#162 – 5 atradumi: keto cepumi, fantazēšana kā tehnika un par diskomfortu [no 30. septembra]

1. DISKOMFORTS. Viss slikti – apzināties. 

Justies komfortabli diskomfortā – šī ir samērā centrāla tēma. Vismaz es par to daudz runāju. Un katrs zina, ka daudzas (ja ne visas) lietas, kuras ir ar kādu vērtību, nedodas rokās tāpat vien. Taču ne vienmēr ir smagi jāstrādā, lai kaut ko saņemtu. Varbūt pat, ka īstās lietas, kuru dēļ vispār ir vērts kaut ko darīt – tām jābūt viegli. Bez mocīšanās.
Precīzāk pat būtu teikt – smagi strādāt var arī viegli. Lai tas nav mokoši. Jāizšķir ir divas lietas – sāpes un ciešanas. Sāpes var radīt ciešanas, un var arī neradīt. Kā Haruki Murakami teicienā: “Pain is inevitable. Suffering is optional.” Sāpes ir neizbēgamas, ciešanas ir pēc izvēles.
Tādēļ arī diskomforts ir tas, no kā izbēgt praktiski nav iespējams. To vajadzētu laipni aicināt iekšā pa durvīm. Ar sagaidīšanas prieku.
Aizvadītajās brīvdienās notika jau otrais restarts pasākums. Kurā uzstājās un praktisku nodarbību vadīja olimpiskā trenere Diāna Stupele. Kā jau ierasts, viņas pieeja ir centieni caur t.s. somatisko vingrošanu saslēgt smadzenes, nervu sistēmu, muskuļus un skeletu.
Ir 7 kustību stereotipi jeb pamatkustības. Tas ir – pamatsoļi un kustības, kas mūsu organismam ir iespējamas, bet ko mēs esam iemācījuši sev darīt nepareizi. Piemēram, paceļot kaut ko no grīdas, nezin kādēļ mēs lielāko spēka uzsvaru liekam uz muguras. Rezultātā tev pat nav jābūt nenormāli smaga darba darītājam, lai sačakarētu muguru. Lielais vairums pēc tam tad arī staigā ar sabojātām mugurām, nespējīgi, smērē smēres un dzer pretsāpju līdzekļus. Šajos kustību stereotipos ietilpst sinhronizēt savas kustības, ieslēgt pretējo roku un kāju, nodrošināt pareizo muskuļu grupu pieslēgšanu.
Tas viss nereti nāk kopā ar smadzeņu pieslēgšanu, pildot kaut kādus prāta uzdevumus, spēlītes un puzles.
Kad šādas lietas dari pirmo reizi, tad uzreiz momentā saproti, ka viss ir slikti. Ka sāp, ka stīvs, ka nevari. Viss ir slikti. Nav tālu no tā, ka nolaižas rokas, jo apjaut, cik nevarīgs esi. Un tieši šis moments ir super!!!! Tieši tas ir visvairāk vajadzīgs. Te ir īstā vieta izaugsmei. Tas ir svarīgākais. Svētākais mirklis no visiem. Īstākais diskomforts, kurš ir jāsvin. Jo šī ir zemākā vieta kāpšanai jaunā kalnā.
Taču grūtākais visā ir mirklis pirms šī. Grūtākais ir atrasties maza kalna virsotnē, kurā viss plus mīnus ir labi. Grūtākais ir tāpēc, ka zini, cik ilgi un grūti bija tikt šajā virsotnē. Tik ļoti negribas no tās lekt lejā. Lai arī redzi to otru kalnu, kurš ir lielāks un skaistāks. Tomēr visu laiku tev kaut kur tā apziņa iešaujas, ka tas varētu būt vēl grūtāk. Un ka tur būs ne tikai grūtāk, tur būs arī jāvelk citi apavi un cits ekipējums. Kura tev nav, kuru lietošana prasa vēl savu grūtumu. Vārdu sakot, viss ir tik liels čakars un ņemšanās, ka tu tā arī nenonāc tā otra kalna pakājē – zemākajā punktā. Tu paliec mazajā paugurā, turpini sapņot par lielo kalnu. Tikai tas tev nekad nespīd, ja nekāpsi no paugura lejā.
Nu un ķermeniskais – viss ir slikti, tā skaidrā norāde, kuru ķermenis saprot jau pirmajā minūtē, ir nonākšana jauna lielā kalna pakājē.
Man šis ir atradums – jo līdz šim nekad nebija ienācis prātā, ka teiciens – viss ir slikti – varētu būt arī skatīts kā pozitīvs.

2. KĻŪDAS. Nav nekā sliktāka, kā darīt nepareizi un domāt, ka viss ir labi. 

Arogance. Uzpūtība. Iedomība. Lepnība.
Pat Bībelē šīs īpašības nodēvētas par grēkiem. Iepriekšējā atraduma turpinājums tādā izpratnē, ka kāpšana no maza kalna lejā ir metafora visvienkāršākajai savu limitu atzīšanai. Tas ir  – pieņemt, ka tu nezini, nevari, nespēj. Ka ir tik daudz nezināmā, tik daudz neskaidrību. Katru sekundi un acumirkli.
 Kopumā esam švaki savu nespēju atzinēji. To parasti kļūdaini tulkojam kā vājību. Vājību demonstrēšana ir meta-vājība jeb augstākā no vājībām. Konkurējošā vidē tas nozīmē parādīt, kā no tevis tikt vaļā. Tādēļ mēs šādas vājības slēpjam.
Kā tas notiek?
Protams, radot pretēju iespaidu. Radi tēlu, ka visu zini, spēj un proti.
Lai arī iekšēji katrs savu nepārliecinātību ļoti labi sajūt un apzinās, uz āru meklē veidus, ka radīt pretstatu. Katrs zina, kur ir blefs un kur tā nav. Tieši tādēļ pirmais no sliktā ir tas, ka cilvēks sāk melot sev. Un šis rada kognitīvo disonansi. Kad sevī ir konflikts starp iekšējo un ārējo izpausmi. Cilvēkam disonanse rada ļoti spēcīgu diskomfortu. Tā notikt nevar. Tas ir tik liels stress ķermenim, orgaismam un smadzenēm, ka notikt var 3 scenāriji. Pie kam jāsaka, ka katrs no mums ir pakļauts šim lielākā vai mazākā mērā.
Pirmais. Stress ir milzīgs. Šis stress un nervu sistēmas nespēja tikt balansā jeb t.s. parasimpatiskajā atpūtas un atjaunošanās zonā, un sākas slimības. Gan psihosomatiskās, gan arī orgānu un iekaisumu problēmas.
Otrais. Cilvēks, apzinoties šo konfliktu, nolemj, ka tomēr melot sev netaisās. Viņš ir gatavs uzsākt pašizaugsmes ceļu. Sākdams ar sevis, kā nepilnīga radījuma apzinašanos. Ar visām bailēm, nedrošībām un vājībām. Vārdu sakot, sāk kļūt par spēcīgu cilvēku.
Trešais. Cilvēks izvēlas iet sev melošanas ceļu. Patiesība tiek nolikta tik dziļi zemapziņā, ka melošanas sev un pārējiem, izlikšanās kļūst par personības izpausmi. Sektu dalībnieki, fanātiķi un ekstrēmisti tik ļoti ir noticējuši briesmīgām idejām, ka patiesība viņus neaizsniedz tīri fizioloģiski.
Visbriesmīgākais no visas pārējās sabiedrības viedokļa ir tieši šis trešais. Jo cilvēki, kas operē trešajā variantā, gandrīz vienmēr darbojas jau pašā sākumā balstot visu uz nepareiziem pamatiem.
Ja kāds no šādiem cilvēkiem ir meistarīgs komunikators, stratēģis un harizmātisks cilvēks, viņš var paraut līdzi daudzus citus. Vēsturē un ikdienā nav tālu jāmeklē piemēri.
Darīt nepareizi ir viens. Bet darīt nepareizi domājot, ka tas ir labākais un pareizākais – ir sliktākais, kas var būt. Jo īstajam vērtīgajam, vai vairākām lietām, kas tādas varētu būt, tas vairs neatstāj vietu. Tas parasti ir avots vārda brīvības apdraudējumam. Piemērs, dogmatiska sludināšana, ka graudaugi ir veselīga uztura pamatā. Pat mēģinājums kaut ko tam nolikt blakus kā alternatīvu ir nosodāmi. Nemaz nerunājot par to, ka kāds varētu apšaubīt pašu ideju.

3. VĒRTĪBAS. Izvēlamies novērtēt to, ko vērtējam augstu.

Nauda, IQ, un ja tas nav augstu, tad tas nav vertīgi, vai pareizāk sakot – produktīvi.
Divos dažādos podkāstos šis izleca laukā. To saku tādēļ, ka dažkārt 2 vai pat 3 atradumi ir no vienas vienīgas intervijas vai raksta. Taču šoreiz – viens atradums no 2 dažādiem.
Proti, dalījums starp to, ko angliski sauc – net worth un self worth.
Tas ir tas, cik daudz tev ir naudas un finansiālās vērtības un cik liela tev ir pašvērtība jeb vērtība kā cilvēkam. Šis bija vienā podkāstā, kur temats tika aplūkots nedaudz filozofiski.
Savukārt, otrā podkāstā runāja par to, ko sabiedrībā un ekonomikā vērtējam, pētam un pēc kā izdarām secinājumus.
Problēma šajā gadījumā rodas tad, kad mēs makroekonomiski sākam vērtēt to, ko augstu vērtējam.
Ja mēs katrs kā civilizācijas loceklis augstu vērtējam naudu, tad mēs to mēģinām novērtēt arī ekonomikā. Un tā, maigi izsakoties, ir problēma. Jo tad mēs sākam to vērtēt ar dažādām mērauklām. Piemēram, ar produktivitāti, no kuras parādās tāda lieta kā konkurētspēja, iespēju izmaksas utt.
No tā tad tālāk jau sāk parādīties sabiedrības subjektīvie vērtējumi un stereotipi par to, kas ir labi un kas ir slikti.
Kas interesanti – tas viss notiek atmosfērā un ar to fonu, it kā joprojām 90% cilvēku tiktu nodarbināti rūpnīcās, kad enerģija tiktu ražota ar melnajām oglēm. Kur patiešām visu var rēķināt tā – vai nu tu ražo audumu vai ēveles.
Vai fabrika strādā tuvu vai tālu no pilsētas.
Vai tu kā cilvēks farbikā būsi ceha priekšnieks vai tikai maiņas vecākais. Tad parādās jēga, kādēļ tev jābūt drusku pacietīgākam sēdēt skolas solā. Kādēļ tavam bērnam brīvajā laikā iet mākslas pulciņā ir nenozīmīgi.
Tādēļ tik daudzi vecāki t.s. Montesori tipa privātskolās iespringst uz to, vai skolā bērnam būs pietiekami stingrs un prasīgs matemātikas skolotājs. Vai klasiskās disciplīnas ir gana spēcīgas.
Joprojām pastāv viedoklis, ka dažas nodarbošanās ir figņa. Es tik bieži emu dzirdējis pārmetumus savā virzienā, ka es nodarbojos ar kaut kādu klasiskajam standartam neatbilstošu padarīšanu.
Jā, lielākā daļa manu draugu pelna daudz vairāk. Daži no viņiem atraduši visādus veidus, kā uzkrāt pensijas fondu, sapērkot nekustamos īpašumus utml. Brīžiem šī iemesla dēļ uznāk depresīvas un lūzera sajūtas.
Jo – ko gan es tādu daru? Rakstu blogu, par kuru pirms neilga laiciņa eksperimentāli prasīju ziedot kafijai ar sviestu. Kaut kādus dažus desmitus eiro dabūju.
Šad un tad kaut kur par veselīgu dzīvesveidu uzstājos. Tur arī pa kādam simtam saņemu. Tas klasiskajā izpratnē nav vērtīgi.
Tādēļ ar to nodarbojas maz cilvēku.
Vēl pirms dažiem gadiem nebija profesijas, ko sauca par sociālo tīklu menedžeri. Neatceros, ka būtu pastāvējušas digitālā marketinga aģentūras. Un vēl daudz citu lietu.
Tagad esmu kļuvis par lektoru un par veselīgu pasākumu organizatoru. Gan biohacking konference un saistītie pasākumi. Gan arī tagad pasākums RESTARTS. Kur mans uzdevums ir savest kopā cilvēkus, kas vēlas sev dzīvē atrast jēgu, izkāpt no komforta zonas, ar tiem, kuri caur dažādiem veidiem un pieejām spēj parādīt ceļu. Kurā skolā to māca? Kurā iestādē pasniedz prasmi novērtēt cilvēka spēju mobilizēties un darboties arī tad, kad ļoti negribas. Kā mans līdzgaitnieks Māris Žunda smuki ieteica – ja raksti CV kādam potenciālam darba devējam, ieraksti, ka esi spējīgs kāpt laukā no komforta zonas, spēj ātri izkļūt no stresa un pārvaldi dažādas stresa menedžmenta tehnikas. Un intervijā paskaidro, ka spēj ielīst ledus vannā, ka proti vismaz 2 elpošanas tehnikas padziļināti. Proti dalīties ar somatiskās vingrošanas vingrinājumiem. Spēj gulēt 20 minūšu diendusas.
Kā arī digitālo ierīšu izmantošana. Un visbeidzot, liec lielu uzsvaru uz sociālās iesaistīšanās aspektu kā porduktivitātes palielinātāju darba vietā.
Vai šo māca skolā? Vai šādas prasmes vērtē ekonomikā ar kādiem konkrētiem mērījumiem?

4. TEHNIKA. Es fantazēju par… – kad stāsti citam par to, kas viņam būtu jādara, padomdošanas vietā.

Tavi padomi nevienam nav vajadzīgi. Nē. Tie ne vien nav vajadzīgi, tie drīzāk var atgrūst tevi nevis tuvināt. Padomi nostrādā kā mācīšana. Nostrādā kā visulabākzinu efekts.
Šo esmu pieredzējis vēl vadot mastermind grupas. Tādēļ mums grupās bija noteikums – nesniedz padomus, ja tevi nelūdz. Ja tev ir kas sakāms, ko jūti, ka tas būtu kā padoms – noformulē to kā jautājumu. Tas strādā.
Ir cilvēki un ir veidi, kā arī šo var sačakarēt. Taču kopumā tas otram cilvēkam dod spēju noreaģēt. Jautājums – lai cik nekomfortabls, tomēr ir un paliek neitrālākā forma. Jautājuma būtībā iekļauta pamatideja – izzināt, noskaidrot.
Piemēram, parasti gribas teikt – “tev vajadzētu šo naglu iesist dēlī ar mazo āmuru!”
Tas, kurš šo dzird, bieži vien ar zināmu riebumu uzklausa padomus. Jo praktiski visa bērnība lielākajam vairumam aizritējusi, dzirdot vecāku pamācības. Loģiski, ka nepatīk.
Ja šo pašu pārveido jautājumā, krietni atvērtāka kļūst reakcija. Piemēram: “Ko tu teiktu par šādu pieeju un šo naglu iesistu dēlī ar mazo āmuru?”
Jau var sajust jautājumā iekļauto padomu, taču tas noņem pienākumu uz šo jautājumu reāģēt ar apstiprinošu vai noraidošu reakciju. Tas ļauj atbildēt arī ar daudz saudzīgāku – “ok, varbūt”.
Taču tagad ir vēl efektīvāka un vēl spēcīgāka metode. Un tā ir “es fanatzēju…” metode.
Jo kad uzdodu jautājumu, tad faktiski es noņemu nost spriedzi no padomdošanas. Tomēr ne vienmēr tas pamudina jautājuma saņēmēju uz kādu darbību, vai vismaz ieklausīšanos tajā, ko saki/jautā.
Šī metode nav gluži kafejnīcas sarunas tehnika. Tā drīzāk ir kāda moderatora vadīta sarunas forma. Kurā šādi noteikumi ir definēti. Tā kā cilvēkiem teju vai ģenētiski iekodēts klausīties un saprast stāstus nevis faktus, tad šī metode nav nekāds pārsteigums.
Turklāt pašam padomdevējam ir drusku jāpakustina savas radošās smadzenes.
Tātad. Pie ar to pašu mazo āmuru un naglu tas skanētu šādi. “Es sapņoju (fantazēju), ka eju pa savu jaunbūvi. Tur metājas dažādi āmuri. Es paņemu to lielo kuvaldu. Zirgi sāk smieties. Es paņemu cirvi un sāku ar otru galu naglas dauzīt. Tagad vārnas smejas. Eju tālāk, bet tur uz grīdas guļ mazais āmurītis. Tas ar mani sāk runāt, tas saka – katrai naglai savs cepures izmērs. Es šai naglai esmu cepurnieks. Un gluži kā skroders, es tām nagliņām ar metra mēru piemēros. Neviena nagla nav palikusi nelaimīga. Visas sadzītas ar manu palīdzību.”
Par āmuru un naglām liekas triviāli šādu stāstu stāstīt. Taču mums ikdienā gadās grūti atrisināmas problēmas ar lietām, kurām risinājumi nav vienkārši. Gan biznesā, gan privātajā dzīvē. Gan dzīves dilemmas, gan viss cits. Un kad saņemam padomus par to, kā labāk dzīvot – tad parasti padomdevējiem kā minimums pašiem jābūt nevainojamiem. Savukārt ar šādu fantazēšanas stāstu, cilvēks gribot negribot ieklausās un sadzird stāstā iekļauto morāli. Tādējādi grūtu lēmumu pieņemšana var kļūt krietni vienkāršāka.
Par atradumu paldies Mārtiņam Štrausam!

5. ĒDIENS. KETO. Keto cepumi. Bez glutēna.

Šos cepumus cep visai līdzīgi kā manu firmas maizi. Kuras recepte ir šeit!
Ar daudz siera, biezpienu, olām, sviestu, garšvielām un šķipsnu rīsu miltu.
Recepte:
– kūstošs siers, sarīvēts, 200g;
– biezpiens (vistreknākais), 150g;
– olas, 5gb;
– sarīvēti burkāni, 3gb. vai svaigs ķirbis, līdzvērtīgs daudzums;
– izkausēts sviests, 80-100g vai olīveļļa extra virgin, līdzvērtīgs daudzums;
– garšvielas: manā gadījumā sinepju sēklas, kaltēti sīpoli, oregano, kaltēti ķiploki;
– pēc izvēles var arī likt klāt kraukšķīga bekona drumstaliņas;
– 3/4 pilna glāze rīsu miltu;
– dzeramā soda, 1/2 tējkarote.
Visu sajauc un liek uz cepešpannas, kurai pamatnē izlikts cepampapīrs. Ak, jā! Cepampapīru labāk sasmērēt ar sviestu un nedaudz uzkarstēt.
Un aziet!
180 grādi, 15-20 minūtes.
Lai labi garšo!

 

Posted in 5 lietas and tagged , .