#171 – 5 atradumi: nedzīvotā dzīve, 8 nedēļu programma un par skaudību [no 2.decembra]

1.Jauns RESTARTS kurss.

Daudzi jau piefiksējuši, ka rīkoju tādus, varētu teikt, transformējošus pasākumus, ko saucu par RESTARTS.Lai gan transformējošs ir pārāk tehnisks apzīmējums.

Ar šādiem pasākumiem vēlos darīt tikai vienu lietu. Palīdzēt vai pat ļaut ikvienam, kas pasākumā piedalās, atrast savu dzīves mērķi. Ko citādi vēl mēdz raksturot kā iziešanu no ‘esmu iestrēdzis’ stāvokļa.

iesprūšana izpaužas?

“Es beidzot gribu dzīvot sev.”

“Man ir apnicis darīt visu laiku tās lietas un  darīt tikai to, ko no tevis sagaida.”

“Jūtu, ka ikdiena nesniedz gandarījumu.”

“Esmu izpumpējies.”

“Gribu sevi realizēt un atrast labu darbu, tāpēc jūtos nelaimīga un nepieciešams restarts.”

“Man ir daudzas lomas šobrīd, bet visam tam pa vidu jūtos pazaudējusi pati sevi, savas intereses un laiku sev.”

“Maza skrūvīte lielā mehanismā, kas meklē pareizo vītnīti.”

Un vēl neskaitāmas citas ļoti līdzīgas atziņas. Par skrūvīti teiktais ir jo īpaši precīzi. Mēs, protams, visā lielajā pasaules mehānismā esam tikai pavisam niecīgas skrūvītes. Bez kurām mehānisms diezgan labi varētu arī iztikt.Mums to ir grūti atzīt, tādēļ noklusējam to. Klusi pie sevis turpinām ierasto. Un viss pat ir labi. Teorētiski. Uz papīra viss skaitās labi. Darbs ir. Bērni ir. Jumts virs galvas un ēdiens šķīvī ir. Nu labi – ir arī pa kādai problēmiņai. Taču kopumā viss ir labi. Un tomēr kaut kas nav.

Un tas kaut kas ir – nav atrasta pareizā vītnīte. Tas lielais dzīves mērķis. Pareicoties kuram no rīta celies un kāp no gultas laukā ar papildu enerģiju. Ar kura palīdzību tu vairs neizpumpējies un nevari sevi pazaudēt.Mums visiem plus mīnus ir tas pats. Vītnītes ļoti līdzīgas, un tomēr katram pašam sava.Tieši tādēļ jau arī pamācību grāmatu nevar uzrakstīt tieši priekš tevis. Jo katrs raksta par to vītnīti, kas ir viņam. Tu vari izlasīt cita grāmatu par cita vītnīti, un mēģināt to pielaikot, un pat izrādās, ka sader. Kļūdaini. To tu saproti drusku vēlāk. Kaut kādā ziņā ir jāatgriežas sākuma punktā. Un jāmeklē jauna grāmata.Taču, ja to būs rakstījis kāds cits, tad notiks atkal tieši tas pats. Tev ir jāraksta pašam sava pamācību grāmata, kā atrast, pielaikot un izmantot pašam savu vītnīti.
Pasākumā RESTARTS to arī mēģinu. Pareizāk sakot, mēģinu likt priekšā 2 galvenos rīkus, lai katram sava grāmata vieglāk rakstītos. Lai katrs pats sev izvēlētos grāmatas žanru, literāro stilu un pat grāmatas vāka noformējumu.
Un tas notiek ar diviem rīkiem. Kas, protams, sīkāk sadalās vēl citos rīkos. Taču 2 galvenās stratēģijas ir:

– izaicināt izkāpt ārpus komforta zonas;

– veidot atbalstu, lai regulāra kāpšana no komforta zonas ilgtu pastāvīgi.

Pavisam nedaudz par to, kas un kādēļ tas vajadzīgs.Kāpt no komforta zonas ir pati galvenā atslēga. Jo komforts un drošība ir viens no otra neatņemami. Tā, protams, ir tikai ilūzija. Tomēr spēcīga ilūzija un kaut kādā ziņā pat iekodēta mūsu bioloģijā. Tā bija ārkārtīgi svarīga komponente vismaz tad, kad vēl dzīvojām kā ciltis akmens laikmetā.Taču nu jau mēs dzīvojam siltos dzīvokļos un mājās, ērtos apavos, ar pilniem ledusskapjiem un lielveikaliem. Ar liftiem un mašīnām. Mēs ņemam kredītus, vai ejam strādāt darbos, lai pirktu dāvanas un ceļojumus. Un to visu darām, lai mums būtu it kā laime. Kas nav nekas cits, kā vēl ērtāks komforts.Kad nejūtamies labi, to kļūdaini tulkojam, ka mums vajag vēl vairāk laimes/ komforta. Tad vēl vairāk mēģinām radīt to drošību. Viss notiek pa spirāli. Līdz beidzot, ja tev paveicas, tu atpazīsti šo un saki sev, ka vajag ko citu.Zini, tas cits nemaz nav tik viegls un citreiz pat nav foršs. Piemēram, kāpt aukstā āliņģī. Varētu pat teikt, tas ir pretīgi. Daudz sūdīgāk par mīkstu dīvanu, foršu piektdienas vakara filmu ar vīna glāzi 22 grādu dzīvoklī ar ugunsliesmu kamīnā. Daudz pretīgāk! Bet daudz dzīvāk.Ja tu nekad neesi bijis/-usi tai āliņģi, vai esi uzdevis/-usi jautājumu – kādēļ citi tur kāpj?

Ko viņi tādu zina, ko nezini tu?? Kas viņus triec tur iekšā?To pašu var jautāt par to, kādēļ cilvēki brauc uz Antarktīdu, kāpj kalnos, kādēļ brauc pa pasauli ar velosipēdu. Jo tas taču ir grūti un nav ērti.

Tādēļ, ka viņi zina – meklēt dzīves jēgu, izkāpt no iestrēguma un atrast savu vītnīti var tikai sākot kustināt nekustināto. To, kas jau kādu laiku nav darbināts.

Ja runājam par dzīves jēgas meklēšanu, tad tas patiešām var sākties ar visvienkāršāko. Piemēram, sākt tīrīt zobus ar neērto roku. Pamēģini! Redzēsi, cik jocīgas sajūtas rodas.Sāc dienu ar 5 piepumpēšanās reizēm. Kaut vai t.s. meiteņu variantā, kad celīši ir pie zemes.
Un otra stratēģija, pēc tam, kad ir zināms, ko darīt (zināšanu un informācijas, starp citu, ir gana daudz), tad jautājums teju vienmēr ir – kā to integrēt ikdienā? Kā turpināt to darīt ilgstoši?
Un tam ir vajadzīgi apkārtējie. Saprotoši, atbalstoši, drusku ar izaicinājuma garu. Kas spēj motivēt, iedrošināt un arī sniegt atgriezenisko saiti. Jo pārāk bieži sevis atrašana apstājas tad, kad tas jādara vienam. Vienam ir vientuļi. Mēs esam sociālas būtnes un apkārtējo cilvēku klātbūtne ir izšķirošā.
Tādēļ šobrīd veidoju praktisku programmu.8 nedēļu kursu, kurš sagatavots, lai rastu atbildes uz šādiem jautājumiem:

  • Kāpēc iestrēgstam? – Autonomās nervu sistēmas funkcionēšanas principi un rīki tās aktivizācijai.
  • Kādēļ nespējam turēties pie veselīgiem ieradumiem? – Uz izaugsmi virzīto ieradumu veidošanas pieejas.
  • Kā veidot savā dzīvē prioritātes? – Sevis un savu mērķu novērtēšana.
  • Kā samazināt stresu un trauksmi? – Mentālie modeļi.
  • Kā sevi novērtēt? – Atpazīt savas unikālās spējas, lai atrastu savu vietu.
  • Ar ko sākt? – Uzdevumi, izaicinājumi un mehānismi jau rītdienu uzsākt jaunā līmenī.

Kursa sākums no 22.janvāra. Piesakies līdz 24.decembrim! Un esi agrais putns!

2.SKAUDĪBA. Gan pērtiķiem, gan cilvēkiem.

Jāredz lietas kopumā.

Tā bilde veidojas skaidrāka, ja paiet dažus soļus nost.Pirmajā brīdī mums daudz kas var šķist kā nevajadzīgs rudiments. Kam īstu skaidrojumu nevar atrast. Lai pamatotu, kādēļ kaut kas ir tā, kā ir.Šoreiz par skaudību.

Mēs esam skaudīgi. Mums rodas negatīvas sajūtas, kad redzam, ka kādam iet labi. Stress pārāk bieži rodas no tā, ka mums visu laiku acu priekšā ir skaistas instagram bildes, kur kāds ir ceļojumā, skaistā mašīnā vai ar elegantu kleitu. Tā visa mums nav, bet gribētos, lai būtu. Un tas uzdzen skaudību. Pret mūsu gribu.Tādēļ parādās dažādas meditāciju, pateicīguma prakses, kuru uzdevums ir tieši tikt pāri šīm sajūtām. Tās rodas pret mūsu gribu.

Tā esam uzbūvēti.

Iedomājies.

Esmu tavs priekšnieks un tev iedodu 1000€.

No zila gaisa.

Bez iemesla.

Un saku – ņem, ej un tērē, kā vien vēlies. Tev tagad ir par 1000€ vairāk. Esi priecīgs! Tu arī esi priecīgs.Taču tikai nedaudz vēlāk tu uzzini, ka pilnīgi visiem pārējiem darbiniekiem es iedevu 2000€. Tu esi vienīgais, kuram tika 1000€. Pārējiem uz pusi lielāka summa. Tad kā tu jūties? Pretīgi, vai ne? Tu uzdod sev jautājumu – kādēļ tik negodīgi? Nu vairs tev nav prieka, bet drusku skumji un pat skaudīgi agresīvi. Jo kā gan tā varēja notikt?Absolūtajos ciparos runājot – tev vajadzētu būt priecīgam neatkarīgi no tā, ko saņem citi. Tomēr ignorēt šo ‘negodīgo’ faktu tu nevari un jūties draņķīgi. Tādēļ, ka mēs nevaram neiekrist šajās sajūtās.Talkā jāņem pateicības žurnāls, meditācija vai kas tamlīdzīgs.

Un skaudīgi neesam vien mēs. Ar pērtiķiem veikts daudz pētījumu.Piemēram. Divi krātiņi. Divi pērtiķi. Abi viens otru redz, jo atrodas blakus krātiņos.Abiem iedoti mazi akmentiņi. Ja cilvēks palūdz pērtiķim akmentiņus, tad pērtiķis pretim saņem gurķa šķēles. Tā dara ar abiem pērtiķiem. Abi saprot, ka apmaiņā pret akmentiņiem viņi saņems gurķus.

Tagad eksperimentētājs pret akmentiņiem pirmajam pērtiķim iedod vīnogas, kas pērtiķiem garšo daudz, daudz labāk. Bet otrajam iedod gurķi. Tev vajag redzēt pērtiķa reakciju! Viņš burtiski met tos gurķus atpakaļ, ir nenormāli neapmierināts. Pilnībā atsakās ēst gurķi. Paskaties šo video, tas ir fantastisks!!!
Kā jau teicu, nav uzdevums nepiedzīvot skaudīgas sajūtas. Tās nekur nepazudīs, jo esam tā radīti. Uzdevums ir atpazīt šādas sajūtas un tikt no tām laukā.

3. MINIMĀLISMS. Ņemt nost, nevis likt klāt.

Ir tāds uztura treneris Mārtiņš Bidiņš. Viņš nupat kā uzstājās mūsu biohacking.lv kustības rīkotajā meetup pasākumā par uzturu. Kas interesanti – neminēdams ne vārda par to, kas būtu jāēd. Nenosauca nevienu pārtikas produktu. Tas bija samērā augsts līmenis. Jo par uzturu un ēdienu runājot, un esmu runājis daudz, man nav izdevies ne reizi nepieminēt nevienu pārtikas produktu. Bet jautājums – kas ir jāēd – ir visizplatītākais.Paradoksāli, tik daudz uztura, diētu un ēdiena satura ir pieejams, bet neskaidrība lielāka nekā jebkad. Tik daudz visa kā parasti liecina par to, ka katram ir jāēd savs ēdiens.

Katram ir sava pārtikas produktu un makrobarības vielu kombinācija. Tāpēc praktiski nav iespējams, ka kāds cits tavā vietā atbildēs uz šo jautājumu.Tieši tādēļ mani ļoti pārsteidza Mārtiņa stāstījums. Jo viņš runāja par dažām lietām, kas visiem būtu vienāds. Bet par ko maz raksta. Jo nav tur daudz ko rakstīt. Nevar izveidot ēdiena blogu, kur nebūtu minēts neviens ēdiens.

Kur vienīgais, kas būtu rakstīts – ēd lēnām!Jā. Ēd lēnām! Viss, kas tev jāzina par pareizu ēšanu. Par šo vēl izvērsīšu garāku rakstu. Te pagaidām palikšu pie šī atraduma apakšatraduma.

Otrs, kas tev jāzina par ēšanu – neēst tik daudz. Šis jau ir drusku sarežģītāks, jo pēc mana redzējuma tajā ietilptu arī gavēšana.Taču vispār, neatkarīgi no gavēšanas.

Ēdot lēnāk, mēs daudz mazāk apēdīsim. Un mums ir jāēd mazāk. Jo esam radīti, ka varam apēst daudz vairāk, nekā mums ikdienā vajag. Tā tam bija jābūt vēl senajos paleolīta laikos. Jo tad ēdiens te bija, te vairs nē. Tādēļ kamēr vien tas ir – jāēd, cik lien.

Taču ir zināms, ka par paēšanu mums signalizē ne tikai hormonālā sistēma, bet arī smadzenes. Ja sev iestāstīsi, ka būsi paēdis no vienas kotletes, nevis divām, tad ķermenis šos signālus caur autonomo nervu sistēmu piefiksēs, un tev nevajadzēs tik daudz.

Jo mūsdienās pasaulē daudz vairāk cilvēku mirst no pārēšanās nevis no ēdiena trūkuma.


4. DZEJOLIS-KONCERTS. Imanta Ziedoņa “Viegli”

Jau astoto gadu notiek fonda “Viegli” un Imanta Ziedoņa muzeja atbalsta koncerts ar tādu pašu nosaukumu.Līdz šim biju TV un vēl šur tur par šo koncertu dzirdējis. Tur dzied Kaupers un vēl viens otrs pazīstams mūziķis.Kaut kā par šo bija izveidojies priekšstats kā par tādu mazliet elitāru pasākumu. Nu tādu drusku snobisku, drusku radošu un drusku bagātu cilvēku PrivātāsDzīves zīmēšanās pasākumu. Nezinu kādēļ. Bet tāda sajūta bija.Līdz sestdienai, kad visa ģimene bijām uz šo pasākumu Dzelzceļa muzejā.Es biju ļoti patīkami pārsteigts – gan par atmosfēru, gan arī pasākumu kā tādu. Tas bija izcili pozitīvs, ļoti skanīgs un mākslinieciski bagāts pasākums. Ar superskaistām dziesmām un smalki pārdomātu izpildījumu.

Kad uzzināju, ka šis koncerts notiek 2 reizes dienā, un tā 3 dienas, tad man radās papildu respekts pret mūziķiem un organizatoriem.

Sevišķi manas sajūtu stīgas aizkustināja dziesma – Pilni vižņu mani mati. Šis fragments ir no 2017. gada koncerta. Taču šogad šo dziesmu izpildīja Raimonds Gusarevs, un to darīja superpārliecinoši un varētu teikt, ka pat vislabāk. Viņš vispār atstāja diezgan labu iespaidu. Vēl jo vairāk tādēļ, ka šādu mūziķi pirms tam nezināju.Otra dziesma, kura ļoti labi ieveda tādā gandrīz transa stāvoklī, bija “Nepārtraukti, nenorimti”.

Ar vārdiem –

“Vēl ir vārdi, kas nav saukti,mēs vēl iesim nepartraukti.
  Ceļš – mēs daudz vēl izcietīsim.  Ceļš – mēs daudz ko necietīsim.  Ceļš – un vēl un vēl nav īsti.  Ceļš – un vēl un vēl nav īsti.
Tāpēc jau mēs tikām saukti -galvenais, lai nepārtraukti.”

Un visbeidzot – pats galvenais dzejolis.  Vispār, kaut kā izskatās , ka Ziedonis tāds kā poētiskais stoiķis bijis. Ar to, ka zināja – ka īstas laimes nav. Nav ko uz to nemaz tiekties.Tad nu šis dzejolis, ko fonds izmanto arī savā nosaukumā:

“Gribas pieskarties viegli un maigi.
Nesaki man, ka grūti laiki!”


Bet to, ka laiki ir grūti – to saka visos laikos. Kaut kā man tas nelīmējās kopā. Jo nevar taču būt, ka visu laiku ir grūti laiki.

5. POTENCIĀLS. Nedzīvotā iespējamā dzīve. Pretestība.

Iesāku un nobeigšu ar līdzīgām lietām. Tikai citādi aprakstītām.Bieži izmantoju metaforu ar ziloni, kam viena kāja piesieta ar ļoti tievu striķīti, pie ļoti tieva kociņa.

Zilonis neiet prom, neraujas nost. Tāpēc, ka tas kopš mazotnes būdams piesiets, nekur nevarēja tikt prom. Augdams lielāks un spēcīgāks, zilonis ir aizmirsis, ka viņš ir kļuvis spēcīgs. Ka viņam noraut nost kāju būtu viens pīpis. Viņš to ir aizmirsis, jo ir pieradis, ka nekur nevar tikt. Un tā visu dzīvi nodzīvo, domādams, ka tas ir viņa liktenis, tā ir viņa dzīve.

Tā arī mēs, esam bieži vien iegalvojuši, ka nevaram kaut ko. Un tam tik stipri ticam, ka tiešām arī nevaram. Atliek vien paskatīties apkārt, lai saprastu, kā tā tam nav jābūt. Ja kāds spējis kaut ko ārkārtēju, tad visi citi to var. Nu varbūt ne visu. Bet daudz vairāk.

Atradumā ir Stephen Pressfield jau samērā labi zināmais citāts: “Mums visiem pārsvarā ir divas dzīves. Viena, kuru dzīvojam, un otra – tā nedzīvotā dzīve, kas mūsos mīt. Pa vidu abām stāv PRETESTĪBA.

Most of us have two lives. The life we live, and the unlived life within us. Between the two stands Resistance.” Stephen Pressfield.

Jautājums – kā pārvarēt pretestību?Par to arī ir būs 8 nedēļu programma – RESTARTS. Piesakies te!

Posted in Uzlabo sevi and tagged .