#168 – 5 atradumi: depresija nav tikai bioķīmija, Nidra yoga un par atkarībām [no 11.novembra]

1. ATKARĪBAS. Kas ir pretmets atkarībai?

Narkotikas un atkarība no tām. Ļoti sarežģīts temats. Plašs. Viss nav vienkārši.
Viss pasaulē ir ļoti kompleksi. Daudzām lietām un aspektiem dzīvē ir daudzslāņaina, kompleksa bāze. Kas padara mūsu dzīves sarežģītas. Tādēļ tik bieži mēs saskaramies ar t.s. neplānotajām konsekvencēm. Par kurām kaut kad arī rakstīju.
Neplānotās konsekvences ir tad, kad cilvēks ar labām iecerēm rada lielākas grūtības un lielāku sarežģītības pakāpi.
Šoreiz atkal par narkotikām un atkarību no tām. Lai gan man nepatīk vārds narkotikas. Tas kaut kā bez diferencējuma liek visu iemest vienā čupā. Parunāsim šoreiz par smagāko no vielām, kas rada atkarību.

Atradums vispār būtu visa Sam Harris intervija ar Johann Hari.

Jāsāk būtu ar to, ka definējam, kas tad rada atkarību. Liekas, ka atbilde ir vienkārša. Heroīns. Tomēr ir iespējams parakties dažus slāņus dziļāk. Tad patiesībā redzams, ka atkarību fiziskajā līmenī rada ne tikai heroīns. To rada atsvešinātība, dzīves jēgas trūkums. Ķīmiski jā. Tomēr ir daudz gadījumu, kad cilvēki, jauši vai nejauši nonākuši heroīna lietošanā, tik daudzi nekļūst par hardcore džankijiem. Piemēram, ir kaut kāds pretsāpju līdzeklis pēc smagām kaulu operācijām. Ko pamatā ļoti daudz saņem veci cilvēki, jo tiem bieži gūžas un locītavas operē. Šis pretsāpju līdzeklis ir vistīrākā heroīna forma. Patiesībā ir divi pretsāpju līdzekļi – diacetylmorphine un  hydromorphone. Pēdējais esot pat ir stiprāks nekā heroīns.
Tomēr atkarība no šiem nemaz tik ļoti nav novērojama.
Pašam par pārsteigumu, es kaut kā nemaz nezināju, kādas ir heroīna paģiras. Sajūtas, izrādās, ir kaut kas līdzīgs gripai. Ņemot vērā to, cik atkarība jau ir spēcīga, arī šīs paģiras ir lielākas/mazākas.
Lielā mērā pēc sarunas ar Johann Hari, atkarību temats grozās ap vienu galveno lietu – dzīves jēgas, apkārtējo cilvēku, mērķtiecīguma, arī fizisko aktivitāšu trūkums. Kas ietver vienu un to pašu – lai dzīve liktos piepildīta. Lai neparādītos vietas ķīmiskajam smadzeņu disbalansam, kas tev varētu likt sajusties tukšam, izsmeltam, nevajadzīgam, atstumtam.
Es zinu, ka šis temats ir plašs un daudzslāņains. Un 200-300 vārdos neko īsti nepateiksi. Tādēļ vēl ilustrācijai par heroīnu padalīšos ar stāstu no Šveices, par kuru stāstīja arī Johann Hari.
Tas tā, tiem, kas visu bāž vienā katlā, saukdami par narkotikām. Visu nomelnojot un visu uztverot vienkārši. Šī vienkāršā lieta ir tāda – narkotikas – tas ir slikti, tādēļ aizliegsim tās. Un viss. Tālāk tad būvēsim cietumus, kuros liksim tos, kas lieto narkotikas.
Šveicē ir pilnībā legalizēts heroīns. Kopš tā laika Šveicē samazinājies heroīna lietotāju skaits. Kas vien jau ir vērtīga atziņa.
Ja nekas cits, tad pateicoties vienai no Šveices politiķēm Ruth Dreifuss, šis heroīna stāsts ir tik labs.
Tātad – ko saka Ruth Dreifuss. Kad dzirdam vārdus ‘narkotiku legalizācija’, ar to parasti saprotam – anarhija un haoss. Bet Ruth saka – kas mums ir tagad, pirms legalizācijas? Ir anarhija un haoss. Slepus cilvēki izplata slimības, veic noziegumus, lai tikai dabūtu heroīnu. (pie manis te pa Stabu ielu arī ļoti daudz redzu apdullušus).
Legalizācijas programma strādā šādi: ja tu lieto heroīnu, tad tevi novirza uz kādu no klīnikām jeb kā mēs Latvijā sakām – uz slimnīcu. Tad tev katru rītu 7, pirms tu ej uz darbu vai uz jebkurieni, kur nu tev jāiet, ieej slimnīcā un saņem savu devu. Turklāt ļoti augstvērtīgu un kvalitatīvu. Nevis kaut kādu apšaubāmu sūdu, ko tu savā reibumā bieži vari nopirkt uz ielas. Un tad dodies savās gaitās.
Plus municipalitāte tev sniedz milzīgu atbalstu, lai iekārtotu tevi darbā, palīdzētu sakārtot mājvietu utml.
Un tās ir precīzi divas pilnīgi pretējās lietas nekā tās, ko darām mēs. Mēs atņemam devu un mēs iemetam cietumā.
Ja mēs pamainām šo visu paradigmu, kādēļ cilvēki lieto narkotikas (uzreiz prātā nāk polivagālā teorija un sevis mierināšana, jo kaut kas nav kārtībā, par ko šeit rakstīju), tad jāmaina visa stratēģija.
Kopš Šveicē ieviesta šāda programma, Šveicē ir bijušas 0 pārdozēšanas. Kas interesanti, tad tajās klīnikās nav ierobežojumu. Cilvēki var saņemt jebkuru devu. Nav nekāda spiediena pārtraukt lietot. Taču ir ievērojami samazinājies to cilvēku skaits, kas lieto heroīnu.
Kad atbildīgajiem ekspertiem par šo heroīna programmu vaicā, kādēļ tā ir? Heroīns taču ir ārprātīgi atakrību izraisošs, un kā tā var būt, kad pie absolūtas heroīna pieejamības cilvēki var pārtraukt lietot? Atbilde ir pavisam vienkārša: mēs palīdzam šiem atkarīgajiem sakārtot lietas, viņiem kļūst labāk ar savu dzīvi. Un kad tev ir labāka dzīve, tad tev ir vēlēšanās būt skaidrā.

2. DEPRESIJA. Depresija nav TIKAI ķīmisks disbalanss

Es arī esmu to daudz dzirdējis. Mēdz apgalvot, ka depresija ir hormonāls un bioķīmisks disbalanss organismā, smadzeņu funkcionēšanā. Piemēram, serotonīna, dopamīna un citu neirotransmiteru nespēja pietiekami pašregulēties.
Šāda versija ir ļoti laba un atbalstāma, ja vēlamies pārdot pēc iespējas vairāk ķīmisku farmācijas līdzekļu, kas radīti, lai atjanotu šo balansu.
Pilnīgi noteikti, ka šādi gadījumi ir arī samērā bieži attaisnojami. Kad cilvēks ir tuvu pašnāvībai vai kaut vai vienkārši ir jādabū augšā, lai tas vismaz sāk uzņemt pārtiku un aiziet nokārtoties uz tualeti. Neapšaubāmi. Tomēr realitātē katram, kurš kaut nedaudz piedzīvo kādu smagāku gadījumu, jūtas par kaut ko nomākts, tam uzreiz izraksta zāles. Kā minimums – miega zāles.
Depresijas slimniekiem ir ieviesta tāda skala, pēc kuras tiek noteikts, kas un cik daudz ir efektīvs, lai ārstētu depresiju. Nevarēju vairs atcerēties, kā precīzi to sauca. Varbūt kāds komentāros var to ierakstīt. Taču ideja tāda. Ja kādam ir vidēji smaga depresija, bet viņš sāk lietot antidepresantus, tad viņa stāvoklis uz skalas uzlabojas par 1-1,5 punktiem. Salīdzinājumam, uzlabojot miega kvalitāti vai nodarbojoties ar fiziskām aktivitātēm šo rādītāju uzlabo par vismaz 10 punktiem. Šie 1,5 punkti var būt nozīmīgi, tomēr uz lietām jāskatās ir perspektīvā.
Tādēļ ar šiem apgalvojumiem es arī neatbalstu vienkārši farmācijas līdzekļu nelietošanu. Es tikai piekrītu tam, ka ir citi veidi. Turklāt, kas svarīgi, ir citi iemesli, kādēļ cilvēki tik masveidīgi sūdzas par depresiju, kādēl novērojams tik liels depresijas slimnieku skaita pieaugums. Un diemžēl pieaug arī pašnāvību skaits. Kā minimums – trauksme ir ārkārtīgi izplatīta lieta.
Kaut vai ja paslatāmies FB pasākumu nosaukumos, kādi arvien vairāk sāk dominēt.
Šis ir tāds anekdotisks gadījums. Kurš nekādā gadījumā nereprezentē visu Latviju. Tomēr iezīmē tendences.
Nesen Pēteris Urtāns un RigaBrain rīkoja lekciju par depresiju. Ieplānots tas bija Spiikiizii telpās. Tās ir mazas. Tādēļ izpirka šo pasākumu ļoti strauji. Tika sarīkots papildu pasākums. Jau nākamajās 10 minūtēs viss izpirkts. Tā nu tika nolemts vispār pārvākties uz lielāku auditoriju un šo pasākumu sarīkoja, šķiet, K-Sunī. Tas tāds mazs gadījums. Tomēr pamēģini izsludināt pasākumu ar atslēgas vārdiem – veģetatīvā distonija, depresiju un/vai trauksme. Redzēsi, cik tas populāri.
Nu nevar taču būt, ka kaut kas tik daudziem cilvēkiem pasaulē pēkšņi ir noticis ar smadzeņu bioķīmiskajiem procesiem…? Vispār jau var būt. Bet maz ticams. Vai tik drīzāk tas nav tādēļ, ka mūsu dzīvesveids ir saistīts ar to, ka pārāk maz cilvēciskā kontakta, pārāk maz iespēju mums uzstādīt vai īstenot savus mērķus. Tik daudzi no mums nodarbojas ar lietām, kuras mums nepatīk. Slavenais Gallup pētījums parāda, ka 87% cilvēku nepatīk savs darbs. Un bieži vien cilvēki pārstrādājas. Tas nozīmē, ka pavada lielāko dzīves daļu vietā un darot darbus, kas nepatīk.
Tādēļ drusku kā turpinājums no pirmā atraduma par heroīnu un narkotikām. Pētījums par žurkām. Žurkas dod priekšroku sociālām un mērķtiecīgām darbībām nevis heroīnam, ja tām ir iespēja izvēlēties.
Mums liekas, ka mums patīk būt vieniem, netraucētiem. Bet realitātē tā nav. Kad cilvēkiem pirms kāpšanas lidmašīnā prasa, vai viņi lidojuma laikā gribētu sarunāties ar nepazīstamu blakussēdētāju, tad vairāk nekā puse atzīst, ka viņi ne pārāk to vēlas. Taču tad viņi apsēžas blakus cilvēkam, kuram ir speciāli dotas instrukcijas sarunāties. Tad, izkāpjot no lidmašīnas, cilvēkiem vaicā, vai viņiem patika tas, ka notika saruna. Un vairāk nekā puse apstiprina.
Mums tikai liekas, ka gribam būt atstāti mierā, ka gribam savu privātumu. Tādēļ arī radām tehnoloģijas un iespējas tikai imitēt īstās darbības. Piemēram, sociālie tīkli imitē sociālo dzīvi. Taxify tev ļauj jebko darīt bez komunikācijas. AirBnB tev ļauj iztikt bez starpniekiem. Interneta veikali utt., utjp.
Ja šo sakombinē ar darbu, kas tev riebjas, plus vēl super sūdīgus ēšanas paradumus, bērnības traumas, mērķu trūkumus un/vai nespēja tos īstenot, lūk, tev pavisam viekārša un ātra recepte ceļā uz despresiju!

3. MEDITĀCIJA/JOGA. Nidra yoga

Vai tu zini, kas ir flow stāvoklis? Tāds viegls plūdums, tāda aizmiršanās. Kad tev viss padodas un tu saplūsti ar visumu.
Tas ir stāvoklis, kad racionālais prāts, ego, prefrontālais kortekss ir balansā ar pārējo ķermeni. Tie darbojas sinhroni kā Kembridžas universitātes airētāji.
No biohaking aspekta ir zināms, ka par veslības stāvokli, par nervu sistēmas fitnesu liecina sirds ritma variabilitāte. Kas izpaužas kā spēja lēkāt no simpatiskās uz parasimpatiskās nervu sistēmas režīmu. Spēja būt augšā un nonākt lejā. Un otrādi.
Simpatiskā nervu sistēma ieslēdzas, kad mums vajadzīga enerģija, aktivitāte un spridzināšana. Ik dienas tas ir vajadzīgs. Tas ir stress, kas mums vajadzīgs.
Savukārt, parasimpatiskā nervu sistēma ir aktivizēta, kad atjaunojamies, kad atpūšamies. Tā ir tik pat svarīga arī superaktīvajiem cilvēkiem. Un spēja pārslēgties no viena režīma uz citu ir tas, kas liecina par veselību. Faktiski slimību iemesli, imunitātes novājināšanās ir saistīta tieši ar šo.
Kad racionālais prāts kā aizsargmehānisms visu laiku slēdzas klāt, visu laiku visur saredz draudus (kas, starp citu, ir viens no evolucionārajiem uzdevumiem), tā ne līdz galam ļaujot ķermenim atjaunoties. Iekaisumi, hroniskas kaites ir rezultāts. Sevišķi, ņemot vērā, ka racionālais pārstāv tikai nelielu daļu no visa ķermeņa, bet uzvedas tā, it kā tas kontrolētu visus 100%, tad rodas milzīga nesaskaņa. Cilvēki zaudē samaņu stresa situācijās ne jau labprātīgi, vai ne? Tas tādēļ, ka prāts pārāk daudz vēlas kontrolēt. Taču ķermenis ar autonomo sistēmu priekšgalā parāda vidējo pirkstu.
Un ‘izrubī’ ķermeni no samaņas.
Nu tad, lūk, nidra joga ir rīks flow stāvoklim. Tāds kā trenažieris. Iemācīties sajust sevi kā vienu veselu.
Tas palīdzēs miegam, atjaunotnei, tas palīdzēs arī sajust savu spēju kapacitāti. Kas vispār tu spēj būt.
Praktiski tas notiek tā: atver, piemēram, youtube šo! Tā ir Yoga Nidra meditācija ar pavadījumu. Vispār ir daudz versiju. Katrs atrod to cilvēka balsi vai fona mūziku, kas ļauj sajusties komfortablāk.
Aizver acis un klausies. Ļoti svarīgi ir pilnībā nekustēties. Tev teiks, lai sev iestāsti, ka nedrīkst aizmigt. Tu sev to iestāsti. Vēl tevi aicina nospraust ieceres, mērķus un dzīves jēgu. Vienalga, ilgtermiņa vai uz rītdienu. Klausies, ko tev saka un domās dari, ko un kā tevi pavada.
Tekstā šeit praktiski nav iespējams atstāstīt visu. Tas ir jāsajūt.
Kad šo pamēģināju pirmo reizi, tad mēs bijām telpā vairāki. Tika teikts, ka šī Yoga Nidra aizņems 34 minūtes.
Es vēl nodomāju, ka samērā ilgi, lai gulētu ar acīm ciet un meditētu. Kolektīvā.
Kad atskanēja pēdējie vārdi, ka varot vērt vaļā acis, lēni sākt kustināt pirkstus un plaukstas, mani pārņēma teju vai neticība. Ka tiešām pagājusi vairāk nekā pusstunda.
Sajūtas bija grandiozas. Likās, ka biju aizmidzis. Taču nē, es biju nomodā. Vienkārši dziļi saslēdzies ar visu savu ķermeni un visumu. Lai cik ezotēriski tas arī neizklausītos. Lai arī tās būtu tikai manas iedomas. Taču es biju labi atpūties, un nebiju aizmidzis.

4. RĪKS. Pocket audio

Jau rakstīju, ka izmantoju Pocket, lai sagalabātu un vēlāk lasītu jebko, kas atrodams internetā. Lai nebūtu jaglabā vaļā n-tie tabi. Lai arī pati lasīšana būtu baudpilnāka, izmantoju šo aplikāciju. Baudpilnāka lasīšana tādēļ, ka redzams tīrs skaists teksts. Turklāt tas saglabā to vietu, kurā iepriekšējo reizi pabeidzi.
Pocket ir arī kā Chrome papildinājums. Tādēļ saglabātās lietas datorā automātiski saglabājas telefona aplikācijā. Tas papildinājums darbojas kā maza ikoniņa stūrītī, uz kuru tikai jāuzklikšķina.
Ja rakstu daudzums ļoti liels, tad tajā darbojas arī birku jeb tagu sistēma, lai vieglāk orientēties.
Tātad rīks pa pirmo zorti.
Taču pavisam nesen atklāju, ka Pocket ir vēl viena fīča. Kura vairs vispār nedod nekādus attaisnojumus nelasīšanai.
Aplikācijā ir pieejama opcija noklausīties tekstu audio formātā. Cik superīgi tas ir!
Nav laika, bet vajag daudz izlasīt. Jo gatavojies prezentācijai, gatavojies eksāmenam, vai vienkārši vēlies uzzināt jaunas lietas? Noklausies to visu audio.
Mīnusi ir divi:
– ne visi raksti pieejami pēc tam audio formātā; šķiet, ka saglabātie pdf’i pēc tam vairs nav kā audio pieejami;
– audio ir samērā nedabīgi skanošs. Tā kā automātiskie telefona atbildētāji. Klausīties nav tik pat forši kā dzīvu cilvēku sarunas. Tomēr tas ir miljons reižu labāk nekā nekas. Līdz šim vajadzēja apsēsties un veltīt speciāli laiku lasīšanai. Kamēr lasīji, neko citu darīt vairs nevarēji. Tad tagad tu vari mizot burkānus, gatavot vakariņas un klausīties. Un nav vairs arī attaisnojuma, kādēļ būtu jāturpina pirkt roltoni. Tagad tev ir laiks gatavot vakariņas pašam un vēl mācīties!

5. SĀPES. Ir tikai signāls. Ar kontekstu.

Nezivērsīšu šo tematu plaši. Vairāk kā tādu domu spēli/eksperimentu.
Tātad – atradums ir tas, ka sāpes ir no konteksta atkarīgas. Sāpes ir tikai signāls mums pašiem, lai mēs sevi nesabeigtu. Ja tu uzliec roku uz uguns, tad tev sāp. Un labi, ka tā. Jo, ja nesapētu, tad mēs visi staigātu ar apdedzinātiem ķermeņiem. Tu pat varētu nepamanīt, kā pie ugunskura tev jau ir nodegušas pēdas.
Tajā pat laikā ir sāpes, kuras mēs speciāli vēlamies, kuru klātbūtne mums ir vajadzīga. Kurām pateicoties daudzi no mums sajūtas dzīvi. Un mēs priecājamies, ka varam šādas sāpes piedzīvot.
Piemērs: ļoti intensīva treniņa laikā. Tu pumpējies. Pildot pašu pēdējo piepumpēšanās reizi, tavā ķermenī, muskuļos parādās sāpes. Tu zini, kas tas ir. Tu priecājies. Jo beigu beigās tas jau arī bija tas mērķis – darīt līdz t.s. ‘es vairs nevaru’. Vai cits piemērs, kuru zina aukstummīļi, ziemā peldēties gājēji. Tās sāpes, kādas ir kājās, pēdās un kāju pirkstos. Arī ķermenī, vai pat galvā, ja samērcē. Briesmīgi sāpīgi tas ir, vai ne?
Tomēr mēs to darām. Un arī pēc tam šad un tad sāpīgi. Līdz vēl drusku vēlāk sajūtamies grandiozi.
Tagad iedomājies šīs pašas sāpes. Identiskas uz mata tādas pat sāpes, pamostoties no rīta. Tev iestātos pilnīga panika. Tu domātu, ka jāsauc ātrā palīdzība.
Atšķirība tavā reakcijā ir atkarīga tikai no konteksta. No apkārtējiem apstākļiem un kādu vērtību tu piešķir tiem.
Tas ir par fiziskām sāpēm. Protams, ka iemesli no rīta šādām sāpēm tiešām varētu būt saistīts ar kaut ko ļoti nopietnu, jo nav bijušas nedz pumpēšanās, nedz aukstums. Bažām būtu pamats. Tomēr mans uzsvars šoreiz vairāk uz to, ka uz vienu un to pašu sajūtu mēs spējam raģēt tik atšķirīgi.
Tagad par emocionālām un garīgām sāpēm. Šeit ir līdzīgi. Teiciens – sāpes ir neizbēgamas, ciešanas ir pēc izvēles.
Ciešanas rodas par notikumiem, kas rada emocionālas sāpes. Tas var būt jebkas, kas mūs var satraukt. Daudziem notikumiem ir reāls pamats. Nav viss saldi un rožaini. Dzīve ir skarba. Tomēr reāgēšana uz tiem notikumiem un uz šādām sāpēm var tikt attiecināta kā piemērā ar fiziskām sāpēm.
Par to jau arī ir visa meditācija, apzinātība un rūdīšanās. Kā nevis azibēgt no sāpēm (jo to nav iespējams izdarīt), bet kā iemācīties izvēlēties-neizvēlēties ciest.
Par to ir jāstāsta.
Jo diemžēl liela daļa cilvēku dara lietas, dzīvo dzīves, cenšoties tikt laukā no sāpēm. Mēģina iekārtot dzīves tā, lai sāpes vairs nekad nerastos.
Un viņi konstanti feilo.
Jo tas nav iespējams.
Tad viņi pārdzīvo, sevi vaino, ka nespēj kaut ko.
Jo visu laiku rodas jaunas sāpes. Tā teikt – viņi neadresē īsto veidu, netrenē sevī īstās lietas. Es jau neesmu kāds, kas baigi labi visu pārzina. Var būt, ka nav, kā es tagad te rakstu. Taču mani novērojumi par to, kā citi dara un kas sanāk, un arī pēc manis izvēlētā ceļa, varu atzīt, ka šāda taktika strādā. Proti, trenēties izvēlēties, kā reaģēt. Un nevis iet prom no sāpēm. No tām bēgt. Taču tās tāpat kā ēna laternu gaismā – šad tad ir aiz muguras, šad tad zem tevis, bet šad tad tev arī priekšā.
Posted in 5 lietas and tagged , , , .