#166 – 5 atradumi: arī Mikelandželo ir nedrošs, noteikumi un disciplīna, un labdarība kā blakusprodukts [no 28.oktobra]

1. RAKSTS. Par veselību un kur tā mīt.

Uzdūros kādam ļoti labam rakstam. Galvenokārt tādēļ, ka tas savā netipiskajā kārtā ir pozitīvs, bet vienlaicīgi negatīvs. Reālistisks. Un nereāls. Kas gan dod, gan nedod atbildes. Tieši tāpat kā dzīvē. Tādēļ tas arī izcēlās citu rakstu vidū. Ja vienā teikumā – raksts par to, ka slimības ir galvā. Ka viss ir galvā.

Tās, protams, ir muļķības.
Tādā ziņā, ka tehniski nekas nav galvā, bet gan visa ķermeņa nespējā darboties sinhroni, lai, kad vajag, iespringtu, un, kad vajag, atkal atjaunotos. Kolīdz šis līdzsvars izjūk, pat par nanodaļiņām, tā disbalanss izpaužas kā slimības. Gan nopietnas, gan sīkas ķibeles.
Viss, kas mums ikdienā būtu jādara – jāmeklē, kā pēc iespējas ātrāk un stabilāk panākt šo līdzsvaru.
Tomēr neskatoties uz šo tehnisko detaļu, tas ir labs raksts! Raksta nosaukums “Lai būtu vesels, jādzīvo priecīgi, nevis veselīgi
Ir arī vēl kāda problēma ar šī raksta nosaukumu. Tāpēc, ka tas paredz ierosinājumu, kuru nav iespējams izpildīt tikai sagribot. Tādi ierosinājumi, kā – “nestreso, esi pozitīvs, nebaidies!” ir tukša skaņa. Vēl ļaunāk.
Vispār viena liela daļa stresa rodas tādēļ, ka mums šķiet – pasakot sev kaut ko jeb iestāstot, ar to ir gana. Un tad, kad tas nenotiek, sevi vainojam. Nosaucam sevi dažādos vārdos, apzīmēdami par slinkiem, nespējīgiem utt.
Nav ko izvērst garu rakstu par rakstu, kurš pie tam ir latviešu valodā. Vienkārši izlasi un padomā!

2. NOTEIKUMI. Ar noteikumiem ir brīvāk.

Tādēļ reliģijas ir noteikumu komplekts, kas cilvēkiem liek justies brīvākiem.
Pagājušā nedēļā uzstājos Subject Creativity. Par to liels paldies man jāsaka organizatoram Mārtiņam Gineitim un komandai!
Ar klausītājiem dalījos ar vienu lietu, par kuru samērā bieži runāju – par disciplīnu un noteikumiem. Dzīvot dzīvi tā, kā vēlies, var tad, ja pēc iespējas izslēdz kārdinājumus, kairinājumus un notifikācijas.
Kā vecais labais Mērfija likums saka – ja kaut kas var iet greizi, tad tas noteikti aizies greizi.
Veģetatīvā distonija, trauksme un visas t.s. modernās saslimšanas bieži vien rodas no tā, ka pārāk daudz mēģinām to gūzmu ar signāliem un kairinājumiem apstrādāt. Tas prasa gribasspēku. Taču gribasspēks ir muskulis. Tas ir kā bicepss. To var izmantot, taču tas ir jāatpūtina. Visas dienas garumā to piepūlēt nav iespējams. Tad tu atlaid to muskuli. Tajā brīdī signāli turpina gāzties virsū. Un tev vairs nav nekādu aizsargmehānismu, kas pasargātu. Tieši tas ir tas brīdis, kad Mērfija likums nostrādā un viss aiziet greizi.
Reliģijas un dažādas tamlīdzīgas organizācijas bieži vien ir efektīvas un kalpo cilvēkiem kā labs patvērums noteikumu dēļ. Ņemsim kristīgo baznīcu. Gan baušļi, gan citi ikdienas noteikumi, kurus baznīca izstrādājusi, ir labs ceļvedis visiem tiem, kas paši nespēj sev izvirzīt mērķus un kontrolēt ikdienu. Tas jau arī ir tas plāns. Lai dzīvotu ar jaudu un labsajūtu, jāsamazina atkarība no apzināti un ar gribu veidotiem lēmumiem. Jo tie tērē enerģiju. Jāautomatizē viss, cik vien var. Lēmumu pieņemšana un uz gribasspēku balstīta pieeja jāiedarbina lietām, kurām ir liels svars. Un lietām, kuras ar tevi var notikt neparedzēti. Tas, kas dzīvē parādās neregulāri. Viss regulārais ir jāpadara par automātisku, disciplīnas koordinētu lietu.
Neesmu obligāti baigais reliģiju un noteikumu, kurus izstrādājusi kāda konkrēta organizācija, fans. Vienalga – vai baznīca vai Zemgales priekšpilsētas kultūras nams.
Ir lietas, kuras mums parādās katru dienu, kuru automatizācija ir tikai loģiska. Piemēram, ēdam, ejam gulēt, mostamies, velkam drēbes katru dienu. Vienādi. ‘
Kādēļ lai šo nepadarītu par automātisku? Un lēmumus pieņemam nedomājot. Kādas drēbes, cikos un ko ēst. Cikos iet gulēt. Kolīdz sākam novirzīties no ierastā, tā sākas stress, jo liekas, ka tu vairs neko nekntrolē. Tu tāpat neko nekontrolē. Taču sajūta, ka plus mīnus spēj orientēties tajā visā gūzmā, pasliktinās.
Mans atradums nav tādēļ, lai kaut kā slavētu reliģiskās organizācijas ar to striktajām pieejām. Šo vairāk vēlējos izcelt, lai parādītu, kādus principus jāpiekopj, lai dzīve kļūtu kaut nedaudz patīkamāka. Lai visas automātiskās lietas notiktu bez iespringuma, bet visas neautomatizējamās lietas atliktu dzīvē kā baudas resurss. Lai  īpaši spilgti varētu izjust to, ko tāpat ieplānot nevar.

3. IESTRĒDZIS. Liela daļa cilvēku dzīvo klusā izmisumā.  

Citreiz lūdzu cilvēkiem pacelt roku. Pacelt roku par iecerēm, plāniem un lielajiem dzīves mērķiem, pacelt roku, vai ir tādas lietas. Tie, kas zina, ceļ rokas. Neceļ tikai tie, kuri vienkārši nezina, ko vēlas. Taču visi kaut ko vēlas. Visi.
Tu tagad lasi un domā, ka esi viens/-a no tiem. Vai nu tu zini, ko gribi vai nē, bet ļoti liela iespēja, ka neko nedari lietas labā.
Par to tad arī ir šis atradums. Teiciens. Pat ļoti populārs. It kā runā par vīriešiem, tomēr ir visiem un par visiem. Par to, ka cilvēki dzīvo dzīvi klusā izmisumā. Par to, ka nekas ar viņiem nenotiek. Ka neuzdrošinās kaut ko jēdzīgu dzīvē pasākt. Jo ir tik daudz kā, ka it kā traucē un stāv ceļā. Taču pārsvarā tie ir sev iestāstīti stāsti. Un arī daudzi apkārtējie un tuvie diezgan skarbi ir pret to, ka tu sāc dzīvot jēdzīgāku dzīvi.
Neviens negrib izlekt un zīmēties. Kā tas tagad izklausītos, ja tu savā tipiskajā dienas ritējumā izdomātu sākt darīt kaut ko jaunu un tavam statusam neatbilstošu. Kas tas tāds tagad būtu? Neviens to nesaprastu. Nāktos grūti, jo tev prasītu paskaidrot. Kas tas tāds tagad ir? Kāpēc tu dari to, ko dari?
Tev droši vien teiktu, ka mēs tā nedaram, ka tas nav mums (domājot ģimeni vai plašāku sociālo grupu) pieņemts utml. Vari pamēģināt sākt ar ēdienu. Pamēģini savā ierastajā lietu kārtībā pagatavot pēkšņi jaunas ēdienu variācijas.
Agrāk, vadot labas garšas seminārus, diezgan bieži, sevišķi no dāmām dzirdēju, ka visi tie interesantie un veselīgie ēdieni ir nereāli. Lai pagatavotu mājās konservatīvajiem vīriešiem. Tie neko jauno nepieņemot.
Taču visdrīzākais, viņi ir tik dziļi paši sevī apslāpējuši jebkādas vēlmes kaut ko sevjēdzīgu darīt. Un tas savukārt noticis tādēļ, ka paši kādreiz savu vaļību dēļ ir  “atrāvušies”.
Tā nu viņi neuzdrošinās ne tikai kaut ko darīt, bet arī sapņot. Tomēr dzīvo klusā izmisumā. Kā to savulaik labi pateicis Henry David Thoreau. Liela cilvēku daļa dzīvo klusā izmisumā.  “The mass of men lead lives of quiet desperation.”

4. LABDARĪBA. Labdarība kā blakusprodukts jeb Marginal Charity.

Labdarība ne vienmēr ir ziedot kaut ko. Kā mēs parasti asociējam – labdarība ir apzināta laba darīšana. Sarūpēt kaut ko kādam, kam to vajaga. Ja tev ir daudz. Nu vai vismaz, ja tev ir vairāk nekā tiem, kam ir mazāk.
Uzsvars ir uz – apzināta. Jo tāpat, ja tavas rīcības un darbības rada pozitīvus blakusefektus, to parasti mēs par labdarību nesaucam. Un jāsaka – diemžēl nesaucam…
Robin Hanson, kura grāmatu “Elephant in the brain” es nesen izlasīju, iepazīstināja ar konceptu, kas man liekas, lai cik banāli tas arī neizklausītos, būtu jāmāca skolā.
Atkāpei. Par to, ko bērniem vajadzētu mācīt skolās. Man tikko kā, rakstot šo, ienāca prātā ideja. Es šad un tad runāju par mentālajiem modeļiem, jo tie atvieglo dažādu lietu uztveri. Taču pats galvenais – atvieglo šo lietu ieviešanu ikdienā. Tādēļ doma, kuru nu jau varētu pat domāt kā īstenot – mācīt bērniem mentālos modeļus. Un tad nu kontekstā ar to, ka bērni šad un tad vaicā, lai tiem skaidro pasaulē notiekošo, der mentālais modelis par labdarību uz robežas starp savu izdevīgumu un sabiedrības labumu.
Mums sabierībā iegājušās vien dažas lietas, kuras varētu klasificēt kā robežlabdarību jeb marginal charity.
Turklāt tas arī ne līdz galam un ne vienmēr strādā. Proti, paturēt atvērtas ieejas durvis kādam, kam ir aizņmtas rokas. Vai arī, ja tu aizej kempingā pie ugunskura vietas un tur ir kāda pirms tam atstāta alusbudža vai maisiņš, tad tu to arī savāc pie viena.
Ko tad tas nozīmē tādā plašākā bildē? Tas nozīmē – ja veicot jebkādas darbības, kuras dari tikai un vienīgi savam pašlabumam, tu izdari varbūt kaut ko minimāli pa virsu. Kaut ko tādu, kas tev diži daudz neko vairāk nemaksā, enerģiju neprasa. Taču citiem un sabiedrībai tas ir pietiekami nozīmīgs ieguvums.
Robin Hanson savā “overcoming bias” blogā apraksta dažādus piemērus. Taču doma ir izcila. Ja tev ir padomā dažas lietas, kuras tu gribi darīt neatkarīgi no tā, vai tas pasaulei kaut ko dos, tad pamainot savu trajektoriju tikai nedaudz, var uzlabot dzīvi daudziem.
Cilvēki jau savā būtībā nav ļauni. Bieži vien egoisms ir dabisks. Problēma pārsvarā ir tā, ka egoistiski cilvēki nezina šādu konceptu. Tie pat nav iedomājušies par kaut ko tamlīdzīgu. Ja šāda pieeja būtu plaši zināma, tad atkristu vajadzība pēc labdarības organizācijām. Tad cilvēki veiktu labus darbus uz sava egoisma robežgadījumiem. Labs rezultāts būtu gadrīz kā blakusefekts.

5. AUGSTĀ MĀKSLA. Mikelandželo un Cappella Sistine jeb Siksta kapelas freskas. 

Dārgais draugs! Šī man ir uzmundrinoša uzruna.
Tu droši vien ļoti bieži esi par sevi nepārliecināts. Tevi moka trauksmainas sajūtas, bailes un nedrošība par to, kas būs rīt. Tu arī droši vien neesi pārliecināts/-a par to, ko dari jau šodien.
Tev bieži vien liekas, ka citiem apkārt viss izdodas. Ka citi kaut kā pa dzīvi raiti un droši pārvietojas uz priekšu. Ka par visu padomāts, viss sanāk, panākumi krājas čupiņā. Ka citi ir labi un rūpīgi pārdomājuši, ko viņi dara. Ar ko nodarbojas.
Tev gan tā nav. Tu neesi līdz galam drošs. Vai šis projekts, vai šī pieeja, vai šādi uzrakstīts e-pasts un teikums ir pareizais. Vai tas ir labākais. Tādēļ tu labāk bieži neko nedari. Un ja tā gadās par daudz un pārāk ilgi, tad Tu droši vien jūties nedaudz iestrēdzis.
Vai Tev bieži liekas, ka pavediens slīd laukā no rokām? Vai Tev arī drusku ieilgusi neveiksmju sērija jau rādās kā diagnoze? Ka vairs nekad no šī neizkļūsi?
Man viens draugs pirms kāda laika diezgan skarbi sev un drusku arī pārējiem paziņoja, ka esot sapisis (tieši tādu vārdu lietoja) savu jaunību.
Kad ārā apmācies un auksts, ir tiešām lielas grūtības noticēt, ka var būt arī silts un saulains laiks. Tev tā ir?
Man tā ir. Kaut vai tagad, kad rakstu šis rindas.
Kā tā var būt, ka nekas nav citādi mainījies, bet vienā dienā tu jūti, ka viss ir labi, bet jau nākamajā – viss ir tādā pakaļā, ka netici sev vispār. Nekas taču nav mainījies. Labi, varbūt šis tas drusku. Bet ne jau tādēļ tev jāsāk justies bezcerīgam un nevērtīgam.
Prokrastnācija, iestrēgšana, depresija, stress, neticība saviem spēkiem. Nespēja no rīta kāpt laukā no gultas. Jo neredzi nekam jēgu. Dziļi iekšā zini, ka var būt arī citādāk, tomēr tavas sajūtas Tevi primāri mēģina ievest tur, kur ir tikai tumšs, auksts un mitrs.
Un tādēļ gribu padalīties ar fenomenāli labu atradumi. Par kuru man vēl līdz šodienai nebija ne mazākās jausmas. Es to būtu varējis iedomāties, ka tā varētu būt gadījies ikvienam. Un tomēr nezināju.
Kaut kādā ziņā pat jūtos dzīvāks nekā jebkad agrāk.
Jo kas tad bija noticis.
Izrādās – mākslinieks, viens no pasaules lielākajiem kultūras dižgariem, ģēnijs Mikelandželo bija turpat, kur tu.
Kad viņam pasūtīja izdarīt kādu darbu, kurš vēlāk kļuvis par vienu no izcilākajiem mākslas darbiem pasaules vēsturē – Siksta kapellas freskas – viņš mocījās. Viņš vēstulēs draugiem pauda grandiozākās šaubas par to, ko dara. Viņš sevi uzskatīja par tēlnieku, ne gleznotāju. Viņš mēģināja no šī uzdevuma atkratīties kā no zobārsta apmeklējuma. Viņš bija bailēs, tāpat kā Tu. Jo mēs tur esam visi.
Tāpēc nomierinies un apzinies, ka Tu šai ziņā esi tāds pats kā citi. Kad ieraugi kādu ģēniju, kādu, kuram viss izdodas – tad zini – viņš/viņa ir tikpat nedroši par sevi.
Lai veicas paveikt ko lielu! Par spīti bailēm un nepārliecinātībai. Tāpat izdosies!
Posted in 5 lietas.