#163 – 5 atradumi: atzīsti savas vājības, 5 traumu saknes un par holesterīnu [no 7. septembra]

1. VESELĪBA. Holesterīns – eksogēns un endogēns.

Man mazliet pakūpēja galva.
Ja gribi pakūpināt arī tu, noklausies Peter Attia podkāsta ‘The Drive’ 19. sēriju. Tajā Peter Attia sarunājas ar Dave Feldman par to, kas tad notiek mūsu organismā ar holesterīnu.
Es pat nemēģināšu šeit neko atstāstīt.
Man tikai iekrita viena lieta ausīs. Saistībā ar Ancel Keys, kurš lielā mērā vainojams pie holesterīna vainošanas sirds un asinsvadu slimību izraisīšanā.
Tomēr, kā izrādās, pat viņš – Ancel Keys – zināja un atzina, ka holesterīns asinīs mēdz būt eksogēnais un endogēnais. Endo – nozīmē no iekšas, ekso – no āras. Un pat Ancel Keys zināja, ka holesterīnu no āras cilvēks uzņem labi ja 10%. Tādēļ holesterīnu saturoši pārtikas produkti nekādā tiešā veidā neatstāj efektu uz holesterīna dadzumu. Citādāk tas ir ar piesātinātajiem taukiem.
Ar tiem pastarpināti ķermenis saražo holesterīnu. Taču apgalvojums, ka holesterīnu saturoši produkti, kā piemēram, olas, rada tiešu holesterīna līmeņa asinīs palielināšanos – ir ļoti meladīgs.
Tāds, lūk, atradums.

2. IZVĒLE. Īsākais vs ātrākais ceļš. Shortest vs. fastest

Kā šai video var redzēt, tad īsākais ceļš nav visātrākais. Tāpat šī metafora darbojas arī dzīvē. Ne vienmēr, bet darbojas.
Šo video rādīju saviem bērniem. Mēģināju viņiem pastāstīt, ka ne vienmēr īsākais ceļš visātrāk novedīs pie rezultātiem. Viņi nesaprata. Varbūt nesaprata. Bet dzirdējuši viņi šo būs. Varbūt kādā brīdī tas saslēgsies.
Taču melotu, ja teiktu, ka tikai viņiem gribēju nodot šo vērtīgo mācību. Saviem bērniem to teikdams, patiesība teicu to pats sev. Pašam sev samērā bieži jāatgādina, ka visīsākais ceļš bieži vien ir visilgākais.
Šī ziņa vispār ir par to, ko angliski dēvē par delayed gratification jeb atlikto atlīdzību.
Tā mums vienmēr rada dilemmiskas domas. Ap šo grozās tad viss, ko gribam, bet nedaram. Zinām, kā ir pareizi, tomēr darām to nepareizo. Ar vieglu roku izvēlamies nelielu labsajūtu tagad pret lielu labsajūtu nākotnē.
Students labāk iet uz krogu tagad, nevis mācās. Labāk kūku apēst un uz minūti sajust kūkas saldo baudu tagad, nevis labās sajūtas, ka spēji kūkai pateikt nē un nomest tauku slāni no vēdera.
Kāpēc mēs tā izvēlamies?
Divas vai pat trīs lietas te spēlē lomu.
Bieži vien acis mums melo. Mūsu maņu orgāniem nemaz tik ļoti nevar uzcēties. Tie mūsu smadzenēm signalizē par lietām, kuras ir vajadzīgas izdzīvošanai nevis racionājam prātam. Tas būtu viens.
Otrs, trūkst pacietības. Kad viss apkārt kļūst straujšs un dinamisks, tad rodas otra ilūzija – ka arī mums vajadzīgi ātri rezultāti. Arī tas ir normāli. Tadā ziņā, ka izplatīti un tipiski. Te pretim lieku savu mentālo modeli, ko saucu par – ‘viss labais prasa ilgu laiku’. Tas no manas 1-minūtes-triku sērijas.
Nu un trešais visbeidzot ir pats svarīgākais un pats noteicošākais. Mēs vairāk par visu alkstam būt drošībā. Proti, tādā drošībā, ko mūsu autonomā nervu sistēma tulko kā drošību. Nevis, ko mūsu mazā neokorteksa daļa tulko kā drošību.
Autonomā nervu sistēma ar vegus nervu priekšgalā rūpējas par to, lai mēs būtu fizioloģiskā drošībā. To dara caur signāliem, kādi mūsos ir iekodēti, sevišķi no pirmajiem septiņiem dzīves gadiem. Tātad bērnībā.
Nespēja attūrēties no saldumu ēšanas var būt gan metabolisma un organisma enerģijas apmaiņas izpausme, gan arī kļūdains nervu sistēmas drošības traktējums. Mums ir vajadzīgs mierinājums (kā drošības sajūta). Šis mierinājums var izpausties kā pārmērīga saldumu ēšana.
Es pats ļoti labi zinu, ka nespēju atvērt vaļā vienu epastu, lai izlasītu to, ko zinu, kas tur rakstīts.
Iedomājies! Es pat zinu, kas tur rakstīts un nezin kāpēc turpinu izvairīties vienkārši no izlasīšanas.
Taču tagad, daudz labāk izprotot nervu sistēmas darbības mehānismus, es zinu, kāpēc nespēju to izdarīt. Tādēļ, ka mana autonomā nervu sistēma spiež manam apzinātajam un racionālajam prātam klusēt un to nedarīt. Tā grib mani paturēt drošībā no tā, ko tur reāli ieraudzīšu. Tā tas notiek ar visām psihiskajām traumām, kas tiek nospiestas zemapziņā.
Mans uzdevums šādos brīžos ir atrast sasinhronizēšanos starp tiem dažiem niecīgajiem procentiem racionālā/ apzinātā prāta un visa pārējā ķermeņa, kuru autonomi vada autonomā nervu sistēma.
Metodes ir dažādas. Tā pati metode “Kljuch”, par kuru rakstīju te! Vai arī meditēšana un jebkāds cits veids, kas salauž iestaigātos ceļus.
Galu galā autonomā nervu sistēma redz tikai īsāko ceļu, nesaprotot, ka tas nav pats ātrākais ceļš.

3. TRAUMAS. Par traumām – 5 traumu cēloņi/ iemeli.

No sarunas ar to pašu Peter Attia un psihiatru Paul Conti, par to, kas ir 5 saknes traumām. Šoreiz runa ir par psiholoģiskajām traumām. Pie kam runa šoreiz vairāk būtu par smagām – tādām, kas atstāj sekas. Tādām, par kurām cilvēkam bieži vien nav ne jausmas. Mēs sevi sabotējam un ieslēdzam kaut kādos velna dančos, un ikdienā izjūtam lielu psiholoģisku diskomfortu, kā rezultātā novērojam milzum daudz dažādu izpausmju. Atkarību, jocīgas uzvedības vai vēl kādās citādās formās. Daļēji par šo jau pieskāros atradumā par taisnāko un īsāko ceļu.
Šoreiz vairs nerunāšu par izpausmēm. Bet gan drīzāk par to, kādi tad ir notikumi, kuri traktējas kā traumas.
5 traumas saknes. Klāt likšu arī oriģinālo angļu vārdu, jo tulkojumi ne vienmēr ir precīzi.
    • Izmantošana jeb Abuse (fiziska, emocionāla, seksuāla vai garīga)
    • Atstāšana novārtā jeb Neglect
    • Pamešana jeb Abandonment
    • Ģimeņu dinamikas traucējumi jeb Enmeshment. (Tajā ietilpst tādas lietas, kā emocionālie incesti, neveselīgas vecāka – bērna attiecības kā līdzīgs ar līdzīgu, bez skaidri definētām robežām utml.)
    • Pieredzēt vai būt lieciniekam traģiskos notikumos jeb Witnessing of tragic events
Atbilstoši Conti, vismaz kādu vienu no šiem punktiem ir pieredzējis ikviens cilvēks.
Tieši tādēļ nav tādu cilvēku, kuriem pieaugot nebūtu jebkāda slēpta traumatiska pieredze, kura ļoti bieži izpaužas citādās formās. Kā jau minēju – tās ir atkarības, tās ir apsēstības, nespēja kaut ko darīt, attiecību problēmas utt., utjp.
Vārdu sakot, viss atkal atgriežas pie tā paša iepriekšējā koncepta par autonomās nervu sistēmas vēlmi meklēt sev drošību. Kur drošība šajā gadījumā ir vecais reptīļu sastingšanas režīms. Kas reptīļiem ir vairāk atbalstošs. Jo tad samazinās metabolisms, elpošanas un asinsrites sistēmas ritms. Samazinās sāpju slieksnis.
Vārdu sakot – īsta izdzīvošanas taktika.
Tikai reptīļiem tas strādā, jo viņu prasības pēc skābekļa un smadzeņu aktivitātes ir krietni mazākas nekā zīdītājiem. Sevišķi cilvēkiem. Tādēļ, mums nonākot šai režīmā, nekas neuzlabojas. Tas ir kā pārpalikums no tiem laikiem, kad izdzīvošanas jautājums bija burtiski katras dienas jautājums.
Mēs taču no rīta nepamostamies ar jautājumu vai pat centrālo uzstādījumu – vai un kā es šodien izdzīvošu. To pieņemam par definīciju, ka šodiena būs tik pat droša kā vakar. Tādēļ arī šī noslēgšanās un iestrēgšana ir tik neciešama, jo tā nenozīmē izdzīvošanu. Racionālais apzinātais prāts to saprot un tās ir ciešanas, ko jūtam.
Šis atradums nav mēģinājums palīdzēt atrisināt kādu no 5 traumas saknēm. Drīzāk pamest domu, lai apzinātos, ka visi esam šai vagonā.

4. STOICISMS. Stiprās un vājās puses.

Ryan Holiday ir jauns čalis, jauns talants. Kurš savos drusku-zem-30 gados paspējis sarakstīt ne vienu vien grāmatu. Dižpārdokli jeb bestselleru. Obstacle is the way. Ego is the enemy. The daily stoic.
Lielākoties šis čalis ir atbildīgs par to, ka Silīcija ielejā Stoicisms un Seneka ir kļuvuši ļoti populāri.
Kas ir stoicisms? Par to arī ir atradums. Stoicisms ir filozofijas virziens, vai pareizāk sakot – tā ir prakse.
Tāpat kā budisms un jūdaisms mazāk ir reliģija, cik prakse. Kā atkāpe, man likās diezgan interesanti tas, ka jūdaisma rabīni pat viens otrs uzskata, ka ticība dievam nav tik obligāti, kamēr vien praktizē visas praktizējamās lietas.
Tāpat arī stoiķi runā par lietām, kuras darīt. Par praksi. Un tas viss jau pirms vairāk nekā 2000 gadiem. Ja tā padomā, tas nav nekāds pārsteigums. Tāpēc, ka cilvēki nav diez ko mainījušies. Tas, ka mums ir telefoni un lidmašīnas, neko daudz dziļākajā būtībā nemaina. Kā augstāk minēju par traumām un autonomo nervu sistēmu – mūsu iekšējie iebūvētie psiho-bioloģiskie mehānismi ir tādi paši. Par to tad arī ir stoicisms. Seneka, Kato, Marks Aurēlijs – spilgtākie no stoiķiem – šo labi apzinājušies un izveidojuši sev prakses, kā atpazīt savus limitus un rīkoties par spīti savām un citu vājībām.
Pats atradums ir Ryan Holiday frāze kādā intervijā. Frāze par cilvēka spēcīgajām pusēm. Ryan saka, ka stiprs cilvēks ir nevis tāds, par kura stiprajām pusēm mums ir zināms. Vai kā pierasts, ka tas ir cilvēks ar tikai stiprajām pusēm.
Stiprs cilvēks – pēc Ryan Holiday – ir tāds, kurš vienlaicīgi ir stiprs un vājš. Un kurš to saka. Jo savu vājo pušu atzīšana ir stipra cilvēka liecība.
Domāju, ka nevienam šo rindu lasītājam šāda atziņa nav nekas jauns. Taču vienmēr ir vērts to atgādināt katram pašam sev.
Turklāt runa nav par kaut kādu darba interviju stereotipisko slikto īpašību definēšanu, lai izklausās, ka tā ir stiprā puse. Kā to nereti var dzirdēt. Piemēram, klasika kā atbilde uz darba pārrunu intervētāja jautājumu, kas ir tavas vājās puses. Atbilde – esmu perfekcionists. Vai esmu pārāk precīzs. Šādu atbildi ikviens jau atpazīst kā bulšit atbildi.
Šeit es runāju par autentisku slikto īpašību atzīšanu. Piemēram, es kavēju. Jo es kavēju. Daudzi to zina. Es ļoti cīnos ar šo. Pēdējā laikā esmu samērā labi to atpazinis un pārvarējis. Esmu šim veltījis daudz enerģijas. Taču tas šad un tad tomēr gadās. Tā arī darba devējam teiktu.
Kāds padomātu, ka šāda tipa cilveki nav vajadzīgi darbā. Tomēr kāds pdaomātu, ka šāda problēma ir raksturīga vēl vienam otram. Iespējams saklausītu, ka cilvēks zina savus limitus un strādā pie tiem. Un tādā garā.
Ar visu šo negribu apgalvot, ka esmu spēcīgs cilvēks. Tomēr vismaz sev iekšēji katram vajadzētu padomāt par to, kas katram ir vājās puses. Neaizmirstot arī par spēcīgajām.
Esi spēcīgs un atzīsti savu vājumu!

5. MŪZIKA. Un atkal par koverversijām.

Varbūt arī izvēlos vieglāko ceļu, rakstīdams par mūziku. Gan tādēļ, ka lielu daļu droši vien tas neinteresē tik ļoti kā kādas interesantas idejas. Un no otras puses tādēļ, ka arī man pašam mazāk jāiespringst.
Tagad nostrādāja drusku tieši šis elements. Jo 2-3 dienu laikā vajadzēja jau tikt galā ar 10 atradumiem.
Un maz teksta, īsi rakstiņi mans iekšējais cenzs saka, ka ir paviršāk nekā garāki rakstiņi.
Tā nu šoreiz atkal piedāvājums no Lounge FM radiostacijas, kurā joprojām valda koverversijas un atdarinājumi. Tikai šoreiz viena koverversija, bet otrs gabals varētu tikai likties kā koverversija. Taču patiesībā ir oriģināls daudz pazīstamakai koverversijai.
Abi tādi, kuri samērā izteikti atšķiras no oriģinālā un populārā.
Koverversijās jāvērtē pēc tā, vismaz man tā liekas, cik ļoti jaundarinājumi pretendē pat uz labāku skanējumu. Tādi ir:
Papa was a Rolling Stone – (David Alizando mix)
Pirmajā gadījumā šī koverversija kļuvusi par izteiktu sajūtu un romantiska vakara noslēguma dziesmu. Par tādu, kuras pavadībā iekrist gultā un darīt visu to, ko romantiskos vakaros dara. Kā pašā dziesmā arī vārdi suģestē: “Slowly we make love”.
Kad nav neviena apkārt, kas traucētu. Nav tik daudz alkohola, ka traucētu un viss ir paredzēts tikai trakām sajūtām. Dziesma burtiski hipnotizē uz šādu vakaru.
Otrā dziesma. Funk. Retais būs vispār dzirdējis oriģinālo dziesmu tai, kuru populārākā versijā izpilda George Michael. Jau tā ir koverversija. Tīri laba, starp citu. Vispār viena no George Michael labākajām dziesmām. Nekādas kristmas vai bezrūpīgie čuksti nestāv blakus.
Tomēr atpakaļ pie The Temptations gabala. Ieklausieties, kā izklausās basa ģitāras mākslas darbs. Vai jebkura ģitāra. ļoti niansēta skaņu kompilācija.
Izteikti intelektuāls gabals.
Posted in 5 lietas and tagged , , , , , , .