kareivi vienu mēnesi. Pēc tam – pusi mēneša kopā ar mūkiem.

Jerry Itzler. Grāmatu autors. No kura dažas atziņas. Konkrētāk – viena, no pēdējās grāmatas par dzīvošanu ar mūkiem.

Grāmatu nelasīju, bet James Altucher podkāsta interviju  ar viņu noklausījos gan.

Atziņu tur daudz, vērtīgu ideju un gudrību dzīvošanai pēc veselā saprāta.

Un viena mācība bija par 500 šķīvjiem.

Tajā mūku klosterī dzīvoja vien 8 mūki. Kuri regulāri rīkoja dažādus retrītus un pasākumus cilvēkiem no malas. Jo arī mūkiem kaut kā jānodrošina sev iztikšana. Tādēļ dažādas garīgās mācības, semināri, tai skaitā vakariņas, tiek rīkotas.

Reiz pasākumā bija vairāki simti cilvēku.

Jerry, dzīvodams ar šiem mūkiem, lai kaut kā arī būtu noderīgs, pieteicās par trauku mazgātāju.

Sākumā viņš zināja, ka trauku mazgāšana būs apjomīga, jo cilvēku skaits bija paliels. Taču grūti aptvert to īsteno apjomu, iekams trauku grēdas neparādās tavā acu priekšā. Tā nu sācis mazgāt, Jerry redz kādus 100 šķīvjus, kurus nesteidzoties viņš arī mazgā.

Tomēr skatiena robežās šķīvju paliek arvien vairāk un vairāk. Līdz Jerry piemet, ka nu jau savācies ir vismaz 500 šķīvju.

Lai arī cik cilvēks būtu entuziastiski noskaņots, lai cik labdabīgi tas būtu gatavs darīt šādu darbu, tāds apjoms uz mirkli var ievest mini depresijā ikvienu.

Tā nu Jerry, drusku drosmi un apņēmību zaudējis, retoriski saka vienam no mūkiem. Ka viņš vēl ilgi, ilgi netiks galā ar visiem šiem šķīvjiem. Un ka 500 šķīvjus nevarēs nomazgāt. Uz ko mūks viņam mierīgā balsī atbild – “Tev nav jāmazgā visi šie šķīvji. Tev jāmazgā tikai viens. Tas viens, kas tev rokās.”

Patiesi, mēs esam pārņemti ar to, ka vēlamies labi izskatīties, labi justies, lai mums būtu daudz naudas, labi draugi, bērni, statuss, slava, nodarbošanās un kas tik viss vēl. Un, protams, ka tas viss mums vajadzīgs uzreiz. Tulīt un tagad.

Ja arī ne visai tehniski un detalizēti, tad ir zināms arī, kā tur nokļūt. Mēs samērā precīzi zinām, kā to visu sasniegt. Tikai ir viena neliela problēma. Mums ir 24h diennaktī. Tikai 7 dienas nedēļā, no kurām vēlams 2 dienas jābauda atpūta. Pa vidu vēl jāguļ, jāēd, jāsēž uz poda, jāmazgājas, jāpačeko, kurš ielaikojis mūsu bildi.

Kā lai sāk darīt visas tās 500 lietas, kuras ir jādara, lai sasniegtu šo visu – labi izskatīties, labi justies, daudz naudas, labas attiecības, statuss, slava?..

Un atbilde ir pavisam vienkārša. Tev nav jādara visas 500 lietas. Kur tu steidzies? Ņem un dari tikai vienu lietu. Tagad tikai VIENU VIENĪGO. Noķer draivu, pat nepamanīsi, ka beigās visas 500 būs izdarītas.

TEHNIKAS STRESA NOŅEMŠANAI. Stresa samazināšana 15 sekundēsХасай АЛИЕВ. Здоровье и метод «Ключ» (#160)

Cik laba ir tā sajūta, kad lietas sāk saslēgties. Šoreiz Hasajs Alievs ar savu stresa atlaišanas metodi.

Pirms dažām dienām viens no maniem paziņām Oskars feisbukā nošēroja interesantu video par to, kā 15 sekundēs atbrīvoties no stresa.

Nu un es kā arvien dziļāk autonomā nervu sistēmā ejošs cilvēks nolēmu paskatīties, ko tad tādu var izdarīt.

Pirmais pozitīvais pārsteigums man bija vienkāršotā pieeja. Viss vienkāršais jeb vienkāršā izpausme ir tas, kā dabā viss darbojas. Lai stirna, pele vai cilvēks nebūtu stresā, nav jābūt nez cik tur augstskolas beigušiem, un n-tās grāmatas izlasījušiem. Tādēļ man arī iepatikās tas, ko šis Krievijas speciālists piedāvā. Iegūglēju vēl pāris citas lietas, par ko viņš runā un biju atkal pārsteigts. Tas ārkārtīgi sakrīt ar polivagālo teoriju, ar Stephen Porges autonomās nervu sistēmas neuroception konceptu. Proti, ka mūsu organisms bez mūsu racionālās un analītiskās domāšanas reaģē uz apkārtējiem stimuliem. Cilvēks saņem signālus, kas organismam uz šādiem notikumiem liek reaģēt ar stresu.Kaut kādā ziņā gan tas, ko stāsta Porges, gan arī Alievs, ir viens un tas pats, tikai katrs to drusku citādāk skaidro. Tomēr ar mehānismiem, kas grozās ap vienu un to pašu. Ja Porges daudz uzsver “uzmanības novēršanu” ar sociālajiem aspektiem, komunikāciju un mijiedarbību ar citiem cilvēkiem, tad Alievs aicina novērst uzmanību ar dažādām kustībām un vingrinājumiem. Pie kam viņš uzsver, ka šiem vingrinājumiem nav nekāda sakara (vai ir mazs sakars) ar klasisku fizisko aktivitāšu vingrinājumiem.

Īpaši uzrunāja piemērs-demonstrācija, kā reālajā laikā radīt un vienlaicīgi noņemt organisma stresu.

Alievs, stāvot kājās, izliec muguru uz aizmuguri, nostiepjot vēderu. Veidojot tādu kā izgāztu vēderu puslokā. Vēdera muskuļi un āda ir nostiepta. Auguma vidus daļa (gan vēders, gan mugura) ir lokālā stresā.Smaguma centrs ir pavirzījies uz aizmuguri un cilvēkam šādi ir grūti nostāvēt. Tā cilvēks var atrasties dažas minūtes.

Alievs kā stresa noņemšanu no vidus daļas piedāvā sākt kratīt/šūpot galvu no viena uz otru sānu. Atbrīvojot gan plecu un kakla muskuļus, gan arī ļaujot t.s. klejotājnervam sajusties brīvi. Atgādinu, ka tieši šis no smadzenēm izejošais nervs arī ir centrālais autonomās sistēmas nervs.Otra lieta, kas notiek – tīri fokusa noņemšana no spriedzes vēdera daļā uz fokusēšanos galvas kratīšanai.

Piepeši cilvēks sajūt, ka šādā veidā nostāvtēt kļūst krietni vieglāk. Tā var stāvēt arī ilgāk.No šī var atvasināt 3 lietas.

Pirmkārt, fokusa pārbīdīšana no stresa vietas uz citu pati par sevi ir vērtīga tehnika.

Otrkārt, stresa noņemšanu no akūtās vietas, atbrīvojot nervus mehāniski.

Treškārt, darot darbības, kas atbilstoši pirmajiem 2 punktiem noņem stresu, tu ar konkrētām darbībām iekondicionē savu ķermeni mazāk sajust stresu. Pat tad, ja šis stress nenāk no nostiepta vēdera. Bet gan no jebkuras psiholoģiski smagas dzīves situācijas.Viss šis ir ļoti saderīgs ar to, par ko runā un ap ko grozās arī polivagālā teorija. Un lai arī viss izklausās vienkārši, mehānismi nedz polivagālai teorijai, nedz arī Hasaja Alieva metodei nav vienkārši. Tomēr tas nenozīmē, ka pašas metodes nevarētu būt vienkāršas.

Tādēļ jau arī stāstu, ka nereti izkļūšanai no iestrēguma, no ikdienas hroniskā stresa, no trauksmes – tam nav jābūt sarežģīti. Tāpēc arī elpošana tik labi var palīdzēt, jo elpošanas mehānisms tiešā veidā piekļūst nervu sistēmai. Tas ir komplekss process, ja to grib analizēt. Tas ir elementārs process, ja to grib praktizēt!

Ak, jā. Alievs vienā no video piemin kādu faktu. Nezinu, vai tā ir taisnība, bet man likās interesanti un pilnībā sakrīt ar visu augstāk minēto. Ja gribi būt sev vēlamajā stāvoklī jeb t.s. parasimpatiskajā nervu sistēmas stāvoklī, tad tev jāatrod stimuli, kas to atbalsta. Vai kā minimums, jānovērš uzmanība no tiem stimuliem, kas tevi iemet stresā. Kurā nav iespējams būt radošam. Tā, piemēram, Agata Kristi rakstīja (fantazēja) romānus, mazgājot traukus.

IZVĒLE. Īsākais vs ātrākais ceļš. Shortest vs. fastest (#163)

Kā šai video var redzēt, tad īsākais ceļš nav visātrākais. Tāpat šī metafora darbojas arī dzīvē. Ne vienmēr, bet darbojas.

Šo video rādīju saviem bērniem. Mēģināju viņiem pastāstīt, ka ne vienmēr īsākais ceļš visātrāk novedīs pie rezultātiem. Viņi nesaprata. Varbūt nesaprata. Bet dzirdējuši viņi šo būs. Varbūt kādā brīdī tas saslēgsies.

Taču melotu, ja teiktu, ka tikai viņiem gribēju nodot šo vērtīgo mācību. Saviem bērniem to teikdams, patiesība teicu to pats sev. Pašam sev samērā bieži jāatgādina, ka visīsākais ceļš bieži vien ir visilgākais.

Šī ziņa vispār ir par to, ko angliski dēvē par delayed gratification jeb atlikto atlīdzību.

Tā mums vienmēr rada dilemmiskas domas. Ap šo grozās tad viss, ko gribam, bet nedaram. Zinām, kā ir pareizi, tomēr darām to nepareizo. Ar vieglu roku izvēlamies nelielu labsajūtu tagad pret lielu labsajūtu nākotnē.

Students labāk iet uz krogu tagad, nevis mācās. Labāk kūku apēst un uz minūti sajust kūkas saldo baudu tagad, nevis labās sajūtas, ka spēji kūkai pateikt nē un nomest tauku slāni no vēdera.

Kāpēc mēs tā izvēlamies?Divas vai pat trīs lietas te spēlē lomu.

Bieži vien acis mums melo. Mūsu maņu orgāniem nemaz tik ļoti nevar uzcēties. Tie mūsu smadzenēm signalizē par lietām, kuras ir vajadzīgas izdzīvošanai nevis racionājam prātam. Tas būtu viens.

Otrs, trūkst pacietības. Kad viss apkārt kļūst straujšs un dinamisks, tad rodas otra ilūzija – ka arī mums vajadzīgi ātri rezultāti. Arī tas ir normāli. Tadā ziņā, ka izplatīti un tipiski. Te pretim lieku savu mentālo modeli, ko saucu par – ‘viss labais prasa ilgu laiku’. Tas no manas 1-minūtes-triku sērijas.

Nu un trešais visbeidzot ir pats svarīgākais un pats noteicošākais. Mēs vairāk par visu alkstam būt drošībā. Proti, tādā drošībā, ko mūsu autonomā nervu sistēma tulko kā drošību. Nevis, ko mūsu mazā neokorteksa daļa tulko kā drošību.

Autonomā nervu sistēma ar vegus nervu priekšgalā rūpējas par to, lai mēs būtu fizioloģiskā drošībā. To dara caur signāliem, kādi mūsos ir iekodēti, sevišķi no pirmajiem septiņiem dzīves gadiem. Tātad bērnībā.

Nespēja attūrēties no saldumu ēšanas var būt gan metabolisma un organisma enerģijas apmaiņas izpausme, gan arī kļūdains nervu sistēmas drošības traktējums. Mums ir vajadzīgs mierinājums (kā drošības sajūta). Šis mierinājums var izpausties kā pārmērīga saldumu ēšana.Es pats ļoti labi zinu, ka nespēju atvērt vaļā vienu epastu, lai izlasītu to, ko zinu, kas tur rakstīts.Iedomājies! Es pat zinu, kas tur rakstīts un nezin kāpēc turpinu izvairīties vienkārši no izlasīšanas.

Taču tagad, daudz labāk izprotot nervu sistēmas darbības mehānismus, es zinu, kāpēc nespēju to izdarīt. Tādēļ, ka mana autonomā nervu sistēma spiež manam apzinātajam un racionālajam prātam klusēt un to nedarīt. Tā grib mani paturēt drošībā no tā, ko tur reāli ieraudzīšu. Tā tas notiek ar visām psihiskajām traumām, kas tiek nospiestas zemapziņā.

Mans uzdevums šādos brīžos ir atrast sasinhronizēšanos starp tiem dažiem niecīgajiem procentiem racionālā/ apzinātā prāta un visa pārējā ķermeņa, kuru autonomi vada autonomā nervu sistēma.

Metodes ir dažādas. Tā pati metode “Kljuch”, par kuru rakstīju te! Vai arī meditēšana un jebkāds cits veids, kas salauž iestaigātos ceļus.

Galu galā autonomā nervu sistēma redz tikai īsāko ceļu, nesaprotot, ka tas nav pats ātrākais ceļš.

MĒRĶI. Kā uzsākt Jauno gadu un kā neapjukt mērķos, veidojot apņemšanās sarakstus (#169)

Tuvojas gada beigas. Laiks sākt domāt par čeklistēm un mērķiem. Apņemšanās utml.

Gudri cilvēki saka, ka šādas lietas vajag darīt visa gada laikā. Ne tikai uz pirmo janvāri.

Realitātē vajag darīt tā, kā ir vieglāk un ērtāk. Un lielais vairums tomēr 1.janvāri, jaunu gadu, asociē ar jaunām iespējām. Nu tad arī jāizmanto tā saucamais – momentum, kas no agļu valodas uz latviešu valodu ne pārāk labi tulkojams. Tas nozīmētu kaut ko līdzīgu kā – iespēju un situācijas pati apokalipse. Kad kaut ko izdarīt ir viegli. Tas ir tas milzīgais vilnis, kuru vajag izmantot un uz tā braukt. Sērfot.Un neapšaubāmi jaunais gads ar pirmo janvāri ir sabiedrības atbalstīts, izveidojies dabīgais vilnis.

Es jau otro gadu braucu uz šī viļņa. Un tūlīt padalīšos, kā es to daru.

Kaut ko jau es tur arī padomāju par darāmo lietu sarakstu, paspēlējos ar mērķiem un tā. Taču tos es visu laiku cenšos plus mīnus ievērot. Tomēr ir viena lieta, kura kā līdz šim brīdim esmu ievērojis, strādā. Kas man vieglāk ļauj pildīt savus ilgtermiņa uzstādijumus un iet virzienā, kādā vēlos.

Šī pieeja ir gaužām elementāra.

Ideja ir minimalizēt visu. Neaizrauties ar sarakstiem. Esmu redzējis, man pat ir iedevuši palasīt, mērķu sarakstus, kur ir vairāk par 100 vienībām. Tad es pajautāju, vai cilvēks maz apjauš, ka pie šādas pieejas tu paliec par saraksta vergu. Jo tad tev vidēji ir jāpilda viena apņemšanās 3 dienās.

Loģiski, ka neviens, pat visādi īloni maski, nespētu šo pildīt. Kā nākamā izpausme parasti ir novērojama, ka cilvēks sevi sāk vērtēt kā lūzeri, jo nespēj neko. Mērķus sasniegt nevar, nekas nesanāk un tad drošāk ir atgriezties vecajās sliedēs. Kā ērtāk. Kā drošāk.

Šī pieeja prasa nelielu pārdomāšanu pirms tam. Tā prasa padomāt un paeksperimentēt prātā. Paplānot un izvērtēt.

Ar šo pieeju viss pārējais kļūst savā ziņā automātisks. Un tās desmiti vai pat simts lietas kļūs pašas par sevi saprotamas. Un bieži vien pildīsies tāpat.

2019. gads man būs 3. gads, kad izmantoju šo pieeju. Atskatoties tīri objektīvi un arī sajūtu līmenī, redzu, kā viss sagūlies pa plauktiņiem tieši tā, kā būtu gribējies, ja pirms 3 gadiem būtu skatījies nākotnes virzienā.Vēl kāda svarīga lieta. Mērķu uzstādīšana, – sevišķi, ja tā ieiet drusku tālākā nākotnē, kļūst arvien miglaināka.

Tādai tai arī būtu jābūt.Jo konkrētāk, jo mazāk interesanti, jo materiālāks iznākums.Taču mēs visi zinām, ka dabonot to vienu konkrēto mantu/ lietu, nekad gandarījums nav tāds, kādu to iztēlojas. Prieks izplēn.Tādēļ runai praktiski vienmēr būtu jābūt par dzīves mērķi, par dzīves jēgas meklējumiem. To, ko angliski sauc par life purpose.Kaut kas lielāks par tevi pašu. Turklāt mērķim manā izpratnē vienmēr ir jābūt darbības vārda izteiksmē nevis kā lietvārdam. Kas apzīmē pabeigtību. Vai pat arī apzīmētājam. Jo runa taču ir par procesu.Un kā process ir jāuzlūko arī ikdiena. Tādēļ mērķa vietā izdomāt ir vērts citu pieeju.

Tā, lai katru dienu šo atceries, sev pasaki un esi atpakaļ zirgā.

Šī pieeja ir vienam gadam. Ja gribi, tad var arī pusgadam.Kas tas ir? Tas ir tik vienkārši. Taču tas nav viegli. Tas ir – izvēlēties viena gada tematu.

Darbības vārdu vai kā minimums lietvārdu, kas apzīmē kādu procesu vai procesa stāvokli.

Sāku šo visu ar pirmā gada tematu. Tas bija 2017.gads. Temats man bija – publiska uzstāšanās. Tajā gadā iesāku savu lektora ‘karjeru’. Togad papildinājuma mērķis bija uzstāties vismaz 25 reizes. Pārspēju šo mērķi.Šī gada temats ir/bija – high performance. Tieš to no rīta katru dienu arī sev atgādinu.

Par to, vai es šim apzīmējumam esmu nodzīvojis, simtprocentīgi ir grūti izvērtēt. Tomēr pašam sajūta ir tāda, ka absolūti ir bijis augsts sniegums. Jo iedomājos, ka sniegums ikvienā jomā būtu bijis krietni vien zemāks bez šāda gada temata uzstādījuma.

Jauns RESTARTS kurss (#171)

Daudzi jau piefiksējuši, ka rīkoju tādus, varētu teikt, transformējošus pasākumus, ko saucu par RESTARTS.

Lai gan transformējošs ir pārāk tehnisks apzīmējums.

Ar šādiem pasākumiem vēlos darīt tikai vienu lietu. Palīdzēt vai pat ļaut ikvienam, kas pasākumā piedalās, atrast savu dzīves mērķi. Ko citādi vēl mēdz raksturot kā iziešanu no ‘esmu iestrēdzis’ stāvokļa.

Kā iesprūšana izpaužas?

“Es beidzot gribu dzīvot sev.”

“Man ir apnicis darīt visu laiku tās lietas un  darīt tikai to, ko no tevis sagaida.”

“Jūtu, ka ikdiena nesniedz gandarījumu.”

“Esmu izpumpējies.”

“Gribu sevi realizēt un atrast labu darbu, tāpēc jūtos nelaimīga un nepieciešams restarts.”

“Man ir daudzas lomas šobrīd, bet visam tam pa vidu jūtos pazaudējusi pati sevi, savas intereses un laiku sev.”

“Maza skrūvīte lielā mehanismā, kas meklē pareizo vītnīti.”

Un vēl neskaitāmas citas ļoti līdzīgas atziņas. Par skrūvīti teiktais ir jo īpaši precīzi. Mēs, protams, visā lielajā pasaules mehānismā esam tikai pavisam niecīgas skrūvītes. Bez kurām mehānisms diezgan labi varētu arī iztikt.Mums to ir grūti atzīt, tādēļ noklusējam to. Klusi pie sevis turpinām ierasto. Un viss pat ir labi. Teorētiski. Uz papīra viss skaitās labi. Darbs ir. Bērni ir. Jumts virs galvas un ēdiens šķīvī ir. Nu labi – ir arī pa kādai problēmiņai. Taču kopumā viss ir labi. Un tomēr kaut kas nav.

Un tas kaut kas ir – nav atrasta pareizā vītnīte. Tas lielais dzīves mērķis. Pareicoties kuram no rīta celies un kāp no gultas laukā ar papildu enerģiju. Ar kura palīdzību tu vairs neizpumpējies un nevari sevi pazaudēt.Mums visiem plus mīnus ir tas pats. Vītnītes ļoti līdzīgas, un tomēr katram pašam sava.Tieši tādēļ jau arī pamācību grāmatu nevar uzrakstīt tieši priekš tevis. Jo katrs raksta par to vītnīti, kas ir viņam. Tu vari izlasīt cita grāmatu par cita vītnīti, un mēģināt to pielaikot, un pat izrādās, ka sader. Kļūdaini. To tu saproti drusku vēlāk. Kaut kādā ziņā ir jāatgriežas sākuma punktā. Un jāmeklē jauna grāmata.Taču, ja to būs rakstījis kāds cits, tad notiks atkal tieši tas pats. Tev ir jāraksta pašam sava pamācību grāmata, kā atrast, pielaikot un izmantot pašam savu vītnīti.
Pasākumā RESTARTS to arī mēģinu. Pareizāk sakot, mēģinu likt priekšā 2 galvenos rīkus, lai katram sava grāmata vieglāk rakstītos. Lai katrs pats sev izvēlētos grāmatas žanru, literāro stilu un pat grāmatas vāka noformējumu.
Un tas notiek ar diviem rīkiem. Kas, protams, sīkāk sadalās vēl citos rīkos. Taču 2 galvenās stratēģijas ir:

– izaicināt izkāpt ārpus komforta zonas;

– veidot atbalstu, lai regulāra kāpšana no komforta zonas ilgtu pastāvīgi.

Pavisam nedaudz par to, kas un kādēļ tas vajadzīgs.Kāpt no komforta zonas ir pati galvenā atslēga. Jo komforts un drošība ir viens no otra neatņemami. Tā, protams, ir tikai ilūzija. Tomēr spēcīga ilūzija un kaut kādā ziņā pat iekodēta mūsu bioloģijā. Tā bija ārkārtīgi svarīga komponente vismaz tad, kad vēl dzīvojām kā ciltis akmens laikmetā.Taču nu jau mēs dzīvojam siltos dzīvokļos un mājās, ērtos apavos, ar pilniem ledusskapjiem un lielveikaliem. Ar liftiem un mašīnām. Mēs ņemam kredītus, vai ejam strādāt darbos, lai pirktu dāvanas un ceļojumus. Un to visu darām, lai mums būtu it kā laime. Kas nav nekas cits, kā vēl ērtāks komforts.Kad nejūtamies labi, to kļūdaini tulkojam, ka mums vajag vēl vairāk laimes/ komforta. Tad vēl vairāk mēģinām radīt to drošību. Viss notiek pa spirāli. Līdz beidzot, ja tev paveicas, tu atpazīsti šo un saki sev, ka vajag ko citu.Zini, tas cits nemaz nav tik viegls un citreiz pat nav foršs. Piemēram, kāpt aukstā āliņģī. Varētu pat teikt, tas ir pretīgi. Daudz sūdīgāk par mīkstu dīvanu, foršu piektdienas vakara filmu ar vīna glāzi 22 grādu dzīvoklī ar ugunsliesmu kamīnā. Daudz pretīgāk! Bet daudz dzīvāk.Ja tu nekad neesi bijis/-usi tai āliņģi, vai esi uzdevis/-usi jautājumu – kādēļ citi tur kāpj?

Ko viņi tādu zina, ko nezini tu??

Kas viņus triec tur iekšā?

To pašu var jautāt par to, kādēļ cilvēki brauc uz Antarktīdu, kāpj kalnos, kādēļ brauc pa pasauli ar velosipēdu. Jo tas taču ir grūti un nav ērti.

Tādēļ, ka viņi zina – meklēt dzīves jēgu, izkāpt no iestrēguma un atrast savu vītnīti var tikai sākot kustināt nekustināto. To, kas jau kādu laiku nav darbināts.

Ja runājam par dzīves jēgas meklēšanu, tad tas patiešām var sākties ar visvienkāršāko. Piemēram, sākt tīrīt zobus ar neērto roku. Pamēģini! Redzēsi, cik jocīgas sajūtas rodas.

Sāc dienu ar 5 piepumpēšanās reizēm. Kaut vai t.s. meiteņu variantā, kad celīši ir pie zemes.
Un otra stratēģija, pēc tam, kad ir zināms, ko darīt (zināšanu un informācijas, starp citu, ir gana daudz), tad jautājums teju vienmēr ir – kā to integrēt ikdienā? Kā turpināt to darīt ilgstoši?
Un tam ir vajadzīgi apkārtējie. Saprotoši, atbalstoši, drusku ar izaicinājuma garu. Kas spēj motivēt, iedrošināt un arī sniegt atgriezenisko saiti. Jo pārāk bieži sevis atrašana apstājas tad, kad tas jādara vienam. Vienam ir vientuļi. Mēs esam sociālas būtnes un apkārtējo cilvēku klātbūtne ir izšķirošā.
Tādēļ šobrīd veidoju praktisku programmu.

12 nedēļu kursu, kurš sagatavots, lai rastu atbildes uz šādiem jautājumiem:

  • Kāpēc iestrēgstam? – Autonomās nervu sistēmas funkcionēšanas principi un rīki tās aktivizācijai.
  • Kādēļ nespējam turēties pie veselīgiem ieradumiem? – Uz izaugsmi virzīto ieradumu veidošanas pieejas.
  • Kā veidot savā dzīvē prioritātes? – Sevis un savu mērķu novērtēšana.
  • Kā samazināt stresu un trauksmi? – Mentālie modeļi.
  • Kā sevi novērtēt? – Atpazīt savas unikālās spējas, lai atrastu savu vietu.
  • Ar ko sākt? – Uzdevumi, izaicinājumi un mehānismi jau rītdienu uzsākt jaunā līmenī.

APŅĒMĪBA. sportiste finišē rāpojot (#165)

Nepadoties. Izvilkt līdz galam. Varbūt ne vienmēr tas ir vajadzīgs. Ne vienmēr upurēt kaut ko lielāku, lai apmierinātu kaut kādu savu lepnumu.

Aizstāvetu savu godu vai tamlīdzīgi. Šoreiz ne par to, lai vērtētu – vajag šādi darīt vai nē.

Daudzi noteikti teiks, ka nav vērts. Tie, kuri tā teiks, pamatā tikai cenšas racionalizēt savu slinkumu un neizdarību. Daži tiešām racionāli varētu padomāt, ka šis nav to vērts. Jebkura atbilde droši vien ir kaut kadā ziņā attaisnojama.

Tas, kas mani šajā visā uzrunāja, ir kas cits. Proti tas, kādas ir mūsu spēju robežas. Ko varam izdarīt, ja vien ļoti sagribam. Turpinot  Sean Stephenson tematu – esam lieli meistari sevi žēlot. Tas, manuprāt, ir kaitīgākais. Lai arī tas ir dabiski. Sevi žēlot. Tas pat ir mūsos iebūvēts, jo ir daļa no autonomās nervu sistēmas. Jā, sevi pažēlot, kā jau rakstīju, kad mazs, tikko dzimis zīdainis iemācās zīst pirkstiņu, kamēr nav mātes pupa.Tā arī saldumu pārmērīga ēšana, alkohols, narkotikas, silta vanna ir sevis žēlošana. Pats par sevi tas ir ok. Taču atzīt, ka tas tā ir  – tas ir svarīgi.Un jau kā nākamais solis ir rīkoties pretēji tam. Tāpēc šī japāņu sportiste Rei Iida pierādīja, ka īstais gandarījums rodas nevis no tā, ka sēdi dīvānā siltā apkurinātā istabā. Bet gan tadēļ, ka kustība, katrs asiņainais metrs ir tā vērts, lai saprastu, ka esi dzīvs.

Uz šo skatoties man sariesās asaras. Nevis tāpēc, ka vari līdzi just sportistes sāpēm (lai gan tas noteikti paspilgitnāja emocijas). Bet gan tādēļ, ka tevī notiek līdzīga transformācija skatoties vien. Katarse. Tikai skatoties vien. Iedomājies, kāda tā ir, kādas emocijas ir pašam esot šajā lomā.

Tāpēc mans mudinājums – nevairies un ej līdz galam!

Posted in Uzlabo sevi.