#169- 5 atradumi: podkāsts kā mentoru programma, visa gada temats un kāpēc cilvēki staigā uz divām kājām [no 18. novembra]

1. EVOLŪCIJA. Kā cilvēki sākuši staigāt uz divām kājām.

Labākais, kas pēdējā laikā dzirdēts cilvēku evolūcijas sakarā. Pirms tam labākais, šķiet, bija Yuval Harrari grāmata “Sapiens”. Otrs labākais tagad ir Joe Rogan podkāsta intervija ar William Von Hippel.
Nepilnu 3 stundu sarunu te grūti atspoguļot. Es jau tā nedaudz par garu pēdējā laikā rakstu.
Šoreiz 2 atradumi par šo. Pirmais šis. Par to, kādēļ cilvēki sākuši staigāt uz divām kājām. Un kādas atziņas no šī var gūt arī mūsdienām.
Cilvēkveidīgie pērtiķi pamatā dzīvo tajos reģionos, kuros ir daudz koku. Džungļi utml. Piemēram, šimpanzes. Viņi tur jūtas labi un drošībā. Patiesībā cilvēkveidīgie pērtiķi ir barības ķēdes augšā. Tie medī grupās. Tiem kā baram, izņemot cilvēku, nav ienaidnieku.
Taču gan klimata, gan arī pārapdzīvotības dēļ šie cilvēku priekšteči bija spiesti doties arvien retākos mežos. Līdz tie vairāku gadu tūkstošu gaitā nonāca vietās, kur koku gandrīz vai nav. Taču ko tas nozīmē?
Tas nozīmē, ka cilvēkveidīgais kļūst ļoti apdraudēts no plēsējiem. Koku, kuros patverties, vairs nav. Cilvēks šādā situācijā izdomā, ka apkārt taču ir koki un akmeņi, kas var kļūt par labu aizsardzības rīku pret plēsējiem. Tā nu cilvēks bija spiests ļoti bieži turēt rokās kādu priekšmetu. Kas savukārt nozīmē, ka viņa pārvietošanās turpmāk ir spiesta būt uz divām kājām. Tā nu cilvēks sācis staigāt uz divām kājām. Tikai un vienīgi, lai nēsātu rokās ieroci.
Starpc citu, ķermeņa valodas pasaulē ir zināms, ka cilvēki ieraugot citus cilvēkus, pirmo acu uzmetienu vērš uz rokām. Ne acīm, ne uz muti ne uz seju. Bet tieši uz rokām. Tas notiek vienmēr un visos apstākļos. Un pilnībā neapzināti.
Tas saistīts ar to, lai pārliecinātos, ka otram rokās nav ierocis.
Nākamais ar rokām un aizsardzības ieročiem saistītais interesantais moments ir dziļi iedzimtā tieksme pēc sviešanas. Paskaties, mazi bērni, viņi jau no agras bērnības grib kaut ko ņemt rokās uz sviest. Tādēļ, ka mūsu izdzīvošana daudzus gadu tūkstošus bijusi atkarīga no spējas tālu, spēcīgi un precīzi sviest.
Tādēļ nevajadzētu bērnos apslāpēt tik ļoti dabisko vēlmi mest.

2. MĒRĶI. Kā uzsākt Jauno gadu un kā neapjukt mērķos, veidojot apņemšanās sarakstus

Tuvojas gada beigas. Laiks sākt domāt par čeklistēm un mērķiem. Apņemšanās utml.
Gudri cilvēki saka, ka šādas lietas vajag darīt visa gada laikā. Ne tikai uz pirmo janvāri.
Realitātē vajag darīt tā, kā ir vieglāk un ērtāk. Un lielais vairums tomēr 1.janvāri, jaunu gadu, asociē ar jaunām iespējām. Nu tad arī jāizmanto tā saucamais – momentum, kas no agļu valodas uz latviešu valodu ne pārāk labi tulkojams. Tas nozīmētu kaut ko līdzīgu kā – iespēju un situācijas pati apokalipse. Kad kaut ko izdarīt ir viegli. Tas ir tas milzīgais vilnis, kuru vajag izmantot un uz tā braukt. Sērfot.
Un neapšaubāmi jaunais gads ar pirmo janvāri ir sabiedrības atbalstīts, izveidojies dabīgais vilnis.
Es jau otro gadu braucu uz šī viļņa. Un tūlīt padalīšos, kā es to daru.
Kaut ko jau es tur arī padomāju par darāmo lietu sarakstu, paspēlējos ar mērķiem un tā. Taču tos es visu laiku cenšos plus mīnus ievērot. Tomēr ir viena lieta, kura kā līdz šim brīdim esmu ievērojis, strādā. Kas man vieglāk ļauj pildīt savus ilgtermiņa uzstādijumus un iet virzienā, kādā vēlos.
Šī pieeja ir gaužām elementāra.
Ideja ir minimalizēt visu. Neaizrauties ar sarakstiem. Esmu redzējis, man pat ir iedevuši palasīt, mērķu sarakstus, kur ir vairāk par 100 vienībām. Tad es pajautāju, vai cilvēks maz apjauš, ka pie šādas pieejas tu paliec par saraksta vergu. Jo tad tev vidēji ir jāpilda viena apņemšanās 3 dienās.
Loģiski, ka neviens, pat visādi īloni maski, nespētu šo pildīt. Kā nākamā izpausme parasti ir novērojama, ka cilvēks sevi sāk vērtēt kā lūzeri, jo nespēj neko. Mērķus sasniegt nevar, nekas nesanāk un tad drošāk ir atgriezties vecajās sliedēs. Kā ērtāk. Kā drošāk.
Šī pieeja prasa nelielu pārdomāšanu pirms tam. Tā prasa padomāt un paeksperimentēt prātā. Paplānot un izvērtēt.
Ar šo pieeju viss pārējais kļūst savā ziņā automātisks. Un tās desmiti vai pat simts lietas kļūs pašas par sevi saprotamas. Un bieži vien pildīsies tāpat.
2019. gads man būs 3. gads, kad izmantoju šo pieeju. Atskatoties tīri objektīvi un arī sajūtu līmenī, redzu, kā viss sagūlies pa plauktiņiem tieši tā, kā būtu gribējies, ja pirms 3 gadiem būtu skatījies nākotnes virzienā.
Vēl kāda svarīga lieta. Mērķu uzstādīšana, – sevišķi, ja tā ieiet drusku tālākā nākotnē, kļūst arvien miglaināka.
Tādai tai arī būtu jābūt.
Jo konkrētāk, jo mazāk interesanti, jo materiālāks iznākums.
Taču mēs visi zinām, ka dabonot to vienu konkrēto mantu/ lietu, nekad gandarījums nav tāds, kādu to iztēlojas. Prieks izplēn.
Tādēļ runai praktiski vienmēr būtu jābūt par dzīves mērķi, par dzīves jēgas meklējumiem. To, ko angliski sauc par life purpose.
Kaut kas lielāks par tevi pašu. Turklāt mērķim manā izpratnē vienmēr ir jābūt darbības vārda izteiksmē nevis kā lietvārdam. Kas apzīmē pabeigtību. Vai pat arī apzīmētājam. Jo runa taču ir par procesu.
Un kā process ir jāuzlūko arī ikdiena. Tādēļ mērķa vietā izdomāt ir vērts citu pieeju.
Tā, lai katru dienu šo atceries, sev pasaki un esi atpakaļ zirgā.
Šī pieeja ir vienam gadam. Ja gribi, tad var arī pusgadam.
Kas tas ir? Tas ir tik vienkārši. Taču tas nav viegli. Tas ir – izvēlēties viena gada tematu.
Darbības vārdu vai kā minimums lietvārdu, kas apzīmē kādu procesu vai procesa stāvokli.
Sāku šo visu ar pirmā gada tematu. Tas bija 2017.gads. Temats man bija – publiska uzstāšanās. Tajā gadā iesāku savu lektora ‘karjeru’. Togad papildinājuma mērķis bija uzstāties vismaz 25 reizes. Pārspēju šo mērķi.
Šī gada temats ir/bija – high performance. Tieš to no rīta katru dienu arī sev atgādinu.
Par to, vai es šim apzīmējumam esmu nodzīvojis, simtprocentīgi ir grūti izvērtēt. Tomēr pašam sajūta ir tāda, ka absolūti ir bijis augsts sniegums. Jo iedomājos, ka sniegums ikvienā jomā būtu bijis krietni vien zemāks bez šāda gada temata uzstādījuma.
Nu un nākamā gada tematu atklāšu, ja atsūtīsi man e-pastā savu nākamā gada tematu!

3. TEHNOLOĢIJAS. GADGET Flow.

Visiem smukumlietiņu cienītājiem. Blogs, kas publicē visu skaisto no gadžetiem, tehnoloģijām uml.
Ja meklē skaistas austiņas, skaļrunīšus, somas, telefona makus. Dronus un velosipēdus. Brilles un pulksteņus.
Dajebko. Visu, ko varētu atrast arī amazonē, tikai lētāk, un viss apkopots vienuviet.
Ar cenām, aprakstiem. Skaistām bildēm. Kā viņi sauc – tech porn.
Nav te daudz, ko aprakstīt. Galvenais atceries, ka smukumlietas ir tik smukas, ka nespēsi atslēgties atpakaļ no bilžu šķirstīšanas.

4. PODKĀSTS. London REAL

Kad uzeju kādu jaunu tematu vai personību, kas mani pastiprināti interesē, tad parasti iOS podkāsta aplikācijas mekletājā ierakstu un skatos, ko man met laukā. Tad parasti par to cilvēku vai tematu mēģinu noklausīties pilnīgi visu, kas pieejams. Tā nu kārtējo reizi meklēdams kaut ko papildu, uzdūros šim podkāstam. London Real. Par kuru jau biju dzirdējis un kuru zināju. Tomēr kaut kā neuzrunāja.
Šoreiz, ja nemaldos, meklēju intervijas ar Joe Dispenza. Kad pašķirstīju, ar ko tik podkāsta vadītājs Brian Rose nav taisījis intervijas, es biju uz mutes.
Viņš intervējis sākot ar pasaulslaveniem mūziķiem, politiķiem, biznesmeņiem, māksliniekiem utt.,utjp. Turklāt intervijas ir gana dziļas.
Šāda formāta podkāsts ir burtiski uztverams kā mentoru programma. Es pat teiktu, ka tas ir 1-minūtes-supertriks. Nu labi. Tas prasa krietni vairāk laika nekā tikai 1 minūti. Taču tas tiešām ir katra personības izaugsmes akselerators. Podkāsti, kuri ir interesanti ne tikai temata ziņā, bet burtiski ir mācību stunda no pašiem labākajiem pasaulē. Tādu nav daudz.
Pie tādiem es pieskaitītu šādus podkāstus: Tim Ferriss, Ben Greenfield, Mixergy jeb Andrew Warner, 10x talk un Dan Sullivan. Nu un tagad arī London Real.
Ir noteikti vēl. Taču šie ir paši labākie.
Izcilu podkāstu, protams, ir krietni vairāk. Tomēr tos es drīzāk ierindotu izklaides-mācību formātā jeb angliski infotainment. Par tiem tad citā reizē.
Būšu ļoti, ļoti pateicīgs, ja tepat lejā komentāros padalīsies ar tiem podkāstiem, kuri tev ir kā mācību stundas jeb mentoru programma. Lai visiem tiek!

5. PĀRRUNU MĀKSLA. Nenofiksē neko konkrēti, ko tu gribi, jo tu nezini, kas ir iespējams.

Chris Voss. Jau ļoti sen pirmo reizi (konkrēti šeit)  rakstīju par Chris Voss grāmatu “Never split the difference“, kas ir izcila pārrunu vešanas mācību grāmata. Chris Voss ir bijis FBI pārrunu vedējs, organizējis sarunas ar teroristu un banku aplaupītājiem. Viņš dalās ar gudrībām, kuras ir pretēji daudzu ierastajiem stereotipiem un konvencionālajām taktikām. Tomēr kā zināms, ir daudz efektīvākas metodes. Ja kāds šādas taktikas veiksmīgi pielietojis situācijās, kur uz spēles liktas cilvēku dzīvības, tad tās laikam būtu jāņem vērā. Atšķirībā no daudzām, visiem it kā zināmajām gudrībām no automašīnu tirgotājiem.
Ja interesē mazliet vairāk, tad manu atradumu par šo grāmatu lasi šeit. Taču īsumā ideja ir tāda.
Tev jāpanāk tava klienta atbilde ‘NĒ’. Jo klientiem, partneriem un visiem, ar ko tev ir un būs darīšanas, viņiem visiem vienmēr gribēsies būt drošībā. Un viss, kas to apdraud, ir šķērslis tev un taviem mērķiem.
Klienti atteiksies no darījuma, no pirkumiem utml., jo tas potenciāli var radīt draudus, nepārliecību, kļūdas.
Izspiest no viņiem JĀ ir samērā viegli. Jo ir tādi jautājumi, uz kuriem “jā” var iemānīt pateikt ikvienu. Tur arī slēpjas tā nepilnība. Kā citi pārdošanas guru stāsta, tad tev tikai jāpanāk, ka klients pasaka ‘jā’. Panākot vairākus jā, nozīmētu darījumu. Tikai problēma ir tāda, ka ‘jā’ bieži vien tiek izspiests. Un klients patiesībā ar ‘jā’ pateikšanu jūtas vēl aizskaramāks un trauslāks. Tādēļ viņš iekšēji radīs vēl vairāk barjeru, lai pats piekristu tam, ko vēlies tu.
Savukārt, uzdodot jautājumu, kur klientam ir jāatbild ar ‘nē’, iedod klientam drošības sajūtu, ka viņam nekam nav likuši piekrist. Atbloķē tādējādi. Ar šo tu esi nodemonstrējis/-usi, ka ar tevi var justies droši. Ka nav jāaizstāvas.
Tas par grāmatu un pieejām pārrunās pavisam īsumā.
Atradums ir no London Real podkāsta intervijā Chris Voss izmeta frāzīti, kādu grāmatā vairs neatminos lasījis.
Ideja tāda, ka mēs, veicot pārrunas (kas, starp citu, var būt arī figurāli kā dzīves pārrunas arī pašam ar sevi), pārāk bieži esam gatavi vienoties par kaut ko ar milzīgāko pārliecību. Esam gatavi pieņemt nosacījumus, kurus mums izmet priekšā. Vai kurus mēs paši izdomājam kā ideālu iznākumu. Un tad ieciklējamies uz to.
Starp citu, tādēļ arī mērķu uzstādīšanā svarīgi mērķi izvēlēties darbības vārda formā, nevis kā lietvārdu. Jo ja tas ir lietvārds, var gadīties, ka mērķis būs visu laiku jāadaptē jauniem apstākļiem.
Tātad, ko saka Chris Voss. Viņš saka, ka nekad nevajadzētu būt pārāk pārliecinātam par to, ko tu gribi, ja tu būtu gatavs pieņemt arī kaut ko labāku, ja tas tev tiktu dots.
Angliski tas skan šādi: “Never be so sure what You want if You wouldn’t take something better.”
Kas nozīmē – nefiksē neko konkrēti, ko tu gribi, jo tu nezini, kas ir iespējams. Tieši tādēļ esi atvērts jebkuram priekšlikumam un audz tam līdzi!
Posted in 5 lietas, Uzlabo sevi.